Dzīvniekmīlis un nežēlīgs tirāns. Kāds bija Pablo Pikaso?

Izdodas iekarot mīlestību

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados slavenais spāņu mākslinieks Pablo Pikaso sadraudzējās ar kara fotokorespondentu Deividu Duglasu Dankanu, kurš sāka veidot šī izcilā gleznotāja fotohroniku, ilgu laiku dzīvojot viņa mājā Francijā, netālu no Kannām. 1957. gadā Dankans atbrauca pie Pikaso kopā ar savu taksīti Lumpu (Lump vācu valodā nozīmē – slikti audzināts). Fotogrāfs ļoti mīlēja amizanto kucēnu, bet tas nekādi nevarēja sadzīvot ar viņa afgāņu kurtu, kurš pār viņu dominēja un izmantoja kā rotaļlietu. Dankans norāda, ka Pikaso māja bija gluži kā magnēts «dažādiem muzeja kuratoriem, kolekcionāriem, mākslas galeriju īpašniekiem, dzejniekiem, grāmatu izdevējiem, krievu pianistiem un čigānu ģitāristiem, toreadoriem, neiedomājamam skaitam vecu draugu un kaut kādu svešinieku, kuri alka maestro kompānijas».

Tāpat māksliniekam patika, ka viņam apkārt ir daudz dažādu dzīvnieku,

taču Dankanam gan šķita, ka nekādu sentimentālu jūtu pret tiem Pikaso nebija. Drīzāk viņi karstasinīgajam un eksplozīvajam māksliniekam palīdzēja nedaudz nomierināties.

Kad Dankans ar suni pirmo reizi piebrauca pie Pikaso villas, Lumps neminstinoties izlēca no saimnieka lepnās mašīnas, ar interesi izošņāja visus dārza un villas stūrus, uzmeta īsu skatienu apkārtnei un devās iekšā Pikaso mājā. Bet pēc tam nevēlējās to vairs pamest. Tolaik Pikaso ģimenē jau dzīvoja bokseris Jans un kaza Esmeralda, taču Lumpam pirmajam no visiem mākslinieka mājdzīvniekiem izdevās pa īstam iekarot viņa sirdi. Vēlāk gan redzēsim, ka ne uz ilgu laiku…

Pirmā Lumpa tikšanās ar bokseri Janu beidzās ar kaunpilnu bēgšanu. Acīmredzot taksēnam vēl spilgtā atmiņā bija afgāņu kurta pazemojumi. Tomēr vēlāk attiecības suņu starpā uzlabojās un viņi sadzīvoja visai draudzīgi. Viņi gan bija pilnīgi pretstati – mierīgais un uzticīgais Jans un nebēdnīgais un raksturā sarežģītais Lumps. Savukārt kaziņa Esmeralda, kas ganījās turpat piemājas mauriņā, kļuva Lumpam par medību un rotaļu objektu. Viņš nemitīgi kaitināja nabaga dzīvnieku.

Īpašs statuss

Lumpam Pikaso mājā tika piedots viss – kā kundziņam viņam tika atļauts gulēt mākslinieka gultā (nabaga bokseris ar šausmām un skaudību no malas vēroja šādu visatļautību). Pikaso cienāja taksi ar dažādām delikatesēm no sava šķīvja, uz kura viņš jau pirmajā viņu pazīšanās dienā uzzīmēja Lumpu. Bet savas darīšanas neaudzinātais taksis nokārtoja tikai un vienīgi mājas pagalmā uz Pikaso veidotās bronzas skulptūras, kas maksāja milzu naudu.

Lumps bija vienīgais mājdzīvnieks, ko Pikaso ņēma rokās, tādējādi parādot, ka šim sunim ir īpašs statuss. Viņš suni laida savā meistardarbnīcā, kad tur gleznoja. Pirms takša ienākšanas mākslinieka mājā šāda privilēģija bija vien Pikaso otrajai sievai Žaklīnai. Lumps vienmēr nekļūdīgi juta saimnieka noskaņojumu – pamanot saspringtu sejas izteiksmi, taksis tūlīt pazuda, savukārt, ja Pikaso sejā parādījās smaids, Lamps viņam pienesa zobos otiņu un pieprasīja ar viņu parotaļāties. «Domāju, ka Pikaso viņu mīlēja tāpēc, ka abi bija vienpaši,» sprieda Dankans. Arī raksturs viņiem bija līdzīgs. Tiklīdz mājās parādījās ciemiņi, Lumps uzreiz centās nonākt uzmanības centrā – ar šādu uzvedību viņš ļoti atgādināja savu slaveno saimnieku. Pablo Pikaso attēlojis arī savu mīļoto Lumpu vairākos desmitos savu mākslas darbu, ieskaitot izcilā spāņu gleznotāja Djego Velaskesa gleznas Las Meninas slaveno kopiju.

