Daugaviņš par savām panikas lēkmēm: Bija sajūta, ka apstājusies sirds

«Tagad vairāk koncentrējos uz to, ko varu izdarīt, nevis to, ko es tomēr neizdarīju,» žurnālam Privātā Dzīve teic Kaspars Daugaviņš, kurš neslēpj – viņa pirmo panikas lēkmju iemesls bija tieši pārdzīvojumi par to, ko nav spējis paveikt. Par to, kā risinājis to radītās emocionālās problēmas, viņš stāstīja sarunu festivāla Lampa diskusijā Mentālā veselība uz lielās skatuves.

Pirmā pēkšņā un spēcīgā trauksmes sajūta viņam nākusi kā pārsteigums. «Tas bija manas karjeras vidus, paši labākie gadi hokejā, kad biju sasniedzis augstāko punktu. Pēkšņi sajutu dūrienu mugurā,» atminas viņš. Tas noticis pirms hokeja spēles ārpus Latvijas, uz kuru bija ieradušies arī viņa vecāki.

«Vecāki redzēja, kā pirms spēles slidinos pa ledu, pēc tam ieeju ģērbtuvē, no kuras tā arī neiznācu,» atminas Kaspars, kurš tobrīd piedzīvojis panikas lēkmi.

«Pirmā sajūta bija – man ir apstājusies sirds, vienā brīdī sāka trūkt elpa… Sāku ģībt, un mani uzreiz savāca dakteri,» stāsta Daugaviņš. Kad ticis pie telefona, viņš piezvanījis vecākiem. «Es viņiem teicu, ka man ir panikas lēkme, un vecāki man jautāja: «Kas tas tāds ir?» Vecākā paaudze savā dzīvē laikam ir bijusi tik nomocīta, viņi izgājuši cauri tik daudz kam, ka panikas lēkmes viņiem nav biedēklis,» pasmaida Kaspars.

Ar lēkmēm viņš cīnījies turpmākās divas sezonas. Par vislielāko izaicinājumu kļuvušas naktis. «Pirmie trīs mēneši bija katastrofāli, man bija bail aiziet gulēt.

Lai aizmigtu, komandas dakteris brauca pie manis un sēdēja blakus gultai.

Dzīvokļa durvis nekad neslēdzu, jo domāju – ja aizmigšu pavisam, lai kāds mani var savākt,» atceras viņš. Vienīgā vieta, kur Daugaviņš juties labi, bija ledus. «Kā pieslidoju pie soliņa, tā likās, ka rokas trīc,» neslēpj Kaspars.

Otru lielo panikas lēkmju vilni hokejists piedzīvojis nesen. «Tas bija laiks, kad pieņēmu lēmumu, ka ir jābeidz spēlēt hokeju,» atklāj Daugaviņš. Viņaprāt, lēkmes bija saistītas ar ilgo prombūtni no ģimenes, nespēju palīdzēt ikdienas darbos savai sievai un neredzēt to, kā izaug paša bērni. «Vecākā meita piedzima novembrī. Es biju dzemdību namā, aizvedu sievu ar meitu uz mājām un uzreiz devos uz lidostu. Nākamreiz meitu satiku tikai marta beigās. Ja sākumā likās, ka viss taču ir kārtībā – eju uz treniņiem un pelnu naudu, mājās sieva tiek ar visu galā –, tad beigās izrādījās, ka, redz, es tomēr pārdzīvoju par to, ka nevaru būt ikdienā līdzās ģimenei. Profesionālajā sportā mentālā puse patiesībā ir daudz trakāka nekā fiziskā. Vienā brīdī ķermenis dod zināt – kaut kas nav kārtībā,» secina Kaspars.

Viņš esot atradis veidu, kā tikt galā ar panikas lēkmēm. «Man vislabāk palīdzēja izrunāšanās ar komandas biedru, kurš pastāstīja, kā tas notika ar viņu. Jautāju, vai tas pārgāja, un viņš atbildēja: «Jā, pēc diviem gadiem.» Man bija līdzīgi. Negribu teikt, ka esmu no panikas lēkmēm atbrīvojies pavisam, jo kaut kad tās mēģina atkal piezagties, bet esmu iemācījies tās kontrolēt un neļauju nākt sev tuvumā,» teic Daugaviņš.