Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Konsultē Vita Kalniņa, psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste, ģimenes psiholoģijas centra Līna dibinātāja un vadītāja.
Sieviete kalpo savam partnerim un kalpo saviem bērniem, bet pēc tam vaino vīru, ka viņai nav bijis savas dzīves, un bērnam pasaka: «Es to visu darīju tevis dēļ!» Un bērns ir apjucis, jo viņam to nemaz nevajadzēja. Un tad pasaule sabrūk, jo vienīgais, ko viņa prot, ir – kalpot. Ko nozīmē dzīvot sev, parūpēties par sevi, darīt lietas, kas patīk, – to viņa nezina. Un, ja kāds ierosina parūpēties arī pašai par sevi, izšaujas dusmas: «Kā tu to iedomājies – kurš tad māju tīrīs un ēst taisīs? Neviens cits jau to nedara!»
«Savā ģimenē ko līdzīgu praktizē daudzas sievietes. Viņa nav apmierināta, varbūt pat cieš un, iespējams, vaino savus ģimenes locekļus par to, cik viņai grūti. Un parasti neredz, ka šo apburto loku veido pati. Bieži vien tiem pārējiem nemaz nav vajadzīgs tas, ko viņa dara. Taču rats ir sācis griezties, un tad to apturēt ir grūti,» saka ģimenes psihoterapijas speciāliste un psiholoģe Vita Kalniņa.
Bērns, kuru nedzird
Saknes tam parasti stiepjas dziļi bērnībā, kur nācās pielāgoties, lai izdzīvotu ģimenē, kur bērnam nav klājies labi. Speciālisti tās dēvē par disfunkcionālām ģimenēm – tās ir ģimenes ar neveselīgiem attiecību modeļiem, kas kaitē cilvēku emocionālajai un fiziskajai labsajūtai, nereti atstājot pēdas uz visu mūžu. Bērni tādā ģimenē iemācās savas izdzīvošanas stratēģijas, un viena no tām ir pielāgošanās un izdabāšana – centīšos visu darīt vecākiem pa prātam, un tad pret mani varbūt izturēsies labāk, nenoniecinās, pievērsīs uzmanību, pamanīs, varbūt paslavēs. Dažās ģimenēs – varbūt nesitīs. Bieži tas ir stāsts par ideālo un paklausīgo bērnu, par kādu daudzas mammas sapņo – viņš ir vienmēr labs, nepieprasa sev uzmanību un visu dara pareizi. Pieaugušajiem ļoti ērts bērns.
«Mazs bērns ir pilnībā atkarīgs no aprūpētājiem – viņam vajadzīgs ēdiens, siltums, fizisks un arī emocionāls komforts. Ja bērnam ir bēdas vai dusmas, viņam vajag, lai vecāki mierina, nevis liek savākties. Diemžēl daudzās paaudzēs īsti nav apgūts, kā sniegt bērnam šo mierinājumu, toties ir pārliecība, ka no bērna jāprasa paklausība. Un paklausība lielākoties nozīmē – apklusti, nejūti to, ko tu jūti, vai neizrādi to, kas ar tevi notiek, mēs to šeit negribam, tie ir niķi. Lai gan tas, ko saucam par niķiem, ir vai nu pretošanās tam, ko grib pieaugušie, ja tas nesaskan ar bērna vajadzībām, vai spēcīgas jūtas, ko bērns nav iemācījies regulēt. Tā ir normāla attīstības daļa. Vecāku pieņemošā klātbūtne apliecina, ka bērns drīkst just, un pamazām iemāca to regulēt.
