Kāds ir Raimonda Paula dziesmu noslēpums?

12 uzvaras

Paula dziesmas patika manai vecaimammai, tās ir mīļas manai mammai, es pati daudzas zinu un dziedu, un mana meita Anna jau bērnudārzā trallināja par Anniņu vanniņā. Maestro mūzika izturējusi pamatīgu laika pārbaudi, iezagusies sirsniņās visām paaudzēm un ielavījusies tik atšķirīgos žanros – no demokrātiskām ziņģēm līdz Valsts Akadēmiskā kora iedziedātajām Rozes gara kordziesmām. Estrādes mūzika, mūzika teātra izrādēm, mūzikliem, baleta izrādēm, vairāk nekā 50 kinofilmām, desmitiem albumu un skaņu plates… Kā vispār viens cilvēks to var paveikt?

Tieši Raimonda Paula dziesmas 11 reižu pēc kārtas uzvarēja leģendārajā Mikrofona aptaujā – līdz brīdim, kad 1982. gadā pēc Cielaviņas uzvaras Pauls pats paziņoja, ka vairs nepiedalīsies, lai dotu vietu jaunajiem, stāsta Lia Guļevska, kādreizējā šīs aptaujas vadītāja. Bet 2005 gadā par godu Mikrofona 40 gadu jubilejai tika no jauna izspēlēta Mikrofona aptauja, lai starp visu gadu 22 dziesmām uzvarētājām noskaidrotu vienu – 21. gadsimtā populārāko.

Sākumā mēnešiem ilgi pirmajā vietā turējās Mežrozīte, bet pēdējā brīdī izvirzījās un par uzvarētāju kļuva Noras un Viktora dziedātā Mēmā dziesma. «Tieši Mēmā dziesma savā laikā pārcirta mēmo laiku, kad Mikrofona aptauja četrus gadus bija aizliegta. Un tās abas ir Paula dziesmas. Tā kā principā Raimonds Mikrofona aptaujā ir uzvarējis 12 reižu,» saka Lia.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

Dāvids atklāj pavisam negaidītu iemeslu, kādēļ viņš pievērsās tomātu audzēšanai

Ziņu aģentūra LETA

Dailes teātris

Kādu algu saņems Dailes teātra valdes locekļi? Daudzi būs pārsteigti

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Visi dvēseles noslēpumi mūzikā

Kādreizējā Mikrofona aptaujas vadītāja LIA GUĻEVSKA neslēpj, ka aptaujas laikos parasti pat bez lielas cīņas bija jūtams, ka Paula dziesmas ir galvastiesu pārākas. Lia aptaujas vadīja no 1976. gada, kad pēc četru gadu klusuma un aizlieguma tās atkal atsākās. «Un Paula dziesmas bija ne tikai pirmajā, bet arī otrajā un trešajā, septītajā un sestajā vietā – desmitniekā vienmēr tās bija vairākas.

Kā tad sākās mūsu estrādes dziesma? Tā sākās piecdesmito gadu beigās, kad estrādes mūzikā roku iemēģināja Jānis Sildegs, Edmunds Goldšteins, Valters Kaminskis un citi – komponisti, kas vēlāk šajā žanrā nemaz nekļuva tik populāri. Iespējams, tāpēc, ka dziesmām trūka vajadzīgā lipīguma un melodiskuma. Raimonda dziesmās tas ir. Viņam vienmēr ļoti svarīga ir melodija, un viņš arī velk uz to sentimentu un smeldzīgumu.

Ārēji Pauls daudz neizrāda, tikai dzen savu melno humoru, taču patiesībā visu dzird, pamana, ievēro.

Un tas, kas viņā ir, bet paliek publiski neizrādīts, atklājas viņa dziesmās. To nevar ne noslēpt, ne izdomāt, ja iekšā tā nebūtu.

