Atgriezties pie sava autentiskā es: Kā apzināties, ka dzīvoju pretēji sev?

Konsultē ārste psihoterapeite Inta Zīle

Varētu domāt – kāda atšķirība, kā cilvēks dzīvo? Patiesībā autentiskums ne tikai ir stāsts par savas individuālās dzīves pieredzēšanu veselīgi, bet tam ir arī liela loma sabiedriskajos procesos. «Pētījumi rāda, ka laimīgāki cilvēki ir valstīs, kurās ir stipras savstarpējās saiknes un tiek īstenotas vērtības, kas ir svarīgas sabiedrībai kopumā,» uzsver psihoterapeite Inta Zīle. Pretēja situācija ir valstīs, kurās atbildīgos amatos nonāk cilvēki, kas savu komfortu liek augstāk par pārējo interesēm. Kāds tam sakars ar spēju būt pašiem? Ja mūsos ir patiess autentiskums, mēs spējam savienot savas un citu intereses. Ja tā trūkst, viltus es tiek kompensēts ar ārējām vērtībām, kā vara, nauda, statuss sabiedrībā. Autentiskuma trūkumam ir divas sejas: no vienas puses, cilvēks noliedz sevi un savas vajadzības, no otras – tās neapzinoties, dzenas pēc ārēji veiksmīgas dzīves. Un jūtas par sevi pagalam nepārliecināts.

«Mēs redzam, ka Latvijā ir maz izlēmīgu cilvēku. Valstiskā līmenī novērojam, ka daudz ir to, kam bail pieņemt nepopulārus lēmumus. Kad jāizstāsta savs kādas situācijas redzējums, daudzi runā frāzēs – tās kalpo kā aizsegs, aiz kura paslēpties. Otra stratēģija – mainīt tēmu. Neatkarīgi no ieņemamā statusa sabiedrībā cilvēki, kas nespēj būt autentiski, arī draugu lokā, kad tiek uzdoti personīgi jautājumi, bieži uz tiem atbild ar pretjautājumu vai aiziet no tēmas. Jo vairāk cilvēks ir attālinājies no savas patiesās būtības, jo lielāka ir trauksme un bailes kļūdīties – tas liek runāt pareiziem vārdiem un nēsāt pareizo masku,» skaidro psihoterapeite Inta Zīle.

Sabiedriskā līmenī autentiskuma trūkums izpaužas kā patiesa, vērtībās balstīta, pozitīva līderisma trūkums.

 Vadītājs bez autentiskuma pastāvīgi var atrasties (tie, kas ir lielā noliegumā, gan var diskomfortu arī nejust) iekšējā spriedzē – starp to, ko jūt, un to, ko vajadzētu teikt vai darīt. Šis konflikts ilgtermiņā noved pie manipulējošas uzvedības, pieņemto lēmumu nekonsekvences. Līderis, kurš nav mierā pats ar sevi, nevar radīt mieru un stabilitāti citiem. Pētījumi par līderību rāda arī to, ka neautentiski vadītāji rada bailēs balstītu vidi, kurā cilvēki slēpjas, neuzdrīkstas būt radoši un kļūst pasīvi, jo autentiskums un patiesums saskaras ar sodu un represijām.

Taču autentiskuma trūkums arī personiskā līmenī ir nogurdinošs un iztukšojošs, nereti ir depresijas un arī fiziskas saslimšanas cēlonis.

Kā rodas viltus es?

Mūsu patība formējas agrīni attiecībās ar pašiem tuvākajiem. Liela nozīme ir paaudžu mantojumam. Ja vecāki nav kontaktā ar sevi, viņiem pietrūkst spējas sajust arī savu bērnu un izturēt viņa grūtās emocijas – šādi atvase zaudē iespēju iemācīties regulēt savus noskaņojumus. Veselīgā attiecību modelī pieaugušais ir tas, kurš pamana un palīdz bērnam atpazīt un nosaukt vārdā viņa izjūtas: šobrīd tu esi noguris, izsalcis vai vēlies samīļoties. Un dara iespējamo, lai palīdzētu viņam atgūt emocionālo līdzsvaru. Bērna attīstībā būtiski ir iemācīt arī veselīgas robežas: ja esi bēdīgs, tu drīksti raudāt vai lūgt palīdzību; ja dusmīgs – vari sist spilvenam, bet ne cilvēkiem.