Bērns saprot – ja vecākam klājas labi, arī bērnam būs labi. Piemēram, ja mamma ļoti dusmojas par bērna emocijām, viņš izsecina, ka jāmainās un jāpielāgojas, un tad mamma būs priecīgāka. Ģimenēs, kur bērns dzīvo stresā un pieaugušie viņu neatbalsta, bērns atrod savas izdzīvošanas un aizsardzības stratēģijas, un pielāgošanās ir viena no tām. Kopā to ir četras, katrs var izvēlēties savējo vai izmantot vairākas. Angliski tās dēvē par 4F – fight, flight, freeze, fawn. Cīnies, mūc, sastingsti vai izdabā. Skaidrs, ka bērns nevar uzvarēt pieaugušo, lai arī dažkārt cīnās, kož un skrāpē. Bērni reizēm mūk, bet parasti necik tālu netiek. Var sastingt šausmās un bailēs. Un tad vēl ir izdabāšana – jo vairāk pielāgošos tam, ko no manis sagaida, jo veiksmīgāk izdzīvošu. Un reizēm tas prasa, lai vairs nejūtu sevi, savas jūtas un vajadzības, bet ar visiem saviem radariem esmu ārpusē pie citiem – kādas ir viņu vajadzības? Es tās nolasu un mēģinu apmierināt. Jo tā man ir drošāk. Ja man jautās, kādas ir manas vajadzības un ko es pati gribu, – man nav ne jausmas! Durvis uz to ir noslēgtas jau ļoti agri. Jo, ja es jutīšu, ko man vajag, tad šajā ģimenē nevarēšu izdzīvot,» uzsver Vita Kalniņa.
Un kad nāks tava dzīve?
Apkārtējiem tas var likties ideāli – kāds jauks un empātisks cilvēks! Angļu valodā ir tāds termins people pleaser – cilvēks, kurš visiem izdabā. Izdabātājs.
Bet nav iespējams tā dzīvot bezgalīgi – apspiest vai vispār nezināt savas vēlmes un vajadzības.
Šis nu jau pieaugušais cilvēks var sākt slimot, kļūt pasīvi agresīvs vai uzsprāgt dusmās.
«Manā darbā satieku klientes vecumā ap 30, 40 un pat 50, kurām nav ne jausmas, kas viņa ir un ko vēlas. Un tad ir pagarš ceļš, kamēr cilvēks vispār uzdrošinās ieklausīties sevī,» atzīst psiholoģe. «Manai paaudzei, cilvēkiem ap 50, vecāki lielākoties joprojām ir dzīvi un ar pietiekami lielu varu. Un, ja attiecības joprojām ir pārāk ciešas, šī kalpošana turpinās, joprojām ir tā sajūta: nedrīkstu dzīvot savu dzīvi. Reizēm tas nebeidzas nekad. Man ir piemērs – manas vecmāmiņas draudzene. Viņa visu mūžu nodzīvoja kopā ar savu mammu, kurai bija gājis bojā vīrs, tāpēc meita jutās atbildīga par mammu. Māte bija ļoti stingra, kontrolējoša un pieprasoša, un meita savā dzīvē ne brīdi nebija viņa pati, bet visu laiku kalpoja mātei. Un mamma viņu vēl pārdzīvoja – nodzīvoja ilgāk par 100 gadiem. Daudzas sievietes nemaz neapzinās, ka var vispār pietrūkt laika, lai veidotu savu dzīvi!»
Tāda cilvēka pašvērtējums balstās uz to, ka viņš var par kādu parūpēties. Starp citu, arī rūpes var būt tāda viltīga kontroles forma – es varu mazliet ar pārējiem manipulēt, man ir kaut kāda vara. Ja es pati savu dzīvi nevaru dzīvot tā, kā vēlos, tad vismaz riktēju citus un saku viņiem, kā dzīvot. Taču, ja cilvēks nejūt sevi un neapzinās savas vajadzības, tad krājas agresija un dusmas, un kaut kad tam jānāk ārā.
Nereti to, kas bērnībā pieprasīts no paša, cilvēks prasa no sava bērna – es biju paklausīga meita un gribu, lai mana meita mani vienmēr klausa. Par laimi, ir tā – ja cilvēks vēlas šo mainīt, ar katru nākamo paaudzi tas parasti notiek vairs ne tik striktā formā. «Kā stāstīja kāda kliente – ja paskatos, kā vecmāmiņa joprojām dresē mammu, tad saprotu, ka mamma pret mani jau bija maigāka, bet tik un tā tas, ko man nācās piedzīvot, bija ekstrēmi. Ceru, ka savai meitai to nodošu vēl mazāk! Mēs bieži turamies pie tās uzvedības, kuru esam redzējušas apkārt tūkstošiem reižu. Tāpēc reizēm nākas pieķert sevi nodomājam: ak Dievs, es taču tikko to pateicu tieši kā mana māte!» teic psiholoģe.
