Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Konsultēja arhitekte Zane Tetere-Šulce, arhitektu birojs OAD (www.oad.archi)
Šī raksta ideja, kā tas bieži gadās, tika atrasta īstajā dzīvē. Precīzāk – kādā privātmājā, kura desmit gadus pēc tās uzbūvēšanas kļuvusi par apgrūtinājumu tās saimniekiem. Un, lai arī māju projektējis arhitekts, tajā ir gandrīz visas sliktas mājas pazīmes: tā ir nefunkcionāla un dārga dzīvošanai, tā nav īsti piemērota saimnieku esošajam dzīvesstilam, un to nevar arī pārdot, jo tā ir ne vien nepraktiska, bet arī diezgan ekscentriska. Un rodas likumsakarīgs jautājums – ja māju projektējis arhitekts, kā tas varēja gadīties?
Arhitekte Zane Tetere-Šulce, kura savā praksē strādājusi gan pie vērienīgiem sabiedriskiem, gan maza mēroga privātmāju projektiem, uzskata, ka iespējams runāt par divu veidu pieredzēm sadarbībā ar arhitektiem. Pirmais sadarbības formāts – kad starp pasūtītāju un arhitektu notiek dialogs un arhitekts ne vien uzklausa pasūtītāja vēlmes, bet arī piedāvā savu vīziju, pieredzē un zināšanās balstītus argumentus; otrā – kad arhitekts tikai izpilda pasūtītāja vēlmes, nepievienojot vērtību. «Varētu teikt, ka otrā tipa arhitekti šo profesiju uztver kā sadzīves pakalpojumu – var jebkādu māju, jebkur, jebkuram. Tiem pasūtītājiem, kuriem pašiem ir savas ambīcijas un skaidrs redzējums, kādu mājokli viņi sev vēlas, iespējams, tieši šāds sadarbības modelis ir labākais risinājums. Taču tad arī jārēķinās, ka atbildība par kļūdām vai neveiksmēm projektā lielā mērā būs jāuzņemas pašiem,» saka arhitekte, piebilstot, ka tieši saderība, viņasprāt, ir būtiskākais aspekts, ar ko būtu jāsāk pasūtītāja un arhitekta attiecību izvērtējums. Tāpēc tālāk parunāsim par vairākām fāzēm, kā virzās projektēšanas process. Katrā fāzē arhitektam ir sava loma, un der pārzināt, ja tā var teikt, standartus.
Pirmā fāze. Iepazīšanās
Vēlmes un iespējas
Iepazīšanās sākas vēl pirms satikšanās – vislabāk, ja potenciālā arhitekta veikumu var izpētīt internetā, iepazīties ar atsauksmēm, līdzšinējiem projektiem, rokrakstu. Zane Tetere-Šulce arhitekta meklēšanas procesā iesaka neapstāties pie viena, bet izvērtēt vairākus un sajust, ar kuru no arhitektiem gribētu turpināt sarunas tālāk.
Pirmajai tikšanās reizei vajadzētu kalpot, lai noskaidrotu, vai jūs saprotaties ne tikai projekta kontekstā, bet arī pavisam cilvēciskā līmenī. «Pirmkārt, tiešām godīgi vajag saprast, vai visiem ir pa ceļam emocionālā, intelektuālā, estētikas izpratnes, finansiālā līmenī un visādi citādi. Svarīgi, lai ir skaidrs, ko viens no otra gaida,» saka Zane Tetere-Šulce. «Klienta galvenais uzdevums pirms tikšanās ar arhitektu ir saprast, ko viņš vēlas, jo arhitekts nav psihologs. Lai gan bieži šo funkciju pildām, daudz patīkamāka sadarbība veidojas, ja klients ir apzinājies savas vēlmes un iespējas. Tas nenozīmē, ka jāiesniedz projekta skices ar plānojumu un izmēriem, tomēr ir būtiski zināt savas funkcionālās prasības, piemēram, cik sanitāro mezglu mājā gribētos, vai vajadzēs kabinetu un tamlīdzīgi. Un, protams, būtiski apzināties arī finansiālās iespējas. Mans ieteikums ir neizskaistināt šo pirmo tikšanos – tai ir jābūt godīgai sarunai, turklāt no abām pusēm.»
