Gribu zaļu sirsniņmājiņu. Dabai draudzīgi varianti, ja centralizētā kanalizācija nav opcija

Konsultē: arhitekts Pēteris Švēde; vides zinātnieks, LU docents, biedrības Zaļā brīvība valdes loceklis Jānis Brizga.

Pareizi uzcelta un mūsdienu prasībām atbilstoši ierīkota sirsniņmājiņa – sausā tualete pie lauku mājas, vasarnīcas vai pirts –, ir dēvējama arī par biotualeti. Šo vārdu mūsdienās izmanto arvien biežāk, runājot par videi draudzīgām tualetēm, kuras nav pievienotas kanalizācijai. Patiesībā Latvijā biotualete nav viens stingri definēts jēdziens – ikdienā ar to var domāt ļoti atšķirīgas sistēmas, tostarp kabīnes, kuras bieži redzam publiskos pasākumos vai būvlaukumos, tāpat arī bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kas ieguldījumu ziņā ir visdārgākās. Par biotualeti var saukt jebkuru videi draudzīgu tualeti, kas ļauj apsaimniekot cilvēka radītos atkritumus tā, lai mazinātu ietekmi uz ūdeņiem, augsni un resursiem un ideālā gadījumā arī atgūtu barības vielas apritē, tātad kompostē vai neitralizē, neizmantojot vai minimāli izmantojot ūdeni. Klasiskais bedres variants problemātisks tādēļ, ka tas rada gruntsūdeņu piesārņojuma risku, taču sirsniņmājiņu mūsdienīgie biovarianti ir dzīvotspējīgi.

Kā un kur būvēt āra tualeti?

Sirsniņmājiņa ir būve ar skaidru funkciju, savu vietu un pat ar savu juridisko statusu. Sausā biotualete nav aizliegta normatīvajos aktos, tā tiek uzskatīta par decentralizētu sanitāro risinājumu. Mūsdienās tā ir iekļauta būvju klasifikācijā kā palīgēka, un tas nozīmē, ka tā nav ārpus likuma, bet ir daļa no sakārtotas lauku saimniecības – ja vien tiek plānota apzināti. Likumi, kas regulē būvniecību un vides aizsardzību, radīti, lai pasargātu zemi, ūdeni, cilvēkus un kaimiņu attiecības, nevis, lai izskaustu sirsniņmājiņas. Tās drīkst būvēt, bet ar nosacījumiem. Ir ieviesta skaidrāka kārtība, taču tas nenozīmē sarežģītus projektus. Nelielu palīgēku, tostarp sirsniņmājiņu, gadījumā paredzēts vienkāršots būvniecības process. Tas nozīmē, ka bieži pietiek ar paziņojumu Būvniecības informācijas sistēmā, nevis pilnu būvprojektu. Turklāt jaunākās izmaiņas likumdošanā ļauj šādā vienkāršotā procesā uzbūvētas mazēkas arī reģistrēt zemesgrāmatā bez atsevišķa būvvaldes lēmuma. Tas ir solis pretī mazākai birokrātijai, nevis aizliegumiem, taču, ja kādā konkrētā gadījumā rodas šaubas, īss jautājums būvvaldei vienmēr ir labāks nekā neziņa.

Ne mazāk svarīgs ir jautājums, kur sirsniņmājiņu novietot.

Priekšroka dodama sausākai, nedaudz paaugstinātai vietai, kur nekrājas ūdens un kur grunts ir stabila. Šāda izvēle ietekmē būves ilgmūžību un ikdienas komfortu. Vējš un saule nav sīkumi – durvis, kas vērstas prom no dominējošajiem vējiem un tuvāk saules pusei, uzlabo ventilāciju un mazina smaku risku.

Īpaša uzmanība jāpievērš attālumiem. Arhitekts vienmēr ieteiks no dzeramā ūdens akas ievērot vismaz 20 metru attālumu, bet drošāk – līdz 30. No upēm, ezeriem un dīķiem – desmit līdz 25 metrus, no zemesgabala robežas – vismaz četrus piecus metrus. Šie attālumi ir drošības buferi gadījumam, ja kaut kas noiet greizi – plānošanas procesā jādomā ne tikai par ideālo scenāriju, bet arī par neparedzētiem apstākļiem.

