Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Šīsreizes eksperte Māra Ostrovska trušus gan kopa, gan vēroja un fotografēja jau bērnībā. Pieaugušā vecumā pirmos trušus nopirka, dzīvojoties pa māju, kad gaidīja trešo bērnu, – lai ģimenei būtu veselīga, pašu audzēta gaļa. Šobrīd bērnam ir deviņi gadi, un tikpat ilga ir arī Māras pieredze, audzējot šķirnes trušus. Viņas audzētava Mārasdārzs atrodas pašā Latvijas viducī – Ogres novada Madlienas pagastā. Māra audzē vairāku vaislas gaļas šķirņu trušus: Burgundas, Kalifornijas, čehu albīnus, Vīnes zilpelēkos, Japānas, Tīringas un arī dažādu krāsu reksus kažokādām.
Kas trušiem vajadzīgs?
Ja gribi audzēt trušus, jāsāk ar trim lietām. Pirmā – trusim jāsagādā mājas un barība. Otrā – jāapgūst vismaz minimums par trušu audzēšanu, barošanu un veselību. Un tikai trešā ir pati trušu iegāde.
1. Māja
Trusim vislabāk dzīvot ārā, aizvējā, no sniega un tiešiem saules stariem pasargātā vietā. Vajadzīgs jumts – vai nu pašai truša mājai, vai arī vairāki sprosti jānovieto zem kopīgas nojumes vai pie kādas ēkas sienas zem platas jumta pārkares. Sprostam jābūt tik plašam, lai vasarā, kad ir karsti, trusis var izstiepties uz grīdas visā garumā kā zeķe. Savukārt augstumam svarīgi, lai trusis var apsēsties uz pakaļkājām un ar priekšķepām mazgāt degunu, ausis un sakopt kažoku, lai tas ir spīdīgs un skaists. Ja nav iespējas sakopties, kažoks būs savēlies un neglīts. Visbiežāk audzētajām vidēja lieluma gaļas trušu šķirnēm būra augstums ir sešdesmit centimetru. Pietiktu arī ar piecdesmit, bet liekajos desmit centimetros ierēķināta pakaišu un mēslu tiesa, kas var sakrāties, ja saimnieks trušu māju netīra gluži katru dienu.
Katram pieaugušam trusim vajag savu personisko mājokli. Lai gan truši pēc dabas ir bailīgi, tomēr savu teritoriju aizstāv dūšīgi – kož un plēš tā, ka vilna put pa gaisu. Pat ļoti plašās kopmītnēs audzēti truši der tikai apskatīšanai – neaug ne gaļa, ne skaistas ādas. Lielākos kopmītnes tipa būros var augt tikai viena metiena trušu bērni no brīža, kad atšķirti no mammas, līdz 3–3,5 mēnešu vecumam. Tad puikām jāierāda katram sava māja. Meitenes ir mazliet draudzīgākas un var dzīvot kopā līdz četru mēnešu vecumam, kad sāk pirmoreiz meklēties.
2. Sienas
Daļai mājas vajadzīgas koka sienas, varbūt pat atsevišķs nodalījums, lai trusis varētu patverties gan no saules, gan vienkārši noslēpties un omulīgāk justies, jo viņš ir visai piesardzīgs dzīvnieks. No ārpuses koka daļas var gan krāsot, gan lakot, bet iekšpusei vislabākais ir nekrāsots, neēvelēts dēlis, jo trusis mēdz savu māju arī pagrauzt. Tad jāpiedāvā svaigi, sulīgi zari – trusis noteikti labprātāk grauzīs tos, nevis sausu, cietu dēli. Daļa sienu jābūvē no stieples sieta, lai tiek iekšā gaisma un svaigs gaiss.
Trušu mājas novieto uz kājām – augstumā, kur kopējam ērti darboties nepieliecoties.
3. Grīda
Grīdai vajag cietāka koka vai biezākus dēļus nekā sienām – trusis uz tās izlies ūdens trauciņu, arī pačurās, un neizturīga grīda drīz vien būs jāmaina. Stiepļu sieta grīda atvieglo būra tīrīšanu, jo truša spiras izkrīt tai cauri. Taču ne visas šķirnes var dzīvot uz sieta. Smagajiem lielo šķirņu trušiem un reksiem kāju apakšpusē drīz vien veidojas jēlumi. Turpretī nobarojamie gaļas truši, kurus neaudzē ilgi, var dzīvot arī uz sieta grīdas. Svarīgs ir gan sieta acs lielums – 2 × 2 centimetri –, lai truša kājas nekrīt cauri, gan arī sieta stieples resnums – 2 milimetri –, lai zem truša svara grīda neieliektos. Ja stieple ir tievāka, lielāka grīdas laukuma vidū jāliek šķērskoks, kas to balstīs.
4. Durvis
Apkopt trušus ir ērtāk, ja durvis novietotas būra sānos. Tikai jauno trušu būriem labāk, ja durvis ir virspusē, jo viņi ir ļoti tramīgi un pa sānu durvīm var izsprukt laukā. Taču, ja augšpuse reizē ir arī jumts, tas var būt par smagu ikdienas virināšanai.
- REDELES SIENAM. Lai trusim nebūtu iespējas sienu savilkt zem kājām un sabojāt, labāk to likt redelītēs.
- TRAUKI. Barībai – graudiem un kombinētajai spēkbarībai – gan speciāli metāla vai keramikas trauciņi, gan vienkāršas plastmasas un skārda pārtikas kārbiņas. Plastmasu truši mēdz sagrauzt, tā arī ieplaisā pēc sitiena ar kāju. Ūdeni var liet arī pudelē, kas piestiprināta būra ārpusē. Iekšā ir tikai nipelis – snīpis, pa kuru trusis padzersies. Ūdens pudelē vienmēr būs tīrs, trusis to nevarēs ne piešķiest ar gružiem, ne piečurāt. Ziemā gan nipelis aizsalst.
- SAIME. Nav jēgas trušu audzēšanu sākt ar vienu tēvu un vienu mammu. Ekonomiski izdevīgs sākuma komplekts ir piecas mammas uz vienu papu. Citādi trīs mēnešus, kamēr mamma gaidīs un zīdīs trusēnus, paps tikai ēdīs un gaidīs, kad viņa atkal varēs pāroties.
- Šķirņu izvēle atkarīga no tā, kādai vajadzībai trušus audzē. Ja tikai gaļas ieguvei, tad vislabāk ir, ja tēvs un māte ir dažādu šķirņu. Sakrustojot tīršķirnes vecākus, pirmā pēcnācēju paaudze ļoti labi un ātri aug un saņem pašas labākās abu vecāku īpašības. Vienīgais mīnuss – ādas gan būs dažādu krāsu un ar dažādiem plankumiem. Lai ādiņas būtu vienādas, jāņem vienas šķirnes tēvs un māte. Ieteicams pirkt pieaugušus trušus, ko pēc pāris nedēļu karantīnas jaunajā mājvietā uzreiz var pārot. Tikko atvestiem trušiem ēst dod tikai sienu un ūdeni un tikai pēc karantīnas piedāvā citu barību.
- ŠĶIRNES. Visvienkāršāk audzēšanu sākt ar kaliforniešiem, jo viņi vairojas cauru gadu – atšķirībā no dažām citām šķirnēm, kam raksturīga sezonalitāte. Var turēt uz stiepļu grīdas, kājas necieš. Mammas ir mierīgas un gādīgas. Īso un drukno kalifornieti var krustot ar citu ātraudzīgu šķirni, kam ir garāks ķermenis. Piemēram, čehu albīnu vai Burgundas.
- VETERINĀRĀRSTS. Trusēniem vajadzīgs vakcīnu kurss pret miksomatozi.
Ko truši ēd?
- Sienu. Tā ir trušu pamatbarība, kurai vienmēr jābūt redelītēs – gan ziemā, gan vasarā. Sarēķināt, cik īsti siena vajadzēs, ir diezgan pagrūti. Viss atkarīgs no tā, kādu citu barību vēl trušiem piedāvā. Ja ēdienkartē būs tikai siens, trusis to apēdīs daudz. Taču ne tik daudz, lai saimnieks nepagūtu to sagādāt, ja sāks trūkt.
- Zāli. Tā trusim ir tikai papildu barība, ko dod līdz ar sienu (bet ne reizē ar saknēm vai spēkbarību!). Nevar dot slapju un rasainu zāli, jo tad vēders uzpūtīsies, un trusis var pat nomirt.
- Kārumus. Trusim ļoti garšo burkāni, un tos arī var dot diezgan daudz, jo burkānus viņš pārēsties nevar un arī caureja nerodas. Var dot arī nemazgātus, ja vien pie tiem nav piekaltuši dubļi, bet tikai vieglas smiltiņas. Nelielos daudzumos var piedāvāt arī kāpostus, ābolus un kartupeļus – tikai jānogriež zaļās vietas –, rudenī arī sakņaugu lapas un topinambūrus. Nekas nav jāgriež. Truša zobi ir stipri – pats visu sagrauzīs.
- Zarus. Pavasarī ļoti labs vitamīnu avots ir kārklu zari, kam vēl nav atvērušās lapiņas, bet spraucas pirmie pumpuri. Truši labprāt grauž arī vītolu un ābeļu zarus. Ziemā reizi nedēļā var pasniegt svaigi grieztus nelielus egļu zarus ar skujām.
- Spēkbarību. Kombinētā spēkbarība ar vitamīniem vajadzīga trušu mammai, kas gaida un baro bērnus. Mammām un vaislas papučiem noder auzas, kas vairo enerģiju, bet nobarojamajiem gaļas trušiem – kvieši un mieži, kas palielina svaru. Pieaugušam vaislas trusim vienreiz dienā ieber aptuveni divas saujas graudu, nobarojamiem – mazāk.
- Ūdeni. Dzeramajam ūdenim trauciņos jābūt vienmēr. Ziemā visvairāk jāuzpasē mammas, kas baro mazuļus, jo viņām vajag visvairāk ūdens piena ražošanai. Nobarojamajiem trušiem pietiek, ja viņi padzersies vienreiz dienā.
Trusis – no ļipas līdz ausu galiņiem
Lietošanas instrukcija
1. Ausis
Trusis diezgan slikti redz, toties ļoti labi dzird. Svešas, iepriekš nedzirdētas skaņas – skaļš pēkšņi iedarbināta traktora rūciens vai suņa rējiens – tramīgo dzīvnieciņu var satraukt pat līdz sirdstriekai. Trusi nedrīkst celt aiz ausīm! Aiz tām gan drīkst noķert vai pieturēt, kamēr kājas atrodas uz būra grīdas. Bet ceļot jāņem vai nu aiz čupra, aiz muguras ādas, vai arī ar vienu roku jāsatver abas ausis (tikai lai pieturētu!), bet otra jāpaliek trusim zem vēderiņa un jāpaceļ ar to. Katra celšana un nešana trusim rada stresu, tāpēc bez vajadzības to nevajag darīt. Trusis nav klēpja dzīvnieks, kas labi jūtas rokās.
2. Deguns
Arī oža trusim ir ļoti laba. Asa, sveša smaka mammu var iztraucēt pat tik ļoti, ka viņa pārstāj rūpēties par mazuļiem.
3. Zobi
Truša priekšzobi ir gari un izliekti. Graužot barību, tie nodilst. Ja nav pareizs sakodiens un zobi nedilst, tie palaikam jānokniebj, citādi trusis nevarēs paēst.
4. Ēdināšana
Lai gan ir mazliet pārspīlēts, ka trusis nepārtraukti ēd, tomēr viņš ēd ar maziem starplaikiem un mazām porcijām līdz pat 30 reizēm diennaktī. Tas saistīts ar fizioloģiju – trusim ir vienkameras kuņģis, kura sienās ir maz muskuļaudu, kas barību virzītu uz priekšu. Tāpēc viņam ik pēc brītiņa kaut kas jāuzēd, lai barība virzītos pa zarnām, kas 8–10 reizes pārsniedz ķermeņa garumu. Ja nav, ko ēst, barība stāv uz vietas, bet gremošanas fermenti darbojas un vēders uzpūšas, un trusis ir slims.
5. Pārošana
Tā kā trušu papus un mamma dzīvo katrs savā mājā, viņu satikšanās jāorganizē cilvēkiem. Jāpavēro, kad mamma meklējas: jāpaņem trusene aiz čupra, jāapgriež kājām gaisā un jāpaskatās zem ļipas. Ja dzimumorgāni ir aktīvi – pietūkuši, sarkanīgi un mitri –, truseni aiznes ciemos pie trušu papa un vēro, kā abi uzvedīsies. Ja mamma tiešām ir gatava, viņa noguļas un izslien dibenu gaisā, lai tēvs var tikt klāt un darīt, kas jādara. Ja trusene nemeklējas, tad mūk, spiedz, iespiež dibenu būra stūrī.
Tomēr neatlaidīgam papucim reizēm izdodas viņu pierunāt. Ja nu tomēr ne, tad jānes atpakaļ uz savu māju un gājiens jāatkārto vakarā. Ja vēl neizdodas, tad nākamās dienas rītā, jo trušiem viss notiek ātri. Nedēļām nav jāgaida. Pēc piecām dienām var izdarīt kontrolpārojumu. Daži audzētāji gan to neiesaka – grūsnai mammai tas esot pārāk liels stress. Tad viņa atkal atgriežas savā mājā. Turklāt būtu labi, ja tēva māja nav turpat blakus, citādi viņš izdala savu smaržu, slapina uz sienām, runājas, mazliet tā kā tracina mammu un ar savu klātbūtni vēlāk traucē viņai rūpēties par bērniem. Un gadās pat, ka jau trešajā dienā pēc dzemdībām mamma ļoti aktīvi grib pāroties.