Pēc arhitektes domām, pirmajā tikšanās reizē arhitektam savs potenciālais pasūtītājs iespējami detalizēti un caurspīdīgi jāinformē par viņa pakalpojuma saturu un iespējām to variēt. Jāpastāsta, no kā sastāv cenu piedāvājums, kāpēc tas ir tāds, kādas ir iespējas pakalpojumu nopirkt par mazāku summu, kādi būs turpmākie sadarbības soļi, ja vienošanās notiks. Jo vairāk informācijas cilvēka rīcībā, jo ātrāk var pieņemt lēmumu – sadarboties ar šo arhitektu vai ne. Tas atbrīvo visas iesaistītās puses no lieka resursu patēriņa un nevajadzīgas vilšanās nākotnē.
«Vēl arhitekta pienākums, manuprāt, ir arī pastudēt likumu un izpētīt konkrēto apbūves vietu, nevis paļauties uz klienta teikto. Jo ir daudz vietu, sevišķi piejūrā, kur klientu vēlmes nemaz nevar īstenot. Lai arī cilvēki, pērkot zemi, šīs lietas parasti mēģina apzināt, tomēr ne vienmēr. Un reizēm ir tik daudz zemūdens akmeņu, ko ar neapbruņotu aci nemaz nevar pamanīt. Tāpēc arhitektiem vajadzētu veikt arī vides izpēti, lai būtu droši, ka tas, ko viņi sola, vispār ir iespējams.»
Finansiālā puse
Arī sarunai par projektam atvēlētajām un pieejamajām finansēm būtu jānotiek jau pašā sākumā, ievērojot maksimālu caurspīdību. Turklāt, kā uzsver Zane Tetere-Šulce, tai ir jābūt ne tikai arhitekta pakalpojuma cenrāža, bet arī kopējā projekta budžeta apspriešanai. «Budžeta aspekts ir ļoti svarīgs un bieži arī sāpīgs jautājums ne tikai klientam, bet arī izpildītājam. Jo arī arhitektam, uzņemoties projektu, būtiski apzināties, kāda māja viņam būs jāprojektē ne tikai funkcionālā ziņā, bet arī no resursu aspekta.»
Uzsākot orientēties arhitektūras pakalpojumu cenrāžos, var gadīties piedzīvot apjukumu, jo cenas par pakalpojumiem Latvijā var svārstīties no dažiem tūkstošiem līdz simtiem tūkstošu eiro. Kas veido tik milzīgu cenu amplitūdu? «Tirgū ir ļoti daudz arhitektu, un projektu līmeņi ir dažādi. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka, lai projektu saskaņotu instancēs, izpildāmais normatīvs nav ļoti detalizēts, tāpēc tirgū sastopami arī supervāji saskaņoti projekti,» stāsta arhitekte. «Pie mums nav likumiski definēts, cik detalizēti izzīmētam projektam jābūt. Tas arī ir iemesls, kāpēc tirgus ir ārkārtīgi mulsinošs – nav vienotas honorāru sistēmas vai izpratnes, kādam tad ir jābūt kvalitatīvam projektam. Līdz ar to cenu svārstības par privātmājas projektu var būt tik lielas. Īsumā varu teikt, ka cenas atšķirība veidojas idejas kvalitātē un projekta izstrādes detalizācijas pakāpē.»
Otrā fāze. Koncepcija
Kad iepazīšanās veiksmīgi beigusies un noslēgts sadarbības līgums, iestājas koncepcijas izstrādes fāze – tā sākas ar līguma noslēgšanu un turpinās ar arhitekta darbu pie skicēm, 3D modeļu un/vai vizualizāciju izstrādes. Šis posms ir iteratīvs, proti, klientam ir iespēja sniegt atsauksmes, komentēt, līdz rezultāts atbilst viņa vēlmēm. (Kārtība, kā tas notiek, parasti atrunāta līgumā, par to mazliet tālāk.)
