Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uzskata, ka pāri, kuriem ir kopīgs hobijs – abi dzied, dejo, brauc ar riteņiem vai kopā rosās dārzā –, dzīvo saskanīgāk un atsvešinās retāk nekā tie, kam kopīgas nodarbes nav. Un tā ir taisnība, jo jebkas, ko darām kopā, satuvina un rada pozitīvas emocijas un atmiņas. Un te runa nav par to, ka katru vakaru sēžam kopā pie galda, ēdam vakariņas un mēģinām sarunāties.
Kad pāris sāk veidot attiecības, uz to var skatīties kā uz kopīgu hobiju: nodibināt ģimeni, ierīkot mājokli, radīt bērniņu – tas ir kopā pavadītais laiks ar vienotu mērķi uz kopīgu pozitīvu rezultātu.
Jo pāra izpratnē hobijs ir abpusēja vēlme kaut ko darīt kopā.
Līdzīgas intereses un aizraušanās bieži mēdz būt tās, kas cilvēkus saved kopā un satuvina. Ir tikai loģiski satikties ar cilvēku, kuram ir emocionāli līdzīgs prieka gūšanas veids. Mēs vēlamies un iepazīstamies ar kaut ko sev tuvu, un tad arī grūtības, kas šajā hobijā var būt sagaidāmas, abiem ir pazīstamas, tās tiek novērtētas un labāk izprastas. Ja abiem patīk ceļot, tad neviens nebubina, kāpēc puse ģimenes budžeta aiziet aviobiļetēs un naktsmājās.
Vienam dejas, otram – zivis
Visai dabiski, ka lielāks risks attālināties attiecībās ir tad, ja abiem ir diametrāli pretējas intereses. Viņa vēlas dejot vai gleznot, bet viņš – makšķerēt vai ķimerēties garāžā. Dzīvojot desmit un vairāk gadu kopā abiem kā pārim, var kļūt garlaicīgi: viņai ir dejas, viņam zivis, bet kopā nekā. Un tad vienā mirklī viņi patiešām var attālināties, jo abiem nav kopīgā prieka.
Taču viņa var dejot, viņš makšķerēt, bet viņi atrod trešo, kopīgo nodarbi, kas vieno abus un no kuras prieku gūst abi.
Attiecības jau notiek katru dienu, un kaut ko mēs kopā darām: spēlējam galda spēles, skatāmies filmas vai ejam uz koncertiem – tās visas ir kopīgas nodarbes, ko var pielīdzināt hobijam. Bet, ja katrs paliek tikai savā hobijā, savā priekā, tad kopā būšana paliek, bet emocijas pabāl. Atsvešināšanās tā arī sākas – viens dara savu darbu, otrs savu, bet vienīgās sarunas ir par to, ko ēdīsim vakariņās. Ja atsvešināšanās jau notikusi, jāsapurinās un jāmeklē prieks, kura dēļ satikāmies, prieks, kas vieno, vai arī jārada jauns prieks.
Atceries bērnību!
Mēs esam dažādi – mums katram ir savs raksturs, savas īpatnības un lietas, kas šķiet interesantas. Kā atrast nodarbi, kas aizrautu abus? Visvieglākais ceļš ir hobija saknes meklēt bērnībā, kad mums kaut kas patika un kad mēs kaut ko darījām. Mūsos dziļi iekšā noteikti ir kāda lieta, kas radīja prieku.
Tāpēc var domās atgriezties bērnībā, atcerēties, kas tā bija par lietu, un sākt realizēt šodien. Nekad nav par vēlu!
Un aicināt līdzi otru. Vēl labāk, ja tāpat dara arī otrs. Tas ir stāsts par to, kā pāris spēj vienoties un atrast kopīgo. Kad pāris satikās, kaut kur taču sākumā viņi gāja – uz kino, teātri, basketbolu, brauca staigāt gar jūru. Tātad kaut ko kopā darīja, un viņiem ir kopīgas prieka radīšanas atmiņas – var sākt arī ar to atcerēšanos un ieviešanu savā dzīvē.
Vienoties, nevis uzspiest
Skaidrs, ka priekšstats par to, kas ir interesanti, katram pārī var ļoti atšķirties. Vienam šķiet, ka būs interesanti braukāt pa vīna darītavām un ko jaunu apgūt, bet otrs saka: fui, labāk iesim dejot!
Labi, tev var nepatikt dejot, bet meklējam tālāk, kas tev patiktu un ko mēs varam darīt. Ierosinājumiem jānāk no abām pusēm! Tā ir kompromisa meklēšana. Katrs var sarakstīt uz lapiņas, kas kuram patīk: gatavot ēdienu, raudzēt vīnu, kāpt kalnos – un tad izlemt. Taču tas strādās tikai tad, ja pāris sarunājas un ir gatavs kompromisiem.
Ja kāds nav gatavs ne uz ko, tas lielākoties liecina par to, ka pāra attiecības ir iegājušas strupceļā.
