«Ļau­jiet man, lū­dzu, strā­dāt…»

«Ļau­jiet man, lū­dzu, strā­dāt…»

Šo­va­sar ak­tie­ris, ra­di­ocil­vēks, TV «Spi­co tri­ku» meis­tars un sa­vie­sī­gu va­ka­ru va­dī­tājs GUN­DARS ĀBO­LIŅŠ ne­ko nav da­rī­jis. Pēc tra­kā skrē­jie­na ga­da ga­ru­mā gri­bē­jies vien­kār­ši at­vilkt el­pu. Tā­pēc viņš pļā­vis zā­li.

Ar Gun­da­ru ma­ni sais­ta īpat­nē­ja ķer­me­nis­ki sa­jū­ta. Jā, jā – ķer­me­nis­ka. Žur­nā­lam IE­VA «Kaļ­ķa vār­tos» pirms vai­rā­kiem ga­diem bi­ja dzim­ša­nas die­na, un pa­sā­ku­mu va­dī­ja Gun­dars Ābo­liņš. IE­VAI ir arī skais­ta tra­dī­ci­ja: kat­rā tā­dā ko­pā sa­nāk­ša­nas rei­zē de­be­sīs tiek pa­lais­ti bal­ti ba­lo­ni. To­reiz mēs pul­cē­jā­mies ār­ā uz te­ra­ses, arī es ar sa­vu ba­lo­ni­ņu stei­dzos ie­ņemt vie­tu starp pā­rē­jām IE­VAS mei­te­nēm un vie­siem. Gun­dars tur­pat vien stā­vē­ja, un pēk­šņi man li­kās, ka viņš it kā sa­rau­jas, no­ro­be­žo­jas… Priekš­ā stik­la sie­na! Gun­dars pa­slē­pās aiz ne­re­dza­ma ku­po­la. Klu­sī­bā pie se­vis no­smē­jos: acīm­re­dzot rūg­ta pie­re­dze… Kā jau vieg­li ie­rei­bu­šas sie­vie­tes šā­dos tu­si­ņos – me­tas vir­sū dār­ga­jam māk­sli­nie­kam, ķer vi­ņu zem ro­kas un cen­šas diez kur ie­vilkt… Man gan ne­bi­ja tā­da no­do­ma – pil­nī­gi un ga­lī­gi, ta­ču at­grū­ša­nos es iz­ju­tu gan… Ap­mē­ra tā: «Lie­ciet ma­ni mie­rā. Es da­ru sa­vu dar­bu, la­bi?!»

 Kad to ta­gad stās­tu Gun­da­ram, viņš ne­iz­ska­tās sa­mul­sis. «Drus­ciņ zi­nā­ma dis­tan­ce ir jā­ie­tur. Vis­la­bāk, ja tā nav uz­krī­to­ša,» viņš pa­smai­da. Un tur­pi­na: «Vie­nu ot­ru rei­zi cil­vēks bal­lī­tē tie­šām ir var­būt vai­rāk ie­dzē­ris, vi­ņam gri­bas pār­ņemt va­dī­bas gro­žus, un tad tu veik­li kā zivs – ap­met cil­pu un no­rau­jies no vi­ņa āķa. Jo ir tā­di, kas šā­dos pa­sā­ku­mos nāk klāt un uz­ska­ta, ka vi­ņam ir tie­sī­bas ar te­vi ru­nāt par vi­su un tev ir pie­nā­kums uz vi­su vi­ņam at­bil­dēt. Viņš pil­nī­gi ne­aug­lī­gi aiz­ņem ta­vu lai­ku, un no tā cieš pā­rē­jie pa­sā­ku­ma vie­si – tu ne­va­ri to lai­ku vel­tīt vi­ņiem. Līdz­īgi ga­dās arī uz ie­las pil­sē­tā… Ne­vis uba­dziņš vai grūt­die­nis, bet rik­tīgs pļē­gurs, ku­ram va­jag uz­lā­pī­ties un kurš tē­lo na­ba­gu, ie­rau­ga ma­ni, sa­gai­da at­tie­cī­gu brī­di un tad at­skan skaļš: «Māk­sli­niek!» Lai vi­si dzird un pie­vērš uz­ma­nī­bu… «Es tik­ko no cie­tu­ma es­mu iz­nā­cis… Man ti­kai au­to­bu­sa bi­ļe­tei, līdz Baus­kai… Es šņa­bi ne­pir­kšu, es mai­zī­ti… Vai jūs man ne­ie­do­tu?…» Bet tā, lai uz­reiz ir pub­li­ka ie­sais­tī­ta, jo – kā tas iz­ska­tī­sies, ja māk­sli­nieks at­teiks. Un es vi­ņam ar mie­rī­gu sir­di at­sa­ku. Bez ma­zā­kā sirds­ap­zi­ņas pār­me­tu­ma.

Es ļo­ti lab­prāt ie­me­tu nau­di­ņu mu­zi­kan­tiem, kas spē­lē uz ie­lām – vi­ņi to­mēr kaut ko da­ra. Pro­tams, ne tam, kas vien­kār­ši ļu­ri­na, bet pa­tie­šām spē­lē. Es ar prie­ku ie­do­du la­ti­ņu tan­tu­kam. Pat ja vi­ņai va­jag vie­nam ma­zam šņa­bī­tim va­ka­rā, bet es re­dzu, ka tās pu­ķī­tes, ko vi­ņa tir­go, ir ne­vis ka­pos no­zag­tas, bet sa­plūk­tas pļa­vā… To jau var pa­ma­nīt, ja ie­ska­tās. Vi­ņa vis­maz no rī­ta ir cē­lu­sies, cen­tu­sies…»

Sa­ku, ka Gun­dars dzī­vi tver ļo­ti no­piet­ni.

«Jā. Cen­šos vieg­li, bet no­piet­ni tvert. No­piet­ni – tas ne­no­zī­mē sma­gi un drū­mi. No­piet­ni no­zī­mē – pēc ie­spē­jas pre­cī­zāk.»

Tā nu tas ir. Ne­es­mu tī­ne pus­au­ga ga­dos, kas kris­tu ģī­bo­nī no el­kiem, un arī Gun­dars nav cil­vēks, kam par kat­ru ce­nu va­ja­dzē­tu un gri­bē­tos zī­mē­ties pre­ses sle­jās. Ko mēs te vis­pār abi da­rām?! Kā­pēc es­mu vi­ņu uz­ai­ci­nā­ju­si uz šo sa­ru­nu «Osi­ri­sā», un kā­pēc viņš ir pie­kri­tis? Man nav ar­gu­men­tu un vi­ņam – arī ne. Vien­kār­ši… man Gun­dars pa­tīk kā cil­vēks. Ne tā­pēc, ka ak­tie­ris vai spožs ska­tu­ves māk­sli­nieks, god­al­gots un ska­tī­tā­ju at­zīts, bet tā­pēc, ka šķiet tāds – pa­ma­tīgs. Viņš nav pus­ko­ka lē­cējs, tin­gen­tan­ga­ļu tai­sī­tājs. Lai ko viņš da­rī­tu, vi­sā vi­ņam va­jag jē­gu. Gun­dars kād­reiz ir tei­cis, ka vi­ņa pro­fe­si­jā jē­ga ir sva­rī­gā­ka par nau­du.

«Čau! Es­mu aiz­ņē­mis ta­vu vie­tu. Pie­dod!» Gun­dars pēk­šķi kā­dam sa­ka. Pa­grie­žos un re­dzu: man aiz mu­gu­ras stāv Vilipsōns. Tas pats ķe­ce­rī­gais māk­sli­nieks, ku­ra uz­vār­du rak­sta ar ga­ro o. 

«Ne­kas,» viņš it kā, starp ci­tu, iz­met un aiziet. Bet Gun­dars pa­skaid­ro: «Vi­ņam te ir bi­rojs. Rei­zēm mēs ap­ru­nā­ja­mies. Ļo­ti pa­tī­kams cil­vēks. «Osi­ri­sā» vi­si zi­na, ka tās di­vas vie­ti­ņas pie bā­ra ir mums ar Vilipsōnu. Viņš te, pro­tams, ir des­mit rei­žu bie­žāk un re­gu­lā­rāk ne­kā es. Bet man arī ļo­ti pa­tīk. Ne­vie­nā ci­tā Rī­gas ka­fej­nī­cā ne­jū­tos tik la­bi kā šeit. Te ir veik­smīgs ap­vie­no­jums: gan in­ter­jers ma­nai gau­mei at­bil­stošs, gan arī aura, gai­sot­ne. Jo de­viņ­des­mit de­vi­ņiem pro­cen­tiem Rī­gas ka­fej­nī­cu ir iz­do­māts in­ter­jers, nau­da iz­tē­rē­ta – bet ne­kā­das gai­sot­nes. Ār­ze­mēs ir ot­rā­di: ka­fej­nī­cās ir gai­sot­ne, bet in­ter­jers – nu tā.»

Vārds pa vār­dam, un esam no­nā­ku­ši līdz pir­ma­jai tē­mai – vil­ša­nās.

Ne­pie­pil­dī­tās ce­rī­bas

«Es arī, ejot uz iz­rā­di vai kon­cer­tu, vai fil­mu, kād­reiz mē­ģi­nu ne­do­māt, ko tur re­dzē­šu. Ir la­bi, ka ie­priekš ap­zi­nā­ti no­ro­be­žo­jies no in­for­mā­ci­jas, ka «tas ir kas ko­lo­sāls», «to ir vērts re­dzēt», «tik ģe­ni­āls, un uz to ne­kad ne­var da­būt bi­ļe­tes!»… Ja tu ej ar šā­du sa­jū­tu – vien­al­ga, uz ko –, tu vairs ne­esi at­vērts. Tu ska­ties ar pre­ten­ci­ozi­tā­ti uz ģe­ni­ali­tā­ti un pēc brī­ža ne­va­ri sa­prast – nu, kur tad ir tas ģe­ni­ālais?! Tu vairs ne­esi at­brī­vots un ne­uz­ver vi­su, kas māk­slas dar­bā ir. Tā­pēc man ta­gad ļo­ti grū­ti spē­lēt iz­rā­di «So­ņa» Rī­gā. «Tā ir tā iz­rā­de, kas bi­ju­si ār­ze­mēs, kas gu­vu­si pa­nā­ku­mus, un So­mi­jas pre­zi­den­te to ir ska­tī­ju­sies un ap­rau­dā­ju­sies…» –

 Cau­ri! Ar šā­du ba­gā­žu cil­vēks ir ap­za­dzis se­vi par sep­tiņ­des­mit piec­iem pro­cen­tiem, jau ie­nā­kot pa te­āt­ra dur­vīm!

 Uz iz­rā­di jā­nāk kā bal­tai la­pai. Būt ga­ta­vam vien­kār­ši uz pār­stei­gu­mu. Tad ne­būs vil­ša­nās. Vai arī būs ļo­ti ma­za ie­spē­ja vil­ties.»

Glu­ži kā uz šo sa­ru­nu, klu­sī­bā no­do­mā­ju… Jo ie­priekš es par Gun­da­ru ne­ko ne­zi­nu. Vie­nī­gi to, ka viņš ir pra­sīgs sa­run­biedrs. Bet Gun­dars ša­jā brī­dī at­kal at­ver apaļ­u me­tā­la kār­bi­ņu, iz­ņem mit­rās, ne­kal­tē­tās ta­ba­kas ga­ba­li­ņu un aiz­liek aiz lū­pas. Ne­vie­nam ne­trau­cē­jot.

 «Sa­kiet, par ko jums ir prieks un kas ra­da po­zi­tī­vas emo­ci­jas? At­skai­tot zā­les pļau­ša­nu, ve­cu avī­žu la­sī­ša­nu pie krāsns un de­dzi­nā­ša­nu Gar­cie­ma va­sa­ras mā­jā, ne­stei­dzī­gu pē­rie­nu īs­tā pir­ti­ņā un ro­sī­ša­nos vir­tu­vē…»

«Bez sa­va ga­la vi­sā­du sī­ku prie­ku!» – Gun­da­ra acis sil­ti ie­mir­dzas. «Katrs var at­rast, par ko prie­cā­ties. Nu­pat di­vas die­nas bi­ju Vī­nē. Mēs ie­ska­ņo­jām pa­gā­ju­ša­jā ga­dā uz­ņem­to spēl­fil­mu Mid­sum­mer Mad­ness – lat­vis­ki lai­kam būs «Jā­ņu­nakts». Ir tāds starp­tau­tisks pro­jekts, ko­mē­di­ja, ku­ru uz­ņem Aus­tri­ja un Liel­bri­tā­ni­ja un drus­ciņ Lat­vi­ja arī, kā ga­da īsā­ka­jā nak­tī Lat­vi­jā sa­tie­kas vis­da­žā­dā­kie ār­zem­nie­ki – ja­pā­nis no Ķī­nas, an­gļu ugun­sdzē­sē­ji, vā­cu biz­nes­me­ņi, spā­ņu dzej­nie­ce ar «mie­sas­sar­gu»… Es es­mu tak­sists Os­kars, kas pie­pel­nās, lid­os­tā co­pē­dams ār­zem­nie­kus. Viņš aiz­rau­jas ar ro­ken­ro­lu, vi­sus pa­zīst, vi­sur sa­vi ga­li – tāds la­bes­tīgs cil­vēks, un nu viņš grib pa­lī­dzēt ame­ri­kā­nim, kas šeit ir pir­mo­reiz un mek­lē sa­vu pus­mā­su. Vī­nē pa­ma­tī­gi strā­dā­jām, un tur es sa­sta­pos ar dub­lā­žas re­ži­so­ru, kas ir arī lie­lisks di­alo­gu au­tors. Tāds Eriks Pa­ul­sens. Ko­lo­sā­li! Tu jū­ti, ka tas ir pro­fe­si­onā­lis. To­le­rants, smalk­jū­tīgs, ta­jā pa­šā lai­kā ļo­ti pre­cīzs un pra­sīgs cil­vēks Pie­mē­ram, viņš ir vā­cu va­lo­dā sin­hro­ni­zē­jis «Šin­dle­ra sa­rak­stu» – ar tā­da lī­me­ņa ki­no Pa­ul­sens strā­dā. Tā vis­pār bi­ja bai­gā veik­sme, ka mū­su ce­ļi va­rē­ja sa­tik­ties. Ar kā­du prie­ku es dar­bo­jos! Cil­vēks no ma­nis bi­ja pa­nā­cis tā­du ga­ta­vī­bu da­rīt vi­su – ti­kai pa­pra­si, es vi­su! Bi­ju iz­žmiegts kā švam­me, bet – prie­cīgs. Ka bei­dzot no ma­nis gai­da mak­si­mā­lu pro­fe­si­onā­lu at­de­vi, un, ja ir kā­da veik­sme, viņš spēj to pa­ma­nīt un no­vēr­tēt. Tas re­ti ga­dās.

Kad darbs pie fil­mas bei­dzās, tei­cu: gu­lēt iet es ne­va­ru, šņa­bi dzert arī ne­gri­bas – karsts, la­bāk no­kāp­šu le­jā kaut kur past­ai­gā­ties. Tā klen­de­rē­jot aiz­klī­du līdz pil­sē­tas cen­tram. Tur pie rāts­lau­ku­ma no­tiek fes­ti­vāls: uz zi­lā ek­rā­na la­bā kva­li­tā­tē, ar la­bu ska­ņu rā­da kon­cer­tus, fil­mas, ope­ru ie­stu­dē­ju­mus. To­brīd rā­dī­ja Mad­ri­des Te­at­ro Re­al ie­stu­dē­ju­mā Pu­čī­ni «Bo­hē­mu». Kā­jās stā­vot, no­ska­tī­jos vi­sus četr­us cē­lie­nus no sā­ku­ma līdz bei­gām. No­nsto­pā. Ar gan­da­rī­ju­mu un kai­fu. Rāts­lau­ku­mā bi­ja tūk­sto­šiem cil­vē­ku. Vī­nē ir arī ope­ra dzī­va­jā, bet vi­ņi ska­tās tur. Sēž, un, līdz­īgi kā pie mums Dzies­mu svēt­kos, vi­su lai­ku plūst tev pār­i ēdie­na smar­žu un garš­u gam­ma. Ti­kai tur ir ne­vis sa­skā­bē­tas ga­ļas, bet pa­tī­ka­ma Aus­tru­mu vir­tu­ve… Tu ska­ties «Bo­hē­mu» lie­lis­ku ak­tie­ru iz­pil­dī­ju­mā un sce­no­grā­fi­jā, bau­di un – par vel­ti!

Tā­pēc žēl, ka mums te vi­si pa­sā­ku­mi iz­vei­do­ju­šies par diez­gan pri­mi­tī­vu nau­das kā­ša­nu. Ne­kur ne­drīkst ie­braukt, kā pa­grie­zies – tā mak­sā, stāv­vie­ta mak­sā, katrs dzē­riens ne­nor­mā­li uz­ce­nots, pa­sā­ku­mam kva­li­tā­tes ne­kā­das, ka tik sa­nāk cil­vē­ki. Iz­met ēs­mu – kā­du māk­slas dar­bu un tad tik kāš nau­du. Man bi­ja žēl, ka ne­va­rē­ju pa­spēt, bet šo­va­sar vai­rā­kās Lat­vi­jas pil­sē­tās no­ti­ka starp­tau­tis­kais ko­ru dzie­dā­ša­nas fes­ti­vāls un kon­kurss «Mū­zi­kas ie­dves­mas lauks». Tur es bū­tu gri­bē­jis būt klāt. Tas man li­kās ar mū­su ko­mer­ci­jas su­ro­gā­tu vēl ne­sa­bo­jāts pa­sā­kums. Tam bi­ja sa­va ide­ja, savs vēs­tī­jums, kā­pēc vi­ņi to da­ra. Ci­ta gai­sot­ne, ci­ta garš­a, ci­ta kva­li­tā­te. Tur or­ga­ni­za­to­riem pri­mā­rais ne­bi­ja no­kāst nau­du no cil­vē­kiem.

Bet nau­da daudz ko sa­bo­jā. (Kad Gun­dars pa­sa­ka šo frā­zi, at­ce­ros, ka ko līdz­īgi kā­dā in­ter­vi­jā tei­ca arī vi­ņa mam­ma Sin­ga, ak­tri­se Ve­ra Sin­ga­jev­ska…) Ne­zi­nu ne­vie­nu cil­vē­ku, kas bū­tu bi­jis kaut cik ap­mie­ri­nāts ar «Dā­va­nu mūs­die­nu sie­vie­tei», ko šo­va­sar dau­dzās brīv­da­bas es­trā­dēs rā­dī­ja. To­ties es­mu sa­ti­cis ne­skai­tā­mus cil­vē­kus, kas šķen­dē­jas, ka tā nu ir ak­tie­ru pro­fe­si­jas de­gra­dā­ci­ja. Kā­pēc ak­tie­riem nav ne­kā­das paš­kri­ti­kas, ku­rā pa­sā­ku­mā vi­ņi pie­da­lās, ku­rā ne?! Un jau ku­ru rei­zi. Ani­tens un vi­ņa kom­pā­ni­ja or­ga­ni­zē. Arī ra­fi­nēts pie­gā­jiens! Pa­ņem ie­vē­ro­ja­mus vār­dus: Pa­ula mū­zi­ka, Ol­ga Dre­ģe pie­da­lās, un uz­tai­sa die­zin ko. Ta­jā pa­šā lai­kā dī­vai­ni… Cil­vē­ki iet un ska­tās.»  

Vies­iz­rā­des un tēvs

Dau­dzi, arī Ve­ra Sin­ga­jev­ska, sa­ka: vi­ņas ve­cā­kais dēls Gun­dars līdz­inās sa­vam tē­vam, ak­tie­rim Tā­li­val­dim Ābo­li­ņam. Straujš kā vē­ja brāz­ma, un tās mel­nās acis. Kad va­ja­dzē­ja kā­dam pa­lī­dzēt, Tā­lis, kā Gun­da­ra tē­vu vi­si sau­ca, bi­ja ab­so­lū­ti ne­sa­vtīgs cil­vēks. Kaut gan rak­stu­riņš… tāds pa­smags.

Kad Gun­da­ram bi­ja trīs­des­mit viens gads, Tā­lis šo pa­sau­li at­stā­ja. Ta­gad Gun­dars Cī­ri­hē spē­lē iz­rā­di «Tē­vi», ku­rā ir epi­zo­de slim­nī­cas pa­lā­tā…

«Kat­ram cil­vē­kam ir tēvs. Bez tē­va ša­jā pa­sau­lē ne­viens nav ra­dies. Vie­nī­gi Jau­na­va Ma­ri­ja kļu­va grū­ta bez tie­šas tē­va klāt­būt­nes. Un to­mēr ar klāt­būt­ni, jo tēvs bi­ja CITS.

«Tē­vi»… Iz­rā­di ir grū­ti iz­stās­tīt. Es ne­pro­tu. Ta­jā pil­nī­gi viss bal­stās uz re­āliem no­ti­ku­miem starp tē­vu un dē­lu. Vi­sa iz­rā­de. Trīs stun­du ga­ru­mā ar trim ak­tie­riem. Kat­ram ir savs tēvs un sa­vi pie­dzī­vo­ju­mi. Daž­kārt tie ir ļo­ti līdz­īgi un daž­kārt ļo­ti at­šķi­rī­gi, jo mēs nā­kam no trim pil­nī­gi da­žā­dām ģi­me­nēm, trim da­žā­dām val­stīm un tau­tī­bām. Gē­nu man­to­jums mums ir da­žāds. Un ir arī kaut kas ko­pīgs vi­siem.