Atsakās no drauga

Šī stāsta noslēgums nav tik romantisks. Lumps dzīvoja pie Pikaso septiņus gadus, taču reiz, ka Dankans kārtējo reizi bija pie mākslinieka atbraucis ciemos, Lumpu viņš tur vairs neatrada. Mugurkaula problēmu dēļ Lumpam bija kļuvušas nejutīgas pakaļkājiņas. Veterinārārsts paziņojis, ka to nevar ārstēt un suns paliks paralizēts līdz mūža galam. To izdzirdot, Pikaso nolēma no mīļotā suņa vienkārši atbrīvoties. «Jums jāsaprot, ka Pikaso ir spānis. Viņš pret dzīvniekiem, pat tik tuviem kā Lumps, izturas nedaudz citādi nekā jūs vai es,» savā grāmatā raksta Dankans. Uzzinot, ka Pikaso no suņa atteicies, fotogrāfs nekavējoties devās pie veterinārārsta un atrada tur Lumpu vēl dzīvu.

«Veterinārārsts, šis kuces dēls, bija turējis viņu badā, gaidot suņa nāvi.»

Dankans aizveda Lumpu uz vislabāko veterināro klīniku Štutgartē. Nekādu paralīzi viņam nekonstatēja, un pēc vairākiem ārstēšanās mēnešiem Lumps atgriezās pie sava iepriekšējā saimnieka – Deivida Duglasa Dankana, pasaules slavenā fotogrāfa, viņa Romas mājā. «Viņam tā arī palika gaita kā iedzērušam jūrniekam, taču priecājos, ka manā mājā Lumps atkopās un nodzīvoja vēl desmit laimīgus savas dzīves gadus,» rakstīja Dankans.

Ģēnijs un nežēlīgs tirāns

Nenoliedzami – Pablo Pikaso bija ģēnijs, kurš uz mūžu ierakstījis savu vārdu pasaules mākslas vēsturē. Taču dzīvē viņš bija nežēlīgs tirāns, kas sagandējis daudzus viņam tuvu cilvēku likteņus. Īsi pirms savas nāves mākslinieks, kurš uzskatīja sevi par pareģi, brīdināja tuviniekus: «Mana nāve kļūs par kuģa bojāeju. Kad grimst liels kuģis, visi, kas atrodas tam apkārt, tiek ierauti ūdens virpulī.» Tā arī notika. Žaklīna nevēlējās, lai bērēs piedalītos ne viņa bijušās mīļotās, ne ārlaulības bērni, ne mazdēls Pablito, kuru vectēvs pastāvīgi pazemoja un saukāja par izdzimteni.

Četrus gadus pēc vectēva nāves Pablito iedzēra ķīmisku reaģentu un pēc trim mēnešiem nomira.

Viņu apglabāja Kannu kapsētā, vecmāmiņas – Pikaso pirmās sievas, krievu dejotājas Olgas Hohlovas – kapa vietā. Divus gadus vēlāk aknu cirozes dēļ nomira Pablito tēvs – 54 gadus vecais Paulo Pikaso, vienīgais Pablo un Olgas bērns. 1977. gada oktobrī savas mājas garāžā pakārās bijusī mākslinieka mūza – Marija Terēze Valtere. 1986. gada 15. oktobrī, dienu pirms Pikaso izstādes atklāšanas Madridē, nošāvās arī Žaklīna.

Pikaso nomira 1973. gada 8. aprīlī provinciālā ciematiņā Mužēnā (Francija), savā villā Notre Dame de Vie. Viņš tikai par desmit dienām pārdzīvoja taksi Lumpu, no kura aukstasinīgi bija atteicies un nosūtījis drošā nāvē.