Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā suns nokļuva pie tevis?
Bija kovids, un mēs daudz vairāk laika, nekā ierasts, pavadījām mājās. Šķita, tas ir piemērots brīdis kucēna ienākšanai ģimenē. Tas gan nebija vienīgais arguments, jo jau iepriekš biju domājis par suņa iegādi. Sibēliuss nav man pirmais suns mūžā. Kad dzīvoju Madonā, mūsu ģimenei bija ļoti mīļš zeltainais retrīvers, kurš pāragri aizgāja bojā. Domāju, ka tagad viņš ir pārdzimis Sibēliusā.
Kāpēc izvēlējies tieši balto Šveices aitusuni?
Vienmēr esmu gribējis lielu suni un sākumā apsvēru domu par vācu aitusuņa iegādi. Daudz lasīju informāciju par šo šķirni, līdz ieraudzīju, ka ir arī tādi baltie Šveices aitusuņi. Viss sakrita tā, ka brīdī, kad biju nobriedis sunim, bija pieejami šīs šķirnes kucēni, tāpēc mēs braucām lūkoties. Jau nākamajā ciemošanās reizē mēs mājās braucām ar mazu, baltu kamoliņu.
Gribējāt tieši puiku?
Jā, noteikti tikai puiku.
Drīz pēc Sibēliusa ienākšanas ģimenē jums ar Lieni piedzima dēliņš Gabriels. Kā tiki galā ar šādu dubultu atbildību?
Tas ir normāls dzīves process, ar ko jārēķinās. Biju tam gatavs, tāpēc suņa un bērna audzināšana man nesagādā grūtības.
Kā suns uztvēra mazā parādīšanos mājā? Tas tomēr ir konkurents.
Sibēliuss bija greizsirdīgs. Un joprojām ir. Pirms tam visa uzmanība tika veltīta sunim, bet, kad piedzima Gabriels, Sibēliuss jutās mazliet atstumts. Taču nu jau viņš ir apradis ar vēl viena cilvēka klātbūtni mājās. Es ļoti cenšos veltīt vienlīdz daudz uzmanības un rūpes abiem. Kad mums vēl nebija mazā, ar Sibēliusu vairāk nodarbojās Liene, veda uz suņu skolu, darbojās ar viņu mājās, pateicoties Lienei, viņš ļoti daudz ko iemācījās. Taču pēc Gabriela piedzimšanas rūpes par mūsu mīluli ir vairāk uz maniem pleciem.
Kādas ir dēla un Sibēliusa attiecības tagad?
Viņš Gabrielu ļoti sargā. Saprot, ka viņš ir mazs un izturas ar cieņu. Es domāju, ka Gabriela un Sibēliusa skaistākais laiks ir tikai priekšā. Kad dēls paaugsies, tad viņš varēs mest bumbu Sibēliusam un rotaļāties ar viņu. Tāpēc abiem nākotnē noteikti būs daudz jautru mirkļu kopā.
Šveicietis ir gans. Vai viņš cenšas ganīt arī jūs?
Protams! Sibēliuss mūs gana un visu laiku uzmana, jo ir bara dzīvnieks. Un savu baru viņš pieskata. Ja citreiz sanāk tā, ka mēs kaut kur dodamies kājām, bet Sibēliuss paliek aiz vārtiņiem, viņš ļoti satraucas. Suņuks visu laiku grib būt līdzās un sargāt mūs. Sibēliuss mēdz arī bārties. Piemēram, reiz bija tāda situācija, ka kāds piegāja pie Gabriela ratiņiem, un tad viņš mazo ļoti aizstāvēja. Sibēliuss ir ne tikai gans, bet arī sargs – šis instinkts viņam ir saglabājies.
Kuru suns ir izvēlējies par savu saimnieku?
Es domāju, ka mani, jo es ar viņu daudz vairāk laika pavadu kopā, vedu pastaigās, spēlējos. Katrā gadījumā esmu tas, kuru Sibēliuss klausa. Sibēliuss ir ļoti stiprs suns, tāpēc man kā saimniekam ir jāpasaka arī stingrs vārds. Ja visu palaistu pašplūsmā, nebūtu labi. Aitusuņi noteiktā vecumā sāk pārbaudīt robežas, cik tālu var iet. Viņi cenšas dominēt, tāpēc tas laikus jānostopē. Alfa statuss ir saimniekam, nevis sunim. Vēl joprojām ik pa brītiņam viņam nākas atgādināt, kurš ir saimnieks. Bet tas ir pilnīgi normāls process, kuram iet cauri jebkurš saimnieks ar šādu suni.
Šie suņi ir ļoti aktīvi, viņiem nepieciešama kustība, strādāšana. Ved viņu izskrieties kaut kur uz mežu vai pie jūras?
Vedam, bet tagad retāk. Protams, ka katru rītu un vakaru ejam arī garās pastaigās. Tad Sibēliuss kārtīgi izskraidās. Mūsu priekšrocība ir tā, ka mēs nedzīvojam dzīvoklī. Mums ir māja. Līdz ar to viņš dzīvojas pa pagalmu, kurā viņam ir pašam savas darīšanas – noslēpti kauli un suņi aiz sētas, kurus viņš zina. Šim sunim gan aktivitāšu nekad nevar būt par daudz. Tāpēc mēs iespēju robežās ņemam viņu līdzi gan uz laukiem, gan arīdzan vasarā uz jūru.
Kāda ir cilvēku reakcija, ieraugot šādu lielu, baltu vilku?
Trīsdesmit procentos gadījumos cilvēki prasa, kas tā par šķirni, jo nav tā, ka šveicieši būtu ļoti izplatīti. Parasti, ieraugot Sibēliusu, cilvēki atplaukst smaidā. Viņš visiem patīk. Taču mīlināties un bužināties klāt gan nenāk. Suņa izmērs ir diezgan iespaidīgs, kas vieš respektu.
Kā Sibēliuss izturas pret ciemiņiem mājās?
Viņš ir ļoti priecīgs. Ne vienmēr viņš uzreiz tiek viesiem klāt, jo Sibēliusam vispirms ir jānomierinās, lai aiz lieliem priekiem kādu nenogāž no kājām. Suns ir liels, tāpēc tiem, kas pie mums atbraukuši pirmo reizi, sākumā ir no viņa bail. Taču tas tikai pirmajā mirklī, jo Sibēliuss ir ļoti draudzīgs un komunikabls suns. Nekad nevienam nav iekodis vai mēģinājis to izdarīt. Viņš ir sabiedrības dvēsele – vienmēr grib būt viesiem līdzās, redzēt un dzirdēt visu, kas notiek.
Kāds Sibēliuss ir pēc rakstura?
Ļoti jautrs, uzticīgs. Salīdzinot, piemēram, ar vācu aitusuņiem, Sibēliuss ir nedaudz melanholiskāks un jūtīgāks. Viņš ir arī liels komforta mīļotājs un naktīs vienmēr gulēs iekšā mājā. Sibēliuss noteikti nebūs no tiem, kas lietus laikā paliks būdā. Ja laukā ir slikts laiks, viņš pat negribēs iet pastaigāties.
Ko viņš noteikti mājās nedrīkst darīt?
Sibēliusam ir noteikumi, kas jāievēro. Pirmkārt, viņš nedrīkst nākt guļamistabā. Otrkārt, ja kāds ēd, viņš nedrīkst diedelēt ēdienu. Treškārt, Sibēliuss nedrīkst pastiprināti pievērst sev uzmanību. Lieta, kas bija aizliegta, bet ko viņam ir izdevies izcīnīt, ir gulēšana uz dīvāna. Pirmo dīvānu viņš piebeidza, un tas bija jāmet ārā. Tagad viņš ir izcīnījis savu vietu, kur drīkst gulēt, esot istabā.
Kurš pieskata Sibēliusu, kad dodaties uz ilgāku laiku projām?
Mums ir divi varianti. Vai nu vedam Sibēliusu pie vecākiem uz laukiem Madonā, vai arī izpalīdz kāds no maniem diviem brāļiem – jaunākais vai vecākais. Mums ir palīgi.
Kāda ir tava suņa muzikālā gaume? Viņam patīk tava ģitārspēle?
