Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
«Man ir nepieciešams daudz svaiga gaisa, tāpēc arī sportoju tikai ārpus telpām. Es skrienu, braucu ar riteni. Piedalos sacensībās. To izjūtu kā īstenu veču lietu: gribu sev un citiem parādīt, ka varu. Jā, ir manī vilkme uzvarēt,» žurnālam Ievas Stāsti atzīstas Uģis Joksts.
«Sacensībās piedaloties, piedzīvoju pārslodzes, bet esmu iemācījies no tām noķert kaifu.
Pārslodzes rada jaunas ķīmiskas reakcijas organismā,
kas atraisa iepriekš neizjustas izjūtas. Un, manuprāt, tas rada atkarību,» apjautis Uģis. «Tikai ar prātu ir jāiemācās sarunāt, ka pie pirmā noguruma nevajag padoties – mūsu iekšējais resurss ir milzīgs. Atceros vienas no pirmajām velosacensībām, kas notika Kuldīgas apkārtnē. Tobrīd laukā bija +30 grādi. Man patīk, un es labi jūtos karstumā. Līdz finišam bija atlikuši kādi četri kilometri, tālumā redzēju divus čaļus minamies. Domāju – varētu mēģināt viņus noķert. Centos sevī atrast papildu resursus, ātrumu palielināt, bet viņus panākt nespēju.
Un tad man vēderā iekoda irsis. Iepriekš tas nekad nebija noticis,
es nezināju, kāda no kodiena varētu būt reakcija. Momentā radās motivācija ātrāk aizbraukt līdz finišam, jo tur dežurē ātrās palīdzības ekipāža. Sevī atradu tādu resursu, ka apdzinu iepriekš minētos divus čaļus un pēc tam vēl divus citus. Nonākot finišā, mans pulss bija 180. Es apsēdos uz trotuāra apmales un balsī raudāju. Bet nevis tāpēc, ka man kaut kas sāpētu, bet tāpēc, ka jutu pilnīgu laimes un eiforijas izjūtu. Kad braucu mājās, divreiz stājos ceļa malā – jutos kā noreibis,» atzīstas Uģis.