Tē­vi un dē­li… Ķī­mis­kais sa­stāvs šīm at­tie­cī­bām ir ļo­ti sa­rež­ģīts. Kaut kas mis­tisks. Bet vi­su, ko mēs gri­bē­jām par šo lie­tu teikt, esam pa­tei­ku­ši ar iz­rā­di. Tad bū­tu jā­redz pa­ti iz­rā­de.

 Es lab­prāt gri­bē­tu to šeit no­spē­lēt. Ta­ču «Tē­vi» ir Švei­ces te­āt­ra īpa­šums, sā­kot no ju­ri­dis­kām ni­an­sēm un bei­dzot ar ma­te­ri­āli prak­tis­ka­jām – de­ko­rā­ci­jām, pa­rū­kām un tā tā­lāk. Bet at­vest iz­rā­di šurp – tas bū­tu ļo­ti dārgs prieks.»

«Tad ne­kā,» no­pū­šos. «Par «Tē­viem» tik vien zi­nām, cik iz­la­sām, ko Nau­ma­nis Die­nā uz­rak­stī­jis…»

 «Tā nu glu­ži nav,» Gun­dars ie­bilst. «Šo­brīd ne. Bet var­būt tāds brī­dis pie­nāks. Zaļ­ķal­na cū­ku arī vi­sas pa­sau­les cil­vē­ki nav re­dzē­ju­ši. Bet, kam in­te­re­sē, tie ir at­ra­du­ši ie­spē­ju cū­ku ap­ska­tīt.»

«Ta­gad iz­cir­tī­šot ak­me­nī un skul­ptū­ru no­vie­to­šot pie ie­ejas Cen­trāl­tir­gū.»

«Tur, kur sā­kot­nē­ji bi­ja pa­re­dzēts…»

«Ti­kai trīs rei­zes ma­zā­ku…»

 «Nu ne­kas. Gan jau arī to ap­rak­stīs ar uz­rak­stiem…» Gun­tars no­sa­ka un vēl­reiz at­kār­to, ka ie­spē­jas ir. «Diez­gan daudz cil­vē­ku ap­vie­no pa­tī­ka­mo ar liet­de­rī­go: brauc uz Švei­ci slē­pot, ie­rē­ķi­na vie­nu die­nu il­gāk un no­ska­tās iz­rā­di. Bi­ja tā­di, kas ie­ra­dās vien­kār­ši cie­mos. Iz­gul­dī­ju vi­ņus pie se­vis sa­vā ma­za­jā dzī­vok­lī­tī uz grī­das, uz mat­ra­čiem, un pēc iz­rā­des ot­rā vi­ņi de­vās at­pa­kaļ.

 Pro­blē­ma no­pirkt lid­ma­šī­nas bi­ļe­ti ta­gad nav. Pro­tams, tas ko­pā vei­do zi­nā­mu nau­das sum­mu un ne vi­si var at­ļau­ties…»

Pēk­šņi mū­su tēr­zē­ša­nu pār­trauc mo­bi­lā tele­fo­na zvans, kas ie­dzie­das Gun­da­ra ja­kas ka­ba­tā. 

«Pirm­die­na ir bi­ro­ju die­na,» viņš stei­dzas pa­skaid­rot. Var­būt tā­pēc, ka dau­dziem jau ir zi­nā­ma Gun­da­ra me­žo­nī­gā cem­me par mo­bi­la­jiem, kas ie­zva­nās iz­rā­des lai­kā un se­ko klu­si čuk­sti: «Ne­va­ru paš­laik ru­nāt… Es­mu te­āt­rī…» Bļā­viens! Gun­dars ir drau­dē­jis: ja nā­kam­reiz ko tā­du iz­dzir­dēs, viņš pār­trauks iz­rā­di, pie­nāks čuk­stē­tā­jam klāt, pa­ņems aiz čup­ra un pa­teiks acīs: «Ne­kad uz te­āt­ri vairs ne­nāc!»

Bet es šo­dien ne­es­mu tik ne­ie­cie­tī­gi no­ska­ņo­ta, tā­pēc lie­tiš­ķi vai­cā­ju:

«Kas no­ti­cis?»

«Bi­ro­ja die­na. Lie­tas, ko pa ne­dē­ļu ne­iz­da­ru, jo nav lai­ka, kār­to­ju pirm­die­nā. Tā­pēc tele­fons ir jā­ceļ. Tur jā­ie­iet, tur jā­sa­mak­sā rē­ķins, tas jā­aiz­ved… Ci­tās die­nās no rī­tiem ir mē­ģi­nā­ju­mi, va­ka­ros iz­rā­des, tad ne­sa­nāk, bet pirm­die­na te­āt­rim ir brīv­die­na.»

Jau­tā­ju, vai iz­klai­des biz­ness – vi­ņa iz­vei­do­tā pro­du­cen­tu gru­pa aCan­thus jau nav pār­do­ta? 

«Nē, pār­do­ta nav – ir at­do­ta.

Pirm­kārt, tas bi­ja darbs, kurš ti­ka sa­kār­tots uz uz­ņē­mēj­dar­bī­bas pa­ma­tiem, bet šov­biz­ne­sā tā­da mē­ro­ga pa­sā­ku­mus par biz­ne­su no­saukt grū­ti. Kur­ku­ļus par var­dēm arī vēl ne­sa­uc!

Otr­kārt, kad pēc pa­sā­ku­mu va­dī­ša­nas un or­ga­ni­zē­ša­nas bi­ja pie­pra­sī­jums, es arī lab­prāt to da­rī­ju. Man tas sa­gā­dā­ja sa­vu prie­ku, un, pro­tams, arī nau­du ar to va­rē­ja no­pel­nīt. Bet, kā sa­ka, es pie­tie­ka­mi il­gi es­mu to da­rī­jis, un kaut kas dzī­vē jā­mai­na. Ma­ni tas vairs ne­vi­li­na. Ga­lu ga­lā man drīz būs piec­des­mit ga­du, – un cik tad il­gi stai­gā­šu, iz­klai­dē­dams pub­li­ku? Kād­reiz es vēl to da­ru, kad pa­lūdz zi­nā­mi cil­vē­ki. Bet ta­gad to­mēr pa­tu­ru pri­vi­lē­ģi­ju iz­vē­lē­ties, kur es gri­bē­tu un kur es ne­gri­bē­tu pie­da­lī­ties.»

«Un ko gri­bē­tos vī­rie­tim piec­des­mit ga­dos? Stai­gāt pa ska­tu­vi?»

«Stā­vēt uz ska­tu­ves! Lai nav daudz jā­stai­gā! Vai vēl la­bāk sē­dēt un vē­lāk gu­lēt uz ska­tu­ves. Tē­vu «Zel­ta zir­gā» es va­rē­tu no­spē­lēt, kurš pir­ma­jā cē­lie­nā no­mirst. «Ko nie­ko­jies un mul­di, dur­vis cie­ši aiz­bul­tē­tas…» – pirm­ā aina bei­dzas, un po­sies uz mā­jām!

