Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Daži vārdi vēl pirms stāsta.
«Vispirms Alise uzsver un tad vēlreiz piekodina, ka nepavisam negribētu, lai šo viņas pieredzi uztvertu kā vienu no stipro sieviešu stāstiem, par kurām mēdz rakstīt, parādot – re, kāda viņa ir drosminiece, mainīja dzīvi par 180 grādiem, negaidīja, bet rīkojās, sakravāja koferi, pamāja ar cepuri savai vecajai dzīvei un aizbrauca prom, lai beidzot dzīvotu tikai sev! Šādu priekšstatu Alise radīt nevēlas, lai gan pats par sevi šis fakts atbilst patiesībai – tieši tā viņa arī rīkojās: sakravāja koferi un aizbrauca. Tiesa gan, šoreiz svarīgāks ir jautājums – par kādu cenu? Noraut stopkrānu vajadzēja tikpat ļoti kā pasviest glābšanas riņķi savai slīkstošajai psihiskajai veselībai. Alise jau labu laiku zina, ko nozīmē sadzīvot ar depresiju, bet tad tika ierauta darbu un projektu mutulī, piedzīvojot izdegšanu darbā. Pavisam reālu un īstu.»
Jutu, ka slodze jāsamazina, bet neapstājos
«Es patiešām norāvu stopkrānu un aizbraucu prom uz kādu laiku. Uz Dahabu. Nezinu, vai tā ir bēgšana no sevis, bet, kā es smejos, raudāt zem palmas siltumā noteikti ir vieglāk nekā darīt to zem eglītes aukstumā. Esmu cilvēks, kuru ļoti ietekmē laikapstākļi. Protams, nav jau arī viss tik rožaini, kā izklausās, un šobrīd es labāk zinātu, kā daudz lietderīgāk iztērēt savus iekrājumus. Nupat manam uzticamajam, mīļajam, vislabākajam (lūdzu, nesaplīsti vairāk!) datoram sāk atteikties klaviatūra – par beidzamo gadu laikā veidoto uzkrājumu es varētu nopirkt jaunu datoru. Taču šobrīd prioritātes nākas izsvērt, un esmu pārliecināta, ka, savelkot jostu mazliet ciešāk, ar minimāliem izdevumiem kādu laiku varu atļauties padzīvot tikai sev. Restartēties, atpūsties, lai savāktu sevi atkal kopā un atgrieztos darbā ar labu veselību, cerībā, ka būšu guvusi arī kādu mācību, turpmāk veiksmīgāk sabalansējot darba un privāto dzīvi.
Tas, par ko esmu pilnīgi pārliecināta, – mana psihiskā veselība ir svarīgāka par jebkuru pasaules naudu.
Savu izdegšanu varu sadalīt divos posmos: pirmajā pirms gadiem pieciem un otrajā, kas attīstījās lēnām, divu triju gadu garumā. Pirms pieciem gadiem strādāju kā algota darbiniece kādā lielā projektā kultūras un izklaides lauciņā, kuram īsti nebija ne finansējuma, ne skaidrības, kas tieši komandai jādara. Nebija pat spēcīga vadītāja, kas turētu roku uz pulsa un saprastu, kurā virzienā projekts jāstūrē. Vairāku mēnešu garumā vilkām, vilkām šo smago vezumu un izvilkām, bet es izdegu… Lai cik liela būtu pieredze pasākumu rīkošanā, te gandrīz nekad nekas neiet kā pa sviestu, bet parasti visu glābj milzu gandarījums, kas pārņem, ja finālā pasākums izdevies. Arī projekts, pie kura strādājām, galu galā beidzās veiksmīgi, tikai tad atšķirībā no citām reizēm nekādu gandarījumu vairs nejutu. Noslēguma pasākumā stāvēju un jutu, ka ķermenis burtiski vibrē, trīcēju kā želejas pudiņš, bija tik slikti, ka likās, tūlīt nokritīšu, sabrukšu, un vēl visu nākamo dienu gulēju gultā bez elpas.
Skoliņa pieaugušajiem
Saprotot, ka manā dzīvē kaut kas vairs nav kārtībā, devos pie sava psihiatra un teicu, ka patlaban ir sajūta, it kā virs galvas mirgotu sarkanā lampiņa: ir slikti un baidos, ka nekļūst vēl sliktāk. Pēc konsultācijas ārsts man izrakstīja nosūtījumu, lai varu saņemt psihiatrijas palīdzību dienas stacionārā mēneša garumā. Darbā bija jānokārto slimības lapa, bet tad darba devējs, kurš līdz šim vienmēr uzsvēra, cik ģimenisks ir mūsu kolektīvs un kā mēs šeit viens par otru ceļamies un krītam, pēkšņi atzina, ka tas nudien ir pavisam traki un mēnesi iztikt bez darbinieka viņi pavisam noteikti nevarēs.
