Rīga +12°C 
Sarunu ievadīja Curika, pieminot savu neseno interneta ierakstu, kas izsauca plašu ažiotāžu. «Es teicu, ka es dzīvoju ar sievieti un esmu diezgan priecīga, ka man nav jāvāc tās vīrieša zeķes,» viņa atminas, norādot, ka sabiedrības pretreakcija bijusi negaidīti asa: «Reti kurš palika vienaldzīgs, cilvēki sacepās, visvairāk, protams, vīrieši.»
Kā novērojusi Curika, daudzi kungi viņai pārmetuši nespēju «pareizi motivēt» vīrieti iesaistīties saimniecībā. Viņa arī vērsa uzmanību uz krasajām atšķirībām tajā, kā dzimumi uztver situāciju mājās. Aptaujas dati liecina par pesimistisku ainu: «Aptuveni 52% saka, ka mājās rastos haoss, ja vīrs būtu atbildīgs par mājas tīrīšanu.» Līdzīgu ainu rāda Līdztiesības barometrs – kamēr 67% vīriešu uzskata, ka Latvijā ģimenes dzīvē valda paritāte, tikai 38% sieviešu tam piekrīt. Šo lielo viedokļu nobīdi Curika nodēvēja par ironisku nesakritību.
Linda Abu Meri pauda pretēju nostāju, neslēpjot savu patiku pret klasiskiem principiem: «Varat man nepiekrist, bet es esmu par tradicionālu lomu sadalījumu – man patīk tīrīt un kopt māju. Es esmu par to, ka ir sieviešu darbi un ir vīriešu darbi.»
Viņa neslēpj, ka mājas uzkopšana viņai ir kā garīga atslodze, tādēļ uzskata, ka sieviete šos uzdevumus veic vislabāk.
«Vecim ir jāiet medīt mamutu un jāstiepj tā gaļa mājās… jāizģērē, lai sievai ir smuks kažoks. Un tad sieva pucē māju. Tā ir vienlīdzība manā izpratnē,» tā savu redzējumu pamato Abu Meri.
Ieva Brante uz šo retoriku reaģēja ar joku, norādot, ka Abu Meri gadījumā mamutu mājās stiepj abi. Savukārt Curika ieviesa sarunā jēdzienu stratēģiskā nekompetence, aprakstot vīriešu taktiku izlikties par bezpalīdzīgiem sadzīves tehnikas priekšā: «Ui, tik daudz pogu, nevarēšu…»
Brante saskata vēl dziļāku problēmu – sieviešu tieksmi kļūt par mātēm saviem dzīvesbiedriem. «Mēs apprecamies un saprotam – tas nav vīrs, bet bērns. Man viņam jāsaliek drēbītes, jāsagludina krekliņi…» Viņa uzsver, ka savās attiecībās piekopj citu modeli – komunikāciju un savstarpēju atbalstu. Brante uzskata, ka vīrietim nav «jāuzmin» vēlmes, bet tās ir jāizrunā bez augstprātības. «Vīrietim nekas nav jāsaprot. Saprašana ir mūsu pašu abu saruna,» viņa secina.
Diskusijas noslēgumā Curika, pamanot Abu Meri lielo slodzi, puspajokam aicināja viņas vīru vairāk iesaistīties: «Hosam, lūdzu, apžēlojies! Nu viņa taču sagurst. Nu satīri to māju.»