Bet, ja no­piet­ni… Te­āt­ris ir pro­fe­si­ja, ko es lab­prā­tī­gi iz­vē­lē­jos. Es gūs­tu no tās kai­fu un arī sa­ņe­mu – nu jau va­rē­tu teikt – daudz­maz ko­rek­tu al­gu. Un to es arī gri­bu da­rīt. Bet es ne­va­ru vi­su lai­ku strā­dāt div­pa­dsmit stun­das die­nā. Pa­sā­ku­mi, ra­di­o, iz­klai­des spē­les tele­vī­zi­jā, kon­cer­ti­ņi…Cik tad to var tu­rēt?! Es ne­gri­bu tik daudz strā­dāt. Un arī ne­va­jag tik daudz strā­dāt. Kā Ņi­ki­ta Mi­hal­kovs pirms kā­da lai­ka par se­vi tei­ca: trīs­des­mit ga­dus es­mu strā­dā­jis uz sa­vu vār­du, un ta­gad vārds lai drus­ku past­rā­dā uz ma­ni!

«Un il­gi tāds no­ska­ņo­jums, pār­lie­cī­ba?»

«Nē. Bet cil­vē­kiem ar ve­cu­ma ie­stā­ša­nos mai­nās arī do­mas un no­jē­ga par to, ko viņš da­ra un kā­pēc viņš da­ra. Tā tā­da fi­lo­zo­fis­ka tē­ma. Mēs va­rē­tu ne­dē­ļu par to ru­nāt.»

«Da­ži pie šā­da se­ci­nā­ju­ma no­nāk da­bī­gi, bet lie­liem pār­dzī­vo­ju­miem. Tie esot lai­mī­gie…»

 «Nu tad jau man ir ie­mesls se­vi par drus­ciņ lai­mī­gu uz­ska­tīt. Es tā ce­ru. Man nav ie­mes­la būt ne­lai­mī­gam vai par kaut ko dik­ti sū­dzē­ties.»

Ta­bu zo­na

Šķir­stu Gun­na­ra Trei­ma­ņa grā­ma­tu par Sin­gu un uz­du­ros kā­zu fo­to­grā­fi­jai. 1959. gads. Ve­ra Sin­ga­jev­ska un Tā­li­val­dis Ābo­liņš. Ak­tri­se at­ce­ras, ka vi­ņas lī­gav­klei­tas apakš­svār­kus to­dien glu­di­nā­ju­si Vel­ti­ņa – ba­le­ta prī­ma Vel­ta Vil­ci­ņa. Tie ti­ka stēr­ķe­lē­ti, un glu­dek­lis li­pa klāt. Bet Tā­lim sa­vā kā­zu die­nā vēl bi­ja jā­spē­lē iz­rā­dē «Nul­le uz­ve­dī­bā» gal­ve­nā lo­ma. Sin­ga at­ce­ras, ka līdz­īgi gā­jis arī Gun­da­ram. Vi­ņam sa­vā kā­zu die­nā bi­jis jā­pie­da­lās kau­ti­ņā – iz­rā­dē, pro­tams! Vē­lāk, pēc vai­rā­kiem ga­diem, kad jau va­rē­ja at­klā­ti iet baz­nī­cā, Gun­dars ar sie­vu Il­zi no­svi­nē­ja kā­zas otr­reiz. Tā­pēc teik­šu go­dī­gi: kad pre­sē pa­rā­dī­jās zi­ņas, ka Gun­dars iz­šķī­ries, ma­nī kaut kas sa­bru­ka. Ju­tos, it kā pa­ti bū­tu pie­krāp­ta. «Redz, kā. Arī vi­ņiem nav sa­nā­cis…»

Ta­ču dzī­vē no­tiek vi­sā­di. Gun­da­ram bi­ja ģi­me­ne, ir mei­ta Dai­na, un ta­gad ir ci­tas at­tie­cī­bas.

Kā dzī­vot tā­lāk, lai kāds cil­vēks uz pa­sau­les te­vi ne­sa­uk­tu par ne­lie­ti?

«Ne­va­jag cen­sties ot­ram cil­vē­kam ne­da­rīt pār­i. Un va­jag pie­do­māt, vai tu vi­ņam ne­tī­šām (!!!) ne­no­da­ri pār­i.

Ko es va­ru teikt? Vai­rāk man nav ko pie­bilst.

Tā ir ma­nas dzī­ves pri­vā­tā tel­pa, un es cen­šos pats ar sa­vām lie­tām tikt ga­lā. Sve­šie par to ne­ko ne­zi­na un arī ne­uz­zi­nās. Vis­maz no ma­nis ne. Līdz ar to tā ir tuk­ša ru­na.

Bet man ir jā­sa­mie­ri­nās, ka cil­vē­kiem tī­ri aiz ziņ­kā­rī­bas, kas pub­lis­kā tel­pā tiek ne­mi­tī­gi kul­ti­vē­ta, ra­dī­sies in­te­re­se par to, kā tad man iet. Vai­rāk ne­kā, teik­sim, par… (ša­jā brī­dī Gun­dars pa­ska­tās pa lo­gu un ie­rau­ga ob­jek­tu) par… vei­ka­la Ol­sen pār­de­vē­jas pri­vā­to dzī­vi. Vi­ņas pri­vā­tā dzī­ve ne­vie­nu ne­in­te­re­sē. Tāds mums tas da­lī­jums. Ma­ni arī ne­in­te­re­sē vi­ņas pri­vā­tā dzī­ve. Bet ma­nē­jā in­te­re­sē, un ar šā­du uz­ma­nī­bu ir jā­rē­ķi­nās.

«Ko no­zī­mē rē­ķi­nā­ša­nās?»vai­cā­ju.

«Man jā­rē­ķi­nās ar to, ka šā­da in­te­re­se va­rē­tu būt. Bet man nav jā­rē­ķi­nās ar to, ka jums ir tie­sī­bas zi­nāt un ka man ir pie­nā­kums par to stās­tīt.

Pir­ma­jā mir­klī pub­li­kas ziņ­kā­re ir var­būt ap­grū­ti­no­ša, bet ar lai­ku pie­rod. Zi­nā­ma dis­tan­ce vai re­ak­ci­ja uz to iz­vei­do­jas. Es va­ru ar to sa­dzī­vot, un man per­so­nis­ki ir sa­mē­rā vien­al­ga. Ta­ču man ir tu­vi cil­vē­ki, tu­vi­nie­ki, kas var­būt daudz ju­tī­gāk vi­su uz­tver, un es ar prā­tu pie rei­zes pa­sar­gā­ju vi­ņus no šā­dām ne­pa­re­dzē­tām, ne­ēr­tām si­tu­āci­jām.

«Ja jau cil­vēks pats ne­ko ne­ēr­tu ne­da­ra, tad jau div­do­mī­gas un kom­pro­mi­tē­jo­šas si­tu­āci­jas ne­maz ne­var ras­ties…» sa­ku un, re­dzot Gun­da­ra se­jā at­plauk­stam pla­tu smai­du, uz­reiz arī pie­me­ti­nu: «Vai arī – es es­mu nai­va?»

«Tas bū­tu nai­vi do­māt. Ir vie­na da­ļa cil­vē­ku, par ku­riem vi­su lai­ku jā­uz­tur in­te­re­se. Un, ja tu esi ti­cis ša­jā sa­rak­stā, tad ag­ri vai vē­lu kāds mu­daks tev pie­zva­nīs un pa­jau­tās: «Vai jums vēl ne­kas nav pie­dzi­mis?» Es sa­ku: «Pal­dies. Uz re­dzē­ša­nos. Mums nav par ko ru­nāt.» Viss. Mums arī NAV par ko ru­nāt. 