Zināju, ka šis ir pēdējais brīdis saglābt savu veselību, jo man nebija jāstāsta, cik daudz laika var prasīt depresijas ārstēšana pēc tam.
Darbā slimības lapas vietā mani vienkārši atlaida ar dīvainu frāzi: «Sarunāsim, ka šī nav atlaišana,» – un mūsu ceļi ar darba devēju šķīrās, atstājot vien smagu vilšanās pēcgaršu.
Man diagnosticēja izdegšanu, kas lika saasināties trauksmei. Joprojām man ir ģeneralizēta trauksme, kas nozīmē dzīvi pastāvīgā satraukumā par visu 24 stundas diennaktī. Piemēram, šorīt braucot uz šo tikšanos, jau neskaitāmas reizes paspēju izdomāt miljons absurdu domu. Brīdī, kad izgāju no mājām, vairākkārt iedomājos, ka šī varbūt ir pēdējā reize, kad redzu savus vecākus; ka droši vien ceļš būs slidens; ka ar mani ceļā noteikti kaut kas notiks; likās, ka auto, kas mani apdzen, tūlīt izraisīs avāriju; naktī vairākkārt modos, lai pārliecinātos, vai tiešām modinātājs ir uzlikts un nespēju iemigt tikai tāpēc, ka no rīta varu visu nepagūt.
Pieredze psihiatriskās palīdzības dienas stacionāros atvēra acis un ļāva apzināties, ka nebūt neesmu vienīgā ar savām mentālajām problēmām. Kāds šeit meklēja palīdzību, jo nesaprot, par ko viņam tāds sods kā šizofrēnija. Cits stāstīja – darbā jāslēpj tas, ka viņš iet pie psihiatra, lai saglabātu savas pilnvaras un iespēju strādāt. Tepat izjutu arī grupu terapijas spēku. Sēdi telpā kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, un visiem sākumā ir neērti publiski stāstīt par savām veselības problēmām, bet, kad neveiklie brīži ir pārvarēti, tad sēžam refleksijas aplī, lai pārrunātu nupat piedzīvoto, pēkšņi pārņem tik silta sajūta, ka gribētos ar visiem šiem svešiniekiem aiziet kopā uz kafejnīcu, jo katru no viņiem tagad pilnībā saprotu.
Man pašai tolaik likās, ka mēnesis dienas stacionārā nāca par labu.
Kā es saku – šī ir tāda kā skoliņa pieaugušajiem, kurā var mācīties par sevi.
Protams, klāt nāk arī medikamenti, psihiatra uzraudzība, tomēr, kad, kursam noslēdzoties, vēlreiz devos pie psihiatres, ārste atzina, ka tagad es izskatoties vēl sliktāk nekā pirms iestāšanās dienas stacionārā. Jā, trauksme bija mazinājusies, taču nebiju pamanījusi, ka mana depresija atkal sāk līst ārā. Izdegšana ļoti viegli un izmanīgi pāriet depresijā, jo šīs destruktīvās domas par to, ka esi dzīvē nekam nederīgs, ja reiz nevari pat savu darbu «pavilkt», kalpo kā stabils tilts no viena grāvja uz otru. Atsāku lietot antidepresantus, jo biju atmesta atpakaļ stāvoklī, kas daudzus gadus man bija kā pašsaprotams pavadonis.
Kad darbs apēd dzīvi
Arī pēdējie divi trīs gadi dzīvē darba ziņā bija visīstākā elle zemes virsū. Pirms trim gadiem pilnībā kļuvu par pašnodarbināto – ar vairākiem lieliem klientiem gan mūzikas industrijā, gan ārpus tās. Līdz kādā brīdī atjēdzos, ka patiesībā nu jau strādāju divus pilnas slodzes darbus un vēl kaudzīti dažādu nelielu blakus projektu. Paralēli tam visam uzsāku rakstniecības studijas maģistrantūrā Liepājas Universitātē, kas patiesībā bija ļoti brīnišķīgs posms, lai arī nogurdinošs, – jutos kā tāds zīmulītis, kurš pa nedēļu sevi pilnībā izraksta, bet, aizbraucot uz lekcijām, sevi atkal uzasinu.
