Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Gleznotāja Biruta Baumane pēc Jelgavas ģimnāzijas absolvēšanas pēc vecāku ieteikuma kara plosītajā Latvijā mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā. Tur viņa sastapusi iznesīgo gleznotāju Zigurdu Smiļģi, Eduarda Smiļģa dēlu, taču sirdi notvēris kāds cits jauneklis – viņas liktenīgais Kārlis Baumanis. Lai arī abu mīlestība ir kaisles pārpilna, tomēr abu starpā bijis kāds nopietns šķērslis.
«Ir četrdesmit piektā gada ziemas vidus, un mūsu darbnīca akadēmijā nolemj, ka jāuzrīko balle, lai iepazītos ar citām darbnīcām. Sēžam ap modeļu podestu. Es nejauši esmu apsēdusies līdzās Kārlim Baumanim no tēlniecības darbnīcas.
Viņš ir no pirmskara akadēmijas, gados vecāks, jo bijis pārtraucis studijas. Viņam ir smalka, inteliģenta, diezgan skaista seja un tumši, lokaini mati.
Viņš nosmaida un neko nesaka. Bet vēlāk nāk ballītes, lielākas un mazākas, kurās viņš vienmēr nejauši ieņem vietu man līdzās un vienmēr ir centrs gan ar runāšanu, gan dziedāšanu. Viņam ir tāda balss, ka varētu dziedāt operā. Un viņš dzied operārijas Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi, Kādreiz mirgoja zvaigznes, dzied tautasdziesmas un ziņģes – Ei, melnā pantera, baigi lunkanā, Šai drūmā dzertuvē un vēl un vēl – līdz rītam,» savos atmiņu pierakstos stāsta Baumane.
«Ak, šīs akadēmijas balles! Trešā, ceturtā dienā pēc balles Ugu Skulmi var satikt uz ielas, nākam mājās no tās. Tā līksmība sit augstu vilni, un tajā ir viss, ko vajag, lai būtu laimīgs un piepildīts, un atsvabināts.»
«Kādā reizē pēc simfoniskās mūzikas koncerta, nākot ar Baumani un Antonu Megni, kas ir Baumaņa pirmā studiju laika biedrs, viņš nodod Baumanim sveicienu no viņa sievas. Pāri man pārbrāžas ledaina šalts – kā, viņam ir sieva?… Jā, bet viņa neko viņam vairs nenozīmējot.
Viņu saucot Kamilla, esot stipri vecāka, aktrise, patlaban režisore Kuldīgas teātra trupā. Starp mums ir ienākusi viņa. Bet mums viss turpinās.»
«Es jūtu, ka nevaru vairs dzīvot bez Baumaņa… Kaut kur, protams, ir Kamilla – pēc Kuldīgas Rēzeknē, tad savu vecāku dzirnavās Kurmenē – viņa guļ slima ar diloni. Tādēļ Kārlis izvairās lūgt šķiršanos, un, kad viņš to lūdz, tad viņa to nedod. Un tomēr viss turpinās. Tā dzīvojam. Arvien ciešāk, līdz esmu pie viņa vienmēr. Viņš tagad strādā universitātē par zīmēšanas pasniedzēju arhitektiem un akadēmijā gatavojas diplomdarbam.»
«Mūsu īstās mājas ir akadēmija, kurā ieejot kļūst tik labi, tā ir cita pasaule, drošs patvērums no visa, kas ārpusē. Mana dzīve ir pilna ar glezniecību. Tajā ir Vējzaķu, Lakstīgalu un Lucavsala, kuras esmu izstaigājusi gan kopā ar Baumani, gan viena, stundām ilgi tur gleznodama. Zinu, ka nekāda vara mani vairs nespētu atraut no Baumaņa. Tik un tā mēs paliksim kopā.»
«Tie ir astoņpadsmit gadi, ko nodzīvošu ar Baumani. Viņa garīgā pasaule pamazām pārņem manējo.
Ir drūms laiks, izvešanas, visapkārt aresti. Kopā ar franču grupu arestē un izsūta uz Sibīriju Maiju Silmali. Naktīs sapņos dažreiz viņu satieku – viņa it kā ir atgriezusies. Paiet gadi, un Maija atgriežas. Atgriežas arī citi – Kurts Fridrihsons, Elza Stērste, Ieva Lase, Mirdza Erss, Milda Grīnfelde, Kristaps Eliass. Arī Kārlis Strauts un Knuts Skujenieks, kas, līdz šim nepazīti, tikai dzirdēti, atgriežas un ieņem vietu manu paziņu un draugu pulkā.
Bet tas nenotiek tik drīz. Tas notiek pēc gadiem. Pēc gadiem, pa kuriem ir mirusi Kamilla un mēs ar Baumani esam salaulājušies. 1951. gada 12. maijā ir mūsu kāzas. Konrāds Ubāns ar Lidiju Palepu ir mūsu vedējpāris. Pie Ubāna nekad neesmu mācījusies, bet notika tā, ka viņš kļuva par mūsu ģimenes draugu. Mums kāzās viņš uzdāvināja vienpadsmit senas kristāla glāzes, ko bija sameklējis pa antikvariātiem. Saskandinot tās skanēja ar ilgu, burvīgu skaņu, ko viņš lika noklausīties.»
«1953. gada 31. augustā piedzimst Lainīte. Kad man parāda manu meitiņu, tik neaizsargātu, kas paļāvīgi skatās manī ar tumšbrūnām actiņām, visu nakti neaizveru acis aiz lielā notikuma.»
«Tā sākas manas dzīves posms, kurā gandrīz četrus gadus nedabūju gleznot. Aizrit dienas un gadi Ģertrūdes ielas 64. nama komunālā dzīvokļa divās istabās, nošķirti no lielās pasaules. Manas gleznas izstādēs neņem – tā tas ir astoņus gadus pēc akadēmijas beigšanas; ir pats tumšākais sociālistiskā reālisma laiks.
Visu rakstu lasi šeit:
