Rīga -2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bija jāizvācas
«Ir pandēmija! Kāda vēl dzeja šajā laikā? Neko nevar ne plānot, ne rīkot,» saka dzejniece Amanda Aizpuriete. Viņas iepriekšējā grāmata iznāca pirms deviņiem gadiem, un nupat veikalu plauktos nonācis jaunākais dzejoļu krājumu Pirms izvākšanās.
«Man paveicās, ka grāmata iznāca tieši šādā brīdī. Sākumā bija plānots, ka prezentācija būs Grāmatu svētkos, bet tad tika pārcelta uz tiešsaisti. Man acīmredzot ir talants uz šādām situācijām,» sirsnīgi smejas Amanda. «Mana pirmā grāmata iznāca 80. gados, arī tad neviens neko neprezentēja. Padomju laikā tādas lietas vispār nebija modē. Tas, ka grāmata ir iznākusi, manī rada milzīgu atvieglojumu.
Tas tomēr bija vairāku gadu darbs, turklāt ilgi nebiju droša, vai man vispār izdosies šo krājumu salikt kopā.
Ar prieku par padarīto gan ir tā, kā ir. Nav arī iemesla bēdāties. Svētki jau nav būtiskākais,» prāto Amanda.
Vaicāta, kāpēc dzejoļu krājumam devusi tādu nosaukumu – Pirms izvākšanās, autore saka: «Tāpēc, ka pēdējos gados man vairākkārt ir bijis jāizvācas no dažādiem dzīvokļiem, lai pēc tam atkal ievāktos citos. Un vēl man ir sajūta, ka tuvojas kaut kādas pārmaiņas. To dēļ visi gatavojamies izvākties no vecās esības formas, lai dotos uz jaunu.»
Rūdīta vientuļniece
Amanda teic – pandēmija viņas dzīvi nav iespaidojusi. «Godīgi sakot, nekā to neizjūtu. Es dzīvoju viena. Man ne par vienu nav jārūpējas, un arī par mani neviens nerūpējas. Skumji? Nē. Esmu pieradusi būt viena. Esmu rūdīta vientuļniece,» saka dzejniece.
Viņas bērni jau ir pieauguši, bet ar attiecībām gājis visādi. Savu dzīves draugu dzejnieku un žurnālistu Andri Bergmani Amanda zaudēja pirms 11 gadiem. Pēc kāda laika viņas dzīvē atgriezās bijušais dzīvesbiedrs aktiera Jura Hirša brālis Andris, taču pirms četriem gadiem viņš devās mūžībā.
Vienīgais, kas man jāatceras, – pirms došanās uz veikalu paņemt līdzi masku. Nesaprotu, kāpēc tās dēļ jāceļ tāda brēka. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir kaut kādi pieklājības likumi, kuri visai sabiedrībai jāievēro. Un no šī brīža pieklājības likums ir censties neaplipināt pārējos.
Neviens jau no mums vairs nezina, vai neesam kļuvuši par kāda kontaktpersonu. Vai tiešām ir tik grūti uzlikt masku?
Starp citu, arī man pēc pirmajām piecām minūtēm maskā trūkst elpas. Tomēr pieaudzis cilvēks vienmēr var mazliet paciesties,» uzskata dzejniece. «Protams, šobrīd var just cilvēku tramīgumu. Katrs uz tevi skatās ne tikai kā uz garāmgājēju, bet arī kā uz varbūtējo saslimušo. Tas emocionāli mazliet sasaista,» piebilst viņa.
Raksta virtuālo dienasgrāmatu
Tas, ka šobrīd saziņa lielākoties notiek attālināti, dzejnieci neskumdina. Gluži pretēji, jo šāds formāts viņai ir tuvs. Amanda jau sen raksta savu virtuālo dienasgrāmatu. «Daudzus gadus izmantoju draugiem.lv, kas jau zaudējis savu kādreizējo aktualitāti, taču feisbuks man šķiet pārāk haotisks. Rāmi un mierīgi rakstu savu dienasgrāmatu draugos. Tā ir mana vienīgā aktivitāte sociālajos tīklos.
Šajā dienasgrāmatā publicēju arī savus dzejoļus, dažus ir izlasījuši vairāki tūkstoši cilvēku.
To jau gandrīz var pielīdzināt labai publikācijai avīzē,» pasmaida Amanda un vaļsirdīgi atzīstas – dienasgrāmatā esot arī tādi dzejoļi, kuri, raugoties pēc lasītāju skaita, nevienam nešķietot interesanti.
«Jau labu laiku pati savu rokrakstu vairs nevaru salasīt, tādēļ izvēlos dzejoļus saglabāt, pierakstot datorā,» saka viņa. «Jaunības gados, kad datoru vēl nebija un piesēsties pie rakstāmmašīnas neatlika laika, daudzus savus dzejoļus vienkārši atcerējos no galvas. Jaunībā ietrenētā atmiņa man vēl joprojām ir ļoti laba,» lepojas Amanda.