«Autentiskums ir saskaņa starp cilvēka jūtām, domām un darbiem.

Ja bērnam tiek parādīti sociāli pieņemami veidi, kā izreaģēt grūtās emocijas, viņš saglabā gan savu patību, gan iemācās respektēt savas un citu robežas. Turklāt viņā tiek nostiprināta svarīga izjūta: varu būt tāds, kāds esmu, visdažādākās emocijas, ko piedzīvoju, man nekaitē un nesabojā arī attiecības ar tuvajiem. Mēs varam būt kopā un sarunāties arī tad, ja domājam vai jūtamies atšķirīgi,» stāsta Inta Zīle. Bērns instinktīvi jūt, vai vecāki var izturēt viņa emocijas un reakcijas. Ja vecākiem tas ir par grūtu, bērns iemācās kļūt ārēji mierīgs, neraudāt, nedusmoties, neizrādīt vilšanos, jo zina – par šīm emocijām var tikt sodīts. Vai arī bērns kļūst hiperaktīvs, viņam attīstās uzvedības un impulsu kontroles traucējumi. Abos gadījumos nostiprinās izjūta, ka piedzīvotās emocijas ir bīstamas un nevēlamas.

Ungāru izcelsmes kanādiešu ārsts Gabors Matē, kas pētījis saikni starp psiholoģiskās attīstības traumām un to iespējamo ietekmi uz fizisko un garīgo veselību mūža garumā, uzsver, ka ikviens bērns piedzimst ar divām pamatvajadzībām: pēc piesaistes un pēc autentiskuma. Piesaisti nodrošina vecāku tuvums un aprūpe, savukārt autentiskums ļauj bērnam būt patiesam – just, paust emocijas un vēlmes. Kad šīs divas vajadzības nonāk konfliktā, bērns izvēlas piesaisti, jo tā ir izdzīvošanas pamats. Viņš upurē autentiskumu, lai saglabātu vecāku mīlestību, bet vienlaikus zaudē kontaktu ar savu patieso būtību. Pieaugot šī stratēģija kļūst par neatņemamu personības daļu, radot viltus patību – pielāgotu identitāti, kas atspoguļo nevis mūsu iekšējo patiesumu, bet apkārtējo gaidas. Šī pielāgošanās, kas bērnībā ļāva saglabāt drošību, vēlāk rada tukšuma izjūtu, atsvešināšanos, pastiprinātu trauksmi. Cilvēks jūtas kā svešinieks pats sev: nezina, kas viņš ir, ko patiesībā vēlas un kas sniedz prieku.

Visu izšķir bailes

Falšās patības veidošanās pamatā ir bailes tikt pamestam vai zaudēt citu cilvēku mīlestību. Diemžēl bērnības uzvedības modeļi nostiprinās un pieaugušā vecumā, kad ir reāla iespēja savu dzīvi ietekmēt – izvēlēties partneri, profesiju un darba kolektīvu –, cilvēks nereti paliek iežņaugts vecajā modelī. Lai gan objektīvi ir iespējams kļūt autentiskam, virsroku ņem trauksme. Rodas bailes, ka mani atstums vai sodīs, ja pateikšu nē vai izteikšu savas vajadzības. Šī trauksme – bailes no pamešanas vai mīlestības zaudēšanas – parasti caurstrāvo visas dzīves jomas. Dziļi iekšienē mājo pārliecība: ja kāds ieraudzīs manu patieso būtību, kas ir briesmīga un citiem neizturama, apkārtējie no manis novērsīsies. «Mēs esam sociālas būtnes, tāpēc bieži starp dvēselisko saucienu pēc autentiskuma uzvar bailes no atstumšanas. Šajā stāvoklī var iestrēgt ilgstoši un neredzēt realitāti, ka atšķirībā no reiz piedzīvotā attiecību modeļa ar vecākiem tagad ap mani ir cilvēki, kas būtu gatavi saprast un atbalstīt,» skaidro terapeite.

Cilvēku ar viltus patību raksturo pilnīgs sevis noliegums vai noteiktu personības daļu nepieņemšana. Tas rada trauksmi: tiklīdz stresa ietekmē tiek zaudēts falšais ārējais veidols, parādās iekšējs apjukums un neizturama spriedze. Saskaroties ar savu netīkamo daļu, bieži aktivizējas iekšējais kritiķis, kas runā vecāku balsī: «Atkal tu gaudies, atkal dusmojies – tādus neviens nemīl.» Tas rada ciešanas, jo notiek šķelšanās starp prātu un jūtām.

