Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Magone turpina viesoties pie Edgara, un viņu pārsteigusi Edgara mājvieta – viņš dzīvokli dala ar divām meičām. Magonei par to ir savs viedoklis: «Šis varētu būt divdesmit, līdz trīsdesmit gadu variants. Kā kojas, kopdzīve. Vai kā Anglijā, kad taupi maksimāli, lai uz mājām atvestu naudu. Bet Latvijā es gribētu vairāk brīvību savu. Gadi jau tomēr…»
Te Edgars Magones prātojumus pārtrauc: «Pagaidi, stop! Parasti ir tāds uzskats – ja ir ģimene, tad viens strādā dzīvoklim, bet otrs – mašīnai. Man nav ģimenes, tev ar nav ģimenes. Tev ir māja, bet tu esi atkarīga no transporta. Man ir istaba, nevis dzīvoklis, lai es varētu atļauties mašīnu.»
Magone joprojām ir neizpratnē: «Ja tev sanāk tikai sev un istabai, tad kā tu domā sievieti ar bērniem un māju? Ja tev sanāk tikai sev, tad jau tev nesanāk citiem ģimenes locekļiem – teiksim, kāzas ir izdevumi…»
Edgars ir lakonisks: «Es tagad mēģinu atsperties un ieskrieties. Tas ir viss, kas tev jāzina.»
Nez, vai Magonei būs gana ar šādu Edgara solījumu. Viņa saka: «Man liktos, ka pusmūža nobriedušam vīrietim ir jābūt stabilitātei. Viennozīmīgi – ja tu meklē līgavu, brūti vai kā to saukt, partneri vai sievu gribētu, ar ģimeni, un savus bērnus vēl, tev ir kaut kas jāpiedāvā. Tu nevari dzīvot uz gultas būrī vai vēl kaut kur un cerēt, ka viss ir forši. Tas tā nav, tā ir ilūzija kaut kāda.»
