Skaistule, kur vazājies? Dīvainais pārpratums ar kaimiņu

Sāksim ar to, ka es mītu ne pārāk lielā mājā, kurā ir tikai astoņi dzīvokļi. Un mums ir arī slēgts pagalms, kurā iebraukt ar savu auto. Sava vieta katram braucējam. Dažas ābeles. Un pat soliņi. Viss, kas vajadzīgs, lai pilsētā justos kā laukos.

Valentīna dienas vakarā mājās netieku laikus. Cūcības likums. Jo steigšus nepieciešami vēl daži dokumenti («Anna, mīļā, atvaino, ceru, ka tev nav rezervēts galdiņš restorānā bla, bla, bla…») Nē, man nav rezervēts galdiņš, bet uz foršu pavakarēšanu tomēr ceru. Tāpēc esmu pasūtījusi suši un stūrēju iekšā mājas pagalmā. Jau redzu, ka mūsu dzīvoklī ir gaisma. Cerams, ledusskapī arī. Kur dziest šampanietis. Arī pagalmā spīd maza gaismiņa – cigaretes oglīte. Kaimiņš smēķē. Pamāju viņam caur auto logu un uzsaucu čau.

– Nu, skaistule? – atskan no mana nebūt ne uz komplimentiem vērstā kaimiņa mutes.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

Brūsa Vilisa tuviniekiem kļūst arvien grūtāk. Izteikusies slimā aktiera ekssieva Mūra

Estere Jansone

Aicinām palīdzēt!

Vāc ziedojumus smagi piekautajam Horenam: Esmu atcēlis koncertus

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Oho! Tu padomā tik! Ne es īpaši taisījusies esmu, neko. Vakars, nogurums, bet viņam, redz, skaistule. Žēl, ka mans kundziņš to nedzird. Visticamāk, viņš tagad dīvānā izgūlies lūr kārtējo sporta veidu. Būtu labāk paklausījies, kā sieviete jāuzrunā. No sajūsmas iztaisnoju muguru un gandrīz izsitu caurumu auto griestos. It kā vajadzētu kaut ko pateikt pretī. Tā teikt – kompliments pieņemts. Bet ko man viņam sacīt?

– Nu, skaistule? Kur vazājies?

Kas tas par uzbraucienu, nodomāju. Ko nozīmē – vazājies? Es esmu strādājoša latviešu sieviete. Ceļos pirms visiem un eju gulēt pēdējā. Esmu vienīgā, kura darbā atceras aplaistīt narcises un apsveikt sekretāri vārdadienā. Ja es nenopērku pienu, visi dzer melnu kafiju un ir īgni. Man turpināt? Ko nozīmē – vazājies? Steigšus vācu kopā sainīšus, lai balamutem paskaidrotu, ka sieviete nevazājas. Viņa nogurusi atgriežas mājās augsti paceltu galvu.

– Kas tad nu? Vēl jau nav runču laiks! Bet tu jau klenderē apkārt?

Tā! Nu gan man vienreiz pietiek. Viņš piedalās kaut kādā gadsimta izaicinājumā? Kā pazemot kaimiņieni piecu minūšu laikā? Idiots gatavais. Runču laiks! Es taču neesmu kaķene. Pats vecs runcis!

– Nu? Vakariņas ēdīsi?

Ārprāts, laikam tiešām kaušos. Skaidrs, ka ēdīšu. Vai tad nevar pēc manām kastītēm redzēt. Jā, tur ir vakariņas. Un es joprojām ceru uz romantisku vakaru ar savu vīrieti, nevis dūru vicināšanu, mēģinot kaimiņam norādīt, kā jāizturas pret sievieti. Kas tie par stulbiem uzbraucieniem!

Kājas slīd, bet kuļos uz mājas pusi. Nu gan pateikšu visu, ko es domāju! Gan par kaķeni, gan runču laiku, gan to, ka ikvienai sievietei ir tiesības uz vakariņām! Zoologs atradies! Kaķu eksperts!

– O, Anniņ, palīdzēšu! – Viņš izņem man no rokām vismaz piecus nesamos. – Nu gan tu nokrāvusies kā padomju sieviete. Tikai neaizbiedē manu Mikeni! Cenšos dabūt mājās uz vakariņām. Divas dienas nav bijusi, bet dzirdu tak, ka kaut kur ņaud. Nu, Mikiņa, mana meitenīte, nāc mājās!

Izņēmis man no rokām visus nesamos, kaimiņš vēl atver un pietur durvis. Kāpnēs iesprūkam abas ar viņa kaķeni reizē.

Sakiet ko gribat, ir vēl šarmanti kungi uz šīs zemes. Ir! Atgūstu savas kastītes un runas spējas.

– Priecīgu Valentīna dienu!

– Tev arī priecīgu! Es šitos svētkus gan nesvinu. Mēs ar Mikeni ejam vakariņas ēst. Nosalusi pavisam mana pasaules blandoņa.

Metos dzīvoklī pie sava runča. Vispirms paēdīsim, tad dzersim šampi un tad izstāstīšu, kā pārpratu kaimiņa sarunu ar kaķi. Bet varbūt arī neko nestāstīšu. Tas būs atkarīgs no mūsu abu noskaņojuma, to kaķu mēnesi gaidot!