«Klientiem ir jāapzinās: lai sasniegtu kvalitatīvu rezultātu, nepieciešams laikietilpīgs un resursus patērējošs process. Koncepta radīšana un izzīmēšana aizņem ilgu laiku, turklāt būtiski izskatīt dažādus scenārijus, izprast kontekstu, tādus aspektus kā vide, funkcijas, klienta dzīvesstils un citi,» saka Zane Tetere-Šulce.
Slēdzam līgumu
Pirms sāk strādāt pie koncepta izstrādes, tiek slēgts sadarbības līgums starp pasūtītāju un arhitektu. Tālāk par punktiem, kas klasiski tiek iekļauti šādos līgumos, protams, ar individuālām variācijām.
- Darba apjoms. Detalizēts apraksts par pakalpojumiem, ko nodrošinās arhitekts, piemēram, koncepta izstrāde, projekta detalizācija, tehnisko rasējumu sagatavošana, palīdzība atļauju un saskaņojumu iegūšanā, autoruzraudzība. Līgumā vajadzētu skaidri norādīt, kas nav iekļauts arhitekta darba apjomā, piemēram, interjera dizains, ainavas izveide. Pēc Zanes Teteres-Šulces domām, kā būtisks izceļams autoruzraudzības jautājums. Autoruzraudzība notiek būvniecības fāzē, kad arhitekts dodas uzraudzīt procesu būvlaukumā. Sabiedriskiem objektiem tā ir obligāta pēc likuma, bet privātiem notiek pēc vienošanās. Pēc arhitektes pieredzes, klientu vēlmes mēdz atšķirties – daži grib, lai arhitekts objektā ir ļoti regulāri, citiem tas nav būtiski. Tieši tāpēc autoruzraudzības kārtība būtu jāatrunā sadarbības līgumā vai jāregulē ar atsevišķu līgumu. Par autoruzraudzību parasti nosaka stundu likmes.
- Izpildes termiņi. Tos var iezīmēt katram projekta posmam, piemēram, koncepta izstrādei, projekta izstrādei, birokrātiskiem procesiem – projekta saskaņošanai, būvniecības posmam, kas ietver autoruzraudzību. Var minēt sagaidāmos sākuma un beigu datumus katram posmam, kā arī nosacījumus kavējumiem vai termiņu pagarināšanai.
- Apmaksas kārtība. Šajā punktā vienojas par: atlīdzības struktūru, piemēram, fiksētu maksu, procentiem no projekta izmaksām vai stundas likmi; maksājumu grafiku, piemēram, vai apmaksa jāveic pa daļām atbilstoši projekta posmiem vai ikmēneša rēķinu veidā; papildu izdevumu atlīdzināšanas kārtību, piemēram, ceļa izdevumiem, drukāšanas izmaksām vai atļauju nodevām; soda naudām vai procentiem par kavētiem maksājumiem.
- Rezultāti. Šajā punktā atrunā, kādiem jābūt taustāmajiem rezultātiem katrā projekta posmā, piemēram, koncepta sastāvs un vizualizācijas, detalizēti būvprojekti un specifikācijas, dokumenti, kas nepieciešami atļaujām. «Koncepcijas fāzi parasti noslēdz ar maketu vai 3D vizualizāciju, kas ietver sevī arī vides kontekstu. Jau sākotnēji būtu jāvienojas, kādu tieši vizualizāciju klients vēlētos saņemt, – viņam pietiks ar vienkāršāku vai varbūt vēlas to hiperreālistisku,» komentē Zane Tetere-Šulce.