Gandrīz trīs gadus šajā tempā dzīvoju, viss it kā sanāca, visu paguvu, tikai darbadienas kļuva arvien garākas, brīvdienu arvien mazāk. Nu jau mans darba laiks sākās septiņos no rīta, bet beidzās vienpadsmitos vakarā, nedēļas nogalēs brīvdienu vairs nebija, un draugi pārstāja aicināt uz ballītēm, jo – nav vērts, viņi tāpat zināja, ka būšu aizņemta un netikšu.
Tikmēr pie apvāršņa parādījās arvien jauni vilinoši projekti, un es sev centos iegalvot, ka varu tak saņemties, ka ir jāpiekrīt – jo vairāk dara, jo vairāk izdara.
Apzinoties, ka man reiz ir bijusi depresija, jau labu laiku zināju, ka slodze darbā būtu jāsamazina, taču es to nedarīju. Šķiet, klīniskais psihologs Edmunds Vanags ir pateicis visprecīzāk, ka savu izdegšanu cilvēks var arī nesaost. Arī ar mani tā notika, un to pamanīju tikai tad, kad nu jau arī fiziskā veselība sāka streikot, vienā laidā slimoju ar saaukstēšanos – te iesnas, te temperatūra, parādījās bezmiegs, ēšanas traucējumi, milzu nogurums, depresīvs noskaņojums.
Perfekcionisms atspēlējas
Kādreiz sapņoju – kad izaugšu, būšu profesionāla basketboliste, mani intervēs par sportu, bet tagad esmu izaugusi un mani intervē par depresiju (Alise smejas). Basketbolu spēlēju jau kopš sešu gadu vecuma, sapņoju par iekļūšanu Latvijas basketbola izlasē, par to, ka varbūt braukšu studēt uz ASV un spēlēšu arī tur. Visi mani nākotnes plāni bija saistīti tikai un vienīgi ar šo sporta veidu, un vēl joprojām saku, ka būtu gatava atdot pusi pasaules, lai tikai atkal spēlētu basketbolu. Tolaik savā vecuma grupā biju trešā rezultatīvākā spēlētāja Latvijā, taču guvu mugurkaula traumu un ar to mana basketbolistes karjera bija galā. Iespējams, kopš tā brīža arī sāku slīdēt depresijas virzienā. Klasesbiedre vēlāk stāstīja, ka tad, kad pēc vasaras brīvdienām sākām mācīties 11. klasē, neviens nesaprata, kas ar mani īsti notiek, lai gan pašai likās, ka viss ir kārtībā, tāds vienkārši ir mans garastāvoklis, tāda es esmu.
Diena, kad daudzus gadus pēc vidusskolas pirmo reizi nonācu pie psihiatra, bija viena no labākajām manā dzīvē. Daudzi atzīst, ka baidās no tā, ka ārsts var pateikt – ai, nekādas depresijas jums nav, viss ir labi!
Taču, ja kādreiz esi aizdomājies par to, ka būtu jāaiziet pie psihiatra, tā jau ir zīme, ka droši vien kaut kas nav kārtībā.
Uzzinot, ka man ir depresija, savā ziņā jutu atvieglojumu – cik labi, ka tā neesmu es, kas tā jūtas, ka tā nav mana personība, bet gan depresija, ar kuru var censties tikt galā! Tikai vēlāk, uzsākot psihoterapiju, šķetinot dažādus pagātnes notikumus, sapratu, ka dzīvē nav jānotiek milzīgai nelaimei vai traumai, lai sāktos depresija. Nāku no mīlošas ģimenes, man ir lieliski vecāki, kas centušies dot visu labāko, bet reizēm, arī labu gribot, var sanāk pāršaut pār strīpu. Ļoti iespējams, ka šis perfekcionisms, kas noved pie pārstrādāšanās un izdegšanas, ir iedzimts no mammas, jo arī viņai vienmēr visam jābūt skaisti un kārtīgi, tāpēc jau agri tiku iemācīta – ja kaut ko dari, tad dari par 120%. Jā, reiz šāda pieeja man palīdzēja kāpt pa karjeras kāpnēm, jo, kamēr vēl esi jauns, zaļš gurķis, ir svarīgi izdarīt vairāk, nekā no tevis prasa, lai sevi pierādītu. Taču, ja kādā brīdī neproti apstāties un saprast, ka pilnībā pietiek, ja savu darbu izdari par 100%, ir risks izdegt.
Atceros, cik ļoti mani uzvilka kāds ieraksts sociālajos tīklos. Tur cilvēks apgalvoja, ka tāda depresija vispār neeksistē – tie visi vienkārši ir vāji cilvēki. Drosmes uzplūdos apsēdos un savā blogā atklāti uzrakstīju par to, ko īsti nozīmē sadzīvot ar depresiju. Līdz šim manu blogu dienā apskatīja ap 20 cilvēku, bet todien šo ierakstu bija izlasījuši vairāk nekā 14 000.
Vectēvs un pastaigas Berlīnē
Pirms pandēmijas regulāri braucu uz Berlīni, uz vienīgo pilsētu pasaulē, kur man patiešām patīk, jo kopumā sevi vairāk izjūtu kā lauku bērnu, kam nav lielākas paradīzes par iespēju staigāt basām kājām pa zāli. Daudzi jautā – bet ko tu tajā Berlīnē dari? Neko! Staigāju pa ielām, eju no vienas mākslas galerijas uz citu, no vienas grāmatnīcas uz citu. Citi brauc uz laukiem izvēdināt galvu, es – uz Berlīni. Vidusskolas gados apmaiņas programmā te studēju kultūras menedžmentu. Tobrīd, kad tikko biju ieradusies Berlīnē, nomira mans vectēvs, viens no vistuvākajiem cilvēkiem. Pēdējo reizi viņu redzēju slimnīcā, un vectēvs toreiz teica: «Alise, tu vari nebraukt uz manām bērēm! Kad pabeigsi studijas, atbrauksi uz kapiem, noliksi puķes.» Tobrīd tikai metu ar roku, sakot – nu ko tu runā, vectēv! Bet nepagāja ne mēnesis, kopš biju Berlīnē, kad vectēvs aizgāja…
Tolaik biju trūcīga studente, lidmašīnas biļete maksāja dārgi, uz bērēm netiku, un tikai tagad, desmit gadus pēc šī zaudējuma, saprotu, cik dziļu traumu tas manī ir atstājis. Ļoti ilgi par vectēvu nespēju parunāt – tiklīdz sāku, bija jāraud. Vēl līdz šim psihoterapijā neesmu to līdz galam atrisinājusi. Toties tagad sāku rakstīt īsus stāstiņus par savu vectēvu, kuri man kalpo kā sava veida terapija. Viens no stāstiem ir par rokaspulksteni. Reiz kāds man pārmeta, kādēļ rokaspulksteni nēsāju otrādi – ar ciparnīcu, kas vērsta uz leju. Tā tak neviens nedarot! Bet arī mans vectēvs šādi nēsāja pulksteni. Šis paradums nāk no armijas, lai pulksteņa stikliņā neatspīdētu saule un snaiperis nenodotu pretiniekam savu atrašanās vietu, bet vectēvam bija pavisam cits arguments šādai pulksteņa nēsāšanas «modei».
«Šis laiks pieder man, nevis citiem, tādēļ nēsāju rokaspulksteni tā, lai laiku varu redzēt es,» tā viņš teica.
Drosme runāt arī par neizdošanos
Nesen pieķēru sevi, ka, pat braucot pa labi zināmām ielām, tik un tā ieslēdzu «Waze», jo – kādēļ gan noslogot savas domas ar jautājumiem, ko var atrisināt tehnoloģijas? Ja tā padomā, šajā gadsimtā mums ir daudz palīgu – veļasmašīnas, trauku mazgājamās mašīnas, viedtālruņi… Tie visi paredzēti, lai cilvēkam būtu laiks vērtīgākām darbībām, tikai nez kādēļ dienas beigās esam reizes trīsdesmit vairāk noguruši nekā cilvēki iepriekšējos gadsimtos. Jo no mums arvien vairāk prasa un tiek uzturēts veiksminieka kults, kas ļoti nomāc, it īpaši, ja kādā brīdī šiem priekšrakstiem vairs neatbilsti. Tāpēc savulaik mēs ar draudzenēm sākām organizēt pasākumu «Neražu nakts» jeb «Fvckup Nights Riga», kur uz skatuves kāpa dažādi sabiedrībā zināmi cilvēki, lai stāstītu par profesionālās dzīves lielākajām neveiksmēm – gan par pazaudētiem miljoniem neveiksmīgos darījumos, gan smieklīgiem pārpratumiem darba dzīvē. Biļetes vienmēr bija izpārdotas, vēl pirms tika izziņoti runātāji, jo, kā smējāmies, latviešu auditorijai šis ir ideāls formāts – kas var būt patīkamāk kā paklausīties to, ka citam kaut kas nesanāk!
Daudzi ir teikuši, ka nekad neuzminētu, ka sadzīvoju ar depresiju jau gadiem ilgi, jo – «tu taču tik daudz dari!»