Jo atteikšanās norāda uz kādu spītību, distancēšanos, nerēķināšanos. Taču, ja viņa vēlas dejot tango, bet viņam tas nešķiet saistoši, uzspiest savu nevajag! Esot pārī, tomēr ir jāatsakās no daļas sava ego un jāpielāgojas. Varbūt otra dēļ tomēr aizejam uz tango vai hokeja maču, aizbraucam līdzi uz autosacensībām. Sieviete (tikpat labi vīrietis) var nebūt aktīva, bet viņa var aizbraukt līdzi uz jūru un priecāties par to, ka vīrs vai draugs sērfo un izbauda prieku. Arī tā ir kopīga laika pavadīšana. Tā pati ceļošana, kas daudziem tagad ir gandrīz vai pienākums, ir izkāpšana ārpus ikdienišķā, iespēja pieredzēt ko jaunu, būt brīvākiem un izbaudīt vairāk laika vienam ar otru.
Hobijs var būt arī katru vakaru kopā noskatīties filmu vai kādu seriālu.
Ja tas vieno, tad būs brīnišķīgi katra pāra unikālajās attiecībās. Jo nav tādas pareizās programmas, svarīgākais – kas abus vieno un par ko abiem ir prieks. Bet pāri visam primārā ir patiesa vēlme būt kopā.
Gribi – brauc, es palieku mājās!
Ja viens grib visur iet, piedalīties, braukt, bet otrs dod priekšroku sēdēšanai mājās, ar viņu neko nevar sarunāt, jāskatās, kas pāra attiecībās noticis. Ir normāli, ja viens jūtas nomākts un izdedzis, arī otrs tāds var būt, bet ne jau tā, ka neko, neko negribas un ne par ko nav iespējams vienoties. Vienmēr teikt nē otra piedāvājumam ir varas pozīcija un rāda nevēlēšanos risināt pāra lietas. Tā teikt – es palikšu mājās lasīt grāmatu, tu brauc, ja gribi!
Tad nebūs viegli atrast kopīgu hobiju, jo katrās attiecībās tomēr ir piekāpšanās elements – es aiziešu ar tevi uz teātri, varbūt negūšu lielu baudu no tā, bet zinu, ka tu par to priecāsies.
Bet nevar arī spiest otru katru vakaru iet uz teātri, un jāspēj arī novērtēt tāda pretimnākšana. Tas nebūs kopīgs hobijs, vairāk kompromiss. Ja viens grib un otrs neko negrib, tas, kurš negrib, faktiski parāda, ka nav ieinteresēts attiecību kopšanā. Tā ir krīze attiecībās, un, ja abi to saprot un abiem ir vēlme to risināt, kopīgu nodarbi noteikti var meklēt un atrast. Tad šī nodarbe var izaugt par hobiju.
Ja intereses atšķiras
Katram var būt savs individuālais hobijs un prieks, un ir lieliski, ja tajā var dalīties ar otru. Biju, redzēju, vai tu zināji, ka… Un otrs priecājas līdzi par otra prieku. Skumji ir tad, ja vienam no pāra nav nekā, ko atnest un ar ko dalīties, vai tad, ja pāris nedalās.
Lai to gribētos, attiecībās jājūtas ļoti droši.
Jo prieka brīdī mēs esam ļoti trausli un ievainojami. Ja reizi no reizes prieka brīdī tiekam apklusināti vai nesaprasti, vienā mirklī vairs negribas dalīties, un tad viens darvas piliens visu sabojā un otrs var aizvērties.
Arī hobiji mainās
Plānojot kopīgo hobiju, jāņem vērā arī tas, ka intereses un hobiji dzīves laikā var mainīties. Tas, kas mūs aizrāva 18 un 20 gados, pusmūžā var vairs nederēt. Tam var būt dažādi iemesli, sākot ar veselības problēmām un beidzot ar iespējām. Varbūt kādreiz kāpām kalnos, bet tagad staigājam pa lēzenām takām, jo vienam ir ceļa trauma, bet tas nenozīmē, ka nevar braukt uz kalniem. Arī esot hobija meklējumos, nodarbes var brīvi mainīt – pamēģina vienu, neder, mēģina ko citu.
Patiesībā arī nekā nedarīšana kopā ir labs hobijs – kad pāris kopā dara neko.
Jo tas nav vienkārši – darīt neko kopā un justies brīnišķīgi. Darīt neko nenozīmē skatīties filmu, drīzāk gulēt šūpuļtīklā, skatīties debesīs vai gulēt gultā un skatīties griestos, un justies kopā labi. Atrasties vakaru mājās, vienkārši būt kopā, ļaujot arī otram darīt neko. Šī daudziem pietrūkst, jo mums šķiet, ja jēgpilna laika pavadīšana ir tikai kaut kā darīšana, intensīva aktivitāte. Prieks ir iekšējs process, kas rodas no emocionālām izjūtām, arī bioķīmiski organismā izstrādājas dopamīns un endorfīni.
Būt kopā, un viss
Jauna kopīga hobija meklēšana ir arī piedzīvojums, un piedzīvojums vienmēr ir interesants. Piedzīvojumā ir daļa nezināmā, viss atkarīgs no tā, kā to uztver un interpretē. Bet vai dzīvē tas nav krietni sarežģītāk, nekā izklausās?
Sarežģītākais ir satikt pareizo cilvēku – pēc tam viss ir vienkārši.
Primārais vienmēr ir vēlme būt kopā – dzīvē, hobijā un citur. Ja vēlmes nav, hobijs attiecības neglābs, jo to vienkārši nevarēs atrast – nebūs prieka ne par ko. Taču, ja attiecībās ir neliela plaisa, iesīkstējums, kaut kā kopā darīšana var mainīt arī attiecības, un rezultāts būs.
