Dzīvojis trīs kontinentos
Nu jau 82 gadus vecā politiķa dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders. Pieredzēts daudz. Kad Atim bija divi gadi, ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēcāk ceļš aizveda uz Austrāliju, tad Ameriku, kur iegūts maģistra grāds vēsturē. Vēlāk vairāk nekā 10 gadi pavadīti Zviedrijā, kur Atis bija direktora asistents Zviedrijas Ārpolitikas institūtā un Stokholmas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē. Divas reizes viņš bijis arī Afganistānā, kara laikā meklējot baltiešu karavīrus starp padomju gūstekņiem.
Sākoties Atmodai, Atis nodibināja Latvijas Tautas frontes Zviedrijas nodaļu, to vadīja līdz pat 1991. gadam un, Latvijai atgūstot neatkarību, atgriezās dzimtenē. Te viņš nodibināja un ilgu laiku vadīja Latvijas Ārpolitikas institūtu, 12 gadus bija parlamenta deputāts, dodot lielu artavu ārpolitikas jautājumos, bet pirms 14. Saeimas vēlēšanām izlēma – pietiek, laiks atpūsties.
Un, jā, pēdējā brīdī, pateicoties politiskā konkurenta Alda Gobzema bildei, viņš iemantoja milzu slavu sociālajos tīklos. Gobzems, mēģinot iegriezt Ata pārstāvētajai Vienotībai, Saeimas sēdes starplaikā, nobildēja kā Lejiņš, tikko atgriezies no komandējuma Ukrainā, uz mirkli atgūlies dīvāniņā parlamenta galvenajā ēkā netālu no labierīcībām. Šo bildi viņš ievietoja sociālajos tīklos. Ata sievai šī mirkļa iemūžinājums sagādāja pamatīgu stresu, jo daudziem Lejiņa poza raisīja aizdomas, vai tik nav atgadījies kas nelāgs. Tolaik Atis atzina, ka Gobzems nav īsti gudrs, bet tagad, atminoties tās dienas notikumus, viņš nosmej: «Nu, jā, kaut kas ar to Gobzemu nebija īsti kārtībā, īpaši jau pēdējos mēnešos pirms 14. Saeimas vēlēšanām. Viņš tur trakas lietas strādāja, sāka pat muldēt, ka ieliks mūs visus cietumā, kad uzvarēs vēlēšanās. Zaudēja, un pats bija spiests pamest Latviju.»
Sievu noskata dančos
Mājā Pārdaugavā Atis ar sievu Vitu dzīvo 18 gadus, un šī ir jau trešā viņa dzīvesvieta Rīgā. Uzreiz pēc atgriešanās dzimtenē viņš mitinājies dzīvoklī pilsētas centrā. Jau tolaik Atis sen kā bija šķīris savu pirmo laulību. Tajā uzaudzināta pirmās sievas meita un dzimis dēls Ilmārs – Latvijas armijas ģenerālis, kurš šovasar atgriezīsies Latvijā pēc vairākiem Amerikā un Briselē pavadītiem gadiem. «Man tagad ir arī pieci mazbērni, kuri sen jau uzsākuši pastāvīgu dzīvi,» uzņemot viesos Privāto Dzīvi, atzīst Atis. Ar tuviniekiem no pirmās laulības politiķis satiekoties gana reti, jo viņi izkaisīti pa pasauli un kopā sanākot vien retu reizi, kad ir lielāki svētki, tāpēc ikdiena pārsvarā aizritot ar sievu, jo arī viņas dēls no iepriekšējām attiecībām ir savā dzīvē.
Ar Vitu Atis iepazinies drīz pēc atgriešanās Latvijā.
«Iepazināmies Mazajā ģildē dančos. Tur tolaik bija baigi foršās balles.
Vita bija ar brāli, un tur vēl kompānijā bija cilvēki. Es biju bagāts, alus – lēts. Kā tagad atceros, ar plašu žestu visam galdam nopirku alu, pirms aicināt Vitu uz deju,» atklāj Atis. Tovakar viņi padejojuši un šķīrušies. Pagājis laiks, un viņi atkal satikušies tajās pašās dejās, secinot, ka otrs ir kaut kur redzēts. «Es kā džentlmenis viņu uzaicināju aiziet iedzert kafiju. Starp citu, toreiz labu kafiju nevarēja tik vienkārši dabūt. Zināju gan vienu vietu Vecrīgā, kas piederēja kādam vācietim. Diemžēl, bet varbūt arī labi, ka toreiz apkalpotāji Vitai gribēja iesmērēt otrreizējo uzlējumu. Viņa, kas visu mūžu bijusi liela kafijas dzērāja, protams, to piefiksēja, un cēlām gandrīz vai traci. Apkalpotāji, sapratuši, ka pieķerti, uzreiz mums bija gatavi bez vārda runas nest citu kafiju. Pēc tā gadījuma sākām biežāk tikties, un viss pakāpeniski nonāca līdz loģiskam rezultātam – kāzām,» iepazīšanās stāstu atklāj Atis.