Un vēl ir tāda lieta kā harisma – to nevar ne iestudēt, ne notēlot, un Raimondā tā ir. Vienalga, kur viņš parādās, – radio, televīzijā, koncertos… Pēc koncertiem Amerikā pie tautiešiem kopā ar Imantu Skrastiņu Imants stāstīja: kad parādās Pauls, visi gandrīz sastingst miera stājā. No viņa nāk kaut kāds spēks. Un tas acīmredzot ienāk arī viņa mūzikā, jo to jau nevar vienu no otra atdalīt.»

Lai gan gūti arī spoži panākumi Padomju Savienībā un Krievijā, Lia Raimondu uzskata par dziļu patriotu: «Kad Paulam vienā brīdī te viss piegriezās, viņš teica: viss, braucu ar koncertiem uz Maskavu, jo latvieši cits citu grauž. Tomēr viņam nav nevienas dziesmas, kas veltīta Ļeņinam. Toties viņam bija Edgara Liepiņa programma, kas savā ziņā visa bija pret sistēmu un tāpēc tika aizliegta. Ir dziesmas, kas veltītas mātei, ir Kamolā tinēja, kas veltīta māsai, Lana sievai, ir tautasdziesmu apdares Latvijai. Dziesmā Teic, kur zeme tā ir dziļš latviskums, tieši pēc tās arī Mikrofona aptauju uz laiku nogrieza. 

Mēmā pārcirta to mēmo laiku, Cielaviņa – tā ir pati Latvija. Mežābelē ir vārdi Kādēļ man dziedāt svešu dziesmu. Un Manai dzimtenei, un Latviešu jūrniekiem – kas viņa dziesmām ir par dzeju! Alfrēds Krūklis, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Vizma Belševica, Austra Skujiņa, Fricis Bārda, Daina Avotiņa, Ārija, Elksne, Ziedonis Purvs…  Tām dziesmām, kuras patiešām ir paliekošas, ir ārkārtīgi skaista dzeja. Jo Pauls ļoti nopietni domā par vārdiem – gan pats meklē dzejā, gan ir tos pasūtījis dzejniekiem.

Leonam Briedim ir stāsts par dziesmu Dāvāja Māriņa – kā Pauls vakarā piezvanīja, nospēlēja mūziku un teica: rīt no rīta Aijai tā radiofonā jāiedzied. Un Leons pēc pusstundas nodiktēja Māriņu. Tajās dziesmās, kuras viņam ir tādas vieglākas, protams, vārdiem nozīme nav tik liela. Bet tās dziļās… Iedomājieties, piemēram, Čakārnīti ar Belševicas dzeju, vienu no Viktora Lapčenoka mīļākajām dziesmām, – ja Raimonds izvēlas tādu dzejoli, tas nozīmē, ka tas viss viņā ir. Pauls ir ļoti dziļš Latvijas patriots.»

Taču sava vieta ir arī tām pavisam vieglajām un sentimentālajām dziesmiņām, spriež Lia Guļevska: «Acīmredzot cilvēkiem tā pietrūkst. Viens otrs no augstiem plauktiem Paulu reizēm mazliet grauž par ziņģēm. Bet latviešiem ir tik daudz skumjo tautasdziesmu, un varbūt tā ziņģe notur līdzsvarā, jo nevar tikai raudāt un skumt. Tas ir līdzsvarā arī pašā Raimondā – gan tas dauzonīgais, gan dvēseliskās izjūtas, kas nāk no sirds dziļumiem. Un to, ka viņa dzīve notiek pie klavierēm, mēs visi redzam, kad Pauls uziet uz skatuves. Mēs visi kļūstam vecāki, un visiem ar gadiem kaut kas sāk buksēt. Raimonds uziet uz skatuves un visu aizmirst, viņš uz skatuves dzīvo un elpo. Lai Dievs viņam dod veselību!»

Mainīgs savā mūzikā

«Pauls ir ļoti apdāvināts cilvēks ar izkoptām darba spējām. Viņa talants ir Dieva dāvana,» uzsver komponists MĀRTIŅŠ BRAUNS. 

Mārtiņš uzskata, ka tā īsti par Paula rokrakstu mūzikā mēs nevaram runāt. «Viņa rokraksts ir vienkārši talants, bet par Raimonda stilu runāt nevar, jo Pauls savā mūzikā ir mainīgs. Es kā komponists arī pēc tā tiecos – mainīties, un esmu priecīgs par tiem gabaliem, kuros mani nepazīst pēc stila. Raimondam ir bijusi gan klasiskās šlāgerdziesmas, gan džeza, gan modernās mūzikas un rokmūzikas ietekme. Savā laikā viņš atdarināja vācu šlāgerus, tad vienu laiku bija tāds itāliskais piegājiens.

Pauls ir ļoti labi uzķēris arī slāvisko noskaņu – tas ir tā saucamais slāviskais minors un smeldze.

Arī Imantam Kalniņam un man pašam savā laikā iznācis to uzķert, galu galā mana dziesma Dvēselīte ar savu minoru arī nav īsti latviska. Tādai slāviskajai intonācijai, ko mūzikā ieliek eiropietis, nevis kāds Krievijas komponists, piemīt sava maģija. Un visur klāt nāk Paula talanta dzirkstele. Daudzi mēģina rakstīt kā Pauls, un liekas, ka pat ir tas meldiņš un akordiņi – bet pietrūkst talanta un iedvesmas, kas piemīt Raimondam kā džeza improvizatoram,» spriež komponists.

Kāpēc sarežģīt?

GUNTARS RAČS, mūziķis, tekstu autors un mūzikas izdevējs, Paula mūzikas fenomenu skaita kopā no vismaz četriem svarīgiem elementiem:«Pirmkārt, Paula mūzika ir caur un cauri melodiska, un viņš vienmēr uzsvēris, ka dziesmas pamatā jābūt melodijai. Nepietiek ar to vien, ka tai ir krāsains aranžējums vai vēl kaut kas. Otrkārt, viņš vienmēr veiksmīgi veidojis repertuāru konkrētiem māksliniekiem, zinot viņu iespējas. Tā, manuprāt, ir ļoti liela māksla – atrast to, kas piestāv katram konkrētam izpildītājam, un arī izmantot viņa vokālās iespējas.

Viena lieta, ko var izdziedāt mazie Dzeguzēni, un cita, ko var izdziedāt Zigfrīds Muktupāvels vai Daumants Kalniņš, vai Viktors Lapčenoks. Trešais – viņš vienmēr ļoti meistarīgi izvēlējies arī dziesmu vārdus. Ne velti tie, lai arī izvēlēti, piemēram, sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados, tikpat pārlaicīgi aktuāli ir arī mūsdienās.

Un ceturtais – viņš raksta saprotami visiem un tomēr arī ļoti profesionāli muzikāli, jo apguvis lieliskus džeza standartus un akordi, kurus viņš lieto, nav parasti. Tie izklausās vienkārši, bet nav vienkārši. Un jebkurā žanrā – vai tā būs teātra mūzika vai populārā mūzika, vai akadēmiskā, vai džezs – tik un tā pamatā būs prātā paliekošs melodiskais risinājums.

Vēl viņam ir ļoti spēcīga intuīcija. Gan attiecībā uz māksliniekiem, gan uz programmu – ja Pauls zina, kam veido konkrētu programmu, tad maksimāli pielāgojas klausītāju vēlmei, kas daudziem māksliniekiem ir nepieņemami. Ja Pauls brauc uz laukiem un zina, ka tur patīk šlāgeri, tad arī ved uz turieni šlāgerus, un pret to izturas absolūti godīgi.

Dzīvē nācies sastapt daudzus māksliniekus, kas saka: ai, es arī varu to šlāgerīti nospēlēt! Bet viņi tos spēlē nepatiesi. Pauls spēlē patiesi.

Un ar to visus atbruņo – jo redzams, ka tas, ko viņš dara, ir pa īstam. Pauls nekautrējas no vienkāršām lietām. To es apbrīnoju un pats mēģinu mācīties – ka nav jābaidās un jākautrējas no tā, kas ir vienkārši. Kāpēc apzināti sarežģīt?

