Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
2
-
Kristības lielā daļā ģimeņu ir mazuļa pirmie nozīmīgie svētki, kam gatavojas un pošas īpaši. Lai tās ir kristības baznīcā vai latviskās krustabas, tām jāatrod īstais laiks un vieta, jāizvēlas un jāuzrunā krustmāte un krusttēvs, mazulim jāgādā svētku drānas, bet – lai viss notiktu pa īstam – pašiem jābūt pārliecībai, kāpēc mēs darām tā, kā darām.
Kristības nav maģija
Šaubas par to, vai bērniņu vispār kristīt un, ja jā, tad kuras konfesijas baznīcā, parasti nerodas vecākiem, kas, būdami kristieši, lūdzas un apmeklē savu baznīcu ik svētdienu un aktīvi piedalās draudzes dzīvē. Taču ir cilvēki, kas, lai arī baznīcā neiet, tomēr uzskata – bērns ir jānokrista, jo… jo tā vajag: omītes uzstāj, citi tā dara – darīsim arī mēs. «Esmu dzirdējis daudz māņticīgu iemeslu, kāpēc kristīt bērnu. Mēdz uzskatīt, ka bērns jākrista tāpēc, lai viņš mazāk slimotu un naktīs mierīgi gulētu vai lai kaimiņi neuzliek ļaunu aci.
Patiesībā kristības nav nekāda maģija – tās negarantē, ka ar bērnu nekas slikts nenotiks.
Nokristīt bērnu, kā saka, ķeksīša pēc, nozīmē pašiem savu atbildību pārlikt uz Dievu – tā, nokristījuši esam, tagad lai viņš bērnu sargā! Savukārt, ja notiek kas slikts, ir, ko vainot, – Dievs nenosargāja,» uzskata Talsu luterāņu draudzes mācītājs Andis Ķīvičs. «Kad nokristīties grib pieaudzis cilvēks, jautāju viņam: jūs gribat nokristīties vai kļūt par kristieti? Diemžēl cilvēki mēdz šos terminus nošķirt, lai gan patiesībā nokristīties nozīmē kļūt par kristieti,» uzsver Siguldas Romas katoļu baznīcas prāvests Rihards Rasnacis.
«Dažkārt cilvēki kristīšanos uztver kā tradīciju – pats ir kristījies, vecāki kristījušies, tāpēc nolemj nokristīt arī bērnu. Vai arī – nokrista tādēļ, lai bērns tiktu pie krustvecākiem.
Patiesībā bērnu vajadzētu kristīt tikai tad, ja vecāki zina, ka viņam nodrošinās kristīgu audzināšanu – ka bērns tiks audzināts par Jēzus mācekli un sekotāju.
Ja vecāki bērna kristībās sola audzināt bērnu kristīgā garā, apzinoties, ka to nedarīs, – tā ir melošana Dievam, acīs skatoties,» uzskata Rihards Rasnacis. «Dažkārt vecāki saka: gribam nokristīt bērnu, lai Dievs viņu vairāk sargā. Bet Dievs visus sargā vienādi, tikai kristības ir cilvēka atbilde Dievam: jā, es arī tevi mīlu! Redziet, ļaunais gars arī neguļ, un vairāk tas uzbrūk nevis savējiem – nekristītajiem –, bet tieši ienaidniekiem – Dieva bērniem, kristītajiem. Bet nav jābaidās! Dievs savus bērnus aizsargā, viņa vecākiem un krustvecākiem dodot visus nepieciešamos ieročus un bruņas, ko viņi var izmantot, – tie ir piedalīšanās draudzes dzīvē, lūgšanas, grēksūdze, dievgalds un citi. Ja šos ieročus un bruņas lieto – viss kārtībā. Bet nelietot Dieva dodos ieročus un bruņas nozīmē kristīto bērnu palaist frontē bez aizsardzības,» saka Rihards Rasnacis. «Tomēr ikviens bērns – vienalga, ķeksīša pēc vai dziļā vecāku ticībā nokristīts, – kļūst par Dieva bērnu. Tiem vecākiem, kas apzinās, ka savus bērnus ir nokristījuši tikai tāpēc, ka tā vajag, priesteris iesaka sākt pildīt savus kristībās dotos solījums: skolā izvēlēties kristīgo mācību, nevis ētiku, laist bērnu svētdienas skolā utt.»
