Olimpiskais medaļnieks Jānis Strenga: Patiesībā nav jābaidās no gadiem, bet jāvēro pašsajūta

– Mirklī, kad ar Oskaru Melbārdi Phjončhanā izcīnījāt medaļu, kādas domas tevī raisījās?

– Es satraucos par to, kas sekos pēc tam, nevis par pašu startu. Zināju, ka man uzdos jautājumus, būs jāatbild, jārunā ar žurnālistiem…

– Pirms olimpiādes zināji, ka būsi stūmējs divniekos?

– Nē, to es uzzināju pēdējā dienā.

– Kāpēc šāds lēmums?

– Grūti atbildēt. To droši vien vairāk pastāstītu treneris. Divnieku treniņos mēs visi stumjam Osi – gan es, gan Daumants, gan Arvis. Mums arī Phjončhanā treniņos ar Osi labi gāja. Bet galvenos kritērijus lai komentē Sandis.

– Kā juties, ka tik pēkšņi tiki pie divnieku kamanu stumšanas?

– Sezonas laikā sajūtas, ka varētu pacīnīties par divnieku, man bija. Rezultāti treniņos bija tādi, ka arī mani varētu ielikt par stūmēju. Par trenera lēmumu, dodot man iespēju, esmu ļoti pateicīgs. Ja godīgi, nezinu, kurš lēma man par labu – Sandis Prūsis vai Jānis Ozols. Katrā ziņā, uzzinot, ka stumšu, jutos ļoti labi un pacilāti. Pie sevis nodomāju – jāmēģina izpausties un jādod vaļā, cik ir iekšā.

– Daumanta priekšā neērti nesajuties?

– Protams, ka jutos, jo Oša stūmējs līdz tam bija viņš. Lai gan… pirms olimpiādes mēs līdz galam neviens nezinājām, kurš stums divniekos. Visdrīzāk tas nebija vienas dienas lēmums.

– Divnieku kamanas, ar kurām izcīnījāt bronzu, ir pavisam jaunas, nesen pirktas.

– Jā, un man šis bobs uzreiz iepatikās. Stūmējam tajā ir ērti sēdēt. Starp citu, kopā ar Oskaru bobu pirmo reizi palaidām trasē. Tas bija kuriozi, jo Osim, lecot iekšā, notrūka stūre. Mēs braucam, un es jūtu – nav kā vajag. Pie sevis domāju – Osis tiešām šitā brauc? Nezin kam jāpateicas, bet līdz lejai nobraucām bez kritieniem.

– Tu taču, sēžot aizmugurē, neko neredzi!

– Neredzu, bet zinu virāžas. Nav tā, ka mēs uz aklo laižam lejā. Dažkārt es skaitu, dažkārt vados pēc sajūtām, kad ir jābremzē – būs taisnīte, divas pa labi, viena liela, un viss.

– Kas nobrauciena brīdī notiek tavā galvā?

– Maisās dažādas domas. Ja labi izbraucam virāžu, pie sevis nosaku – ļoti labi, ļoti labi… Reizēm acis no spiediena pieveras. Un, kad tās ir ciet, vairāk var kaut ko pārdomāt. Kad tās ir vaļā, skatos vienā punktā, uz bremzēm. Tāds ir tas mūsu darbs – iestumjam, ielecam un bremzējam.

– Vai olimpisko pjedestālu domās biji iztēlojies?

– Vairāk vai mazāk domās pjedestālu redzēju.

– Melbārdis sev tālrunī kā ekrāna bildi bija uzlicis zelta medaļu.

– Jā, viņš man rādīja. Tas, kur tu tiecies un par ko sapņo, droši vien ir jāliek redzeslokā. Kaut kas tur nostrādā. Zelta nebija, bet medaļa bija. Domāju, te nav būtiski šķirot – pirmais vai trešais. Medaļa ir medaļa. Jāpriecājas par to, kas ir. Pašam neticas. Osis to noorganizēja.

– Izcīnītās medaļas krāsa visdrīzāk tavās acīs ir citāda, nekā bronzai pieklātos.

– Šī medaļa ir tikpat nozīmīga kā sudrabs Sočos. Tā simbolizē ticību sev, ka spēju cīnīties un varu iet tālāk uz priekšu. Ja godīgi, biju domājis, ka mēs ar četrinieku būsim krietni tuvāk augšgalam, nekā ar divnieku. Tendences apliecina, ka četriniekos parasti iet labāk.

– Starp citu, kāda noskaņa valdīja Latvijas olimpiešu nometnē?

– Mēs nekur apkārt nestaigājām. Istaba, ēdamzāle un trase bija mūsu aplis. Ļoti maz kontaktu ar pārējiem sportistiem. Bet, protams, varēja redzēt, ka Martinam bija rūgtums par ceturto vietu. Savukārt Silova ceturtā vieta… ļoti labi, prieks par tik augstu sasniegumu.

– Sandis Prūsis pēc olimpiādes atzina, ka sezonas laikā esat gājuši cauri veselai mēslu čupai. Ko tas nozīmē?

– Visdrīzāk ar to viņš domāja problēmas, kas radās sezonas gaitā. Lillehammerē, kur testējām četrinieka bobu, Arvis Vilkaste bija guvis cirkšņa traumu. Viss notika lielā steigā. Es Amerikā sabeidzu muguru, Osim radās problēmas ar kāju. Svārstības bija pamatīgas. Ceļš nebija veiksmes bruģēts. 

– Tevi neizbrīnīja Melbārža spēja mobilizēties?

– Cepuri nost! Zinot, ka tik īsu brīdi pirms olimpiādes kaut kas tāds ir noticis, man jāpriecājas par viņa spēju savākties gan psiholoģiski, gan fiziski. Gan jau viņam ik pa brīdim zagās prātā doma par kāju.

– Arī jūsu uzdevums ir ļoti nopietns – motivēt komandas tā brīža nosacīti vājāko posmu.

– Gan motivēt, gan palīdzēt par vairāk nekā 100 procentiem. Kā teica Zintis Ekmanis – Oskars, Dzelzs Vīrs.

– Vai ir jau zināms, kas nāks Daumanta vietā, kurš pēc olimpiādes paziņoja par karjeras beigšanu?

– Viņš savu aiziešanu apstiprināja ar 99 procentu varbūtību, tāpēc viens procents vēl pastāv, ka Daumants neaizies. Nāks sezona, skatīsimies. Zini, kā – sezona beidzas, un tev var būt dažādas domas un emocijas. Emociju iespaidā daudz ko var pateikt. Domāju, ka pāris nedēļām vajag paiet.

– Oskars Ķibermanis KLUBAM pirms gada teica, ka stūmējam sevi jāpierāda katru dienu.

– Jācīnās ir visu laiku. Gan vieglatlētikas, gan zāles, gan trases treniņos. Ir jāstrādā. Pusslodze neder. Nevar aiziet uz treniņu atstrādāt. Darbs ir jāizdara ar atdevi. Es domāju, ka ne tikai stūmējiem sevi ir jāpierāda. Tas attiecas uz visiem.

– Reiz apgalvoji, ka sasniegt labus rezultātus var, ne tikai fiziski sagatavojoties, bet arī garīgi.

– Abām īpašībām ir liela nozīme. Tām jābūt līdzsvarā. Tu vari būt fiziski spēcīgs, taču galvenajos mačos – pārdegt. Domas jāspēj sakārtot pareizajos plauktiņos. Arī ar augstu garīgo un zemu fizisko formu tu neko daudz nevarēsi izdarīt. Lielajos mačos sev saku, ka tas ko daru, man patīk, un man ir jāizdara darbs pēc iespējas labāk. Vairākas reizes galvā izdomāju, kā es to darīšu. Svarīgi ir saglabāt mieru un neuztraukties, jo troksnis apkārt ir liels.

– Bet ko nozīmē garīgais spēks?

– Vajag domāt labas domas, jo tās materializējas. Ja tās materializējas, tad tādā virzienā jācenšas arī domāt. Tur jau var filozofēt. Tu taču arī domā labas domas, jo visu laiku prātā kaut kas iezogas.

– Ja godīgi, es reti šaubos.