Jāizdusmojas!
Ko iesākt, ja apzinies, ka grūti dzīvot, turpinot izdabāt citiem? Viens ceļš ir psihoterapija, bet savs mājasdarbs jāpaveic arī pašai. «Ja cilvēks atnāk terapijā, viņš jau ir ticis tālu, jo sapratis, ka viņam to vajag,» saka Vita Kalniņa. «Taču bieži notiek arī – viņam jautā: bet ko tu jūti? Un atbilde ir: neko, tur ir tukšums. Mierina tas, kas tukšuma jau nav nekad. Tukšums ir tāpēc, ka es sev neļauju just, jo tā ir drošāk. Bet, kad sāku just to, kas tur ir, sākumā tas var nobiedēt. Jo ir sakrājies tik daudz sāpju un pārestību, tas nekad nav justs, un neviens nav iemācījis, kā tikt ar to galā un savas jūtas regulēt. Tad liekas, ka nāks cunami, kas mani applūdinās. Ir bail, un liekas, ka vieglāk to vāku aizvērt un dzīvot tālāk tāpat.»
Bērnībā vajag gan dusmoties, gan konfliktēt. Agresijas enerģija dabiski rodas, lai sevi pasargātu apdraudošās situācijās. Ja tā visu laiku tiek bloķēta (tu nedrīksti uz mammu dusmoties!), tad kaut kur uzkrājas, līdz vienā brīdī to vairs nevar kontrolēt. Ja mēģinām apspiest kaut ko, kas no dabas iedots kā aizsardzības mehānisms, tas grauj no iekšpuses, piemēram, paškaitējošā uzvedībā vai kaut kā izlādējas, kaut vai agresīvā braukšanā.
Piedod, kādu laiku mani nesatiksi
«Ir jāuzdrošinās šajā situācijā pastāvēt ar sevi, jo tā ir tava dzīve,» uzsver psiholoģe. Un tas ir ļoti grūti bez atbalsta no malas – atbalstīt var laba draudzene, draugs, partneris, terapeits. Pārējie tādās ģimenēs – vecāki, brāļi, māsas, tantes, onkuļi – nereti ir panikā, ja kāds no ģimenes aiziet terapijā, jo tas nozīmē, ka šis cilvēks pēkšņi kļūst neērts, sāk runāt pretī, vairs nedara, kā citi grib. «Tev tas terapeits ir izskalojis smadzenes – ko tu ej pie tādiem?!» Bet tieši tas ir mērķis – beidzot iestāties par sevi un to, par ko līdz šim neesi varējis iestāties.
Tas nav viegli, jo nekad nav bijis atļauts. «Tāpēc es iesaku kādu laiku, kamēr notiek dziedināšanās, pēc iespējas distancēties no šādiem ģimenes cilvēkiem – retākas tikšanās, sazvanīšanās. Vari godīgi pateikt: man pašlaik ir posms, kad gribu saprast, ko vēlos šajā dzīvē, un vienkārši pabūt ar sevi. Tāpēc man svarīgi mazliet distancēties, un es jums zvanīšu, piemēram, reizi mēnesī. Protams, ja kaut kas steidzams, uzrakstiet man ziņu,» iesaka Vita Kalniņa. Tomēr tas var neizdoties, jo otra puse, iespējams, sāks visādi manipulēt, un tas rada lielu vainas izjūtu. «Atbrauc pie mums, mēs tev tikai iedosim kabacīti!» Vai: «Man jau vajadzētu, lai kāds aizved pie ārsta, bet nekas, nekas, pacietīšos…» Arī pārējie ģimenē bieži bremzē: «Un ko tu šādi nodarīsi tētim? Ko tu nodarīsi vecmāmiņai? Viņi taču veci un slimi, viņi pārdzīvos, viņiem būs grūti…» Ja cilvēks iekrīt vainas izjūtā, ir viegli aizmirst savu apņemšanos, un viss sākas no gala. Tāpēc ir labi, ja kāds atgādina: «Bet tu taču apņēmies, ka to nedarīsi, – vai tiešām nav citu risinājumu?»
«No traumu teorijas viedokļa tieši tie cilvēki, ar kuriem attiecībās šīs traumas ir veidojušās, arī var visvieglāk senās brūces nemitīgi uzplēst. Ja cilvēkam ir tā dēvētā attīstības trauma, kas veidojusies bērnības pieredzes rezultātā, var notikt, piemēram, tā – sēžu darba sapulcē un jūtos zinoša un cienīta profesionāle, bet piezvana mamma, un jau pēc īsa brīža es kļūstu par mazu, nevarīgu meiteni, kas nezina un nesaprot neko. Šis trigeris – mammas balss telefonā – acumirklī var atgrūst atpakaļ tur, kur es esmu nekas – nevērtīga, nepareiza, slikta. Tāpēc svarīgi pakāpeniski uzaudzēt tik lielu iekšējo spēku, lai tas notur. Bez zināmas distancēšanās no vecākiem es nevarēšu to dziedēt. Tikai tad, kad apdzijis, var sākt domāt: cik daudz un kā esmu gatava atkal tikties? Un ko es no šīs kontaktēšanās vēlos saņemt?» norāda psiholoģe.
Bieži vien terapijā liels solis ir apzināties, ka patiesībā gandrīz viss dzīvē tiek darīts cerībā uz novērtējuma drupačiņām. Varbūt beidzot mani ieraudzīs un dos labu novērtējumu! Piemēram: «Šoreiz tu nemaz tik slikti neizdarīji!» Un, ja es vēl vairāk pacentīšos, mamma varbūt pateiks: «Īstenībā tu man esi laba meita!» Bet mamma paziņo: «Kaimiņienei gan ir laba meita – katru vakaru brauc pie mammas un taisa ēst! Bet tu – tikai vienreiz nedēļā!» Un atkal viss sabrūk. Drupačiņas iedod cerību, un no tām veidojas atkarība. «Ir jāsaprot – mamma ir tāda, kāda ir, viņa mīl, kā māk, bet viņa, visticamāk, nevarēs iedot to, kas tev vajadzīgs. Bērnībā tā nav bijis un nebūs arī tagad. Lai to patiešām pieņemtu, tas ir sarežģīts process, kur arī vajadzīgs atbalsts, jo būtībā tā ir sērošana – savā iztēlē jāļauj nomirt tai mammai, pēc kādas tu ilgojies, bet kādas tev nav. Tad ir daudz bēdu un dusmu. Un tikai pēc tam, kad šī cerība par mīļo un laipno mammu pilnīgi palaista, vari satikt to mammu, kāda viņa ir tev, un sniegt viņai to, ko esi gatava sniegt, bet – ne vairāk. Un dzīvot savu dzīvi kā savējo,» saka Vita Kalniņa.
Laulībā ar izdabātāju
Ja esi attiecībās ar tādu ērto cilvēku, tas galīgi nenozīmē dzīvi rozā mākonītī, kur tev katru vēlēšanos nolasa no lūpām. Kā stāsta Vita Kalniņa, sievietes bieži ļoti cieš līdzās vīriešiem, kuri nāk no šādas ģimenes. Viņi mēdz ievilkt savā ģimenes sistēmā, kur nereti vīrieša mātei ir lielāka teikšana nekā partnerei. Tas var būt vīrietis zem tupeles, kas ļauj, lai sieva komandē. Uzaudzis ar varenu sievieti, savu māti, kurai vajadzēja izdabāt, citādi viss bija slikti, sievā viņš atrod otru tādu pašu sievieti. Un vienīgais, ko šāds vīrietis savā dzīvē var ietekmēt, – pa kluso aiziet pie mīļākās vai lietot alkoholu, lai vismaz kaut kā parādītu savu es vai nejustu sāpes par neizdevušos dzīvi.
