Ģirts Liuziniks: Tā bija Padomju Savienības lielākā kļūda, ka mums ļāva dejot un dziedāt

Īstais skolotājs

«Dejoju jau no trīs gadu vecuma – vispirms Dzintariņā pie Olgas Freibergas, vēlāk skolā, pēc tam Rotaļā Aijas Baumanes vadībā. Man bija brīnišķīgs klases audzinātājs Gunārs Strods, kurš mācīja arī bioloģiju un vadīja deju kolektīvu. Patiesībā tieši viņš ar deju izveda cauri trakajiem pusaudža gadiem.

Kolektīvā tu  atraisi jutekliskumu, jo procesā, ko sauc par dejošanu, ir… jāpieskaras.

Godīgi sakot, pats nesaprotu, kā tik ilgi noturējos, jo dejošana īstenībā nekad nav pārlieku patikusi. Drīzāk cilvēki pievilka, notikums, bet ne deja. Bērnībā pat iekšēji protestēju – bara iespaidā pārņēma komplekss sētas līmenī, ka tie jau mīkstie, kas dejo, īsti džeki ar tādām nodarbēm nekrāmējas. Doma tikpat gudra, kā pateikt, ka tikai mīkstie baidās iet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Ar laiku saproti, ka problēma slēpās citur, visticamāk, kautrībā. Tāpat kā ar laiku apzinies, cik tas viss ir bijis noderīgi, un, ja tā nebūtu, varbūt tagad justos ļoti vientuļš.»

Mums pieder tikai atmiņas

«Gājieni, koncerti, cīņa ar laikapstākļiem, slavenā autobusu dzīve… Būšana kopā no rīta līdz vakaram vai caurām diennaktīm. Svētku nedēļa ir kā vesela dzīve ar spilgtu sajūtu gammu, saviem noteikumiem un paražām. Kāda gulēšana? Varbūt pāris stundas – tas ir maksimums. Esmu rīdzinieks, man izpalikusi nakšņošana skolā, kaut gan vienus svētkus, kad piedejoju citam kolektīvam, pieredzēju arī to – tā ir vēl pavisam cita ­pasaule. 

Bet arī mēs, rīdzinieki, svētku nedēļā bijām nešķirami. Dzīvoju centrā, un pie manis uz to laiku bija pārcēlusies puse kolektīva. Kurš tad brauks uz Zolitūdi mājās – tas ir kā uz otru Latvijas galu! Puiši, meitenes – bijām viena liela ģimene. Katru rītu jāsazvanās, jānoskaidro – vai visi pamodušies, nekavē? Tās bija skaistas rūpes citam par citu – gan ārpus koncertiem, gan tajos, piemēram, meitenei pirms dejas uzsienot partnerim lakatiņu.» 

Deja māca apskauties

«Viens no svarīgākajiem argumentiem, kāpēc ir jādejo kolektīvos vai jādzied jauktajos koros, ir abu dzimumu satikšanās. Tā ir iespēja sevi pārbaudīt, izjust pievilcību – savu, citu acīs, un otrādi. Kolektīvā tu atver, izveido, noslīpē emocionālo pasauli, atraisi jutekliskumu, jo procesā, ko sauc par dejošanu, ir… jāpieskaras. Šķiet, aizvien vairāk ir cilvēku, kuriem ir bail pieskarties, bail sajust. Tādu, kam pietrūcis glāstu savā ģimenē, un tāpēc viņi nespēj šo taktilo pieredzi nodot tālāk pašu bērniem, nevar apskaut sievu. Ne velti pirms gadiem Dod 5 akcija bija veltīta tieši apskāvieniem, kas lielai daļai dejotāju noteikti nav problēma.» 

Vecākiem nav ko līst 

«Kolektīvs – savā ziņā tā ir kā iniciācija. Meitenēm jāiziet visādiem posmiem cauri, kas nav viegli, teiksim, kura smuka, kura – nesmuka… Tas viss ir normāls process. Un kādas tik iekšējās cīņas starp džekiem notiek! 

Galvenais – jāļauj bērniem pašiem veidot to savu pasauli, pielaikot lomas, lai cīnās. Vecākiem nevajag jaukties iekšā. Protams, man gribētos iet uz mēģinājumiem, sēdēt skatēs, līdzi just kulisēs, bet – STOP, tā ir viņu dzīve! Vienīgais, ko varu darīt, ir izgludināt tērpus, atbalstīt un priecāties. Arī svētkos – nelīst pa vidu. Gribu, lai dēli pieļauj savas kļūdas un lai paši tās labo. Aizmirsi kreklu mājās, neizgludināji, aizgulējies – risini! Ja visu laiku būšu drošības spilvens, tas tikai var viņos nogalināt cīņas garu.»