Bet cil­vē­ku ne­tak­tis­ku­mam ir ļo­ti grū­ti no­vilkt ro­be­žas. Vien­mēr jau kāds var ar fo­to­apa­rā­tu lū­rēt un ķert, se­kot ma­šī­nā līdz­i – tam tiek iz­da­lī­ti lī­dzek­ļi un teh­ni­ka, lai vi­ņi to da­rī­tu. Uz to bal­stās biz­ness. Bet ko es – tā­pēc ta­gad sāk­šu slēp­ties?! Kurš gri­bēs no­fo­tog­ra­fēt, kā es va­sa­rā pliks pel­dos, viņš at­brauks un no­fo­tog­ra­fēs. Nu un?! Par šo tē­mu vis­pār nav jē­gas dis­ku­tēt. Jo kāds gudrs cil­vēks ir tei­cis: «Ja tu strī­dies ar muļ­ķi, tad, vis­ti­ca­māk, viņš da­ra to pa­šu…»

Ir cil­vē­ki, kam pa­tīk, ka vi­ņus šā­dā vei­dā ek­shib­ci­onē. Ki­vi­čam var­būt pa­tīk. Man tas šķiet ne­va­ja­dzī­gi.»

Vēl Gun­dars pie­bilst, ka in­te­li­ģen­ce, iek­šē­ja kul­tū­ra un smalk­jū­tī­ba šo­brīd nav ce­nā. Un ka in­te­re­sē­ties par pri­vā­tām lie­tām ir tā­pat kā ska­tī­ties ak­tie­rim zem kos­tī­ma. «Zem kos­tī­ma nav jā­ska­tās – ir jā­uz­tver bil­de ko­pu­mā. Lie­not zem brun­čiem, jūs ne­ko vai­rāk ne­uz­zi­nā­siet.»

Tā, lūk!

Tul­ko­tājs

So­ņa… Ār­ēji Dievs vi­ņu ap­vel­tī­jis, ar ko vien var ap­vel­tīt ne­glī­tu cil­vē­ku. Gal­va kā Pre­že­vaļ­ska zir­gam… Krū­tis no­šļu­ku­šas, kā­jas res­nas – it kā bū­tu aiz­lie­nē­tas no ci­ta cil­vē­ka kom­plek­ta, pē­du vie­tā ķe­pas. Kur­pes mū­žī­gi no­šķieb­tas… Bet ša­jā ne­pie­vil­cī­gu­mā pa­slēp­ta dās­na dvē­se­le. Tas, kas šo­brīd strau­ji pa­zīd no mū­su dzī­ves, ik­die­nas… Gun­dars ša­jā iz­rā­dē spē­lē gal­ve­no – So­ņas– lo­mu un ne­pa­sa­ka ne vār­da…

Pēc iz­rā­des brau­cu vil­cie­nā uz mā­jām un la­sī­ju prog­ram­mi­ņu, ku­rā ir viss stāsts lat­vis­ki. Stāsts par So­ņu ir kā bil­de, tas ie­velk te­vi iek­šā. Tul­ko­jis – Gun­dars Ābo­liņš…

Es zi­nā­ju, ka viņš tul­ko li­te­rā­rus dar­bus. Bet kas par tek­stu! Bal­tās skau­dī­bas it kā ne­maz ne­esot, ta­ču ta­jā brī­dī es tie­šām vē­lē­jos būt kā viņš – tik vieg­li un at­spe­rī­gi ro­ta­ļā­ties ar vār­diem, ar tei­ku­miem, ni­an­sēm, in­to­nā­ci­jām, pau­zēm, klu­su­mu… Un, redz, ta­gad es vi­ņam pa­šam va­ru pa­jau­tāt: kā tas tā sa­nā­cis – pa ku­ru lai­ku Gun­dars tul­ko?

«Pa nak­tīm ne, nak­tīs es pa­ras­ti gu­ļu. Tā­das lie­tas man pa­tīk da­rīt no rī­ta. Svai­gā­ka gal­va.

Vis­pār es tul­ko­ša­nu sā­ku ar Na­bo­ko­va tek­stu. Vē­lāk ar ci­tiem. Bet «So­ņa»… Par «So­ņas» tul­ko­ju­mu va­rē­tu teikt, ka tas drī­zāk ir at­dze­jo­jums. Tat­ja­nas Tol­sto­jas va­lo­da ir tik su­lī­ga, daudz­slā­ņai­na, ka piec­pa­dsmit lap­pu­ses man pra­sī­ja daudz vai­rāk spē­ka un dar­ba, un zi­nā­ša­nu, un mek­lē­ju­mu, ne­kā kad iz­tul­ko­ju ve­se­lu grā­ma­tu – So­ro­ki­na «Le­du». Sā­ku­mā bi­ja do­ma, ka mēs iz­rā­di spē­lē­sim lat­vie­šu va­lo­dā. Bet bei­gās mēs pa­li­kām pie va­ri­an­ta, lai iz­rā­de skan ori­ģi­nāl­va­lo­dā – krie­vis­ki, kas man šķiet ļo­ti labs ri­si­nā­jums, un cil­vē­ki, kas ne­zi­na krie­vu va­lo­du vai arī tik la­bi to ne­pār­val­da, šo stās­tu var iz­la­sīt pil­nā ver­si­jā lat­vie­šu va­lo­dā.

Es ne­pre­ten­dē­ju uz li­te­rā­ta sta­tu­su, bet cen­tos iz­rā­des ma­te­ri­ālu  iz­vei­dot tā, lai tek­stu va­rē­tu stās­tīt. Sva­rī­gi, lai teksts guļ mu­tē. Tas ir tā­pat kā la­bā in­ter­vi­jā: es la­su tek­stu un dzir­du cil­vē­ka bal­si, in­to­nā­ci­ju, kā viņš to pa­sa­ka. Tas no­zī­mē, ka šī sa­ru­na ir dzī­va un pie­rak­stī­ta ar cie­ņu pret abiem sa­ru­nas da­līb­nie­kiem.