– Kā tu tiec galā?

– Nezinu. Vienā brīdī mana dzīves uztvere pārslēdzas, un man šķiet, ka varu izdarīt visu. Bet es ļoti novērtēju tos, kas pārlauž sevi un strādā fiziski.

– Bez pārlaušanas daudz kas nenotiek. Pārlaušana veicina augšupeju. Jo vairāk sevi lauzīsi un pārlauzīsi, jo labāk ies.

– Tu joprojām lauz sevi?

– Nuja. Tā ir lieta, kas nekad neapstājās.

– Var dzirdēt, kā nokrikšķ, kad pārlauž?

– (Iesmejas.) Nē, troksni gan nevar dzirdēt, jo tas notiek domu pasaulē.

– Atceries to brīdi, kad pārlauzi sevi?

– Sevis pārlaušana bijusi vairākkārt. Arī lai atnāktu uz interviju, ir jāpārlauž sevi.

– Godīgi sakot, pabrīnījos, ka tik ātri piekriti, jo bobslejisti, šķiet, ir visai klusi un pašpietiekami.

– Godīgi sakot, konsultējos ar sievu, un viņa teica, ka jāpiekrīt un jāiet.

– Kamdēļ šaubījies?

– Pirmkārt, neesmu radis sniegt intervijas, otrkārt, pēc dabas esmu mierīgs cilvēks.

– Kad vēl tu sevi lauz?

– Treniņos. Lai gan esi noguris, tu turpini un turpini, lauz un lauz sevi. Fiziskais ķermenis saka, ka pietiek, bet tu sev mēģini iestāstīt, ka vari vēl un tev tas ir jāizdara.

– Vai var teikt, ka līdz ar bobsleju tev sākusies jauna dzīve?

– Noteikti. Pagaidām rit viena dzīve, bet situācijas un virzieni mainās. Tagadējais virziens mani ļoti apmierina, jo sports man ir paticis vienmēr, tāpēc prieks, ka ar bobsleju izdevies izsisties.

– Gribētos teikt, ka esi piedzīvojis vismaz divas dzīves: vienu līdz 2012. gadam un otru pēc tam – ar diagnozi 1. tipa cukura diabēts.

– Tā varbūt varētu teikt. Par to, kas notika 2012. gadā, baigi negribas runāt. Taču tas lika pārdomāt visu – ko es vēlos, ko gribu. Pēkšņais veselības pavērsiens man deva iespēju sevi vairāk realizēt tajā, ko gribu. Es atgriezos disciplinēts un ar lielāku atbildības sajūtu.

– Atceries, kāds biji līdz brīdim, kad tev konstatēja cukura diabētu?

– Varbūt biju izklaidīgāks un ne tik profesionāli pievērsos lietām.

– Darīji, bet ne līdz galam?

– Nē, drīzāk, kaut kas ik pa laikam patraucēja – dažādas dzīves situācijas. Lai izdzīvotu, piehalturēju, neziedoju sevi visu sportam. Bet pēc 2012. gada pievērsos tikai bobslejam.

– Ko tu pārdomāji, kamēr gulēji slimnīcā?

– Man mainījās skatījums uz dzīvi. Tas bija liels pārdomu laiks. Esmu priecīgs, ka viss salikās tā, ka varēju turpināt sportot, jo nekur citur sevi neredzēju. Arī ārsti ieteica sportot, protams, ne jau tādās devās, kā to prasa bobslejs. Viņi ieteica paskriet krosiņu, pavingrot. Bet es taču negrasos aprobežoties ar kaut kādu krosiņu, ja man ir mērķis un zinu, ko gribu darīt.

– Saprotu, ka negribi par to runāt, taču man ir sajūta, ka tieši pārdomas slimnīcā ir enkurs, kas tevi noturējis pie mērķa.

– Tā ir cita tēma. Runāt par to tagad pēc olimpiādes… nu, nezinu. Tas ir cits stāsts. Zem tā ir vesela filozofija. Cīņas filozofija. Kad uzzināju, ka sports ir pat ieteicams, tas deva motivāciju trenēties tālāk. Man iekšā bija tāds – uhh (sažņaudz dūri), tagad es sevi riktīgi atdošu, cik vien varēšu.

