Santa.lv
  • 09.10.2025
  • Zinātnieki izvāra zupu no 50 000 gadu vecas bizona gaļas. Kā tā garšoja?

    Estere Jansone
    50 000 gadus senās Zilās Bebes mūmija.
    Foto: Public Domain
    50 000 gadus senās Zilās Bebes mūmija.
    Pirms 50 000 gadiem zilais stepes bizons (Bison priscus) klejoja pa ledus laikmeta Aļasku, līdz to ņēma nelabs gals – viņu saplosīja lauva. Taču tūkstošiem gadu vēlāk ar viņa gaļu mielojās otrreiz. Šoreiz tie bija cilvēki.

    Apbrīnojami labā stāvoklī saglabājušos bizonu 1979. gadā atrada Aļaskas zeltrači, kuri savu atradumu nekavējoties nodeva zinātnieku rokās. Tas bija īpaši rets atradums, jo tas bija vienīgais zināmais pleistocēna ēras bizona eksemplārs, kas atgūts no mūžīgā sasaluma. Tomēr fakts, ka šis bizons ir tik ļoti sens un vērtīgs, neatturēja zinātkāros pētniekus no pleistocēna laikmeta bizona kakla gaļas sautējuma gatavošanas.

    Neparastās vakariņas norisinājās 1984. gada 6. aprīlī, paleontologa Deila Gatrija mājās Aļaskā.

    Sākotnējās bizona kolagēna analīzes liecināja, ka mirstīgās atliekas ir aptuveni 36 000 gadu vecas, taču mūsdienu pētījumi šo skaitli mainīja uz 50 000 gadiem. Pētniekiem šī ģeniālā ideja iešāvās prātā, kad bija vairākkārt dzirdējuši par krievu zinātnieku izvirtībām – atrasto relikviju pagaršošanu.

    Zilās Bebes, kā to ieaukuši paleontologi, muskuļu audi bija saglabājušies salīdzināmā līmenī – to pat varētu pielīdzināt parastajai kaltētajai liellopu gaļai, kuru var iegādāties lielveikalos. Bizona gaļā bija saglabājušies pat tauki un kaulu smadzenes. Tas bijis tādēļ, ka pēc nāves bizons tūdaļ sasala ragā un tāds arī palika līdz tā atrašanai pagājušā gadsimta beigās.

    Aļaskas zinātnieki no bizona izgrieza nelielu kakla daļu, sagrieza tos kubiņos un vārīja katlā ar buljonu un dārzeņiem. Turklāt vakarā zinātniekiem bijušas dažādas izklaides, piemēram, pie mielasta tika lasīta kāda vēsturnieka vieslekcija.

    «Mēs vakariņās ēdām Zilo Bebi. Gaļa bija labi nogatavināta, bet joprojām nedaudz cieta, un tā piešķīra sautējumam spēcīgu pleistocēna aromātu, taču neviens neuzdrošinājās laist garām šādu iespēju,» tolaik sacīja paleontologs Gatrijs.

    Gatrijs žurnālam Atlas Obscura vēlāk atklāja, kādēļ izvēlējās pagatavot tieši zupu. «Kakla steika pagatavošana neizklausījās pēc labas idejas. Bet ziniet, mēs varētu pievienot daudz dārzeņu un garšvielu, un tas nebūtu tik slikti,» viņš bija atklāts.  «Garša bija lieliska, un nevienam no mums maltīte neradīja nekādas negatīvas sekas.»

     

     

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk