Rīga +3°C 
IESĀKUMĀ IR KOKS
Kokli savā ziņā var saukt par vienkoci. Senatnē to, līdzīgi kā abriņu, laivu vai šķirstu, izgreba no viena koka gabala. Un arī mūsdienās ir līdzīgi – kokles ķermenis top no viena paša dēļa. Jau no izvēlētās koku sugas vien zināmā mērā atkarīgs, kāda būs kokles skaņa. Katram kokam tā ir sava. Trimdas kokļu darinātājs un pētnieks Konstantīns Dravnieks koku balsis savulaik raksturojis šādi: «Liepas koka – maiga, dzidra un skanīga kokle. Tas nav skaļuma, bet ilgstošs un dziedošs tonis. Ozols dod koklei dobju, spēcīgu un paskaļu tembru. No kļavas koka darinātas kokles ir ar stipru rezonējošu skaņu. Grūti grebjamas, blīvās šķiedras dēļ. Kļavas kokā darinātās ieteicamas ansambļiem, kur nepieciešams skaņas stiprums, īpaši deju grupu pavadījumiem. Tāpat kļava ir ļoti izturīgs instrumenta materiāls. Ābeles koks dod apmēram to pašu tembru, bet acij tīkamas ir šī koka šķiedras, tāpat mīlīgais gludums, ja kokli nelako. Vītola koks nav smādējams, pat vēlams, ja mājas grib turēt vairākas kokles. Vītola koklēm ir īpatnēji maigs tonis. Pati koklīte ātri vien saliecas līka, tādējādi var no viņas veidot šūpojošu toni, ja iemanās spēlējot loku stiept un atlaist. Tā neplaisā viegli. Egle ir ļoti skanīgs materiāls, bet reti atrodams ar īpašībām, kas neļautu koklei saplaisāt pa mīksto šķiedras daļu.»
Kārlis Lipors savas kokles lielākoties gatavo no priedes un egles, «jo skuju koks ir skanīgāks», dažas arī no liepas. Liepas skaņa ir klusāka un maigāka, cietajiem kokiem – smagāka. Tomēr katras kokles īsto skaņu var uzzināt tikai tad, kad kokle ir gatava. Pat tad, ja no viena un tā paša dēļa darinātas divas vienāda izmēra un vienādi apstrādātas kokles, katra no tām skanēs citādi. Jo kaut nedaudz atšķirsies koka šķiedras. Protams, ne katra auss šo atšķirību sadzirdēs.
Vienai koklei vajadzīgs vismaz metru garš gabals bez zariem, plaisām un sveķiem.
Kārlis pats gan mežā neiet un koklei piemērotus kokus nemeklē. Tomēr arī «gluži katrs parasts dēlis koklei neder, un izvēlēties īsto nav viegli. Vienai koklei vajadzīgs vismaz metru garš gabals bez zariem, plaisām un sveķiem, jo katrs šāds defekts traucē gan kokles izgatavošanai, gan skaņai. Skatos arī, lai šķiedra būtu smalkāka un vienmērīgāka. Nu jau darbojas intuīcija, kas, paņemot rokās koku, saka – jā, šis būs un skanēs. Bet gadās arī tā, ka kādreiz paņem sešmetrīgu dēli, un beigās no tā iznāk tikai viena koklīte, viss pārējais materiāls instrumentiem neder.
Esmu ņēmis gan svaigi zāģētus, gan sausus dēļus. Piemēram, pašlaik man ir materiāls, ko savulaik esmu pircis, kaltē izžāvētu. Bet tik un tā tas arī pie manis ir jau sešus gadus nostāvējies, un tikai no tāda es gatavoju kokles.»
KĀ TOP KOKLE
«Vispirms uz dēļa uzzīmēju aptuvenu topošās kokles formu. Manām koklēm tās ir divas – tuvāka nosacīta trīsstūra formai ir Kurzemes kokle, bet tā, kurai aiz stīgu tapiņās vēl turpinās dēlītis jeb spārns, – Latgales. Formu un lielumu galvenokārt nosaka stīgu garums. Nevar izvēlēties darināt īsāku vai garāku, kāda vien ienāk prātā. Piemēram, īsāka uzreiz skanēs par veselu oktāvu augstāk.»