Pauls ne vienmēr atklājas līdz galam, viņam ir sava maska, ko uzvilkt uz skatuves, bet aizkulisēs viņš ir neticami vienkāršs cilvēks, ko visi muzikanti novērtē, jo Pauls pret viņiem izturas kā pret līdzvērtīgiem,» piebilst Guntars. 

Neatdarināms piesitiens

Muzikoloģe un žurnāliste DAIGA MAZVĒRSĪTE uzskata, ka Paula mīklu nemaz tā nav iespējams atminēt. «Liela personība tieši tāpēc ir liela personība, ka izprotamais viņā cieši saaudzis ar neizprotamo. Talants arvien uzdod minēt mīklas gan laikmeta brāļiem, gan pēcnācēju paaudzēm,» tā par Raimondu Paulu rakstījis Zigmunds Skujiņš. Šī arī ir labākā atbilde uz jautājumu: kur rodams Maestro mūzikas spēka avots?

Ir taču publicētas grāmatas, intervijas, tūkstošiem rakstu, uzņemtas filmas, klīst baumas un nostāsti, komponista dzīve un daiļrade ir aprunāta un analizēta, un tomēr mīkla nav atminēta… Kāpēc šis Iļģuciema zēns, kas par pirmo paša sapelnīto naudu nopirka bisi, lai grāvī šautu vardes, kļuvis par miljonu pielūgsmes objektu, nenoliedzami vispopulārāko Latvijas komponistu un mūziķi visā pasaulē?

Tomēr sākums, protams, ir saknes. «Muzikālā apdāvinātība Paulu dzimtai bija raksturīga – viņa vectēvs Ādolfs spēlējis vijoli, bet tēvs Voldemārs sita bungas vietējo strādnieku ansamblī Mihavo. Mazajam Raimondam Ojāram bija lemts kļūt par jaunu Paganīni, jo tēvs Voldemārs bija izlasījis grāmatu par leģendāro vijolnieku. Taču mūzikas skolā puikas pirkstus atzina par pārāk strupiem, tāpēc bija jāpaliek pie klavierēm. No senčiem mantotas arī lielās darbaspējas un zināma stūrgalvība, skarbums raksturā, un Raimonds Pauls nekad nav izcēlies ar tukšu pļāpīgumu, arī gaisa pilis nebūvēja.

Laikam kopš mazotnes nav bijis ne dienas, kad viņš nepiesēstos pie klavierēm, kur sākumā spēlēja citu autoru sacerējumus, līdz sāka komponēt pats,» stāsta muzikoloģe. Viņa spriež, ka no daudzveidīgā repertuāra, kādu jaunais pianists apguva, liela daļa intonāciju –  tematisko graudu, no kuriem arī tiek veidotas melodijas, – vienkārši iekodējās mūziķa atmiņā.

«Kompozīcija līdzinās lego, jo top no mazmazītiņiem klucīšiem – skaņām, ko iespējams sarindot miljonos secību. Paula spēju pamatā, protams, pirmām kārtām, ir talants, kā arī izcila muzikālā atmiņa, izdoma, kombinētāja prasme, tātad – nosacīta matemātika, tomēr izvairoties no kopēšanas vai atdarināšanas. Sākumā viņa mūzikā pavīdēja elementi un intonācijas no 50. un 60. gadu modes dziesmiņām, melodijas apvija džeza aromāts, iezagās arī pa sentimentālai notij, atbalsojoties no 30. gadu šlāgermūzikas ziedu laikiem. Neizbēgamas bija latviešu tautas mūzikas ietekmes, un Pauls ne pa jokam dabūja pa mici par tautasdziesmu interpretēšanu džeza stilā, savukārt vēlākajos gados

Maestro ļāvās sentimentam, slāviskām noskaņām, tomēr spēdams ikvienu skaņdarbu padarīt raksturīgu, atpazīstamu kā Paula sacerējumu.

\No vienas puses, tas tāpēc, ka parasti klavieres ieskaņojumos spēlē viņš pats, un Maestro piesitienu neviens nav spējis atdarināt. Kā saka kolēģi, ja Pauls nespēlē, liekas, ka viss orķestris klusē.»