- Pasūtītāja pienākumi. Piemēram, savlaicīgi nodrošināt nepieciešamo informāciju, lēmumus un apstiprinājumus; uzņemties finansiālas saistības, laikus ieskaitot samaksu par atļaujām un materiāliem; dot piekļuvi objektam pārbaužu vai uzmērījumu veikšanai; radikāli nemainīt konceptu, respektēt atrunāto iespējamo izmaiņu skaitu.
- Arhitekta pienākumi. Piemēram, pienākums rīkoties profesionāli, rūpīgi un atbildīgi; veikt būvnormatīviem, likumdošanai un vietējiem noteikumiem atbilstīgu darbību; nodrošināt, ka radītais projekts ir efektīvs un piemērots tā paredzētajam mērķim; informēt klientu par pārmaiņām izmaksās vai darba apjomā.
- Autortiesības un intelektuālais īpašums. Autortiesību jautājumi visbiežāk aktualizējas situācijās, kad pāris šķiras, proti, pasūtītājs kādu iemeslu dēļ vēlas pārtraukt sadarbību ar konkrēto arhitektu un, iespējams, doties pie cita. Tajā brīdī rodas pamatots jautājums – kuram pieder līdz šim paveiktais? Tāpēc, turpinot laulību analoģiju, arī sadarbības līgumā jāparedz, ka šķiršanās ir iespējama, un jāatrunā dizaina dokuments, rasējums un plānu īpašumtiesības; dizaina licencēšana būvniecības nolūkiem; arhitekta darba tālākas izmantošanas kārtība. Zane Tetere-Šulce apstiprina, ka situācijas, kad klienti pāriet pie citiem arhitektiem, nav ļoti izplatītas, tomēr nav arī retums, un parasti tikai šajos brīžos abas puses aizdomājas ne vien par autortiesību, bet arī ētikas jautājumiem. «Piemēram, arhitekts uzzīmē skici, procesā kāds ar kādu sastrīdas, un rodas jautājums, kam tad īsti šī skice pieder – arhitektam vai pasūtītājam. Kā arī – ko nākamais arhitekts drīkst vai nedrīkst ar to darīt bez iepriekšējā arhitekta atļaujas? «Skaidrība ir būtiska abām pusēm, turklāt atbildība un ētika šajās situācijās tiek pārnestas vēl tālāk – uz nākamo arhitektu. Manuprāt, ja pie arhitekta nonāk šāds projekts, tas ir viņa ētikas jautājums – sazināties ar iepriekšējo arhitektu un noskaidrot apstākļus arī ar viņu.»
- Izmaiņas un papildu pakalpojumi. Viens no būtiskākajiem punktiem, kurā atrunā kārtību, kā projektā tiek ieviestas izmaiņas un piemērotas papildu izmaksas. Zane Tetere-Šulce stāsta, kādu kārtību ievēro savos projektos: «Koncepcijas fāzē top mets, kas būtībā ir projekta uzdevums, pie kura nonākam kopā ar klientu, apzinot zemes gabala iespējas un apgrūtinājumus, kā arī uzklausot klienta vēlmes, idejas un funkcionālās vajadzības. Šo vienošanos pievienojam līgumam un uz tās bāzes arī projektējam. Papildus līgumā atrunājam, cik izmaiņu ir iespējamas bez papildu samaksas.»
- Vēl līgumā parasti parādās arī tādi aspekti kā apdrošināšana, līguma izbeigšanas kārtība, konfidencialitāte, force majeure.