Reizēm prātoju, ka varbūt patiešām, ja man nebūtu depresijas, šai pasaulei būtu grūti mani noturēt, es to vienkārši apgrieztu kājām gaisā (smejas). Šobrīd arvien vairāk sāku darboties fotogrāfijas lauciņā, ir padomā daudz radošu projektu, bet to, cik pūļu tas prasa, zina vien retais. Lielāko daļu enerģijas paņem tas, lai sevi pārliecinātu no rīta izkāpt no gultas, izmazgāt matus un doties dzīvē.
Patlaban esmu vidusposmā, kur iespējami divi varianti – vai nu noslīdēt atpakaļ dziļā depresijā un nesaprast, ko iesākt ar dzīvi, vai arī pateikt sev: labi, Alise, šeit tu jau esi bijusi, tu zini, kā tas ir, tu vari saņemties un sev palīdzēt tikt ārā. Taču, par nākotni runājot, esmu no tiem, kas uzskata, ka visu dzīvi nav jādara viens un tas pats. Protams, šobrīd, kad cenšos sevi pēc izdegšanas atkal salikt pa gabaliņam kopā, pakausī visu laiku elpo doma, ka varu kādā brīdī attapties bez graša kabatā – un ko tad iesākšu? Tad redzēs! Galu galā arī depresija dod zināmu rūdījumu, līdz šim tās dēļ jau daudzas reizes esmu kritusi līdz zemei, tad atkal cēlusies un sākusi visu no nulles. Kāpēc lai šoreiz neizdotos?
Kā pašam pamanīt savu izdegšanu?
No Alises pieredzes:
- tu nejūties novērtēts;
- tev šķiet, ka darbs ko dari, ir bezjēdzīgs;
- sākas prokrastinācija, kad arvien grūtāk saņemties kaut ko izdarīt, paveikt līdz galam, visi darbi tiek atlikti, laiks novilcināts;
- koncentrēšanās grūtības. Pati biju piefiksējusi, ka elementāras lietas, ko līdz šim varēju paveikt piecu minūšu laikā, pēkšņi prasa daudz vairāk;
- sarūk interese par lietām, kas iepriekš radījušas prieku;
- fiziski simptomi – galvas vai muskuļu sāpes, nebeidzams nogurums, miegainība vai bezmiegs, arvien biežāka slimošana, ēšanas traucējumi;
- vēlme izolēties no citiem;
- pārlieku liela sevis kritizēšana;
- cinisks skatījums uz pasauli, viegla aizkaitināmība.
Meklējot arī pozitīvo & skaisto
Kas man patīk…
Vecas, vienkāršas un analogas lietas, tāpēc smejos, ka droši vien man ir veca dvēsele. Man ir 1982. gada «Mercedes» zaļā krāsā, mīļākā mašīna pasaulē, ko saucu arī par savu antidepresantu. Patīk arī vinila plates un analogā fotogrāfija, un šī patikšana man mantojumā no vectēva, kurš arī daudz fotografēja. Uz rokas man ir tetovējums: vecmammas rokrakstā rakstīts vārds smeldze – mans mīļākais vārds latviešu valodā. Ja kādreiz nākotnē uzrakstīšu savu biogrāfiju, tad grāmatas nosaukums būs «Smeldzes vācelīte» (smejas), jo mana dzīve ir kā saldskābmaize – tajā ir priecīgais, gaišais, bet netrūkst arī smeldzīgā.
Es lasu…
Dažādas grāmatas. Laba literatūra – mana bauda! Visvairāk patīk grāmatas par, kā es saucu, maziem dīvainīšiem. Piemēram, Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc ir fantastisks. Pirms gada lasīju grāmatu par puisīti ar autiskā spektra traucējumiem, kuram trāpīja meteorīts, – «The Universe Versus Alex Woods». Angliski rakstošajā vidē šādu grāmatu ir daudz.
Es dievinu…
Siltus vasaras vakarus un naktis, kad mugurā nav jāvelk jaka. Esmu izteikts vasaras un saules cilvēks, arī visas bērnības atmiņas man saistās ar vasarām un siltiem notikumiem.
Es – vecumdienās…
Gribētos, lai tad man piederētu māja (vēlams tur, kur ir silts), kas būtu pilna ar grāmatām. Nekā cita tur pat var nebūt, jo man patīk minimālisms. Daudz lasu, rakstu pati un fotografēju. Bildē, kur esmu redzama vecumdienās, redzu lielu mieru un klusumu sev apkārt, bet es pati – eleganta kundzīte ar sudrabainiem, copē sasietiem matiem, grāmatu un proseko glāzi rokās.
