Ieva Sugutova – meitene, kurai laimējās piedzimt Jāņos: Nevajag čīkstēt!

Jāņu bērns

 «Jāņus bieži svinu dziedot. Šādi esmu pavadījusī lielāko daļu savu svētku. Ir bijuši Jāņi, kuros apzināti nestrādāju, jo gribas jau to sieru griezt un zāles iet lasīt pļavā, bet nestrādājot jūtu, ka līdz galam kaut kas nav… Tomēr, kad strādāju, atkal gribas pažēloties, ka visi svin, kamēr man jāstrādā. Es pati laikam vēl netieku galā ar to, kā man patīk labāk. Patīk darbs, ko daru, un, ja tas iekrīt Jāņos, kas ir arī mani svētki, tad patiesībā jau nav nekādas vainas. Nevajag čīkstēt, bet atrast svinību prieku arī šajā procesā. Ja grib čīkstēt, tad vienmēr atradīsies, par ko pačīkstēt, bet, ja grib saskatīt kaut ko foršu, tad var atrast foršo arī jebkurā situācijā.

Ir man bijuši ļoti patīkami pārsteigumi, kad Jāņos jādzied un kolēģi sagādājuši dāvanas un ziedus,

liekot justies vēl īpašākai,» žurnālam Ievas Stāsti savulaik sacīja Ieva Sutugova. 

Ieva dzimusi amatnieku ģimenē un bērnību pavadījusi Dobelē. «Visu cauru gadu mamma taisa piparkūkas un pārdod tirdziņos. Man bieži prasa, vai tiešām arī vasarā tiek pārdotas piparkūkas? Uz ko man ir atbilde – bet vai tad jūs alu arī tikai Jāņos dzerat? Piparkūkas, manuprāt, ir neatņemama gadatirgu sastāvdaļa. Tētis ir atslēgu meistars. 

Bērnudārzā muzikālā audzinātāja teica, ka es varētu piedalīties Cālī.» Skolotājas iedrošināta un vecāku atbalstīta Ieva piedalījās Dobeles Cālī un tika tālāk finālā. «Pēcāk piedalījos arī Olgas disenītēs un visos iespējamajos konkursos. Tā ir liela manas bērnības daļa. Atceroties bērnību, vienmēr atceros arī šos konkursus un pēc tam – koncertus, uz kuriem mani aicināja. Man patika, bet zinu, ka nebūtu to turpinājusi, ja man vecāki nebūtu tik atbalstoši. Tieši viņi nežēloja naudu, lai es varētu to darīt. Piemēram, lai varētu piedalīties konkursā, nepieciešama pavadījuma fonogramma. Un tas nav, kā tagad, kad vari to dabūt pat no dziedātājiem un izpildītājiem vai internetā atrast. Toreiz fonogrammas bija reāli jātaisa. Atceros, dziedāju Manu dienišķo dziesmu, un bija papildus jāmaksā ģitāristam, lai viņš iespēlē, jo rokmūzikā vajag to īsto ģitāras skanējumu. Toreiz tas maksāja lielu naudu. Vēl vajadzēja kaut ko mugurā vilkt, ieliet bākā benzīnu, samaksāt dalības maksu… Tie bija citi laiki, un naudai bija cita vērtība. Toreiz arī tie trīsdesmit lati bija ļoti liela nauda. Reiz nevarēju piedalīties konkursā, jo brālim vajadzēja operāciju degunam. Tas pat nebija diskutabls jautājums!

Es pārdzīvoju, ja konkursos neuzvarēju, bet mamma man jau agrā vecumā pateica – ja tu neesi gatava zaudēt, tad neesi gatava arī piedalīties.

Gan toreiz, gan arī tagad ļoti daudz vecāku sūdzas par negodīgiem rezultātiem. Ir tādi, kas saka bērnam, ka tu tik un tā biji labākais un neviens nebija labāks par tevi, konkurss ir negodīgs. Man tā nekad netika teikts. Tu nezaudē – citi vienkārši nodzied labāk nekā tu. Tu nevari dusmoties, ka arī citi ir strādājuši un viņiem ir sanācis labāk. Protams, kā bērnam man bija asaras par to, bet mamma stingri pateica – ja sāksies šāda uzvedība, konkursu vairs nebūs. Un esmu par to ļoti pateicīga viņai! Es negribētu būt izlaista lutekle, kurai liekas, ka visi citi ir vainīgi.»