Kolektīvā dzimst līderi

«Dejošana, dziedāšana, tāpat kā skola, ir sociālas vides. Likumsakarīgi – parādās līderi. Taču īstais līderis ir nevis tas, kurš sevi sajūt kā pārāko un zvaigzni, bet gan – kurš palīdz pacelt visu kolektīvu. Jā, tu vari varbūt uzlēkt augstāk nekā citi, bet tev vajag uzlēkt tā, lai visi ir vienādi augstu. Šādi kā bērns jau iemācies sadarboties. Ja vien vairāk mūsu tagadējie politiskie līderi būtu dejojuši vai dziedājuši, varbūt viņiem jau asinīs būtu šī vēlme – sadarboties. Arī aktiera profesijā diemžēl esmu novērojis nespēju būt vienotiem kā kolektīvam.»

Nebūtu svētku – nebūtu mūs

«Man atliek vien noplātīt rokas izbrīnā, kad dzirdu skeptiķus, kas saka – kam tā dejošana vajadzīga. Necentīšos nevienam pierādīt, cik tas kaut vai fiziski ir grūti un noderīgi, sākot jau ar labu stāju. Vēl jo vairāk man nav ko teikt tiem, kas Deju svētkos saskata līdzības ar Ķīnas armiju – visi disciplinēti, nolīdzinājušies un taisa zīmējumus pēc komandas. Tas ir šaurs, sekls redzējums un liecina par zemu kulturālās izpratnes līmeni. 

Esmu pārliecināts – mūsu mazā tauta ir apdraudēta, ja mēs nesatiekamies, neveidojam kolektīvus, kas vienojas dejā un dziesmā. Tā bija Padomju Savienības lielākā kļūda, ka viņi mums ļāva dejot un dziedāt. Varēja taču ar vienu knipi aiztaisīt visus kolektīvus ciet, bet to neizdarīja, un, pateicoties tam, mums ir neatkarība. Ja nebūtu kolektīvu, tad – aizmirstiet, nebūtu ne barikāžu, ne Baltijas ceļa. 

Modernā virzība uz indivīda tik ļoti svarīgo lomu – tā, manuprāt, ir lielo pasaules valstu iespēja. Tur tāds uzdevums – no tūkstošu tūkstošiem izsijāt personības. Turpretī mūsu, latviešu, ir tik maz, neesam tauta, kas var atļauties sacelt žogus – nesarunāties, neskatīties acīs, nepieskarties –, jo tad, ja mēs kļūstam saskaldīti, ir viss – esam ceļā uz izzušanu. 

Es vēl tikai neesmu iemācījies, kā tikt galā ar saldi sērīgo mirkli, kad viss beidzas.

Vēl pirms gadiem desmit bija brīdis, kad pārņēma sajūta – mēs paši šo kļūdu pieļaujam, sākam smīkņāt par kolektīviem, par tautas deju un dziesmu. Par laimi, tas pieklusis. Es pat teiktu – viss atkal iet kalnā: pašdarbības deju kolektīvos ir atgriezies labs līmenis, kori spridzina, saņem pasaules balvas, jaunā diriģentu paaudze ir jaudīga.»

Kāpēc ir vērts?

«Mani dēli dzied un dejo. Ar kolektīviem pabijuši Itālijā, Vācijā, Polijā, citur. Viņi arī apmeklē mākslas skolu, viens trenējas futbolā, otrs volejbolā. Bet Latvijā sportā tu nevari dabūt olimpisko spēļu sajūtu, kāda valda Dziesmu un Deju svētkos. 

Es ticu, ka šodien var noķert tās pašas sajūtas, ko kādreiz noķērām mēs. Esmu pamanījis prieka graudus dēlos – dejotprieku un dziedātprieku. Spīd, spīd tās acis. No sirds novēlu viņiem izdzīvot svētkus no rīta līdz vakaram. Jau pieteicu – ja gribat, varat sasaukt draugus, gulēt uz grīdas, ēst iedosim. 

Es vēl tikai neesmu iemācījies, kā tikt galā ar saldi sērīgo mirkli, kad viss beidzas. Ir tāds viens brīdis, kad tu ar acīm asarās dziedi vai dejo un paskaties uz partneriem apkārt – pēkšņi visi kļuvuši tādi mazliet apcerīgi, skumīgi, jo saprot – tūlīt beigsies. Laikam jau ir vajadzīgs arī tāds tukšais miers sirdī, kad skumju lietutiņš tevī ielīst. 

Fināla deja – tās ir manas spilgtākās atmiņas no visiem svētkiem. Tas piepildījums, kas tajā brīdī valda, kad jūti emocijas no visa stadiona, no tūkstoš dejotāju un pretī vēl skatītāju! Tādā brīdī nesaproti, kas ar tevi notiek, tik brīnišķīga ir šī sajūta. Kāds milzīgs spēks, ar ko mēs varam sevi stiprināt.»