 Diem­žēl ta­gad mēs tek­stiem ļo­ti pa­vir­ši pie­ejam. Rei­zēm ru­nā­jam kaut kā­dā va­lo­dā ar lat­vie­šu vār­diem, bet ne lat­vie­šu va­lo­dā. Man to­mēr sko­lo­tā­ji ir ie­mā­cī­ju­ši dzim­to va­lo­du cie­nīt. An­dra Gud­ri­mo­vi­ča ses­ta­jā vi­dus­sko­lā. Vā­cu va­lo­das sko­lo­tājs Jā­nis Sku­ja, ku­ram vi­su mū­žu es­mu pa­tei­cīgs, – viņš man ie­dzi­na pa­šus pa­ma­tus – gra­ma­ti­ku. Ne mī­lēt va­lo­du, ne sa­jūs­mi­nā­ties, bet cie­nīt. Kad pēc dau­dziem ga­diem es pie šīs va­lo­das at­grie­zos, ti­kai tad es to no­vēr­tē­ju: redz, cik la­bi! Tā­pēc man tik ļo­ti sāp, ka sko­lo­tā­ju mū­su die­nās ne­cie­na vi­saug­stā­ka­jā lī­me­nī. Šo­die­nas Die­nā bi­ja Lai­las Pa­kal­ni­ņas ko­men­tārs, Ļo­ti rūgts un tāds… ļo­ti labs. Valsts vai tau­ta, vai kul­tū­ra, ku­ra ne­cie­na sko­lo­tā­ju un ne­cie­na ār­stu, tā tau­ta lem­ta iz­nī­cī­bai. Un pie mums ne­cie­na ve­cus cil­vē­kus, sko­lo­tā­jus un ār­stus. Gan vi­ņus no­stā­dot pa­ze­mo­jo­šā na­ba­dzī­gā si­tu­āci­jā, gan ar šaus­mī­gu tais­nī­bas ne­sē­ja am­bī­ci­ju vi­ņus tie­sā­jot par to, ka vi­ņi kaut kā mē­ģi­na no šīs pa­ze­mo­jo­šās si­tu­āci­jas iz­lauz­ties. Tāds tais­nī­bas apo­lo­ģē­ti­ka, kā­da ir mums… tas pat vairs nav smiek­lī­gi, tas ir no­žē­lo­ja­mi,»Gun­dars ir kļu­vis pa­vi­sam no­pietns. Un pēc se­kun­des, no­rā­dot uz ma­nu dik­to­fo­nu, ku­ram deg sar­ka­nā ie­rak­sta lam­pi­ņa, strik­ti pie­bilst: «Ši­to gan tu ne­iz­dzēs!»

«Un tu ar to vi­su dzī­vo, tev sāp?…» – uz mir­kli esam pār­gā­ju­ši uz «tu»…

«Es re­dzu, ka dau­dzi cil­vē­ki ap ma­ni iek­šē­ji ir ne­lai­mī­gi. Vi­ņi cen­šas aiz paš­lep­nu­ma to ne­iz­rā­dīt, bet es jū­tu, ka cil­vē­ki ap ma­ni ir tā­di. Un man tas sāp un arī per­so­nis­ki aiz­skar.»

Jau­tā­ju par mam­mu. Vai vi­ņa jo­pro­jām dzī­vo Ba­ro­nie­las dzī­vok­lī­tī?

«Jā, tur­pat,» at­bild Gun­dars. «Kā­dā ne­for­mā­lā pa­sā­ku­mā sa­ga­dī­jos ko­pā ar vie­nu ļo­ti augs­ti stā­vo­šu Lat­vi­jas po­li­ti­ķi, kurš bi­ja prem­jer­mi­nis­tra sta­tu­sā. Mums ro­kās bi­ja pa kon­ja­ka glā­zī­tei, kaut kā sā­kās ru­na par nau­dām, un viņš sa­ka: «Kā­da jē­ga gāzt nau­du pen­si­onā­ros – vi­ņi ta­ču vi­su nau­du iz­ču­rā un iz­ka­kā!» Un šā­di vār­di at­ska­nē­ja no mū­su valsts prem­jer­mi­nis­tra mu­tes.»

«Vai viņš arī par sa­vu mā­ti to pa­do­mā­ja?»

«Ne­zi­nu. Tā­pēc es ļo­ti augs­tu no­vēr­tē­ju so­li, ka Val­dis Zat­lers uz inau­gu­rā­ci­ju uz­ai­ci­nā­ja sa­vu pir­mo sko­lo­tā­ju. Vel­ta Po­lī­te – es pat vi­ņas vār­du es­mu ie­mā­cī­jies! Vi­ņa tie­ši pirms mums gā­ja sa­svei­ci­nā­ties ar jaun­ie­vē­lē­to Pre­zi­den­tu, arī iz­stā­vē­ja gan­drīz četr­as stun­das ga­ro rin­du. Tā­pat kā brā­ļi Ko­ka­ri…»

«Jūs ar Val­di esat pa­zīs­ta­mi…»

«Es vi­ņu ļo­ti sen zi­nu. Mēs ne­esam ģi­me­nes drau­gi, bet viņš man ir ne­skai­tā­mais rei­zes pa­lī­dzē­jis ar pa­do­mu vai kon­sul­tā­ci­ju, vai vis­maz ar in­te­re­si par ma­niem tu­vi­nie­kiem, kas no­nā­ku­ši slim­nī­cā. Sa­vā lai­kā Va­ris Vēt­ra, Ha­rijs Spa­nov­skis, Edžus Trei­ma­nis no 50. vi­dus­sko­las un Val­dis spē­lē­ja «Ma­za­jos brā­ļos», un es gā­ju uz vi­ņu bal­lēm… Vai tie­ši Val­dim va­ja­dzē­ja ie­ņemt Valsts pre­zi­den­ta ama­tu, par to vēl ar­vien ne­es­mu drošs. Es pat pub­lis­ki pau­du sa­vu vie­dok­li, ka do­mā­ju ci­tā­di. Bet par Val­di kā par ne­sa­vtī­gu un go­dī­gu cil­vē­ku ne­kad ne­es­mu šau­bī­jies. Es vien­kār­ši zi­nu, cik cil­vē­ku viņš ir glā­bis, kad to nav da­rī­ju­si valsts. Ne ie­priek­šē­jā, ne šī.»

«Un po­pu­lā­rais tei­ciens: ne­sa­trau­cies par to, kur tu ne­ko ne­va­ri mai­nīt?…»

 «Es jau ne­va­ru mai­nīt valsts ie­kār­tu vai Mi­nis­tru ka­bi­ne­tu. To es ne­va­ru. Bet es va­ru ne­ļaut ap­mēr­dēt se­vī kaut kā­das cil­vē­cis­kas sa­jū­tas, cil­vē­cis­kas vēr­tī­bas. Un es ne­gri­bē­tu, ka ma­nos bēr­nos vai tu­vi­nie­kos tā at­mirst. To gan es va­ru ie­tek­mēt. Kaut vai šau­rā lo­kā, kaut vai pa drus­ci­ņai. Es ne­va­ru ne at­ļaut, ne ne­at­ļaut bū­vēt kon­cert­zā­li uz dam­bja, kas tam nav pa­re­dzēts. Bet es va­ru ru­nāt par to, lai cil­vē­ki sāk­tu do­māt ar ve­se­lo sa­prā­tu – par vi­su ko, arī ša­jā as­pek­tā.

