Vai Turīnas līķauts ir īsts?

Jauns pētījums liecina, ka uz auduma atstātās zīmes neatbilst īsta cilvēka ķermeņa kontūrām, norādot, ka šis darbs, iespējams, ir viduslaiku mākslas darbs. Pirmo reizi vēstures liecībās sakrālā relikvija pieminēta 1354. gadā, kad franču bruņinieks vārdā Žofruā de Šarnī to uzdāvināja Lirejas baznīcai. Lina audums ar asiņainu vīrieša stāva nospiedumu ātri vien ieguva svētā objekta statusu, jo tolaik izplatījās runas, ka tas patiesībā ir Jēzus apbedīšanas līķauts, bet uz tā redzamais nospiedums pieder Jēzum Kristum.

Patlaban pretrunīgi vērtētais vēstures artefakts atrodas Svētā Jāņa Kristītāja katedrālē Turīnā, Itālijā, tas aizvien turpina piesaistīt pielūdzējus un svētceļniekus, lai gan vairāki pēdējo 50 gadu laikā veikto pētījumu rezultāti apstrīd līķauta izcelsmi un autentiskumu.

Piemēram, 20. gadsimta 80. gadu beigās radioaktīvā oglekļa datēšanas pētījumā, kas tika veikts trīs atsevišķās laboratorijās, tika atklāts, ka audums ir radīts laikā no 1260. līdz 1390. gadam mūsu ērā, vairāk nekā 1000 gadus pēc Jēzus it kā paredzētās nāvessoda izpildes. Toreiz Turīnas arhibīskaps sacīja, ka viņš pieņem šo atklājumu, piebilstot, ka līķauts, iespējams, ir Kristus īstā apbedīšanas auduma kopija.

Pavisam nesen zinātnieki ir atraduši vēl vairāk iemeslu apšaubīt Turīnas līķauta leģitimitāti. Piemēram, 2018. gadā veiktajā pētījumā, kur analizēti uz līķauta atrasto asiņu paraugi, atklāja, ka asiņu traipus  nav radušies no īstām brūcēm. Savukārt citā pētījumā tika konstatēts, ka viena no vīrieša tēla rokām ir par 7 līdz 10 centimetriem garāka nekā otra, kas liecina, ka nospiedums nav radies no īsta cilvēka.

Tomēr 2022. gadā veikts pētījums deva cerību, ka Turīnas līķauts varētu būt autentisks. Tajā tika analizēti līķauta pavedieni, kas norādīja, ka audums varētu būt datēts ar 55. līdz 74. gadu mūsu ēras laikā, kas atbilst Jēzus dzīves hronoloģijai.

Vai līķauts varētu būt īsts?

Karstajām debatēm punktu varētu pielikt visjaunākais pētījums, kurā izmantojot 3D simulācijas tika kartēts, kā līķauts piegultu miruša cilvēka ķermenim. Tajā simulācijas parādīja, ka marķējumi uz Turīnas līķauta ir vairāk saderīgi ar plakanu gleznojumu nevis ar īsta cilvēka ķermeņa nospiedumu, tādējādi «apstiprinot hipotēzes par tā izcelsmi kā viduslaiku mākslas darbu».