Labie un sliktie mācītāji
Tikmēr vecāki, kuri nav īsteni kristieši, sākot domāt par bērna kristībām, mēdz aptaujāt draugus un paziņas, lai noskaidrotu, pie kuras baznīcas mācītāja iet, lai nokristītu bērnu, kā saka, bez liekām klapatām un jautājumiem – atnāku, samaksāju, norunāju datumu, nokristām, un lieta darīta. Paradoksāli, bet par sliktiem mācītājiem sabiedrībā drīzāk uzskata tieši tos, kas nevis acumirklī piekrīt kristībām, bet grib izzināt, kāpēc vecāki grib kristīt savus bērnus un vai tiešām ir gatavi viņus kristīgi audzināt. «Bez objektīvas izvērtēšanas kristot visus, kas vien to prasa, baznīca zāģē zaru, uz kura tā sēž, – tā tiek radīts iespaids, ka te visu var sarunāt vai nopirkt par ziedojumiem. Iedomāsimies: ja autovadītāja tiesības dotu arī tiem, kuri nav gatavi dalībai ceļu satiksmē, – vai tas būtu labi? Pie CSDD darbinieka, kas dalītu tiesības pa labi un pa kreisi, visticamāk, stāvētu rinda, bet cietēji būtu visi – arī cilvēki, kuri tā tikuši pie tiesībām,» saka priesteris Rihards Rasnacis.
Vecākiem jābūt gataviem, ka priesteris mudinās kristības atlikt līdz brīdim, kad vecāki būs pietiekami nobrieduši un kad solījuma vārdi, ko viņi izteiks kristībās, būs pamatoti un realizējami dzīvē.
«Esmu atlicis vairāku vecāku lūgumu nokristīt bērnu, un arī es, visticamāk, tāpēc tieku uzskatīts, kā saka, par slikto mācītāju. Dažkārt vecāki saka: bet jums taču vajag, lai ir vairāk kristīto! Ziniet, nē, vismaz es neesmu ieinteresēts statistikā. Ko dotu liels skaits draudzes locekļu, ja svētdienās baznīca būtu tukša? Esmu deklarējis, ka kristu tikai draudzes locekļus, bet no citām draudzēm – tikai ar viņu mācītāja akceptu. Aizdomīgi man šķiet jau tas, ja vecāki grib pieteikt kristības pa telefonu. Ja esi kristietis, pienāc pie mācītāja pēc svētdienas dievkalpojuma! Ja gan es, gan draudzes locekļi ģimeni, kas vēlas kristīt mazuli, svētdienās redz baznīcā, tad zinu – tie ir mūsējie, un kristībām nevajag nekādu īpašu gatavošanos – viņi var nākt jau pirmajā svētdienā pēc dzimšanas.
Tiem, kas uz baznīcu nākuši tikai Ziemassvētkos, iesaku iepazīt kristīgo ticību, draudzi un tad pateikt, vai viņiem te patīk, vai viņi grib būt šajā draudzē un grib, lai tajā ir arī viņu bērns.
Kristības ir kas vairāk nekā tikai ģimenes jautājums – tās skar visu kopienu, jo šie svētki ir jauna draudzes locekļa iekļaušanās draudzē. Tieši tāpēc kristības mūsu baznīcā notiek tikai svētdienu dievkalpojumos visas draudzes priekšā. Visiem vecākiem, kas grib kristīt savus bērnus, iesaku nevis atrast mācītāju, kas to izdarīs, neuzdodot liekus jautājumus, bet gan to draudzi un to baznīcu, kurā tiešām gribēsies iet. Kāpēc kristīt tajā baznīcā, kam pats ej ar līkumu, – pašam nepatīk, bet savu bērnu tur iegrūžu! Tas būtu kā iekosties skābā ābolā, saprast, ka tas negaršo, bet teikt: še, bērniņ, ēd!»