Māju pirka, lai būtu tuvāk dzelzceļam
Pēc kāzām no dzīvokļa centrā Lejiņi pārvākušies uz nelielu mājiņu Bieriņos. «Tur trīs istabiņās nodzīvojām kādus gadus, bet īsi pirms lielās krīzes atradām šo kluso vietu Pārdaugavā, pārdevām veco māju,» atminas Atis. Viņš atzīst, ka, iegādājoties īpašumu, bijusi doma – sieva uz darbu Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur viņa strādā ar pašiem smagākajiem pacientiem, varētu braukt ar vilcienu.
«No mājas līdz stacijai neliels gabaliņš, bet te man jāizsaka aizrādījums Jelgavas pašvaldībai, kas līdz pat šim brīdim nav apjēguši, ka vilciena kustības laikus vajadzētu saskaņot ar vietējo autobusu satiksmi. Kad biju Saeimas deputāts, es jau viņiem teicu un rakstīju, lai salāgo reisus tā, lai cilvēks no rīta, atbraucis uz darbu Jelgavā, var paspēt tālāk doties ar autobusu no stacijas.
Bet, nē, viņi kā par spīti saliek tā, lai atbraukušais nokavētu autobusu un tad gaidītu, kad nu nākamais autobuss pienāks,» pukojas Atis. Viņš uzsver, ka sievai nekas cits nav atlicis kā pirkt mašīnu, lai nebūtu pirms darba jādirn autobusa pieturā.
Atradis savu labsajūtas formulu
Ata sieva joprojām strādā slimnīcā, bet bijušais deputāts vada mierīgas vecumdienas – saimnieko pa māju, cik nu vīrieša cilvēkam ir tās gribēšanas, ja sieva viņu nepieskata.
«Ja godīgi, tad būtībā nedaru neko,» saka Atis, uzsverot, ka, neesot parlamentā, krietni mainījušies viņa paradumi.
Sieva uz darbu ceļas jau sešos, bet Atis, mostoties ap pulksten deviņiem vai pusdesmitos, rītu sāk ar kafijas automātā pagatavotu tasi dubultā espreso tukšā dūšā. «Tad baigi labi jūtos, esmu kārtīgi pamodies un gatavs dzīvot,» nosmej Atis. Kad ir pamodies, brokastīs viņš sākumā izdzer glāzi ūdens, tad lielo krūzi melnās tējas bez cukura un uzēd kaut ko, kas ledusskapī patrāpās. «Pēc tā pašiverēju pa māju. Piemēram, iepazīstos ar visas pasaules ziņām vairākās valodās – latviski, vāciski un angliski. Mazliet palasu arī zviedru valodā, bet tur jau nekas tāds, kas mani interesētu, netiek rakstīts, ja tiek, tad pavisam maz,» teic Atis.
Viņš atzīst, ka sieva, kas no darba atgriežas puspiecos vakarā, ir veģetāriete, bet ne fanātiska. «Ēd zivis, arī olas. Kādreiz aizeju uz netālo veikalu, nopērku zivis un viņu sagaidu mājās ar vakariņām. Pašam man daudz labāk smeķē gaļa. Paņemu jaukto liellopa un cūkas malto gaļu, kārtīgi pielieku sīpolus, ķiplokus un pannā iekšā. Uz kartupeļiem tik garšīga mērce sanāk, ka neko citu nemaz nevajag,» stāsta Atis.
Nejauši uzzinājis, ka jātaisa smaga operācija
Kad laikapstākļi ļauj, Atis ir bieži pagalmā. Tur viņam ir sava vieta ar galdiņu, kur apsēsties, palasīt kādu grāmatu, pasildīties saulītē un paelpot svaigu gaisu, kurš Pārdaugavā esot krietni labāks nekā pilsētas centrā. Pagalmā ir plaša zaļā zona. Kas interesanti, eglītes Ziemassvētkiem Lejiņi pērk podiņos un tad pavasarī, kad nokūst sniegs, tās dēsta zaļajā zonā. «Kādas izdzīvo, citas ne. Dažas mums ir aizgājušas pa skuju taku, bet četras ir ieaugušās. Vēl jau arī kādas esam aizveduši uz laukiem pie Jaunjelgavas, kur mums ir tāda maza vasaras mājiņa. Tur man ir arī speciāla dobīte lociņiem. Jūs taču zināt, ka lociņos ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs? Bet citādi mēs ar kultūraugiem neaizraujamies. Veikalā visu var nopirkt,» nosaka Atis.