«Ja gan dzīvojamā māja, gan sirsniņmājiņa ir koka būves, starp tām praksē jāievēro vismaz desmit metru attālums ugunsdrošībai – šis nosacījums bieži vien ir svarīgāks par ērtībām, jo ugunsdrošības prasības domātas, lai nelaime nenotiktu. Vienlaikus tualeti vēlams novietot tā, lai tā nebūtu tieši redzama no mājas ieejas vai terases – reljefs, koki un krūmi ir labākie sabiedrotie,» iesaka arhitekts Pēteris Švēde un piebilst, ka sirsniņmājiņai nav jābūt dizaina objektam, bet nav jābūt arī primitīvai būdai, tai jāiekļaujas sētā, izmantojot tos pašus materiālus un krāsu toņus, kas redzami citās palīgēkās.

Noskaidro kārtību, kā jāreģistrē!

«Ventilācija un apsaimniekošanas risinājums ir svarīgāki par jebkuru dekoru. Ja viss tiek savākts krājtvertnē vai kompostēts, risinājums daudzviet ir jāreģistrē piemājas kanalizācijas sistēmu reģistrā – nevis soda dēļ, bet uzskaites un drošības labad, lai pasargātu ūdeni un vidi.

Daudzās pašvaldībās decentralizētās kanalizācijas sistēmas, tostarp sausās tualetes ar krājtvertnēm, jāreģistrē pašvaldības reģistrā.

Tas ir uzskaites instruments, lai pašvaldība zinātu, kā teritorijā tiek risināta notekūdeņu apsaimniekošana. Lauku viensētās ārpus apdzīvotām vietām prasības parasti ir vienkāršākas, taču arī tur ieteicams noskaidrot vietējo kārtību. Normatīvo aktu mērķis nav aizliegt konkrētu tualetes veidu, regulējumi attiecas uz to, kā tiek savākti un pēc tam apsaimniekoti atkritumi, nevis uz to, vai tualetē ir ūdens noskalošana. Pareizi ierīkota sausā tualete ir sanitāra būve ar noteiktiem tehniskiem un vides aizsardzības nosacījumiem. Tirgū ir pieejamas arī gatavas sausās tualetes ar ventilatoriem, noslēgtiem konteineriem un modernu dizainu, komforta ziņā pielīdzināmas iekštelpu tualetēm, taču visas detaļas – konteineru, ventilācijas caurules – var ievietot arī pašu būvētā sirsniņmājiņā ārā vai arī atsevišķā telpā mājā, ko arī bieži mēdzam dēvēt par sirsniņmājiņu.»

Ko nedrīkst?

• Rakt bedri zemē zem sirsniņmājiņas, lai tās saturs iesūcas gruntī – infiltrācija nav pieļaujama ne juridiski, ne vides ziņā.
• Novietot sirsniņmājiņu dažu metru attālumā no akas.
• Novietot sirsniņmājiņu pie pašas kaimiņa robežas – būvlaide nav formāla, bet gan sociāla robeža.
• Novietot pagalma zemākajā vieta, kur krājas ūdens, jo mitrums bojā konstrukciju un pasliktina higiēnu.
• Novietot pagaidām*, jo pagaidu risinājumi, kas kalpo desmitiem gadu, ir biežākais haosa cēlonis.

* Uz pagaidu laiku var noīrēt biotualeti-kabīni, kur atkritumvielas uzkrājas speciālā tvertnē, par kabīnes izvešanu vienojoties ar iznomātāju vai citu asenizācijas pakalpojumu piedāvātāju. Te tiek izmantoti speciāli ķīmiski šķīdumi, kas sadala atkritumus un neitralizē smaku. Šīs tvertnes apjomu nedrīkst liet kompostā!

Kāpēc vajag sirsniņu durvīs?

