Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Bija 1936. gads, un izdevniecība Macmillan Publishers gatavojās laist klajā kādu romānu, ko mājsaimniece Mārgareta Mičela tika uzrakstījusi, īsinot laiku pēc smagas autokatastrofas. Klīda runas, ka grāmata būs īsta sensācija, tāpēc saausījās arī Holivudas naskākie censoņi. Paveicās Deividam Selznikam: nepilnu mēnesi pēc tam, kad grāmata bija ieraudzījusi dienas gaismu, producents iegādājās ekranizācijas tiesības par 50 tūkstošiem dolāru. Tolaik tā bija nedzirdēti liela summa, taču Selzniks bija trāpījis desmitniekā – tieši ar šo filmu viņš iegāja Holivudas slavas olimpā. Līdz ar viņu arī filmas režisors Viktors Flemings un filmas zvaigznes. To skaitā – britu skaistule Vivjena Lī.
Romānam Vējiem līdzi bija nedzirdēta piekrišana, un tā autore Mičela ieguva prestižo Pulicera prēmiju. Visa Amerika uzmanīgi sekoja līdzi filmas tapšanai, tāpēc katrs solis bija producentu rūpīgi izsvērts. Vissarežģītākais uzdevums izrādījās aktieru meklējumi divu galveno lomu – Skārletas un Reta – atveidošanai. Galvenais iemesls bija sarežģītās Holivudas kompāniju attiecības: tolaik aktieri bija stingri piesaistīti konkrētai kompānijai un to aizņemšanās nozīmēja daudz pārrunu, kompromisu, biznesa pusdienu un viltīgu darījumu. Ideālās Skārletas meklējumi izvērtās par valsts mēroga pasākumu (kas, filmas veidotājiem par laimi, nozīmēja arī bezmaksas reklāmas akciju).
Gandrīz katra jaunā aktrise vēlējās spēlēt izlutināto dienvidu skaistuli.
Savu veiksmi izmēģināja vairāk nekā 1400 skaistuļu, to skaitā arī Holivudas zvaigznes Bete Deivisa, Džoanna Kroforde, Lusija Bola (seriāla Es mīlu Lusiju galvenā varone), Polete Godāra, Ketrīna Hepberna, Barbara Stenvika, Lana Tērnere un arī Klārka Geibla mīļotā sieva Kerola Lombarda.
Tikmēr otrpus Atlantijas okeānam nupat bija uzlēkusi jaunās un brīnumskaistās Vivjenas Lī zvaigzne. Spoži debitējusi Londonas teātrī, uzsākusi vētrainas attiecības ar tolaik vēl precēto Anglijas aktieri numur viens Lorensu Olivjē, viņa pamanījās iegūt galveno lomu līdzās savam mīļākajam romantiskajā drāmā Uguns pār Angliju. Izlasījusi Mārgaretas Mičelas romānu, apņēmīgā Vivjena skaidri zināja – es būšu Skārleta!
«Gaidiet, un jūs redzēsiet, es spēlēšu Skārletu O’Hāru! Bet par to, vai Lorenss būs Rets, gan neesmu pārliecināta,»
viņa pašapzinīgi klāstīja, liekot presei un publikai noelsties vien.
Kārotā loma nenāca viegli, galu galā viņa bija mazpazīstama britu aktrise cīņā par visas amerikas mīlules titulu. Vivjenas veiksmīgā kārts izrādījās viņas Amerikas menedžeris – filmas producenta Deivida Selznika brālis Mairons. Ar viņa palīdzību Vivjena nonāca finiša taisnē, konkurējot tikai ar amerikāņu saldumiņu Poleti Godāru. Šajā cīņā izšķirīgā balss piederēja puritāniskajai amerikāņu sabiedrībai – pareizāk sakot, tās dubultajai morālei. Godārai (kas patiesībā bija filmas veidotāju favorīte) loma tika atteikta morālu apsvērumu dēļ: sabiedrība nespēja viņai piedot atklāto kopdzīvi ar Čārliju Čaplinu. Neprecētiem! Tajā pašā laikā Vivjenas Lī vētrainais romāns ar Olivjē (abi turklāt joprojām nebija šķīrušies no iepriekšējiem dzīvesbiedriem) tika uzlūkotas caur pirkstiem – ko gan var gribēt no eiropietes, turklāt savas attiecības abi centās neafišēt. Tomēr Vivjena izrādījās tik spoža Skārleta, ka šī loma burtiski kļuva par aktrises alter ego. Pat desmit gadus pēc viņas nāves, kad Lī meita laida pasaulē pirmdzimto, avīžu virsraksti vēstīja: Skārleta O’Hāra kļuvusi par vecmāmiņu!
Līdz ar Vējiem līdzi triumfu nāca arī Vivjenas personīgā uzvara – viņas pirmais (bet ne pēdējais) Oskars. Nu viņas karjera bija nodrošināta un arī personīgajā dzīvē iestājās patīkams miers. Pēc ilgu gadu pretošanās Vivjenas vīrs Herberts Holmans un Olivjē sieva Džila Esmonda bija beidzot piekrituši šķirties. Viņa apprecēja Olivjē klusā ceremonijā vien divu liecinieku klātbūtnē, no kuriem viena bija Holivudas dīva Katrīna Hepberna. Herberts uzstāja, ka vēlas paturēt abu meitiņu Sūzenu. Vivjenai nebija ne mazāko iebildumu – jau īsi pēc Sūzenas nākšanas pasaulē viņai bija tapis skaidrs, ka viņa nav radīta mātes lomai. «Bērni ir viena šmucīga lieta,» viņa atzinās draudzenei, «nekad, nekad vairs!»
Beidzot viņa varēja pilnībā nodoties savai vismīļākajai nodarbei uz pasaules – aktiermeistarībai. Intervijās viņa vairākkārt uzsvēra, ka ir aktrise, nevis filmu zvaigzne, un savus vārdus apstiprināja ar darbiem: kaut arī mākslinieces biogrāfijā bija vairākas iespaidīgas Holivudas lomas – Kleopatra, Maira filmā Vaterlo tilts, Lēdija Hamiltone, Anna Kareņina un citas –, visumīļāk viņa kopā ar mīļoto Olivjē strādāja pie iestudējumiem vecajā labajā Old Vic teātrī.
Diemžēl Vivjenas panākumus vienmēr aptumšoja kāds baiss noslēpums, kas auga augumā un pamazām sagrauza no iekšpuses,
– viņa cieta no pastāvīgas nomāktības un maniakālās depresijas, kas laiku pa laikam izraisīja pēkšņas histērijas un dusmu lēkmes, ko Lī vēlāk pat neatcerējās.
Baisā kārtā viņas slimība sasaucās ar otru viņas spožāko lomu – Blanšu Dibuā Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajā. Trauslā, novecojošā un garīgi nestabilā Blanša bija bīstami tuva pašai Vivjenai, tik tuva, ka tika nospēlēta spīdoši un atnesa māksliniecei otru Oskaru. Taču, kā Vivjena vēlāk pati atzina, – arī uz visiem laikiem iegrūda viņu vājprāta bezdibenī.
Vivjena Lī mira vien 53 gadu vecumā no tuberkulozes.