Lēmumu par sportu pieņēmu slimnīcā, taču pat iedomāties nevarēju, kā tas būs.

Pamazām izkožot nianses, sapratu, ka spēju sportot. Vienīgi ļoti jāseko sev līdzi. Būtībā paralēli treniņiem jāveic vēl viens papildu darbs. Pašam daudz nācās lasīt un interesēties, kas tas diabēts tāds ir. Kad aizbraucu mājās, nepagāja ilgs laiks, līdz apsvēru domu par treniņu, lai notestētu sevi. Atgriezos ar jaunu degsmi un sapratu, ka varu turpināt. Ar Sandi Prūsi sarunāju Siguldas kamaniņu trases estakādi. Izstūmu bobu un pēc divām nedēļām jau atkal pievienojos komandai. Čaļi arī teica – mēs zinājām, ka tu atgriezīsies. Tas priecēja.

– Bobslejs tevi ir glābis? Ja pareizi saprotu, nekur citur sevi nebiji atradis.

– Tā varētu teikt. Arī tagad dažkārt piezogas eksistenciāli jautājumi, taču, sasniedzot rezultātus, saprotu, ka dēļ emocijām patiesībā arī cīnos.

– Lasīju, ka strādāji celtniecībā.

– (Iesmejas.) Nujā, arī. Celtniecībā kā palīgs esmu strādājis vairākas sezonas. Jaucu sienas, ārdīju un liku jumtus, veicu visādus iekšdarbus un paralēli trenējos bobslejā.

– Esot bijušas reizes, kad, dzirdot darba uzdevumu, aizlaidies. Tā ir taisnība?

– Tas bija sen, un tā vairs nav taisnība (smejas). Tagad gan apņemšanās ir lielāka. Līdz ar rezultātu parādās arī ticība sev, komandai un visam pārējam. Darbs ar sevi nebeidzas, jo tikai tu pats vislabāk zini, ko tev vajag vairāk un ko mazāk.

– Ko tev vajag vairāk?

– Tā kā esmu vieglāks par pārējiem, man vairāk jāstrādā spēka treniņos un jāaudzē izturība. Arī par masas pieaugumu jācīnās. Bet par rezultātiem trasē būtu jādomā mazāk. Gribas, kā labāk, tāpēc pēc treniņiem brīžiem pārcilāju domas, ko un kā uzlabot.

– Tev bija viegli pieņemt bobslejista ikdienu?

– Jā, bet treniņu slodzes gan manam organismam bija šoks. Pirmajā nometnē knapi no gultas varēju izkāpt. Tajā brīdī sapratu, ko nozīmē riktīgi trenēties un ziedot sevi.

Nometne sākās ar vieglatlētiku, ar skriešanu un lēcieniem, bet vakaros smagatlētika – štanga, dziļais pietupiens, celšana uz krūtīm. Lielāko daļu no tā nebiju darījis, tāpēc kājas nesaprata, kas te notiek. Ar gadiem esmu tik ļoti adaptējies, ka, šķiet, varētu darīt vēl vairāk.

– Tātad pie bobsleja esi pieradis.

– Tā ir mana dzīve, jo tam ir pakārtots it viss. Mājās sanāk būt maz, arī citām nodarbēm laika neatliek daudz.

– Kā notika tava satuvināšanās ar Melbārdi, Dreiškenu un Vilkasti?

– Pakāpeniski. Kad sāku trenēties, pie lielajiem nemaz netiku. Strādāju kopā ar junioriem un uz saviem tagadējiem komandas biedriem skatījos ar lielām acīm, prātodams, vai kādreiz vispār izdosies sasniegt viņu rezultātus.

– Iesvētības piedzīvoji?

– Nē, bet uz jauniņajiem skatās citādi. Ja no stadiona jānovāc lodes, to dara jauniņie, kamēr lielie atpūšas. Bet patiesībā tas viss ir pašsaprotami. Es par to neiespringu.

– Kāpēc daudzi neiztur un aiziet?

– Lielākajai daļai ir problēmas ar traumām. Piemēram, smagatlēti, kuri nav skrējuši, nometnēs samoka kāju cīpslas. Bet skrējēji samoka sevi ar štangu. Vēl var gadīties, ka pēc pirmā brauciena trasē saproti, ka tas nav tev. Patiesībā jauniņie nemaz nezina, kas viņus sagaida vasaras beigās. Pirmais brauciens daudziem ir pārsteiguma un šoka mirklis. Kamēr uz savas ādas neesi izjutis, citu stāstītais ir tikai vārdi. Man teica, ka būs spiediens, un tā arī bija. Pirmajā braucienā pilnīgi neko nesapratu.

– Nauda motivē sasniegt labākus rezultātus?

– Tai ir tik liela nozīme, cik atalgojumam par darbu. Kad sāku trenēties, bija grūti izdzīvot, bet es tāpat gāju un trenējos. Tāpēc arī strādāju celtniecībā, lai gūtu papildu ienākumus. Esmu bijis arī uz tā sliekšņa, kad svārsties – palikt vai nepalikt sportā, jo izdzīvot ir grūti. Cepuri nost vecākiem, kuri mani atbalstīja, lai gan tādā vecumā jau pašam būtu jāpelna iztika. Viņi mani vienmēr mudinājuši trenēties un galvenokārt arī pierunāja braukt bobslejā.

– Interesanti, ka kļuvi par sportistu, nevis mūziķi. Tu taču nāc no muzikālas ģimenes.

– Es agrāk dziedāju korī un arī solo. Tēvs mums ar māsu lika dziedāt. Bet jaunākais brālis tika pie klavierspēles. Es pat brīnos, kāpēc mēs ar māsu netikām sēdināti pie klavierēm. Mūziku bērnībā esmu dzirdējis no rīta līdz vakaram.

– Pats spēlē kādu instrumentu?

– Dažkārt uzjunda sapnis, ka varētu iemācīties spēlēt ģitāru. Varbūt kādreiz, vecumdienās.

– Notis taču zini.

– Uz klavierēm zinu. Suņu polku arī protu nospēlēt. Kādreiz, kamēr tēva nebija mājās, nagi niezēja atvērt klavieres un uzspēlēt.

– Tev piemīt slikti ieradumi?

– Katram tādi ir. Tu domā patika pret alkoholu? Drīzāk nē. Tas, ka drusku draugu kompānijā pagaršo, tas jau… (Iesmejas.)

– Bet to smagumu, kas krājies, pēc sezonas nav svarīgi novelt?

– Pēc Sočiem, atgriežoties mājās, gan riktīgi gribējās atpūsties. Tagad mājās gaida sieva un mazs bērniņš, šobrīd ir citas prioritātes un vērtības. Nav tā, ka man pa visu varu gribas atzīmēt.

– Tagad, kad tavā dzīvē ienākusi meita, ko jaunu sevī esi atklājis?

– Nezinu, vai jaunu, bet… (Domā.) Viņa man dzīvē liek vairāk cīnīties. Viņa ir mans iedvesmas avots. Ir jāiet un jāmēģina – darīt arī tādas lietas, kas ne tik ļoti patīk. Pieņemsim tu esi noguris, bet vēl ir jāaiziet uz treniņu un veikalu. Ir baigi jāsaņemas un jāpārkāpj savam ego. Man liekas, ka šī saruna jau notiek pārāk ilgi…

– Meitas, tas ir tēvu spēka avots.

– Neapšaubāmi spēka avots. Arī viņas atnākšanā jutos spēka un iedvesmas pilns. Viņa man deva lielu pacēlumu un spēku. Pat brīžos, kad esi prom no mājām, atliek iedomāties par to, kas tevi mājās gaida un tu jau jūti spēka pieplūdumu. Ir jāiet un jācīnās – nav variantu.

– Sajūta, ka kaut kas ir neiespējams, iet mazumā?

– Tas ir jautājums par ticību un, protams, iedrošinātājiem. Manā gadījumā mani iedrošina mana sieva, mazā un vecāki.

– Lēmums likt visu uz bobsleju ir attaisnojies?