Trešā fāze. Saskaņošana
Kad projekta koncepts un vizualizācijas no klienta puses ir apstiprināti, var virzīties tālāk uz projekta izstrādi un skaņošanas procesu. Tā vajadzībām arhitekts rada papildinātu, grafiski detalizētāku saturu un dokumentu paku pirmajam skaņojumam būvvaldē, kur mērķis ir saņemt atļauju būvprojektam minimālā sastāvā. Kad šī atļauja saņemta, var turpināties tālākais darbs pie būvprojekta izstrādes, kurā iesaistās visi nepieciešamie inženieri, būvkonstruktori, un šis sastāvs tiek nokomplektēts pēc klienta vēlmēm. Arhitekts var piedāvāt savu komandu vai sadarbības partnerus, bet klients var izvēlēties to komplektēt pats. Arhitekts no savas puses nodrošina ēkas energoefektivitātes sertifikātu, darbu organizēšanas projektu (DOP) un citus nepieciešamos dokumentus, ko pieprasa arhitektūras daļa. Būvkonstruktors atbild par ēkas noturību, savukārt inženieri par elektrību un vājstrāvām (EV), ūdeni un kanalizāciju (UK), kā arī apkuri, ventilāciju un gaisa kondicionēšanu (AVK). Šie jautājumi attiecas gan uz teritoriju, gan mājas iekšpusi. Ja ēka tiek pieslēgta pilsētas tīkliem, tad šīs sadaļas būvvaldē jāiesniedz obligāti.
«Saskaņošanas fāzē ir nepieciešams savākt nopietnu dokumentu paku – jāveic ģeoloģiskā izpēte, topogrāfija, iespējams, biotopu izpēte (tas atkarīgs no vides), varbūt nepieciešams apsekot kokus u. c. Ja ir rekonstrukcija, vajadzīga sertificēta būvkonstruktora izpēte; ja kultūrvēstures piemineklis – arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, ko arī veic speciāli sertificēti profesionāļi. Iespējams, nepieciešamas vēl kādas papildu izziņas konkrētā projekta kontekstā. Manuprāt, arhitekta pakalpojums ietver šīs dokumentācijas savākšanu un apkopošanu. Protams, var gadīties, ka klients jau pirms tam ir pasūtījis, piemēram, topogrāfisko izpēti, bet tie ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, ko var atrunāt,» stāsta arhitekte.
Saskaņošanas fāzes noslēgumā projekts tiek atkārtoti skaņots būvvaldē un, iespējams, arī citās instancēs, piemēram, Valsts vides dienestā, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē u. c. Kad tehniskais projekts saskaņots, sākas tā darba daļa, kura vairs nav atkarīga no instancēm, bet pasūtītāja un arhitekta vienošanās. Vienošanās paredz, cik plašu darbu amplitūdu klients uztic arhitektam – vai viņš veido arī mājas interjera projektu, ainavu arhitektūras projektu u. tml. Šajā fāzē arī būtiski saprast, cik detalizētu projektu nepieciešams izstrādāt. Detalizācijas pakāpe lielā mērā noteiks būvniecības fāzes gaitu – jo detalizētāka informācija būs pieejama būvniekam, jo precīzāku rezultātu viņš varēs nodrošināt. «Detalizēti izstrādāts projekts ir svarīgs, lai klients nodrošinātos, ka līgums, ko viņš noslēgs ar būvnieku, būs vienreizējs un nemainīgs. Ja arhitekta veidotais projekts ir vājš un tajā nav satura, būvniekam ir gan lielas interpretācijas iespējas, gan izdevība visu laiku paprasīt papildu naudu. Interpretācijas iespējas nozīmē, ka viņš šo māju var būvēt tā, kā viņam šķiet pareizi, – un es runāju ne tikai par vizuālajiem risinājumiem, bet arī kvalitāti: par pīrāgiem, sastāvu, energoefektivitāti. Jo sliktāks projekts, jo lielāka iespēja iegūt sliktu rezultātu. Bēdīgākais, ka īsti neviens par to nebūs atbildīgs, jo projekts būs saskaņots,» saka Zane Tetere-Šulce.
Ceturtā fāze. Būvniecība
Kad projektēšana pabeigta, jāatrota piedurknes un jāsāk būvēt. Būvniecības komandu var rekomendēt arhitekts, bet klients arī pats var meklēt būvnieku un pats uzņemties atbildību par būvniecības procesu. Šajā fāzē būtisks ir autoruzraudzības jautājums, ko jau apskatījām līguma slēgšanas sadaļā, proti, cik daudz arhitekts iesaistās un uzrauga procesu, kāda ir sadarbība starp būvnieku un arhitektu. Tāpat arhitekta iesaiste šajā projekta fāzē tieši būs atkarīga arī no tā, vai viņš piedalās ainavas izveides projektā un interjera izveides projektā, taču šie jautājumi arī tiek apspriesti, jau slēdzot līgumu.