Aptuveno kokles formu uzreiz izzāģē no lielā dēļa. Sākumā mēģinājis vispirms izdobt un izzāģēt pēc tam. Tā gan bijusi kļūda, jo zāģēt tad, kad kokles ķermeņa sieniņas plānas un tāpēc tā kļuvusi trausla, ir daudz grūtāk. «Sākumā, kad tikai sāku darināt kokles, visu darīju ar rokas darbarīkiem, kaltiņiem, bet tagad pirmapstrādei izmantoju elektriskos instrumentus. Es kaļu no dēļa augšas vai apakšpuses, bet muzejā redzētas arī seno meistaru darinātas kokles, kam dobums kalts no dēļa sāna.
Pusgatavu kokli, kam tikai aptuveni izkalts dobums, atkal pusgadu vai gadu glabāju dzīvoklī, istabas temperatūrā, un tikai tad turpinu. Izkaļu plānākas maliņas – tā, lai paliek tikai 3–4 milimetri. Tas ir smalks darbs, kas prasa lielu precizitāti. Viena neuzmanīga kustība, un kokles ķermenī būs caurums! Tad ievietoju skaņu dēlīti jeb skaņgaldiņu, kas nosedz dobumu kokles ķermenī. To var vienkārši uzlikt un nekādi nenostiprināt – uzvelkot stīgas, dēlītis piespiedīsies, nospriegosies un paliks vietā. Tomēr es dēlīti pielīmēju, lai pavisam droši un stabili. Redzēts, ka senāk meistari skaņu dēlīti arī pienaglojuši ar smalkām nagliņām.
Lai kāda materiāla būtu kokles ķermenis, skaņu dēlītis parasti ir no skanīgajiem skuju kokiem – egles un priedes. Gan skaņai, gan skaistumam dēlītī ir caurumiņi. To lielums uz izvietojums nedaudz ietekmē arī skaņu. Es esmu konservatīvāks un lielākoties izmantoju latvisko saulīti. Bet var jau tos kārtot arī modernākā stilā.
Tad kokli noslīpē, var arī nedaudz ietonēt un nolakot. Tam izmantoju mūsdienu materiālus. Jauniešu vidū diezgan pieprasītas ir arī melnas kokles. Esam taisījuši arī baltu – nevis viegli beicētu, bet tiešām pilnīgi baltu kokli. Un, protams, arī modernajā pelēkajā tonī. Bet reiz kāda kundze pasūtīja sev sarkanu kokli – tāda gan nebija darināta nevienam. Taču, kad viņa ieradās tai pakaļ – sarkanā mētelī, sarkanos zābakos un pat sarkanās zeķēs –, uzreiz bija skaidrs, ka tieši tāda kokle viņai vajadzīga.»
STĪGAS UN TAPIŅAS
Senos laikos kokles stīgām izmantotas dzīvnieku zarnas, un tās skanēja klusāk. Mūsdienās gan stīgas ir tikai metāla, un koklei izmanto klavieru stīgas. Lai gan ar neskolotu aci un pirkstu nevar pamanīt, bet tās ir četru izmēru – piemēram, 11 stīgu koklei divas garākās ir arī resnākas un tad pa trim triju izmēru tievākām. Lielākoties tiek gatavotas kokles ar 11 stīgām, bet stīgu var būt gan mazāk, gan arī vairāk. Jo vairāk stīgu, jo vairāk iespēju izspēlēt plašākas melodijas.
«Etnogrāfiskajām koklēm ir bijušas koka tapiņas,» stāsta Kārlis. «No koka ir arī atslēdziņa, ar kuru, pagriežot tapiņas, stīgas var palaist vaļīgāk vai pievilkt stingrāk un uzskaņot kokli. Tapiņām vajadzīgs cietāks koks nekā pašai koklei – osis, kļava, daudz izmantoju arī mūsu pašu dārza ābeli, kas izkalst gandrīz tik cieta kā akmens. Citi izmanto pat ozolu. Man patīk viendabīgāka struktūra, kā, piemēram, kļavai, kur nav cietu izteiktu šķiedru un mīksto daļu. Osim un ozolam struktūra ir ļoti neviendabīga. Lai gan tas nav tik viegli izdarāms, pieaudzis cilvēks lēnā garā var tapiņas pagrozīt. Taču kokles spēlē arī ļoti daudz bērnu, un viņiem tapiņu grozīšana ir pārāk grūts uzdevums. Turklāt mitrumā piebriedušās koka tapiņas mēdz iesprūst un tiešām nav vairs izkustināmas. Ja tām ķeras klāt ar spēku, tapiņas nolūst un jānes pie meistara dakterēt. Lai gan atspriegošanai pietiktu ar nelielu viltību – tapiņas ir konusa formas ar resnāko galu apakšā – pietiktu nedaudz uzsist no augšas, un iesprūdusī tapiņa kļūtu vaļīgāka.