Iekšējs konflikts

Viltus patība ietekmē visas dzīves jomas, tostarp arī attiecības ar savu ķermeni, bieži ejot roku rokā ar ēšanas traucējumiem un atkarībām. «Kad cilvēks ir iemācījies sevi pārkontrolēt, atkarību izraisošas vielas nereti noņem aizsardzību un dod īslaicīgu sajūtu, ka esi dzīvs un brīvs,» skaidro psihoterapeite. No otras puses, pret savu ķermeni tiek izdarīts milzu spiediens ar mērķi to pielāgot noteiktiem skaistuma standartiem. Tas ir neirotisks aizsardzības mehānisms, kas rada mānīgu izjūtu, ka vismaz ķermeni iespējams pilnībā kontrolēt. Vai arī pretēja situācija – totāla vienaldzība un nespēja gādāt par sevi, to attaisnojot ar rūpēm par citiem.

Ir daudz aspektu, kas mūsdienās provocē dažādas slimības, – vides piesārņojums, mikro­plastmasa mūsu ēdienkartē un kosmētikā –, tomēr arvien vairāk speciālistu runā par saikni starp mūsu emocionālo pasauli un fiziskajām slimībām. «Ir svarīgi, ko tu ēd, vai kusties, taču mēs zinām cilvēkus, kas dzīvo kā pēc grāmatas, bet tik un tā saslimst. Emocijas iet roku rokā kopā ar fizioloģiju, ietekmējot imunitāti un faktiski visas orgānu sistēmas,» uzsver Inta Zīle. Gabors Matē šai tēmai veltītajās grāmatās norāda, ka ķermenis bieži kļūst par kanālu, caur kuru izpaužas neizteiktais.

Apspiestas emocijas atgriežas kā trauksme, depresija, hronisks nogurums vai somatiskas slimības.

Tomēr Matē vēstījums ir cerību pilns: autentiskums nemēdz būt neatgriezeniski pazaudēts, tas ir tikai apslēpts. Ikviens var to atgūt, ja uzdrošinās būt godīgs pret sevi un uzklausa ķermeņa un dvēseles balsi. Atgriešanās pie autentiskuma nav vienkāršs process, taču tas ir vienīgais ceļš uz patiesu brīvību, veselību un jēgpilnu dzīvi. Jo ļauj sevi piepildīt visdažādākajās dzīves lomās un veidos.

Atgriešanās pie patiesā es notiek vairākos līmeņos: 

Apziņa un atpazīšana
Pirmais solis ir pamanīt brīžus, kad neesam autentiski. Piemēram, dažādās dzīves jomās saki jā, lai gan patiesībā vēlies otram atteikt. Apzināties šos mirkļus nozīmē ieraudzīt plaisu starp iekšējo sajūtu un ārējo rīcību.

Pašrefleksija
Svarīgi sev pajautāt: kāpēc es to daru? Parasti iemesls ir bailes tikt atraidītai, nepiederēt noteiktai cilvēku grupai vai izraisīt konfliktu. Šīs bailes sakņojas bērnības pieredzēs.

Patiesības izteikšana
Nākamais solis ir paust savas jūtas un vajadzības. Tas nenozīmē būt rupjai, bet atklāti pateikt: es šobrīd jūtos dusmīga, vēlos atpūsties vai man šis nav pieņemami. Katrs šāds solis stiprina saikni ar patieso es.

Droša vide
Autentiskuma atgūšanai nepieciešamas attiecības, kurās cilvēks nejūtas apdraudēts. Tā var būt terapija, uzticams draugs vai atbalstoša kopiena. Ja bērnībā par autentiskumu sodīja, pieaugušā vecumā to iespējams atdzīvināt tikai drošā vidē. Attiecības, kurās cilvēks jūtas pieņemts, pārveido smadzeņu nervu tīklus, stiprinot spēju būt pašam.

Klausīšanās ķermenī
Matē uzsver, ka ķermenis ir uzticamākais ceļvedis. Ja noteiktās ­situācijās tas kļūst stīvs, ja parādās spriedze vai nogurums, tā ir zīme, ka dzīvojam pretēji autentiskumam. Ķermeņa sajūtu apzināšanās (piemēram, ar meditāciju vai ­somatiskām praksēm) palīdz atgriezties pie sevis.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.