Kā āra namiņš sirsniņmājiņa arvien ieņēmusi īpašu vietu lauku kultūrā, bet mūsdienās pārtop par apzinātu izvēli. Pieticīgā koka būve lauku sētā parasti stāv nedaudz nostāk, tā respektējot cilvēka vajadzību pēc privātuma – aiz koka vai krūmu joslas, pie mežmalas vai dārza stūrī. Sirds formas izgriezums durvīs sākotnēji kalpoja gaismai un gaisam, tiesa, izgriezuma forma jau izsenis varēja būt dažāda – vēsturiski durvīs izgrieza arī pusmēnešus, apļus, rombus, zvaigznes. Mūsdienās izgriezums durvīs vairs nav funkcionāli nepieciešams, jo ir lodziņi un ventilācijas caurules, taču bieži tiek veidots attieksmes dēļ, jo dažreiz pietiek ar izgrieztu simbolu durvīs, lai atgādinātu, ka šī vieta ir daļa no mājām!

Kā aprīkot?

Lai āra sirsniņmājiņa būtu videi draudzīga, tā pareizi jāaprīko. Praksē pie mūsdienīgiem sausās tualetes risinājumiem pieskaitāma vairāku veidu izvēle, piemēram, kompostējošās, separācijas biotualetes, kā arī dārgākās vakuuma un saldējošās tualetes, kuras plaši lieto Skandināvijā vietās, kur grūti ierīkot notekūdeņu sistēmu. «Šajā ziņā urīna atdalīšana un fekāliju kompostēšana man liekas viena no labākajām izvēlēm, jo tā samazina ūdens patēriņu un saglabā barības vielas izmantošanai,» saka vides zinātnieks Jānis Brizga. «Ja runājam par ikdienas lietojumu ārpus centralizētās kanalizācijas, mājsaimniecībās dominē risinājumi, kas ir vienkārši un saprotami ekspluatācijā – krājtvertnes ar izvešanu vai lokālas sistēmas –, bet pagaidām sausās tualetes lauku teritorijās un vasarnīcās joprojām ir plaši izplatītas. Es ceru, ka agrāk izraktās bedres arvien biežāk tiks aizstātas ar kompostējamām vai separācijas tualetēm, jo tās tiešām risina problēmas pašā saknē – nodrošina ūdens taupīšanu un barības vielu saprātīgu apsaimniekošanu. Zaļākais risinājums ir tas, kas vienlaikus neapdraud gruntsūdeņus un akas, samazina dzeramā ūdens patēriņu un nodrošina drošu apsaimniekošanu».

Pie klasiskas lauku mājas bez kanalizācijas vispraktiskākais būs namiņš ar tajā ievietotu kompostējamo biotualeti. Šādā tualetē neizmanto ūdeni, bet fekālijas pēc savākšanas konteinerā tiek droši kompostētas īpaši ierīkotās vietās.

Te var izmest arī mājsaimniecības pārtikas atkritumus –

katru kārtu rūpīgi nosedzot ar pakaišiem, kas var būs speciāls maisījums, sausa kūdra vai zāģu skaidas. Pakaiši jāuzber pēc katras tualetes apmeklēšanas reizes, tie veicina komposta veidošanos un pārstrādāto barības vielu lietderīgu izmantošanu lauksaimniecībā. Tualetē nedrīkst mest higiēniskās paketes, liet ķīmiju, mazgāšanas līdzekļus. Teicamas tualetes darbības un svaiga gaisa nodrošināšanai ir jāierīko ventilācija, tualetes tvertnei var pievienot arī ventilatoru ar zemes filtru, kas absorbēs smaku. Fekāliju tvertni iztukšo periodiski. Arī komposts regulāri jāpārklāj – ar augsni, skaidām vai citu organisko materiālu, tādējādi novēršot tā smakošanu un mušu oliņu vairošanos tajā. Kompostam jāļauj nogatavoties vismaz vienu divus gadus, bet, ja radusies nepieciešamība kompostu atgriezt apritē ātrāk, vispirms jāiznīcina slimību izraisītāji un iespējamo parazītu oliņas, uzglabājot fekālijas konteinerā bez gaisa pieplūdes vismaz sešus mēnešus. Trūdvielu masu var izmantot mēslojumam uz lauka, dārzā, apstādījumos vai sadedzināt. Sekmīgākai atkritumu bioloģiskajai degradācijai kompostā kā katalizatoru var pievienot ogli un organiskos pārtikas un dārza atkritumus. Kompostēšanu var paātrināt, tam nodrošinot skābekļa piekļūšanu, ik pa laikam to apmaisot vai pievienojot speciālas sarkanās mēslu jeb Kalifornijas sliekas.