Pagalmā ir arī trīs vecas ābeles, ķirsis un plūme. «Kas to lai zina, cik ābelēm gadu, bet augļus dod. Nosaukumus nezinu, bet vieni ir rudens āboli, otri, kas vistālāk no mājas, – ‘Baltie dzidrie’, trešie – tādi maziņi, bet garšīgi.
Plūmi man pirms divarpus gadiem kaimiņš 80. jubilejā uzdāvināja.
Savukārt vecais ķirsis šogad pēkšņi brūns kļuva. Maz ticams, ka būs dzīvotājs, šī pavasara salnas būs nokodušas,» ar saimniecību iepazīstina Atis. Taujāts, kas tad zālienu pļauj, Atis atzīst, ka vēl pērn to darījis pats. «Bet tagad… Sieva neļauj, baidās par mani un ar benzīna pļaujmašīnu pati pļauj. Redz, man pagājušajā gadā uztaisīja aortas operāciju, pats Stradiņš operēja. Es viņu pazīstu, viņa tēvu arī pazinu. Ar sievu pērn bijām totālā šokā. Man plānoti nomainīja gūžu, un tikai tad izmeklējumos atklājās, ka to nemaz nedrīkstēja darīt, varēju palikt uz galda, jo man bija problēmas ar aortu. Vajadzēja taisīt sirds operāciju,» atzīst Atis, kurš joprojām pēc ķirurģiskās iejaukšanās cenšas ieturēt saudzīgu režīmu.
Ar kaimiņiem lamā Putinu
Stāstot par kaimiņiem, Atis viņus uzteic, sak, esot labi ļaudis. «Vienā pusē ir lietuvietis, bet visu mūžu nodzīvojis Latvijā. Akcents lietuviešu ir, no tā laikam nevar tikt vaļā, taču baigi foršs cilvēks. Viņš ir elektriķis. Ja man kādas tehniskas problēmas, vienmēr atnāk un salabo. Otrā pusē nu jau pāris gadu ir ģimene no Ukrainas. Viņš pats ir krievs, bet sieva – ukrainiete. Ģimenei bija labs bizness, labi pelnīja Krievijā. Kad te atbrauca, tādu remontu mājā uztaisīja. Bet arī viņi ir labi kaimiņi – pilnīgi atklāti, kopā droši lamājam to Putinu,» nosmej Atis.
Ciemos pie Ata Lejiņa
Neskumst pēc Saeimas
Atceroties Saeimas laiku, ekspolitiķis stāsta, ka īstenībā pēc tās neskumst. «Draugi no parlamenta laikiem man, protams, ir palikuši, bet ar viņiem es tikpat kā nesazvanos. Kad aiziet no Saeimas, vienu brīdi gribas atstāt pagātnē to stresu, negribas ne tikties, ne runāt ar cilvēkiem, ar kuriem Saeimā esi strīdējies, kam centies pierādīt savu taisnību. Protams, ar kolēģiem no Vienotības kontaktus neesmu zaudējis, bet vienu gan esmu sapratis: tikko aizej no Saeimas, vairs neesi notikumu centrā. Sākumā mani aicināja uz pasākumiem, tagad retāk, bet tas droši vien tāpēc, ka es to tā nostādīju: nevēlos kontaktēties un tikties. Esmu aizgājis no Saeimas, tur tagad jauni cilvēki, kuriem pašiem sava dzīve un spriešana. Apzinos, ka neesmu vairs veidotājs, ko tur maisīšos.
Es dzīvoju citā pasaulē. Tas eposs ir garām, man tagad ir cits, pašam savējais,» bilst Atis.
Taujāts, kā sieva uztver to, ka vīrs vairs nav deputāts un dzīvo pa mājām, Atis pēc pārdomu brīža atklāj, ka viņa no tā esot lielāka cietēja. «Saeimas laikā mani bieži aicināja uz pieņemšanām. Tagad sievai vairs nav uz kurieni kleitas vilkt! Viņa man saka: «Kam man tagad visas tās kleitas, ar kurām pilns skapis?»,» smaida eksdeputāts. Viņš uzreiz gan piebilst: «Nav jau tā, ka kleitas klājas ar putekļiem. Ejam uz operu, mums ļoti patīk. Protams, ne tik bieži, kā to darījām, kad Operas namā bija pieejama tā dēvētā valdības loža otrajā balkonā un par izrādēm nebija jāmaksā. Tagad jau operā cenas ir augšā, n par velti iekšā arī vairs nelaiž.» Lejiņi dažkārt aiziet uz kino. «Bet tikai uz labām filmām. Uz Straumi bijām. Pārsvarā tomēr naktīs, kad kādreiz nenāk miegs, jūtūbā filmas paskatos,» atklāts ir bijušais politiķis.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨















































