Lai būtu vieglāk grozīt, izmantojam metāla tapiņas, un arī atslēdziņas gals ir metāla un mazliet līdzinās muciņas tipa uzgriežņu atslēgai. Turklāt metāla tapiņas nenostiprina tieši mīkstajā kokles kokā, piemēram, priedē, bet izurbj caurumu, kurā iedzen cieta koka, piemēram, dižskābarža, puļķīti, un tikai tajā – metāla tapiņu. Tā nu sanāk, ka
vienā koklē satiekas pat veseli trīs koki – viens ķermenī, otrs skaņu galdiņā un trešais tapiņās.
Bet pirms gadiem desmit ieviesām inovāciju – izmantot ģitāras stīgu spriegotājus. Tiem katrai stīgai un katrai tapiņai ir pašai savs slēdzis. Tos ir pavisam viegli grozīt, un arī uzskaņot iespējams ļoti precīzi. Lai gan šādu kokli spēlēt ir ļoti ērti un parocīgi, īsteni folkloristi tomēr priekšroku dod autentiskajām koka tapiņām. Un pavisam mūsdienīga nianse – arī koklē iespējams iebūvēt skaņas noņēmēju un pieslēgt to pastiprinātājam, tā vēl vairāk paplašinot kokles iespējas.»
SKAŅAS NOSLĒPUMS
«Taču to, kāda tieši būs kokles skaņa, iepriekš nevar paredzēt, un nevar arī pasūtīt. Ļoti bieži cilvēks izdomā, ka viņam vajag tādu. Viņam uztaisa tādu, kā viņš izdomā, un tomēr tā neder. Pēc pasūtījuma izgatavot kokli īsti nevar, un tie, kuriem vairāk interesē skaņa, noteikti izvēlēsies kādu no gatavajām. Paspēlēs vienu, otru, vēl kādu, līdz atradīs sev tīkamāko. Ja svarīga ir krāsa un forma, var drošāk pasūtīt kokli tieši sev. Tomēr arī tad mēdzu darināt uzreiz divas – lai gan ļoti līdzīgas, no viena un tā paša dēļa darinātas, tomēr katra skan citādi. Un arī otra bez saimnieka nepaliks un savu cilvēku satiks.
Turklāt kokles īstā skaņa atklājas tikai ar laiku – pēc nedēļas, mēneša vai ilgāka laika –, nevis tikko svaigi uzbūvētai.
Un arī vēlāk skanīgāka tā kļūst tieši spēlējot. Var teikt arī tā, ka koks saglabā informāciju par skaņu. Un otrādi – ja kokle ir pamesta novārtā un ilgāku laiku neviens nav to spēlējis, tā arī sliktāk skanēs. Tad daudz un skaļi jāspēlē, lai tā atkal atgūtu balsi. Tas jau nav mūsu atklājums, to zināja jau senatnes slavenie vijoļu meistari – vajag daudz un skaļi spēlēt, un tad koks saglabā informāciju.
Koks dzīvo līdzi arī gaisa mitruma maiņām – sausumā saraujas mitrumā izplešas –, un līdz ar mitrumu mainās arī skaņa. Tāpēc topošā kokle pēc iespējas labāk jāizžāvē, jo spēlēta jau tā lielākoties tiks sausumā – telpās. Daudzi spēlē arī ārā, bet nevienam instrumentam lieks mitrums nepatīk. Ir gadījies, ka kāds paņem kokli līdzi laivu braucienā. Pirmajā dienā skan labi, pēc tam vairs ne, jo instruments jau ir mitruma piesūcies. Arī koka tapas, kas tur stīgas, mitrumā uzbriest, ieķīlējas, un kokli vairs nevar uzskaņot. Bet, kad atbrauc mājās un izžāvē, kokle atkal skan!»
