Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latviski the bucket list var tulkot apmēram kā – pirms nolikt karoti. Bucket list saraksti kļuva leģendāri pēc filmas ar Džeku Nikolsonu un Morganu Frīmenu, kurā divi vīri, uzzinot, ka ir nedziedināmi slimi, pirms aiziešanas izlēma piepildīt savus sapņus un piedzīvot to, ko nebija paguvuši. Izveidoja sapņu sarakstu, aizmuka no slimnīcas un devās ceļā tos īstenot. Pēc filmas pār pasauli vēlās vesels buketlistu vilnis, un internetā var atrast kaudzēm TOP 10, TOP 50 un TOP 100 bucket list vēlēšanos sarakstu. Ieraudzīt ziemeļblāzmu, redzēt Tadžmahālu, aizceļot uz Lielo kanjonu, pusdienot Mišelina zvaigžņu restorānā, peldēt ar delfīniem, apceļot pasauli, kļūt par brīvprātīgo, lidot ar gaisa balonu…
Pat ja izklausās bērnišķīgi, patiesībā tāds vēlmju saraksts ir ceļš, kā sadzirdēt pašam sevi – ko tad es īsti vēlos.
Es nožēloju, nožēloju, nožēloju…
Ir pētījumi, kuros pusmūža sievietes atklāj, ko savā dzīvē nožēlo: «Esmu strādājusi nemīlamu darbu; neesmu atradusi laiku saviem hobijiem vai saviem mīļajiem; neesmu iemācījusies to, ko jaunībā vēlējos iemācīties; neesmu dzīvojusi savu dzīvi, bet savu vecāku vai vīra ieteiktu dzīvi…» Un tas ir arī stāsts par nokavētu brīdi, kad vajadzēja apsēsties un izdomāt – bet ko gribu es pati? Un ar ko sākt, lai to sasniegtu? Mainīt darbu, lai beidzot darītu to, kas man patīk? Sakārtot attiecības ar tēvu, vīru vai dēlu? Izveidot dzimtas koku? Mācīties gleznot? Tas viss jau ir pavisam cits līmenis nekā Tadžmahāla apmeklējums. Tās ir ilgspēlējošas lietas, kas var mainīt visu tālāko dzīvi. Jo patiesībā jau savus vēlmju sarakstus cilvēki veido ne tāpēc, ka gatavojas mirt un īsu brīdi pirms tam grib papriecāties par sasniegto, bet tādēļ, lai dzīvotu un dzīve būtu piepildīta.
Gadumijās vai dzimšanas dienās mēs jau tāpat nereti domājam par plāniem nākamajam gadam. Bucket list plāni atšķiras ar to, ka tie ir ilgtermiņa plāni, kas jāpiepilda ne jau gada, bet dzīves laikā, un tas nekas, ka mēs nezinām, cik daudz mums ir atvēlēts. Tas ir svarīgi, jo, ieslīgušas ikdienas rutīnā, mēs nereti pat īsti nezinām, ko vēlamies, bet tāds plāns prasa no rutīnas riteņa izkāpt. Un svarīgi arī tāpēc, ka tas spēj piešķir dzīvei jēgu. Tas, ka plānu īstenošana prasījusi pārvarēt šķēršļus un izkāpt no komforta zonas, pēc tam stiprina pašapziņu. Virzīšanās pretī savām vērtībām palīdz arī pret stresu un izdegšanu, jo piešķir jēgas sajūtu tam, ko tu dari ikdienā. Dzīve kļūst piepildītāka.
Tāds saraksts ir arī labs atgādinājums par to, ka mums ir sapņi un dzīve var notikt arī ārpus ikdienas steigas.
Un tas palīdz saprast, vai tas, kā dzīvoju, mani ved pie man būtiskā.
Ko iekļaut vēlmju sarakstā?
