«Līdz pēdējam brīdim viņš tai sievietei ticēja…» Alda Drēģera sievas un drauga atmiņu stāsts

Tiem, kam kaut reizi ir bijusi saskarsme ar sabiedrībā slavenu cilvēku, šķiet, ka esi viņa paziņa uz mūžu. Arī man liekas, ka ar Aldi esam mūžseni draugi, lai gan gadījies pārmīt vien dažas frāzes. Atceros, Aldis Drēģeris spēlēja ģeogrāfu ballītēs. Dejām tika izbrīvēta fakultātes lielākā auditorija, krēslus salika gar sienu, galdus iznesa gaitenī. Telpas stūrī pie ērģelītēm, kam pievienoti divi skaļruņi, sēdēja Aldis un spēlēja vecās, labās studentu dziesmas: «Ir vakars vēls…», «Mauku mājā uguns spīd…», pazīstamas tautas ziņģes un paša sacerētas melodijas. Omulīgs savā apaļumā, runīgs, jautrs, ar izcilu humora izjūtu – tāds viņš bija toreiz, savas skatuviskās dzīves pirmsākumos. Protams, kur atpūtās ģeogrāfi un spēlēja Aldis, tur straumēm plūda alus. Spēlēšanas starplaikos viņš neslēpās aizkulisēs, trieca savus jautros stāstus kopā ar mums.

Reti kuram dziedātājam izdodas radīt tik kolorītu tēlu – nerātno dzērājziņģu dziesminieks ar sev piederošu alus zīmolu. Lai arī Aldis plašāk kļuva pazīstams ar leģionāru dziesmām, viņam ir brīnišķīgs dziesmu cikls «Veltījums Rīgai» ar Čaka vārdiem, albums «Sievietes vara», ko mūziķis sarakstījis sievietēm. Tomēr tautas atmiņā Drēģēris vairāk palicis ar jestrajām krogu dziesmām.

No garās ēnas, kas vilkās līdzi skatuviskajam imidžam, Aldis nespēja atbrīvoties līdz pat mūža galam.

Daudzi uzskatīja: tu esi tas, ko dziedi un par ko dziedi, – dzērājs, meituģēģeris un rupeklis.

Aldis par to neuztraucās un turpināja ar savu jautro mūziku atvērt cilvēkus priekam. Īpaši viņu mīlēja laukos. Savas skatuves dzīves piecpadsmit gados Aldis bija ieskaņojis piecpadsmit albumu, ierakstījis vairākas kasetes.

Mūža pēdējos gados Aldis Drēģeris vecajai skatuves dzīvei teica STOP. «Vairs nespēju dziedāt tās krogu dziesmas. Es vienkārši tās vairs nesaprotu un nevēlos izklaidēt piedzērušos cilvēkus.» Bija noticis lūzums. Viņš sāka rakstīt pavisam citu mūziku un vēlējās būt brīvs arī no pilsētas trokšņa, ļaunuma, liekulības. Kroga muzikanta tēls ir pilnīgā pretrunā ar to, kāds Aldis bija pēdējos trīs savas dzīves gados.

Maksa par brīvību

Lelde Drēģere intervijai, kas tapa četrus gadus pēc mūziķa nāves, piekrita nelabprāt. Joprojām sāpīgi atcerēties internetā lasītās atsauksmes – ­Drēģeris nodzērās un nomira… Lelde nevēlas plaši stāstīt, kur dzīvo, ar ko nodarbojas. Viņa grib mieru un vēlas, lai viņas ģimeni netraucē. Pēc Alda nāves pat domājusi mainīt uzvārdu, taču sapratusi: ja gribēs, viņu tik un tā atradīs.

Fotografēties mūziķa sieva kategoriski atsakās, nerāda arī Alda un viņas trīs bērnu bildes. 

«Runāsim par Aldi,» viņa lietišķi saka un pasmaida. Smaids ir Leldes kapitāls – tas ne tikai pārvērš viņas seju, lūpu kaktiņos veidojot koķetas rieviņas, bet tā kļūst ļoti skaista un atbruņo, lai kā arī Leldei brīžam gribas būt stingrai savas privātās teritorijas sargātājai. «Kristapam bija tikai pusotra gadiņa, kad Aldis no mums aizgāja.