Ko iesākt, ja esi sapratusi, ka tavs vīrietis ir tāds izdabātājs un pielāgošanās cilvēks – turpina izdabāt mātei, izdabā tev vai jums abām?
Pirmkārt, no ģimenes sistēmas viedokļa ļoti svarīgi, lai vīrietis vispirms veselīgā veidā rūpējas par sevi, tad par sievieti, kuru apprecējis vai izvēlējies, pēc tam par kopīgajiem bērniem, un tikai pēc tam nāk viņa māte un tēvs. Tas pats attiecas uz sievieti. «Izdabāšana nepalīdz nevienai pusei. Ja kāds visu laiku izdabā, tas nozīmē, ka viņš apspiež kādas savas vajadzības un nav patiess. Bet tas patiesais kādā brīdī var sprāgt vaļā. Tas ir bīstami. Ja mēs ģimenē varam atklāti runāt par to, kas ir grūti vai nepatīk, tas arī bērniem dod daudz lielāku drošības sajūtu, nekā, ja izliekamies, ka viss ir ļoti labi. Nekad nav tā, ka visiem ģimenē viss ļoti patīk, – ja tā izskatās, tas nozīmē, ka kāds kaut ko apspiež. Arī tā ir neveselas ģimenes pazīme – nerunāt atklāti par to, kas katram vajadzīgs un kā šīs vajadzības apmierināt,» uzskata psiholoģe.
Tas var izpausties tā, ka sieva visu nosaka, bet vīrs tikai izpilda komandas, nepieņem lēmumus un izvairās no atbildības. Iespējams, viņam šķiet, ka nevarēs izturēt, ja kāds būs ar viņu neapmierināts, bēdīgs vai dusmīgs. Viņam no tā ir ļoti bail, un liekas – tad sieva mani vairs nemīlēs un aizies. Tā, visticamāk, ir viņa bērnības pieredze – kad mamma bija vīlusies un dusmīga, bija bail, ka mamma par viņu vairs nerūpēsies. Ja tādas bailes slēpjas pieaugušā vīrietī, tas ir stāsts par ievainoto iekšējo bērnu, kurš līdzīgā situācijā atkrīt atpakaļ bērnības bezpalīdzībā un bailēs.
Ja cilvēks bērnībā piedzīvojis to, ka jāizdabā varmākam – un vecāki par tādiem reizēm kļūst –, var notikt tā, ka pieaugušā vecumā viņš neapzināti veido līdzīgas situācijas un ar savu attieksmi mudina citus izturēties pret sevi noteiktā veidā. Un tad pat vismiermīlīgākais cilvēks pēkšņi var sākt izturēties varmācīgi, pats pēc tam brīnoties, kāpēc tas notika. Piemēram, sieviete, kurai nav ļaunu nolūku, piepeši izturas līdzīgi savai vīramātei, jo vīrs neapzināti to provocē un gaida.
Ko iesākt, kā iedrošināt no tāda apburtā loka izkāpt? Vita Kalniņa iesaka: «Runāt vispirms par sevi – ka es negribu būt par varmāku, bet jūtu, ka mūsu attiecības iet tādā gultnē. Ka gribētu to pārtraukt un ko esmu gatava darīt, lai pati tajā neiesaistītos. Tad var jautāt – ko otrs cilvēks ir ar mieru darīt, lai to risinātu? Varbūt palīdzēs pāru terapija, vai ģimenes terapija?» Palīdzēt var grāmatas, raksti, raidījumi un paša pārdomas – vai es vēlos turpināt tā dzīvot? Kas man traucē? Un kas man patiesībā ir vajadzīgs?
Noderīgi!
Vitas Kalniņas raidieraksts jeb podkāsts Tāpēc, ka traumēts? – laba informācija, kas dod izpratni, kā ikdienas dzīvē izskatās un tiek piedzīvotas psiholoģiskas traumatizācijas sekas.