Klasiski tie ir divi kritēriji – prieks un vērtības. Vispirms mēģini pati sev atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Kas tev rada prieku? Par ko tu sapņo? Par ko sapņoji pirms 10 gadiem? Vai tas joprojām ir tas, ko tu vēlies? Ja jā – tad jāiekļauj! Un kas tagad notiek tavā dzīvē? Varbūt tev svarīga vērtība ir draudzība, bet attālināto attiecību laiks izslaucījis draugu krājumus pavisam tukšus? Ko iesākt, lai tos atkal piepildītu? Gribas darīt kaut ko labu? Varbūt var, piemēram, palīdzēt dzīvnieku patversmei? Vēlmju saraksts noteikti nenozīmē tikai glaunas un apbrīnu izraisošas lietas. Kādai sapnis varbūt ir tāls brauciens, bet citai, piemēram, mazs dārziņš, kur audzēt dālijas un dilles. Galvenais – sākt pa mazam solītim virzīties uz sapni, un tas nekas, ka īstenot to izdosies vien pēc trim vai pieciem gadiem.
Lai vēlēšanos piepildītu, ir svarīgi par to runāt. Var, piemēram, sarīkot prāta vētru ar draudzenēm, uzklausot visus iespējamos risinājumus, jo smieklos smadzenes atbrīvojas, mēs sākam redzēt vairāk, un tad nāk nestandarta risinājumi. Vajadzības ir tik dažādas, tāpēc svarīgākais ir iemācīties sevi dzirdēt, saprast, kas vajadzīgs tieši man un tieši šajā dzīves posmā, nevis dzīvot pēc citu scenārija. Tādi saraksti palīdz būt kontaktā ar savām vajadzībām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo par lieki izšķiesto laiku.
Drīkst arī tikai sapņot
Bieži vien liekas, ka pati sapņa īstenošana dzīvē neko globāli nemaina – redzēju ziemeļblāzmu, bija skaisti, nofotografēju, ieliku feisbukā, bet dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu bijis. Tomēr tā nav. Prieks, ja izdodas savus sapņus īstenot, dod lielu piepildījumu. Gribēju redzēt ziemeļblāzmu, to piedzīvoju – tas nozīmē, ka es dzīvoju savu dzīvi, kādu vēlos, nevis dzīvi, kura vienkārši tāpat vien rit uz priekšu.
Vai ir jēga savā vēlmju sarakstā iekļaut lietas, par kurām skaidrs – nekad mūžā nevarēšu to īstenot? Protams, jo mēs taču drīkstam sapņot! Un varam sarakstā iekļaut arī sapņu sadaļu. Tagad tas šķiet neiespējami, bet varbūt pēc pieciem gadiem būs citādi? Nav arī par katru cenu jāturas pie katra sava mērķa, jābūt elastīgiem. Šo sarakstu vispār nedrīkst uztvert kā akmenī kaltu un sevi noniecināt, ja kaut kas nav izdevies. Tāda attieksme neļaus izbaudīt ne rezultātu, ne procesu, jo nereti jau pats ceļš uz sapņa īstenošanu ir brīnišķīgs – tā tiek iegūtas jaunas draudzības, jaunas izjūtas, jauni piedzīvojumi.
Bet man tam nav laika…
Pirmais solis ir ļauties izjūtām un sarakstīt vēlmes. Bet nākamais ir racionāla pieeja. Sākt visu uzreiz tiešām nebūs laika. Tad jāizvēlas, ko darīt pirmo, – to, kas visvairāk aicina, vai to, kas visreālākais. Tālāk jau sākas plānošana un virzība uz mērķi – soli pa solim. Tad nāk ikdienas inerce – kur to iespiest savā dienas sarakstā? Varbūt vakaros mazāk laika atliks televīzijai, varbūt būs jāsarunā kāds, kas palīdz ikdienas solī. Ir jāizveido jauni ieradumi. Un nereti cilvēki te arī apstājas – ai, tas būs grūti! Tad jāatgādina sev, cik daudz prieka sev tu dosi, ja tomēr saņemsies. Savā ziņā tāds saraksts izvēršas par savas dzīves revīziju.
Un – vienmēr ieteicams ievilkt ķeksīti pie tā, kas īstenots, lai apzinātos: jā, man izdodas!