– Man dzīvē ir tāds moto – vai nu uz pilnu banku, vai neko. Vidusceļa nebūs.

– Šobrīd tev ir 32 gadi. Vai 36 gados vēlreiz tevi redzēsim uz olimpiskā starta?

– Tagad ir jāatpūšas. Ja veselība atļaus un rezultāti ies uz priekšu, domāju, izturēšu arī līdz 36 gadiem.

Patiesībā nav jābaidās no gadiem, bet jāvēro pašsajūta. Tikpat labi jau 20 gadu vecumā var justies sūdīgi un ir sajūta, ka neko vairs nevar.

Visgrūtāk ir sadzīvot ar mazajām traumiņām un traumām. Ir bijušas dažādas traumas – gan nopietnas, gan ne tik nopietnas. Šajā sezonā gadījās daži sīkumi, Amerikā bija muguras problēmas. Disks mazliet pašķobījās. Katram sportistam ir lietas, ar kurām jāuzmanās. Un, tiklīdz sanāk palaisties, tā sekas ir jūtamas. Labi, ka ātri ar to tikām galā.

– Tajā pašā laikā treniņos jāceļ vairāk nekā 200 kilogramu stienis.  

– Nu tieši tā. Tāpēc jāmobilizē prāts. Tuvojoties svarīgākiem mačiem, domas par traumām jāizslēdz un jācenšas izspiest no sevis maksimums.  

– Esi jau domājis, ko darīsi pēc karjeras?

– Iedomājies esmu, bet negribu galvu piebāzt ar šādām domām. Tas rada lieku stresu un atņem enerģiju. Kad tas brīdis tuvosies, tad jau sapratīšu, ko gribu.

– Varbūt atliks vairāk laika, lai makšķerētu.

– Iespējams. Pagājušogad makšķerēšanu nācās izlaist. Tā pa īstam makšķerēju pirms trim gadiem. Es ne tikai špinu mētāju, man patīk arī sēdēt ar pludiņmakšķeri. Mums ar senci un bračku ir iecienītas vietas gan Gaujā, gan Jūdažu ezerā, kur sēžam uz līņiem.

– Un cik sen tu spēlē šahu?

– Šaham pievērsos pirms sešiem gadiem. Neatceros sīkumos, kā tas sākās. Laikam, pateicoties māsas vīram, kurš spēlēja, un mēs šad tad uzspēlējām kopā. Patiesībā tagad brīvajā laikā baigi daudz spēlēju. Pēc treniņiem citi skatās filmas, citi klausās mūziku – es divas stundas norukāju šahu.

– Kas šahā īpašs?

– Šahs ir maģija, jo tu nezini, ko gaidīt. Jebkura spēle ir jauna, tā neatkārtojas, kaifs ir meklēt jaunus risinājumus. Bet vislielākais gandarījums ir pieteikt matu.

– Bobslejistus esi izaicinājis šahā?

– Ar dakteri Jāni Kaupi, Intaru Dambi un Jāni Jansonu esmu spēlējis. 

– Matu izdevās visiem pieteikt?

– Jā, jā. (Smejas.)

– Starp citu, vācu lielmeistars Hanss Rē ir teicis, ka šahs ir tā vērts, lai izniekotu savu dzīvi.

– Jā, jo citiem varbūt videospēles sniedz kaifu, kamēr es labās sajūtas atrodu šahā. Ielieku kādam matu un man ir prieks. Bet, kad zaudēju, ir, par ko padomāt, un ir arī dusmas.

– Tu redzi gājienus uz priekšu?

– Es skatos uz priekšu. Visus gājienus nemaz necenšos pētīt. Es nespēlēju tādu šahu, kurā viena spēle ilgst divas stundas. Man patīk šahs, kurā uzvarētāju noskaidro 10 minūšu laikā.

– Kam, tavuprāt, dzīve ir domāta?

– Tā ir liela mācību stunda. Gan jau katrs nojauš, kas viņam ir jāiemācās. Ja vēl nenojauš, tad nojautīs. Reizēm varbūt mums ir vairāk jādarbojas un mazāk jādomā.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada aprīlī.