Grūti teikt. Man nav nekādas mērauklas, lai to izmērītu. Es zinu tikai to, ka tad, kad spēlēju savā darba istabā, viņš bieži ir man līdzās un guļ pie loga. To, vai Sibēliuss klausās, ko spēlēju, vai vienkārši mani uzmana, es nezinu. Ja ir par skaļu, viņš mēdz doties uz citu istabu. Katrā gadījumā pret to, ka spēlēju ģitāru, viņš izturas ar pietāti. Sibēliuss arī saprot, ja paņemu rokās ģitāru, tas būs uz vairākām stundām. Tādos brīžos viņš neprasās ārā un respektē to, ka spēlēju un esmu aizņemts. Kad beidzu spēlēt, viņš pieceļas, jo zina – tagad varēs iet ārā.
Vai Sibēliuss mēdz arī dziedāt?
Šad tad viņš velk līdzi meldiņam, tiesa, ne manis spēlētajām dziesmām. Viņš dzied līdzi ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnu sirēnām.
Vai Sibēliuss ir apmeklējis kādu koncertu, kurā esi uzstājies?
Uz koncertiem, kuros pats spēlēju, viņu diemžēl nevaru paņemt līdzi, jo Sibēliuss tomēr prasa savu uzmanību. Ierakstu studijā viņš arī nav bijis. Bet mēģinājumos gan ir piedalījies – apguļas stūrītī un guļ.
Balts suns mūziķim, kuram koncerttērpi lielākoties ir melnā krāsā, ir liels izaicinājums. Kā tiec galā ar baltajām spalvām?
Tērpus glabāju skapī, kur Sibēliuss tiem netiek klāt. Vienmēr ir jābūt arī rullītim, ar ko tās spalvas var savākt. Ir lietas, ar kurām ir jārēķinās, – to zina visi suņu saimnieki. Man mēdz jautāt – vai Sibēliuss nav jāmazgā katru nedēļu? Es neteiktu, ka baltais kažoks prasa īpašas rūpes. Galvenais ir suni regulāri izķemmēt. Protams, ir jāpaseko līdzi uzturam – viņam nevar dot bietes un burkānus, jo tad apmatojums vairs nav tik balts. Pie suņu friziera Sibēliuss nav bijis nevienu reizi, jo domāju, ka viņš tāpat ir skaists. Un šī nav tā šķirne, kurai tas būtu nepieciešams. Tāpēc SPA procedūrās Sibēliusu noteikti neredzēsiet.
Grupas Dzelzs vilks līderim Jurim Kaukulim ir balts suns Baldurs, kurš ir ļoti līdzīgs tavējam. Neesat domājuši par kādu kopīgu projektu, kādas balādes sacerēšanu, kas būtu veltīta baltiem vilkiem?
Jā, Jura suns tiešām izskatās tāpat kā mans Sibēliuss. Esmu sazinājies ar Jura sievu Aiju, kura gan teica, ka Baldurs nav tīršķirnes baltais Šveices aitusuns. Var jau būt, ka kādreiz savedīsim šos divus baltos kopā.
Tavam un Jura sunim ir vēl viena kopīga lieta – neparasti vārdi. Kaukulim Baldurs, kas ir skandināvu gaismas dievs, bet tev Sibēliuss.
Nevienam nav noslēpums, ka Sibēliuss ir skandināvu komponista Jana Sibēliusa uzvārds. Iemesls, kāpēc tā nosaucu suni, bija gaužām vienkāršs. Tanī laikā, kad mums mājās parādījās kucēns, lasīju un atkārtoju 20. gadsimta mūzikas vēsturi. Protams, ka arī klausījos to mūziku. Un tad man viss salikās – Sibēliuss ir skanīgs vārds un nāk no Skandināvijas, bet suns ir gluži kā balts sniegs. Tāpēc nolēmu, ka tāds būs arī mana mīluļa vārds.
Nereti saka – kāds suns, tāds saimnieks. Tu saredzi kaut ko kopīgu ar savu Sibēliusu?
Mums abiem kopīgais ir nezūdoša enerģija un dzīvesprieks. Mēs abi mīlam dzīvi. Un priecājamies par jebkuru jaunu piedzīvojumu.
