«Dodoties uz bērēm, vienmēr ģērbos baltā.» Zināms, kur atvadīsies no aktrises Elvīras Baldiņas

Atvadīšanās no kādreizējās Jaunatnes teātra aktrises un Sprīdīša vecmāmiņas, 105 gadus vecās Elvīras Baldiņas notiks Rīgā 4. jūnijā pulksten 13  Krematorija Lielajā zālē. Tajā noteikti skanēs tautasdziesmas, jo ar tām saistīts viss Elvīras mūžs, tās viņu mācījušas, mierinājušās, stiprinājušas. 

Pēdējā sarunā ar žurnālu Ievas Veselība aktrise Elvīra Baldiņa, kura savulaik bieži gājusi par izvadītāju bērēs, atsauca atmiņā kādu jauku tautasdziesmu, ko viņa allaž atvadu ceremonijā skaitījusi tiem, kas miruši pavasarī:

«Negribēju ziemā mirt,/ Ziemā zeme sasalusi./ Nu es miru,/ Nu man tika,/ Visapkārt skaisti zied ievas, ābelītes,/ Nu es varu pušķoties.»  

Nu to skaitīs kāds cits, atvadoties no Elvīras , jo arī aktrise no šīs pasaules aizgājusi gada skaistākajā laikā – maijā.

«Dodoties uz bērēm, vienmēr ģērbjos baltā, jo arī tautasdziesmas saka: Trīs reizītes mūžiņā/ Balti, balti apģērbos./ Kad piedzimu, tautās gāju,/ Kad gāju smilšu kalniņā.

Melnie ancuki nav no latviešiem!» uzskatīja Elvīra.

«Vai man nav bijis smagi piedalīties bērēs, raudzīties, kā cilvēki bēdājas?… Es tajā brīdī par viņiem rūpējos. Man patīk, kā teikusi mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: «Latvietis ir sacerējis tautasdziesmas par visu, ka pat zārkā gulēdams, viņš savu dzīvi stāsta.» Un tas ir tas, ko es daru – stāstu aizgājēja mūžu caur tautasdziesmām. Lai iepazītu cilvēku, izprašņāju par viņa dzīvi, par viņa sliktajām īpašībām. Jā, tā saka, ka par mirušajiem jārunā vai nu labu, vai nu neko. Bet es tam nepiekrītu, jo folklorā neviens trūkums netiek zākāts – cilvēks tautasdziesmās tikai labsirdīgi pastāsta, kāds viņš ir,» sacīja aktrise.