Klau! Pa­sū­tam vēl di­vas tā­das pa­šas ka­fi­jas? Vien­kār­šas ka­fi­jas ar vien­kār­šu pie­nu? Kā es sa­ku: ka­fi­ju vul­ga­ris… Man ļo­ti pa­tīk šis ter­mins. «Di­vas ka­fi­jas vul­ga­ris.» (Gun­dars īpa­ši te­at­rā­li iz­ru­nā pē­dē­jo vār­du.) Šeit ka­fej­nī­cā strā­dā­ja kā­da jaun­a mei­te­ne, un vi­ņa no ma­nis sa­cī­tā sa­mul­sa, aizs­krē­ja pie bār­me­ņa: „Ābo­liņš pa­sū­tī­ja di­vas ka­fi­jas vul­ga­ris… Ko man ta­gad da­rīt?! Tu zi­ni, kas tas ir?» Bār­me­nis sa­ka: zi­nu. La­tī­nis­ki vul­ga­ris no­zī­mē – pa­ras­tā»

Kaut kas to­mēr pri­vāts

Ābo­li­ņu pie­mīt da­žā­das dī­vai­nī­bas. Sa­vu­laik viņš, uz­kāp­dams Tau­tas fron­tes 1. kon­gre­sa tri­bī­nē, pa­ro­dē­ja Brež­ņe­vu un tā­dā vei­dā gan­drīz no­jau­ca val­stī sā­ku­šos de­mo­krā­tis­kos pro­ce­sus. Tā­pat viņš jo­pro­jām brī­nās, kā­pēc Na­ci­onā­la­jā un Dai­les te­āt­rī cil­vē­ki, iz­rā­des starp­brī­dī iz­nā­ku­ši no ska­tī­tā­ju zā­les, sāk stai­gāt pa riņ­ķi. Sa­vu­kārt, kad Gun­dars  do­das vies­iz­rā­dēs vai strā­dāt aiz Lat­vi­jas ro­be­žām,  viņš va­dā līdz­i sa­vu li­na pa­la­gu un dū­nu spil­ve­nu, jo ci­tā­di uz vies­nī­cu po­ro­lo­niem ne­va­rot iz­gu­lē­ties. Un arī tas, ka Gun­dars brau­kā ar vol­gu, šķiet ne­ik­die­niš­ķi.

«Vai tie­šām jo­pro­jām vol­ga vai to­mēr kas cits?»

«Man pie­mīt krup­ja kom­plekss. Ie­stu­dē­ju­mā «Vējš vī­to­los» es­mu spē­lē­jis kru­pi, un viņš, kā ie­rau­ga jaun­u ma­šī­nu, tā vi­ņam va­jag! Man arī tās ir vai­rā­kas. Stāv da­žā­dās vie­tās. Bet man ļo­ti pa­tīk ve­cas ma­šī­nas. Vē­lams līdz de­viņ­des­mi­ta­jam ga­dam. Jaun­ākas ne.»

Bil­stu, ka tad jau es va­rē­tu vi­ņam at­dā­vi­nāt sa­vu Vol­vo.

«Man jau ir. Drau­dze­nei – div­simt četr­des­mit ce­tur­tais. Sep­tiņ­des­mit tre­šā ga­da. Ar la­bu mo­to­ru. Nū-ū-ū, bet tas kor­puss… Sa­rū­sē­jis. Un kāds jums ir?»

«Arī pi­kaps. Ar seš­pa­dsmit vār­stiem…»

«Labs. Nav kur likt, ja?»

«Man kā ar ve­cu zir­gu. Ne­spē­ju aiz­vest uz šro­tu.»

«Tā ir. Es arī ne­spē­ju. Man tā­das ma­šī­nas jau ir piec­as. No­men­kla­tū­ras dar­bi­nie­ku vol­ga, bal­ta – tai lai­kā tā­das bi­ja Tau­tas māk­sli­nie­kiem, pro­fe­so­riem un par­tij­nie­kiem. La­bā stā­vok­lī, un es ar vi­ņu ļo­ti la­bi sa­pro­tos, svēt­die­nā uz jūr­ma­lu aiz­brau­cu. Tur­klāt, ja kaut kas smags jā­ved, ta­jā var daudz ie­likt. Vēl man ir seš­des­mit tre­šā ga­da bo­biks. Cel­mus no me­ža un būv­gru­žus aiz­vest – tas iet un klau­sa. Ne­aiz­vie­to­jams pa­līgs. Kā zem­nie­kam ir trak­tors, man – bo­biks. Tad man ir Pe­uge­ot, no ku­ra grū­ti šķir­ties, jo es­mu no­pir­cis pats par sa­vu nau­du un iz­mak­sā­jis lī­zin­gu. Ta­gad tai ma­šī­nai nav ce­nas. Ta­ču man tā ir vēr­tī­ba, un es arī ne­va­ru vien­kār­ši at­dot šro­tā par piec­simt la­tiem. Jo zi­nu, ka par tā­du sum­mu ci­tu tik la­bu ma­šī­nu ne­kur ne­no­pir­kšu. Var­būt kā­dam la­bam cil­vē­kam va­ja­dzēs – va­rē­šu at­dot tā­lāk. Bet ne­vis «kaut kam», bet – kā­dam cil­vē­kam. Vēl man ir Vol­vo S70, des­mit ga­dus ve­ca. Un tad man ir vēl viens bo­biks, seš­des­mit sep­tī­tā ga­da, kurš ir iz­jauk­tā vei­dā, bet ori­ģi­nāls. Ti­kai meis­tars no­zu­dis kā žīds pa Mi­ķe­ļiem un ie­ka­vē­ju­sies res­tau­rā­ci­ja. Vēl man ir da­ži mo­to­rol­le­ri. Tūk­stoš de­viņ­simt seš­des­mi­tā ga­da Vjat­ka, ve­cā cū­ka. Un Ves­pa – sti­līgs un kla­sisks mo­to­rol­lers.

Vis­pār man pa­tīk ķi­me­rē­ties ar ro­kām. Ag­rāk ži­gu­li es­mu iz­jau­cis un sa­li­cis.

Bet var­būt par to ne­va­jag rak­stīt. Jo… vai tas ir tik bū­tis­ki, ma­šī­nas?…

Ag­rāk, kad vi­siem sap­nis bi­ja li­mu­zīns Jā­ņu nakts krā­sā, ma­šī­na kļu­va par pil­nī­gi kul­ta lie­tu vai mēr­ķi dzī­vē. Tad gan va­rē­ja sa­prast tos ve­čus, kas bei­dzot ti­ku­ši pie za­pi­ņa vai ži­gu­ļa, sa­vam auti­ņam pir­ka vai­rāk ak­se­su­āru ne­kā sie­vai. Gan jau arī tā­das scē­nas bi­ja… Bet ta­gad tā ma­šī­na ir vien­kār­ši tač­ka. «Kā­da tev tač­ka?» cits ci­tam vai­cā. Bun­dža, ku­ru nav pro­blē­mas da­būt un no ku­ras nav žēl šķir­ties. Kaut gan… tā­du ār­iš­ķī­bu trans­por­ta lī­dzek­ļu ie­gā­dē kā pie mums var ti­kai pa­mek­lēt. Nu, ko jūs va­rat do­māt par cil­vē­ku, kas pa Rī­gas ie­lām brauc ham­me­rā? Bū­tī­bā tas ir tanks, ma­šī­na ar ma­zām šau­jam­lū­kām gar sā­niem. Pa Rī­gas ie­lām var arī bez ham­me­ra iz­braukt, bet vi­ņam, lūk, VA­JAG de­mon­strēt sa­vu at­tiek­smi pret ci­tiem! Es pie­mē­ram, pa­zīs­tu ļo­ti tu­rī­gu cil­vē­ku Tu­rī­nā (do­mā­ju, ka vi­ņu īpa­šu­mi arī mē­rā­mi mil­jo­nos…). Tāds Fer­re­ro kungs, lie­las audi­tor­fir­mas īpaš­nieks – viņš dien­die­nā uz dar­bu brauc ar Ves­pa, mo­to­rol­le­ri. Uz­val­ci­ņā, ar smu­ku ādas por­tfe­lī­ti ba­gāž­nie­kā. Mums līdz vi­ņa lī­me­nim vēl – ai, ai – cik tā­lu!»