Paugurdobe – sliņķu dobe, kas nav ne jālaista, ne jāravē

Konsultē Zanda Zvīgule, permakultūras projekta Skolu dārzi Latvijas simtgadei dalībniece, savā dārzā izveidojusi divas paugurdobes.

Pirms ķeramies klāt paugurdobes kārtu izpētei un soļiem, kas sperami, lai pie tādas tiktu, vispirms paskaidrošu, kāpēc tā vispār ir feina ideja…

Pirmkārt, paugurdobes veidošana ir daļa no dārza kultūras un filozofijas, kas zināma ar nosaukumu permakultūra. Tas nozīmē: izmantojam visu, kas mums pieejams, veidojam dārzu tā, lai tas pēc iespējas varētu darboties pašpietiekami.

Otrkārt, paugurdobe, kā arī pati permakultūras filozofija kopumā, ko mēdz uzskatīt par dārzkopību sliņķiem, ir ērts veids, kā ar mazākiem pūliņiem iegūt labumu.

Nē, paugurdobe neatrisinās vajadzību pēc trīskāršas kartupeļu ražas, toties tā lieliski derēs brīvdienu saimniekotājiem, baudītājiem, eksperimentētājiem un tiem, kuri mīl dārzu bez vēlēšanās atstāt tam visus savus sviedrus. Protams, lai izdotos, būs jāievēro daži vienkārši principi.

Vērtīgā kompostkaudze

Pats nosaukums jau pasaka priekšā, ka runa būs par pauguru. Tātad tavs līdzenais mauriņš, pateicoties šādam pauguram, var iegūt jaunas aprises un vienlaikus arī lielāku platību. Nav mazsvarīgi, ka uz tā augošie augi saņems arī vairāk gaismas nekā līdzenā dobē.

Savā ziņā paugurdobi varētu nodēvēt par milzu kompostkaudzi.

Paugura pamatā liek koksni, kartonu, ko apkrauj ar dažādiem mulčas materiāliem un augsni. Vēl ir arī citi paugurdobes ieguvumi: dārzeņus var audzēt jau pirmajā gadā, te būs dažādi mikroklimati vienuviet – gan siltākas, no vēja aizsargātākas vietas, gan ēnainas, vēsākas, mitrākas un sausākas.

Vairākus gadus dobe pati rūpēsies par barības vielām augiem un trūdošais koks vai kartons un mulča dos siltumu to saknēm. Turklāt pat sausā vasarā te būs mitra augsne, jo trūdoša koksne uzsūc sevī daudz mitruma un sausā laikā to sasniegs augu saknes. Paugurdobi klājošā mulča arī aizturēs mitruma izdalīšanos.

Tātad – visi priekšnoteikumi, lai ziedētu un plauktu dārzs tādiem saimniekiem, kam patīk uz to skatīties, apmīļot un vākt augļus, bet ne tik ļoti – laistīt un ravēt.

​Nezāles ir vērtība

Zanda Zvīgule savu dārza krāšņumu – paugurdobi – veidojusi divus gadus un jau ilgāku laiku interesējusies, mācījusies kursos un meistarklasēs gan pie pašmāju permakultūras ekspertiem, piemēram, Ilzes Mežinieces no Ambeļiem, gan starptautiski zināmiem speciālistiem.

Process ir nebeidzams un arī atklāsmes šo gadu laikā bijušas vērtīgas. Iekārtojot savu paugurdobi, Zanda galvenokārt ievērojusi principu – izmantot visu, kas pieejams savā un kaimiņu sētā vai pavisam tuvā apkārtnē.

«Dārzu mulčējam ar salmiem, ko nopirkām no tuvējiem zemniekiem. Sienu mulčēšanai izmantosim pavasarī, jo pa ziemu tas jau būs sācis sadalīties,» atklāj Zanda, iepazīstinot ar savu svaigāko darbiņu paugurdobē – augsnes virskārtas mulčēšanu ar salmiem. Visvairāk viņu iepriecina tas, ka par ravēšanu šādā dobē vispār var aizmirst un, pat ja gadās pa nezālei, tās ir vien dažas un ļoti viegli izraujamas.

Kā uzskata permakultūras lietpratēji, nezālēm nepamatoti tiek piešķirta negatīva nokrāsa, jo katrā augā ir minerālvielas, kas augsnei un kultūraugu augšanai ir vērtība. «Lai taču aug nātres, jo tās satur dzelzi, tāpat pienene irdina augsni ar savām saknēm,» uzsver Zanda. Reizēm viņa nezāles pat apzināti atstāj turpat dobē, jo noder mēslojumam.

«Atceros no bērnības, cik stingri zemē turējās pienenes, bet šeit ļoti viegli tās izdodas izraut. Jāatzīst, savā dobē par katru cenu nesteidzu izravēt visas nezāles – lai jau aug, dod iespēju kukaiņiem nolaisties. Šovasar man viena vībotne izstiepās tik gara un varena, ka prieks skatīties! Vienīgi tagad, rudenī, gan tā aizsedza skatu uz skaisto purpura krastkaņepi, kas saziedējusi neparasti kupla, tāpēc vībotni tomēr izrāvu.»