Šādas tualetes tvertnes augstumi ir dažādi, bet visbiežāk – gandrīz viens metrs, tādēļ pusei tvertnes vajadzētu būt zem grīdas – būvējot sirdsmājiņu, jāatrod risinājums, kā to veiksmīgi iebūvēt. Tualetes augšdaļā ir divi caurumi – viens paredzēts ventilācijas vārstam, otrs ventilācijas caurulei. Apakšdaļas aizmugurē ir komposta iztukšošanas lūka, kas jāatstāj pieejama.

Atkarībā no ietilpības un ražotāja cena – 520–735 eiro.

+ vispraktiskākais variants

+ lēta ekspluatācija

+ videi draudzīga

+ komposts pēc laika der košumdārzam

– jāiztukšo manuāli

– jānodrošina laba ventilācija

Separācijas jeb atdalītā tipa biotuletēs urīns un fekālijas jau tualetes lietošanas brīdī tiek nodalīti un uzkrāti atsevišķos konteineros. Tas būtiski samazina smaku un dod iespēju racionālāk apsaimniekot katru frakciju. Šī tipa tualetes var darboties gan sausajās sirsniņmājiņās, gan arī pieslēgumā pie ūdensvada sistēmas, ja tā pieejama. Urīns separācijas sistēmā tiek uzkrāts atsevišķi ierīkotā rezervuārā vai arī iefiltrēts augsnē. Uzstādot šo atdalošo podu, pirmkārt, jāatrisina telpas ventilācija. Ventilācijas sistēmā var izmantot arī nelielu elektrisko ventilatoru, kas nodrošinās īpaši svaigu gaisu. Patogēnu daudzums urīnā ir desmitiem reižu mazāks nekā fekālijās, tomēr ieteicams urīnu pirms tā iestrādāšanas augsnē sešus mēnešus uzglabāt. Lietojot urīnu lauksaimniecības kultūru mēslošanai, tas jāatšķaida ar ūdeni proporcijā 1:10. Ja ir vēlme urīnu uzreiz iefiltrēt augsnē un izmantot kā mēslojumu kokiem un krūmiem, tad jāizvēlas optimālais iefiltrēšanas dziļums, lai koku un krūmu saknes varētu uzņemt un izmantot šīs barības vielas un lai infiltrācija nenotiktu tiešā dzeramā ūdens akas tuvumā. Urīnu var arī kompostēt kopā ar salmiem, skaidām vai citiem organiskiem materiāliem. Fekālijas separācijas sistēmā var apstrādāt ar dažādām metodēm, tostarp kompostēt. Šī tipa tualetēm ir vairākas priekšrocības – rodas labvēlīga vide izkārnījumu bioloģiskajai degredācijai, tiek ierobežota insektu vairošanās un nelielā mitruma dēļ saīsinās kompostēšanas periods, mitro vielu mineralizēšanās rezultātā ir regulēta iztvaikošana un samazinās izkārnījumu masa.

Atkarībā no ietilpības un ražotāja cena – 400–800 eiro.

+ videi visdraudzīgākais variants

+ gandrīz nav smakas

+ cietā frakcija pildās lēnāk, retāka iztukšošana

+ der arī iekštelpām

+ komposts pēc laika der košumdārzam

– biežāk jāizlej urīna kanna

Vienkāršākais variants, ja gribi pārbūvēt vecu klasisko sirsniņmājiņu par biotualeti

1. Aizber bedri.
2. Uzbūvē grīdu.
3. Ieliec izņemamu konteineru.
4. Pievieno ventilāciju.
5. Sāc pakaišiem izmantot zāģu skaidras vai kūdru.

Kad sirsniņmājiņa nav zaļa?