Un kas tad ir latvietis?

Daiga stāsta, ka savu spilgto talantu kombinācijai komponists un pianists Pauls kopš daiļrades pirmsākumiem pievienojis gan aranžētāja, gan producenta un menedžera prasmes, kas gadu gaitā noslīpētas līdz mirdzumam. Un turpina: «Mūziķim allaž paticis ieņemt amatus – no ansambļa vadītāja aizkalpojies līdz kultūras ministram, apgāžot pieņēmumu, ka radīt spēj tikai mazliet izsalcis mākslinieks. Viņš allaž pratis savu dziesmu atskaņojumam atrast jaunus, talantīgus dziedātājus un mūziķus, kā arī veidojis neparastus salikumus un bijis celmlauzis jaunu žanru ieviešanā mūsu populārajā mūzikā. Paula daiļradē principā var izsekot pasaules populārās mūzikas attīstībai, kur bijis savs laiks džezam, džezrokam, rokam, popmūzikai, mūzikliem…

Vairākus gadu desmitus par daiļrades laboratoriju kļuva konkrēts paša vadīts kolektīvs – instrumentālais trio, Rīgas estrādes orķestris, tad grupa Modo. Dažreiz uzaicinājumi paplašināt žanru diapazonu nāca no malas – no Dārziņa Mūzikas vidusskolas zēnu kora vadītāja, diriģenta Jāņa Erenštreita vai Latvijas radio bērnu vokālā ansambļa Dzeguzīte vadītājas Dailas Martinsones.

Filmu mūzika, teātris, kordziesmas – Maestro nevienam neteica nē, ļāva savas dziesmas interpretēt mazpazīstamām rokgrupām, kas tādējādi kļuva par zvaigznēm. Vien pie simfonijas un operas neķērās, jo viņa stiprā puse ir melodijas. Tās nereti izmantotas dziesmām vienlaikus vairākās valodās, plus instrumentāla kompozīcija piedevām. Bezgala praktiski un lietišķi, un tādēļ Paula darbu saraksts tā arī līdz galam nav pabeigts, turklāt Maestro katru dienu sacer kaut ko jaunu.

Protams, bijuši gadījumi, kad Paulam piedēvētas arī citu autoru dziesmas, domājot, ka tik lipīgas melodijas spēj radīt tikai viņš!

No otras puses – ja gadījās dziesma, ko publika nepieņēma, komponists bez žēlastības svītroja to no repertuāra. Kā cietsirdību un intereses zudumu no viņa puses uztvēruši vairāki no dziedātājiem, ar kuriem Pauls sadarbojies, un ārēji viņš joprojām liekas skarbs, var būt nejauks, pat ass. Nelabvēļu viņam nav trūcis, un varbūt arī personīgo īpašību dēļ šad tad vērsta kritika pret Paula mūziku. Droši vien tiesa, ka viņa visuresošā, visurskanošā daiļrade arī ievirzīja latviešu (un ne tikai latviešu!) klausītāju gaumi vienā kopējā gultnē, kuru pats komponists skaidro ar mūsu tautas emocionālo piesaisti vācu šlāgeriem, galda dziesmām, ziņģēm un korāļiem,» uzskata Daiga.

«Tāpēc, ja gribam atbildēt uz jautājumu par Paula mūzikas daudzpusību un popularitātes fenomenu, vispirms jājautā: un kas tad ir latvietis? Vai mūsos nav pa druskai no visām tautām, kas mūsu zemīti pārstaigājušas? Vai tad neesam gatavi vācu un krievu senās dziesmas saukt par savējām? Pārlūkojot kopējo kontekstu, Imanta Kalniņa un Ulda Stabulnieka dziesmas varbūt saucamas par latviskākām salīdzinājumā ar Raimonda Paula melodiju tūkstošiem, un tomēr tautas dvēsele viļņojas līdzi Manai dzimtenei un Mēmajai dziesmai. Kur slēpjas to maģija? Atbildes autors būtu pelnījis valstisku apbalvojumu!»