Krustabas – bērna taisīt pabeigšana
«Vasara ir visbagātīgākais krustabu laiks,» stāsta ģimenes rituālu kopas Trīs gaisi vadītāja Lība Kapuste, kas rīko krustabas ģimenēm visā Latvijā. «Cilvēki, kas ikdienā cieši saistīti ar folkloru, krustabas rīko paši, bet mēs neesam folkloras kopa, mēs rīkojam meditatīvas krustabas ar latvisku skanējumu – ar mūziku, tautasdziesmu, uguni, avota ūdeni. Esam bijuši tik dažādās mājās – gan pie turīgiem cilvēkiem, gan tādiem, kas dzīvo ļoti pieticīgi.
Iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas krustabas, ir ļoti dažādi – ir tādi, kas nav kristieši vai, ja arī ir, neiet baznīcā, savu dzīvi balstot latviskajā dzīvesziņā.
Esam satikuši vairākas ģimenes, kas saka: vecākos bērnus kristījām baznīcā, jo visi tā darīja, bet tagad izvēlamies darīt tā, kā gribam un jūtam. Šos svētkus rada pati ģimene, mēs esam tikai starpnieki,» uzsver Lība Kapuste. «Krustabas ģimenei dod prāta un domu mieru – vecāki, pilnībā klātesot, vēl vairāk apjauš savu mīlestību pret bērnu. Tas notiek, jau gatavojoties svētkiem – meklējot laiku, vietu, gaišas drānas, aicinot ļaudis, kas bērna ceļā izmīs nātres, sargās uguni, kas mielastā ēdīs baltu maizi, dzers pienu un vēlēs mazajam cilvēkam baltu, vieglu mūžu. Daudzas ģimenes pēc krustabām saka: mēs pirmoreiz piedzīvojam kaut ko tādu… Tā ir klātbūtne un meditācija.»
«Krustabas ir cilvēka mūža pirmie godi,» saka folkloriste Aīda Rancāne. «Savulaik krustabas rīkoja ātri – bērna devītajā mūža dienā, un šādas steigas iemesls, visticamāk, bija zīdaiņu lielā mirstība. Krustabas bija, kā mēdz teikt, bērna taisīt pabeigšana un arī vārda došana bērnam, jo uzskatīja, ka līdz tam brīdim bērns atrodas starpsvara stāvoklī starp šo sauli un viņu sauli.» Uz krustabām, kā teikts tautasdziesmās, aicināja lasītus ļautiņus. Tas nozīmē – labākos, dižākos –, jo uzskatīja, ka īpašības, kas piemīt krustabu dalībniekiem jeb kūmām, var pāriet arī bērnam. Savukārt par dižkūmām jeb – mūsdienu izpratnē – par krusttēvu un krustmāti izvēlējās visdižākos ļaudis, kas vajadzības gadījumā varētu uzņemties bērna vecāku aizvietošanu. Turklāt dižkūmas varēja būt vairākas, ne tikai divi cilvēki. Krustabās centās paplašināt bērnu atbalstošo cilvēku loku, tādēļ dižkūmās neņēma vienas ģimenes cilvēkus, piemēram, vīru un sievu, un arī ne tuvākos radiniekus, jo viņi tāpat būs bērna tuvumā, savukārt, izvēloties radniecības ziņā attālākus cilvēkus vai kaimiņus, bērnu bija iespēja ievest plašākā sabiedrībā.
«Viens no dižkūmu pienākumiem bija sameklēt bērnam vārdu: vecmāte ieveda mazuli fiziskajā pasaulē, bet dižkūmas ar vārda došanu – garīgajā, tā padarot viņu par sabiedrības locekli,» stāsta Aīda Rancāne. Vārdu meklēt devās uz tā dēvēto Māras baznīcu – tā varētu būt bijusi dzimtas kapavieta vai svētvieta. Vārdu varēja atrast gan dabā un dievībās, gan tai saulē aizgājušo senču vārdos. Dodoties meklēt vārdu, vecāki palika mājās – tā simboliski bērns tika atdalīts no mātes, kura vēl 40 dienas pēc dzemdībām mūsu senču izpratnē paturēja saiti ar viņpasauli.
Otra svarīga krustabu sastāvdaļa bija krustāmā bērna jeb pādes dīdīšana – arī to uzskatīja par viņa veidošanu par cilvēku, par personību.
Katrs kūma (ir pieraksti, kas liecina, ka to dara tikai sievietes) pādi dīda jeb dancina – pret galdu, pret sauli, augsti rokas cilājot un piedziedot bērniņam dažādas īpašības, – lai ātri aug, lai agri runā, lai izaug labs dravenieks vai laba audēja, lai labs tikums utt. Vēl svarīgs krustabu elements ir pādes mājvietas sagatavošana – šūpuļa kāršana –, par ko atbildīgs bija krusttēvs, meitenei līksti griezdams no liepas, puikam – no ozola. Kūmas šūpuli iesvētīja – izpušķoja, liekot tajā dažādus aizsardzības līdzekļus: maizi, dziesmu grāmatu, arī kādu asu dzelzs priekšmetu, ķiploku, ziedus. Pirms šūpulī liek bērnu, tajā ielika akmeni vai kaķi, lai tas savāc visu negatīvo. Un tikai tad šūpulī guldīja mazuli – līdz šim viņš bija gulējis līdzās mammai, bet nu viņam ir pašam sava vieta.
Kā izvēlēties krustvecākus?
Būt par krustvecākiem ir ļoti liels gods – to atzīst gan kristīgo, gan pagānisko tradīciju zinātāji. Agrāk bieži gadījās, ka kāds no vecākiem nomira ļoti agri, tāpēc bija svarīgi, lai ir cilvēki, kas var uzņemties vecāku lomu. Tāpat arī mūsdienās krustvecākiem jānāk palīgā bērnam grūtā brīdī.
«Būt par krustvecākiem ir liels gods un ieguldījums, ar domu, ka dots devējam atdodas, – kā krustvecāki palīdz rīkot sava krustbērna pirmos mūža godus, tā krustbērni iesaistās savu krustvecāku pēdējo godu – bēru – rīkošanā,» stāsta Aīda Rancāne. Viņa uzskata, ka arī mūsdienās par krustvecākiem jāizvēlas cilvēki, uz kuriem var droši paļauties, kuriem bērns varēs prasīt padomu. «Bet ir vēl kāds ceļš,» piebilst Aīda Rancāne. «Savulaik par dižkūmām bērnam mēdza izvēlēties arī pirmos pretimnācējus, kurus satika, dodoties meklēt bērnam vārdu. Visam pirmajam latviskajā pasaules redzējumā ir īpaša loma – viss pirmais ir mazliet no viņpasaules: pirmais satiktais cilvēks, pirmā gada diena, pirmā pankūka, kas nevis pašam jāapēd, bet jāatdod kaķim vai sunim. Arī no savas mammas esmu dzirdējusi stāstus, ka krustmāte kādam bērnam bija, bet krusttēvu sarunāja turpat pie baznīcas. Tas ir drosmīgs, bet bieži vien dzimtas liktenim ļoti noderīgs lēmums – iesaistot pilnīgi svešus cilvēkus, dzimta turpina nevis iet likteņa nolemto ceļu, bet to strauji izmaina pavisam citā virzienā.»
«Kristot bērnu baznīcā, krustvecākiem jābūt tiem cilvēkiem, kas palīdzēs bērnam viņa kristīgās dzīves ceļā,» uzsver priesteris Rihards Rasnacis. «Ir vecāki, kuri, izvēloties krustvecākus, raugās, lai tie ir turīgi cilvēki, cerot, ka tā bērniem būs lielākas dāvanas. Tas ir ļoti laicīgs un primitīvs skatījums uz krustvecāku lomu. Kristot bērnu baznīcā, visupirms jāievēro, ka krustvecākiem jābūt ticīgiem – viņiem jāved bērns kristīgajā dzīvē un arī jālūdzas par bērnu.
Vecākiem, izvēloties krustvecākus, jādomā: vai šiem cilvēkiem pietiks padoma un spēka, lai atbalstītu bērnu viņa garīgajā dzīvē, ja pašiem tam pietrūks spēka?
Atkal salīdzinājums: ja vecāki grib, lai bērns iemācās braukt ar mašīnu, viņi par skolotāju izvēlēsies to, kas pats labi brauc ar mašīnu, nevis kādu tikai tāpēc, ka tas ir tuvs rads vai ka viņam ir daudz naudas.»