• Ja zemē ir bedre.
• Ja šķidrumi iesūcas augsnē.
• Ja nav ventilācijas.
• Ja atkritumi netiek kompostēti.
• Ja komposts tiek lietots nepareizi – sakņaugiem, dārzeņiem, ogām, garšaugiem.

Īpašāki biotualetes varianti

Sarežģītākas un modernākas biotuletes vidēs, kur ierobežots ūdens daudzums un sarežģīta vai nav pieejama tradicionāla kanalizācija, ir vakuuma tualetes, kas izmanto gaisa spiediena atšķirību – vakuumu, lai ar to īsi un ātri iesūktu atkritumus glabāšanas tvertnē vai sūknī. Šajās tualetēs urīns vispirms tiek atdalīts, tad aizskalots uz konteineru vai infiltrācijas lauku ar gravitācijas palīdzību, bet tualetes cieto atkritumu aiztransportēšanai uz konteineru vai kompostu tiek izmantots gaiss un aptuveni puslitrs ūdens. Zem zemes iedziļinātā vakuuma konteinerā ir iestiprināts ģeotekstila maiss, kurā uzkrājas cietais materiāls, bet šķidrums ar stipru bakterioloģisko piesārņojumu iztek cauri šim maisam un nokļūst konteinera dibenā, kur ir kalcija hidroksīda pildījums, rezultātā baktērijas un vīrusi iet bojā. Bakterioloģiski attīrītais šķidrums aiztek projām caur drenāžas noteku cauruli, bet savāktie biezumi periodiski tiek izvākti un kompostēti. Tipiskas vietas, kur šādas tualetes izmanto, – uz kuģiem, prāmjiem, lidmašīnās, dzelzceļa vagonos, konteineros.

Saldējošās tualetes ir elektriskā sausā tualetes sistēma, kas neizmanto ūdeni, caurules vai ventilāciju. Šis risinājums radies 1970. gadā Skandināvijā, taču mūsdienās visbiežāk šie produkti tiek ražoti Somijā un Zviedrijā. Podā tiek ielikts bioloģiski noārdāms maisiņš, podu pieslēdz pie elektrības un lieto kā parastu tualeti. Saturs tiek strauji sasaldēts līdz apmēram mīnus 15 grādiem, tādēļ baktērijas neattīstās un neizdalās smakas. Lai ierīce varētu strādāt, jābūt pastāvīgam strāvas avotam. Atkritumi pēc tam jākompostē kopā ar citiem organiskajiem materiāliem.

Īslaicīgiem izbraukumiem dabā vai pirmajām dienām jauniegādātā lauku īpašumā pieejamas arī portatīvās biotualetes (cena 20–250 eiro).

Ilgtermiņa ieguldījums

Ja mājā ir ierīkota ūdens apgādes sistēma, ieguldījumu ziņā dārgāks, taču pamatīgāks risinājums būs bioloģiskās attīrīšanas iekārtas iegādāšanās un ierakšana zemē. Atkritumus tajā pārstrādā baktērijas – dzīvi organismi. Pirms uzstādīšanas process ir jāsaskaņo ar vietējo pašvaldību un jāreģistrē. Iekārtas izmēru izvēlas atbilstoši tam, cik cilvēku mājā ikdienā dzīvo. Ir iespējami divi tehniskie risinājumi.

Lētākā ir caurplūdes iekārta bez vadības bloka. Programmējamā ar algoritmu, ciklisku darbību un vadības bloku būs dārgāka. Uzstādot iekārta tiek uzpildīta ar tīru ūdeni.

Baktērijas, kas veic attīrīšanas funkciju, var iegādāties saimniecības vai būvniecības preču veikalos un caur klozetpodu ieskalot iekārtā.

Lietojot tualeti, pārstrādātie atkritumi paliks attīrīšanas iekārtā nogulšņu veidā. Tie jāiztīra, izsaucot asenizatoru. Attīrītais šķidrums izplūst ārā – vienkāršākajā variantā notekgrāvī, bet, ja tā nav, jābūvē infiltrācijas lauks. Šai iekārtai nepieciešama elektrība.

Jautājums vides ekspertam

Kāds Latvijas apstākļos ir optimālais risinājums tiem, kuriem nav centralizētās kanalizācijas?