Kalifornijas un Burgundas šķirnes trušu meitenes pirmoreiz meklējas apmēram piecu mēnešu vecumā, taču tad viņas vēl ir par jaunu, lai pārotos. To var darīt sešu mēnešu vecumā, liela auguma šķirnes vēl vēlāk. Tēvam ar savām meitām vairoties nevajadzētu ļaut. Pat ja viņu bērnus audzētu kaušanai un tuvu radinieku krustošanās šķirni nesabojātu, tik un tā no cilvēciskā viedokļa tas nav pieņemami.
6. Trusēni
Ar dzemdībām un mazuļu audzēšanu trušu mamma tiek galā pati. Cilvēkam tikai jāsagatavo viņai labi apstākļi: ēdiens un dzēriens, un mājvieta. Ideāli, ja būrī ir atsevišķa bērnistaba jeb ligzdas nodalījums, kur viņa var ielīst un noslēpties. Daža jau laikus rušinās un stumj vienuviet sienu ligzdai. No sava vēdera un sāniem plūc vilnu migas iekārtošanai. Citas to dara pēdējā brīdī – vakarā vēl nekas nav redzams, bet no rīta jau ir miga un bērni. Bērni piedzimst desmit minūšu laikā.
Trusēni piedzimst akli un gandrīz kaili, tomēr nedaudz samtaini, un jau var redzēt, kādā krāsā tie būs – balti, melni vai plankumaini.
Kamēr viņi ir mazi, jārūpējas tikai par mammu. Apmēram triju nedēļu vecumā bērni sāk lēnītēm līst laukā no midziņas, iet pie barības traukiem un pamazām ēst to pašu, ko mamma. Tad īsti var saskaitīt, cik viņu ir, un jārēķinās, ka ēdiena vajadzēs vairāk – arī trusēniem.
Vienā metienā var būt gan divi, gan 11 bērni. Ja trusenei ir desmit pupi, tad ideāli, ja būtu arī tikpat bērnu. Liekos bērnus iespējams atdot audzināšanā citai mammai, kurai mazāk bērnu un pupiņi paliek brīvi. Ja šādas iespējas nav, jāatstāj – lai mēģina izbarot pati. No tik liela metiena vaislas truši neizaug. Labākais metiens ir 6–8 trusēni. Četri bērni vienā metienā – ne visai ekonomiski. Ja metiens ir mazs, kad bērniem aprit mēnesis un viena nedēļa, mamma atkal diezgan aktīvi meklējas. Viņa mēdz dzenāt bērnus, lēkt tiem virsū, kost, taisa migu – uzvedas netipiski, mazliet uzvilkti, nervozi. Vajag viņu aiznest pie tēva un paskatīties, kas notiks, un pēc tam nest atpakaļ pie bērniem.
Ja būs iestājusies jauna grūsnība, viņa nomierināsies. 45 dienu vecumā bērnus no mammas nošķirs, un pēc divām nedēļām būs jauni mazuļi. To sauc par pussabiezināto lecināšanu, un to nevar izmantot bieži, bet vienreiz gadā var. Tomēr normāli būtu, ka bērni pie mammas pavada divus mēnešus. Nevajadzētu arī pieļaut vairāk par četriem metieniem gadā – tas būs pietiekami saudzīgi pret trušu mammu. Viņa tomēr ir dzīva radība, nevis konveijers, kam jāražo pēc iespējas vairāk bērnu.
7. Gaļa
Kalifornijas un Burgundas trušus gaļai var sākt kaut jau piecu mēnešu vecumā. Bet ēdams ir pat četrgadīgs trusis, tikai ilgāk jāgatavo. Gaļas šķirnēm – Kalifornijas, Burgundas – gaļas iznākums ir līdz 60 procentiem no dzīvsvara. Četrkilogramīga truša kautsvars būs 2,2–2,3 kilogrami. Kaujot pusgada vecumā – 1,7–2 kilogrami, astoņu mēnešu vecumā 2,3–2,5 kilogrami.
8. Āda
Ja gribas arī skaistu ādu, tas jādara septiņu vai pat astoņu mēnešu vecumā, kad trusim jau ir liela, kvalitatīva pieauguša truša āda. Vēl skaistāks ir ziemas kažoks ar akotu. Ja kaujamais vecums jau klāt, bet ziemas kažoka vēl nav, var ļaut paaugties vēl dažus mēnešus. Notīrītas, izžāvētas ādas var glabāt līdz ģērēšanai kaut gadu, tikai jāsargā, lai tajās neieviestos kožu kāpuri. Vienam vidēja izmēra kažokam vajag ap divdesmit trušādu.