Ko dāvināt bērniņam?
Dāvanas izvēli nosaka gan izvēlētais svētku veids, gan mazuļa ģimenes dzīvesveids un arī rocība. Ja viesi zina, ka jaunajai ģimenei noderēs nauda, var dāvināt arī to, lai, piemēram, mazulim izremontētu istabu vai nopirktu ratiņus, bet noteikti piemērotas būs arī simboliskas, paliekošas dāvanas.
- Tautiskas rotas. «Kūmām uz krustabām noteikti bija jānāk ar dāvanu. Vīri nesa naudu – krustabās kārtu kārtām dziedāja: metat, metat, vajag – vajag pādei gan zobu naudu, gan zobena un kroņa naudu. Sievas savukārt nesa simboliskas dāvanas – kreklu, jostu, rotas, arī dažādas sudrablietas,» stāsta Aīda Rancāne. Tā arī mūsdienās tiem, kas izvēlas krustabas latviskā noskaņā, laba dāvana ir latviski apģērba elementi un rotas, jo tās nekad nepaliks par mazu. Laba dāvana ir, piemēram, bērna dzimtajam novadam raksturīga tautiskā josta: bērnībā to varēs apjozt vairākām kārtām nekā jaunībā un briedumā, bet tā agri vai vēlu noteikti noderēs. Tāpat laba dāvana ir arī saktas un citas rotas.
- Karotīte. Kā stāsta priesteris Rihards Rasnacis, karotīte patiesībā ir kristīga dāvana: tās dāvināšanas tradīcija, visticamāk, nākusi no pareizticības, kur ar savu karotīti mazulis kristībās saņem pirmo sakramentu. «Karotīte ir zīme, ka bērns ir ievests kristīgajā pasaulē. Arī man joprojām saglabājusies mana kristību karotīte ar iniciāļiem un kristību datumu,» stāsta mācītājs.
- Kristību svece. «Kristībās var dāvināt arī laicīgas lietas, bet es krustvecākiem vienmēr iesaku sagādāt kristību sveci, katru gadu aizbraukt pie sava krustbērna tieši kristību dienā un šo sveci aizdegt. Man pašam joprojām saglabājusies mana kristību svece – vairs tikai mazs galiņš,» saka Rihards Rasnacis. Tikpat laba dāvana ir arī kāds dievbijības priekšmets – krustiņš, medaljons, svētbilde utt.
- Bībele. «Ļoti laba dāvana ir lūgšana par bērnu, un kristieši labi apzinās šīs garīgās dāvanas nozīmi,» uzskata mācītājs Andis Ķīvičs. Ja tomēr gribas dāvināt kādu paliekošu lietu, laba dāvana ir Bērnu Bībele. Ja vecāki ir izvēlējušies bērnu audzināt kristīgā garā, viņiem šī dāvana noteikti drīz vien noderēs lasīšanai priekšā vakara pasaciņas vietā.
- Latvijas Bankas kolekcijas monētas. Laba un vērtīga dāvana – šīs monētas ir mākslas darbi, numismātikas priekšmeti, tās izdod mazā tirāžā, tādēļ tās ir un vienmēr būs vērtīgas. Viena no pircēju visvairāk iecienītajām monētām ir Kalējs kala debesīs (cena 47 eiro). Šī gada monētas ir veltītas Kārļa Skalbes literārajai pasakai Kaķīša dzirnavas, Niklāva Strunkes daiļradei, ir arī Latvijas dabai un Latvijas neatkarības cīņām veltītas monētas. Kolekcijas monētas var iegādāties Latvijas Bankas kasēs Rīgā un Liepājā, kā arī Latvijas Bankas interneta tirdzniecības vietnē www.e-monetas.lv.
- Grāmata. Šajos svētkos dāvanā nederēs grāmata ar mirkļa aktualitāti: sūkļi Bobi un modīgākās princeses drīz vien zaudēs šarmu. Toties derēs grāmatas, ko varētu mantot no paaudzes paaudzē, – latviešu tautas pasakas, labas Latvijas vēstures grāmatas utt.
Populārākie raksti