Es to formulētu kā principu kopumu, nevis vienu universālu pareizo modeli. Vispirms būtiski ir atdalīt plūsmas – melno (tualetes kanalizācijas) no pelēkā (virtuves, dušas, veļas) ūdens, jo tas dod daudz lielāku kontroli un iespējas videi draudzīgai apsaimniekošanai. Ja gribas komfortu ar minimālu ūdens patēriņu, laba izvēle ir vakuuma tualete, kas būtiski samazina skalošanas ūdens apjomu. Pelēkajiem ūdeņiem ekotehnoloģiju arsenāls lauku saimniecībā ir plašs – augsnes filtri, dīķu sistēmas, mākslīgās mitrzemes. Tie ir risinājumi, kas balstās dabiskos procesos un bieži ir ekonomiski lauku apstākļos, tikai jāņem vērā platība un pareiza izbūve – filtriem būtisks ir dziļums un klimata apstākļi.

3 situācijas, 3 risinājumi

1. Brīvdienu mājiņa bez ūdens pieslēguma, tiek izmantota sezonāli.

Ieteicama kompostējamā biotualete ar izņemamu konteineru, jo nav vajadzīgs ūdens, tā nebaidās no sala, netiek izmantota ķīmija, der neregulārai lietošanai, uzturēšana ir lēta. To var uzstādīt atsevišķā telpā mājiņā vai atsevišķā āra sirsniņmājiņā.

2. Lauku māja bez ūdens pieslēguma, divi cilvēki dzīvo regulāri.

Ieteicamais risinājums – atdalītā tipa biotualete vai kvalitatīva kompostējamā biotualete ar lielāku tvertni (60–120 l) un labu ventilāciju. Ja to neiebūvē āra sirsniņmājiņā, tad mājā labākā vieta – blakus ārsienai, ventilācijas caurulei jāiet taisni uz augšu ar izvadu uz jumtu.

3. Lauku māja, kurā dzīvo un saimnieko jaunā ģimene ar maziem bērniem, ūdensvads virtuvei ir ierīkots, taču kanalizācijas pieslēguma nav.

Ieteicama sistēmu kombinācija: ūdens tualete ar noslēgtu krājtvertni vai bioloģisko attīrīšanu, pelēkā ūdens atsevišķa novadīšana, ūdens tualete bez centrālās kanalizācijas vai ar hermētisku krājtvertni, kuru izsūknē reizi 1–3 mēnešos, vai ierīko bioloģiskās attīrīšanas iekārtu.

VĒRTS ZINĀT

Urīns satur vairāk nekā 90% sāļu no kopējā izkārnījuma daudzuma, kas ir ideāls augiem viegli uzņemamās ķīmiskās formās: slāpeklis – urīnvielas formā; fosfors – superfosfāta formā; kālijs – kālija jonu formā. Urīns nesatur smagos metālus, tas normāli ir pilnīgi sterils un tādēļ ir vērtīgs mēslojums lauksaimniecībā – graudkopībā, augļkopībā, daiļdārzniecībā. Savukārt fekālijas satur simtiem miljonu nekaitīgu baktēriju, bet arī baktērijas, kuras izraisa epidēmijas (difteriju, holēru, paratīfu u. c.), un to dzīvotspēja ūdenī ir dažas nedēļas, bet augsnē līdz diviem gadiem. Satur arī patogēnos mikroorganismus (vīrusus, enterovīrusus, hepatītu A), to dzīvotspēja ūdenī ir līdz sešiem mēnešiem, un smagos metālus (kadmiju, svinu u. c.). Svaigas fekālijas ir bīstami izmantot kā mēslojumu uz lauka un dārzā, tāpēc fekālijas ir jākompostē! «Urīns un fekālijas var saturēt dažādu medikamentu atliekvielas, kas pilnībā neizzūd tikai ar uzglabāšanu, tāpēc, ja atliekvielas paredzēts izmantot augsnē, ir saprātīgi to darīt ar skaidru apsaimniekošanas režīmu,» uzsver vides zinātnieks Jānis Brizga.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.