Kas tur aug?

«Audzēt te var visu! Pirmajā gadā, kad nebiju tik droša, man galvenokārt auga visvienkāršāk kopjamie – ķirbji un kabači –, bet šosezon itin viss, ko dārzs var vēlēties, sākot ar salātiem un garšaugiem un beidzot ar kartupeļiem un krāšņiem ziediem.» Zanda priecājas, ka process ir tik vienkāršs – pavasarī iestāda un rudenī vāc ražu.

Zvīguļu ģimenes dārza paugurdobē augi sasēduši tā, lai no mājas puses redzama dobes krāšņā daļa, bet otrā pusē – paugura nogāzē – var atrast noderīgo un apēdamo.

«Dārzeņu dobītes nav tik skaistas, tāpēc aizslēptas kalniņa dienvidu pusē. Tātad tur, kur tieši vajag, lai ienāktos raža. Jāatzīst, ka ar šādu slinko audzēšanu kartupeļus ziemai mūsu triju bērnu ģimenei tomēr nevaru nodrošināt, taču priecājamies par to, kas mums izaug.»

Ideāls laiks paugurdobes veidošanai ir tieši rudens – pirms dārzs dodas ziemas guļā –, jo tad novītušu lakstu un nosalušu, neglītu stublāju dārzā netrūkst.

Šobrīd dārza nostūrī uztapusi jau otrā paugurdobe, kas radusies dabiski, jo kaut kur taču tie dārza atkritumi jāliek. Zandas vīrs Andis uztaisīja pamatīgu kasti, kur nu jau gadu slāni pa slānim sakrājušies pamīšus zeme un dārza atkritumi.

«Lieku apakšā lielākas frakcijas, pa virsu mazākas – zāles, stublājus, saknes, kas ar laiku sadalās kompostā,» skaidro Zanda. «Pamazām visas šādas dobes sadalās, jo pārvēršas kompostā – konkrētā šovasar labi noder ķirbjiem un gurķiem.»

Vecie laksti – uz dobi!

Permakultūras draugi un praktiķi lieliski zina, ka patiesībā pēc permakultūras nosacījumiem veidots dārzs īpaši pievilcīgi no malas neizskatās. Galu galā – kartona atgriezumi izkārtoti uz taciņām, veci salmi starp skaistiem ziediem.

Kur tas der? Taču tie, kuri zina, ko un kāpēc dara, gūst iepriecinājumu un gandarījumu ne tikai acīm, bet arī sirdij. Kā jau tas mēdz būt pēc labi padarīta nesavtīga darba – ne tikai savā, bet visas planētas labā.

Arī Zandas dārzā šādu zaļu principu netrūkst. Viens no tiem – paugurdobes tapšanā iesaistīti visi tuvējie kaimiņi, kuriem stingri pieteikts nemest laukā nevajadzīgās kartona kastes, kas Zandai bija vajadzīgas paugurdobes pamatnei.

Līdzīgi ir ar dārza atkritumiem – tie nāk ne tikai no sava, bet arī tuvāko kaimiņu dārziem. Arī melnzeme, ko kaimiņam tieši tobrīd nebija, kur likt, nonāca paugurdobē tās tapšanas stadijā.

Īstens permakultūras filozofijas paraugs šeit ir arī ziedošais izops zem ābeles. Garšaugu dobe pilda vismaz trīs funkcijas. Sākot ar to, ka ielabotā zemē augļu koki labāk aug un vieglāk tos mēslot, kad nepieciešams.

«Kā mēslojumu daudz izmantoju zirgu mēslus, ko ar saimnieku atļauju braucu salasīt pa pļavām, kur ganās zirgi. Mums parasti rudenī un pavasarī ir tāda kā zirgābolu talka,» smejoties stāsta Zanda. Bet vēl – smaržīgais izops šeit pievilina kukaiņus, un tādējādi tie pavasarī apputeksnē arī augļu ziedus. Un garšaugi taču vienmēr noder virtuvē vai ārstniecībā!

Kā ierīkot paugurdobi?

5 svarīgi likumi

• VIETA. Svarīgs ir mērķis – kādēļ veidosi šo dobi. Atkarībā no tā izvēlas vai nu dienvidu–ziemeļu vai austrumu–rietumu virzienu. Piemēram, iekopjot dobi pakava veidā ar atvērumu pret dienvidiem, rodas tāda kā silta saules kabatiņa pakava iekšpusē, bet austrumu nogāze der rīta saules prasīgajiem augiem, vēsāku un ēnaināku klimatu mīlošajiem.
• PLATĪBA. Minimālais paugura platums jāparedz ne mazāks par 1,5 metriem, garums vēlams ne mazāks par 2 metriem. Ieteicamais augstums aptuveni 70 centimetru. Pēc vajadzības šos izmērus proporcionāli var mainīt. 
• RESURSU APZINĀŠANA. Parasti paugurdobes veidošanas pamatnei vajadzīga malka, koku stumbri vai resnāki zari. Būtu vēlams, lai kāds no koka gabaliem jau sācis trūdēt. Bet to var aizstāt arī ar kartonu, kas labi sadalās vienas sezonas laikā. Veidojot dobi, katrs slānis daudz jāaplaista – līdz izspiesta sūkļa mitrumam.
• MULČĒŠANA. Eksperti iesaka divu veidu mulčas materiālus. Viens būtu svaigi pļauta zāle, kafijas biezumi, dārzeņu atlikumi, virtuves kompostējamie atkritumi, augu zaļie laksti, dzīvnieku mēsli. Otrs – siens, salmi, lapas, sažuvuši stublāji, pakaiši, pelavas, komposts, melnzeme, meža zeme.Ja paugurdobi regulāri mulčē, nezāļu nebūs, taču, to darot kampaņveidā – tad, kad ir, ar ko mulčēt –, jārēķinās, ka pa retai nezālei var gadīties. Bet – to būs pavisam viegli izraut!
• VEIDOŠANA. Labāk paugurdobi veidot rudenī un vecā Mēnesī, tad kaudze stāvēs stabili. Pa ziemu tā būs arī nedaudz nosēdusies.

