Zinātnieki skaidro: kas notiktu, ja kosmosa stacijā piedzimtu mazulis

Kas notiktu, ja Marsa misijas laikā kāda no sievietēm paliktu stāvoklī vai pat dzemdētu bērnu? Vai mazuli būtu droši iznēsāt kosmosā?

«Mikrogravitācija, gandrīz bezsvara stāvoklis, ko piedzīvo kosmosa lidojuma laikā, padarītu ieņemšanu fiziski grūtāku, bet, iespējams, tas netraucētu iestāties grūtniecībai pēc embrija implantācijas dzemdē,» portālā The Conversation raksta bioloģijas profesors Aruns Vivjens Holdens.

«Tomēr dzemdības un jaundzimušā aprūpe bezsvara stāvoklī būtu daudz grūtāka nekā uz Zemes. Galu galā kosmosā nekas nestāv uz vietas. Šķidrumi peld. Tāpat arī cilvēki. Tas padara bērna iznēsāšanu un aprūpi par daudz sarežģītāku procesu nekā uz Zemes, kur gravitācija palīdz it visā, sākot no bērna iekārtošanās mātes dzemdē, beidzot ar barošanu,» turpina speciālists.

Uz Zemes grūtniecība un dzemdības jau ir saistītas ar dažādiem riskiem, taču kosmosā šie riski ir daudz lielāki.

Ārpus Zemes aizsargslāņiem pastāv kāds ļoti bīstams apdraudējums topošai dzīvībai: kosmiskie stari. Tās ir augstas enerģijas daļiņas – atkailināti atomu kodoli, kas traucas cauri telpai gandrīz ar gaismas ātrumu. Tie ir atomi, kas ir zaudējuši visus savus elektronus, atstājot tikai blīvo protonu un neitronu kodolu. Kad šis starojums nonāk saskarē ar cilvēka ķermeni, tas var izraisīt nopietnus šūnu bojājumus. Tas nozīmē, ka atsevišķas šūnas vai šūnu daļas var tikt iznīcinātas, kamēr pārējais ķermenis var palikt neskarts. Reizēm šie stari ir nekaitīgi, taču, ja tas trāpa DNS struktūrai, tas var izraisīt mutācijas, kas savukārt palielina vēža risku.

Pirmajās grūtniecības nedēļās embrionālās šūnas strauji dalās, pārveidojas un veido audus un to struktūras. Lai attīstība turpinātos, embrijam ir jāpaliek dzīvotspējīgam visā šajā procesā. Pirmais mēnesis pēc apaugļošanās ir visneaizsargātākais laiks. Savukārt viens augstas enerģijas kosmiskais stars var būt letāls embrijam.

Grūtniecības riski

Ja tomēr grūtniecības sākums ir bijis veiksmīgs, tad grūtniecībai progresējot, riski mainās. Kad placentas asinsrite, asinsrites sistēma, kas savieno māti un bērnu, līdz pirmā trimestra beigām ir pilnībā izveidojusies, auglis un dzemde sāk strauji augt. Tas nozīmē, ka palielinās mērķis, kurā var trāpīt kosmiskais stars. Tas, piemēram, var trāpīt dzemdes muskulī, kas varētu izraisīt kontrakcijas un, iespējams, priekšlaicīgas dzemdības. Un, lai gan priekšlaikus dzimušo bērnu aprūpe mūsdienās ir ievērojami uzlabojusies, tomēr, jo agrāk bērns piedzimst, jo lielāks ir komplikāciju risks, īpaši kosmosā.

Ja tomēr brīnumainā kārtā kosmosā izdodas iznēsāt mazuli, grūtības neapstājas vien pie dzimšanas. Kosmosā dzimis mazulis turpinātu augt mikrogravitācijas apstākļos, kas varētu traucēt  bērnam apgūt elementāras prasmes, piemēram, pacelt galviņu, piecelties kājās un rāpot. Visas cilvēkam vajadzīgās kustības ir atkarīgas no gravitācijas – ja šīs prasmes bērns neapgūst, viņam būtu praktiski neiespējami pielāgoties dzīvei uz Zemes. Turklāt maza bērna fizioloģisko attīstību varētu ietekmēt kosmiskie stari, kas radītu neatgriezeniskus bojājumus smadzenēs. Tie varētu ietekmēt izziņu, atmiņu, uzvedību un veselību ilgtermiņā.