Ir arhitektu biroji, kas piedāvā slēgt turn-key līgumu, – tas nozīmē sadarbību no idejas līdz atslēgai. Turn-key projekta gaitā arhitekts uzņemas visu projekta izstrādi un koordinēšanu visos tā posmos, tostarp arī būvniecības fāzē. Ja arhitekts nāk ar savu būvnieku, projekta detalizācijas pakāpes jautājums vairs nav tik sensitīvs, tomēr šajā scenārijā būtiska ir maksimāli caurspīdīga komunikācija ar klientu par būvniecības procesu un izmaksām, lai nezustu savstarpējā uzticēšanās.
Noslēgumā Zane Tetere-Šulce vēlas bilst, ka būvniecība un projektēšana ir sarežģīts process un, tā kā tajā iesaistīti cilvēki, agri vai vēlu kādā projekta fāzē būs sarežģījumi. Būtiskākais – kā abas puses tos risina. «Nav ideālu procesu, bet atslēga ir veidā, kā reaģē, kādus risinājumus atrodi, vai un kā uzņemies atbildību. Šeit runāju ne tikai par arhitektiem, bet visiem procesā iesaistītajiem, tajā skaitā arī par klientu, kurš ir apzināts un noturīgs savās prasībās,» saka arhitekte. «Būt godīgam pašam pret sevi un citiem ir pats svarīgākais, lai nonāktu pie laba rezultāta. Un visforšākais ir palikt labos draugos un pēc tam baudīt vīnu kopīgi uzbūvētajā mājā. Tāds, manuprāt, ir ideālais rezultāts!»
Kas parasti ietilpst arhitekta pienākumos?
- Koncepta izstrāde, apzinot klienta dzīvesveidu, vajadzības, vēlmes, vīziju un doto fizisko lielumu, resursu un vīzijas pārvēršana saskanīgā dizainā.
- Funkcionāls un estētisks arhitektūras projekts.
- Projekta atbilstība normatīvajiem aktiem.
- Tehniskās kompetences, kas ļauj izstrādāt detalizētus rasējumus un sagatavot tehniskos dokumentus, kas būs nepieciešami būvniekiem.
- Projekta koordinēšana. Sadarbība ar inženieriem, būvniekiem un citiem speciālistiem, lai nodrošinātu projekta vienotību.
- Budžeta ievērošana. Klienta konsultēšana par izmaksu efektīviem risinājumiem un dizaina izvēļu saskaņošana ar budžetu.
Kas parasti neietilpst arhitekta pienākumos?
- Pilna projekta vadība (līdz atslēgai). Lai gan arhitekts pārrauga ar dizainu saistītos aspektus, viņš ne vienmēr vada visu projektu, ja tas nav īpaši noteikts līgumā.
- Budžeta lēmumi ārpus viņam nolīgtās kompetences. Arhitekts var ieteikt izmaksu efektīvus risinājumus, bet nav atbildīgs par finanšu lēmumiem, kas neattiecas uz viņa atbildības zonu.
- Būvdarbu veikšana. Arhitekts veido projektu un noteiktā apjomā uzrauga būvdarbus, bet pats neveic būvniecību un nevada būvniecības projektu.
- Interjera projekts. Ja vien tas nav ietverts līgumā, mēbeļu un interjera risinājumu izvēle nav arhitekta primārais pienākums.
- Ainavas izveide. Ja vien tas nav ietverts līgumā, ainavu arhitektūras projekts nav arhitekta primārais pienākums.
- Personīgas izvēles. Arhitekts sniedz profesionālus padomus, bet nepieņem lēmumus klienta vietā.
