– Jūs uzrunāju kā sievieti, kura zina par mums visu. No sievišķības, gadu vieduma un ārsta pieredzes skatu torņa raugoties, jums ir, ko sacīt.
– Jā, esmu traki labā vecumā. Turklāt ginekologs raugās uz sievietes dzīvi kopumā, viņš ir kas vairāk par ārstu. Un ārstam kādreiz ir tik pilna sirds… Gribas, lai sievietes sadzird.
– Kad teicu, ka aicinu jūs uz sarunu kā zinošu un stipru sievieti, atbildējāt: «Vai tādēļ stipru, ka man pieder joprojām nepārspēts Latvijas junioru rekords lodes grūšanā?» Noteikti arī tāpēc. Internetā rekordu sarakstos uzgāju, ka 1980. gada februārī Tbilisi lodi aizgrūdāt tālāk par konkurentēm – 15 metru 63 centimetrus.
– Ja esam gana azartiskas, tad savā mūžā pagūstam izdzīvot vairākas dzīves. Reiz biju sportā – vēl pusaudzes vecumā, kad daba mums devusi fantastisko spēka potenciālu. Rīgas 50. vidusskolas fizkultūras skolotājs Aleksandrs Blumbergs stundās gan tā paskaļāk auroja, taču viņam bija fantastiska sirds. Skolotājs labi saprata, ka katram jaunietim ir kādas sportiskas dotības, tikai tās jāatšifrē.
Man viņš teica: mazliet pagaidi, gan arī tev sameklēšu īsto nodarbi. Kā jau visām meitenēm, šķita, ka varētu dejot vai nodarboties ar mākslas vingrošanu, ko arī izmēģināju. Bet, saprotams, no lācīšiem nekad neiznāk gulbji…
– Bijāt lācītis?
– Mazliet jā, tāda ģenētika. Un ir māksla sameklēt, kas katram gēnos ielikts vislabākais.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨















































