Dari tā!

1. Vispirms atzīmē uz zemes vēlamo dobes formu un izmēru. Ja nav pieejama melnzeme un komposts dobes virskārtas noklāšanai beigās, tad noroc augsnes auglīgo daļu, izpurini nezāļu saknes un noliec atsevišķā kaudzē.
2. Blīvi krauj koksnes pauguru, taču par apmēram 40 centimetriem mazāku visās dimensijās par plānoto dobi. Koksne jāliek blīvi, lai novērstu kaudzes iebrukšanu un nevajadzīgu gaisa kabatu veidošanos. Pa starpām nedaudz ieber meža zemi, lai ienestu sēņu sporas, kas veicinās koksnes sadalīšanos. Ja veido liektas formas dobi, labāk noderēs īsāki koka gabali, žuburainos zarus vēlams sadalīt taisnos gabalos, lai vieglāk salikt kompaktu krāvumu.
3. Virsū ber nedaudz meža zemes un kārtām liec pieejamos materiālus. Vispirms no pirmās grupas, tad slāni no otrās, atkal no pirmās, un turpini kraut pamīšus, līdz kaudze ir apmēram 10 centimetru mazāka par plānoto dobi (skat. zīmējumā). Neuztraucies, ja pieejams, piemēram, tikai siens un svaigi pļauta zāle. Arī tas būs labs risinājums. Katru mulčas kārtu nedaudz aplej ar ūdeni, lai tā būtu mitra.
4. Dobei pārber komposta zemi, tad melnzemi. Ja ir tikai noraktā zeme, pārliec to vismaz 10 centimetru biezumā. Visu atkal aplej, lai virskārta būtu mitra. Laisti uzmanīgi, lai zemi nenoskalotu lejā no dobes. Visu pārliec ar siena mulčas slāni apmēram 15 centimetru biezumā.
5. Paugurdobe gatava ziemas miegam! Ja veidota pavasarī, tajā uzreiz var stādīt vai sēt.

Permakultūra – ilgtspējīga saimniekošana

To, kā cilvēki senāk ara, raka, stādīja un darbojās savos dārzos un laukos, mūsdienās dēvē par ilgtspējīgu saimniekošanu. Proti, vietējie meistari būvēja mājas no tuvējā apkārtnē nocērtamiem kokiem. Liela daļa augļu un dārzeņu tika izaudzēti uz vietas. Viss bija vienkārši un dabīgi – gadu tūkstošiem nebija citu iespēju, kā tikai dzīvot saskaņā ar dabu, ievērojot tās ritmus un cienot tās resursus.

Līdz pat industriālajai revolūcijai, kas pavēra jaunas iespējas un radīja nebijušus riskus. Esam iepazinuši modernā dzīvesveida priekšrocības, bet zinātne mūs brīdina par tā sekām globālā mērogā. Ignorēt to vairs nav iespējams, tāpēc jādodas tālāk attīstībā, apvienojot senās vērtības un prasmes ar mūsdienu zināšanām un iespējām.

Permakultūra vienlaikus ir filozofija, principu un paņēmienu komplekss, holistiska jeb visaptveroša pieeja dzīvesveidam, projektēšanai un plānošanai. Tā tiek aktīvi praktizēta un pasniegta visos ievērojamākajos pasaules ekociematos: Tamera (Portugālē), Findhorn (Skotijā), Sieben Linden (Vācijā), Damanhur (Itālijā), Suderbyn (Zviedrija) un daudzos citos.

Permakultūru var vienlīdz labi izmantot lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, kā arī apdzīvoto vietu projektēšanā, tiecoties uz mērķi radīt stabilas, produktīvas sistēmas, kas nodrošina cilvēku vajadzības, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē. Šodien atslēgvārdu permakultūra mēdz izmantot daudzviet: dārzniecībā, ekociematos, apmācību programmās un kursos, domubiedru tīklos utt.

Vairāk informācijas par to, kā veidot paugurdobi, un citiem permakultūras padomiem meklē skoludarzi.net/paugurdobe un permakultura.lv.

Projekts KOPĀ ZAĻĀK top ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

 

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.