Šajā vietā ļoti gribējās citēt rindkopu, ko atradu, gatavojoties tikties ar meistaru. «Kad būsi kokli izgrebis, ar savu zināšanu pārbaudījis, pēc tam izrotājis, tā sakot, tai viņas ģīmi devis, stīgas uzvilcis, kādas pāris nedēļas tāpat paskandinājis, tad sāc spēlēt. Lai nu kā būs iznācis, nesadauzi to gar paksi, glabā to. Arī šķietami vai īsteni neizdevušās koklītes dziesmā kādreiz atradīsi savu jaukumu, ja tā būs īstā reize, kad abi uz viena toņa skaņoti gadīsities…» To esot teicis kāds no Latvijas laiku kokļu meistariem Heņķis, un 1965. gadā laikrakstā Latvija Amerikā publicējis mākslinieks Leonards Linauts.
PAŠU MĀJĀS UN VISUR PASAULĒ
Liporu darinātās kokles skan daudzos folkloras ansambļos, satiekas festivālā Baltica, tradicionālajās Pasaules koklētāju nometnēs Kocēnos, kur koklētājus pulcina Laima Jansone. Tās diezgan daudz iznācis sūtīt uz Angliju, ASV, Kanādu, pat Austrāliju un Jaunzēlandi – visur, kur dzīvo un kokles spēlē latvieši. Savukārt Japānā, Kobē, pat ir veikaliņš, kur pārdod mūsu kokles. Tā saimniece Akiko Mizoguči ir vairākkārt ciemojusies Latvijā, iemācījusies valodu, un savā veikaliņā Subaru – viena no šā vārda nozīmēm ir satikšanās, sadarbība – piedāvā ne tikai kokles, bet arī citus latviešu amatnieku darinājumus, rīko meistarklases. Protams, arī pati spēlē kokli un pat ierakstījusi un izdevusi latviešu tautasdziesmu disku.
Taču Liporiem viss sākās nu jau tālajā 1990. gadā, un, kā Kārlis stāsta, pie tā vainojams vecākais dēls Edgars.
Edgars Lipors, tagad aktieris, muzikants, multimākslinieks. Vīru kopas Vilki, danču mūzikas grupas Trejdeviņi un folkgrupas Vīrs un vārds muzikālais vadītājs. Toreiz viņš vēl mācījās vidusskolā. «Edgara vēstures skolotājs bija īpaša personība – Odisejs Kostanda. Skolā bija nodibināta folkloras kopa, ko vadīja folklorists Andris Kapusts. Viņi tur dziedāja un spēlēja. Andris atnāca ar kokli, un, tā kā Edgars jau bija mācījies mūzikas skolā klavieres spēlēt, tad izdomāja, ka viņam arī vajag kokli. Labi, iesim uz veikalu, nopirksim! Tajā laikā Rīgas mūzikas instrumentu rūpnīca ražoja klavieres un arī kokles. Bet tās tika gatavotas kā kastītes – salīmētas no atsevišķiem dēlīšiem. Un Edgars uzreiz teica, ka tāda gan nederot. Nu, ja neder, tad neder. Tad nebrauksim uz veikalu un domāsim, kur citur atrast to kokli. Edgars centās pierunāt, lai kokli uztaisu pats. Es atgaiņājos, ka neesmu taču ne muzikants, ne kokamatnieks un neko no tās lietas nesaprotu. Visu mūžu nodarbojos ar dzelžiem – biju auto remonta meistars –, un pagāja kāds laiks, līdz pamatīgāk iepazinu kokus. Bet, kamēr mēs tur tā ķīvējāmies savā starpā, Edgara vectēvs, kurš arī pats spēlēja vijoli, paklusām kokli bija uzmeistarojis un 18. novembrī puikam uzdāvināja. Apskatīju, kas sanācis, un man likās, ka es tomēr varētu izdarīt labāk. Tagad jau ir daudz vienkāršāk – var atvērt Youtube un sameklēt visvisādus padomus, arī kokles izgatavošanas tehnoloģiju. Kad sāku, tādas iespējas nebija, visu nācās izgudrot pašam. Ķērāmies klāt, un nākamajā gadā pa abiem ar Edgaru paši uztaisījām savu pirmo kokli. Viņam vēl tagad ir abas – gan opapa, gan mūsu pašu pirmais darinājums, bet visbiežāk viņš spēlē desmit stīgu kokli, kas tapusi ap 1995. gadu. Toreiz atlika tikai aiziet uz folkloras pulciņu ar jauno kokli, kā uzreiz arī draugiem tās vajadzēja, un mēs centāmies viņiem palīdzēt. Kokļu meistari esam visi trīs – arī jaunākais dēls Uldis. Es domāju, ka aizvadītajos 30 gados tapuši jau vairāki tūkstoši kokļu.»
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
