Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Konsultē vēsturnieks Agris Dzenis un arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns.
Elka birzs un aptiekāra stāsts
Reiz Elka birzs bija liels, neskarts mežs, kur varēja medīt, bet tagad palikusi vecu liepu audze un krūmājs abās pusēs Kuldīgas–Aizputes šosejai pie Ķoniņciema. Vēsturnieks Agris Dzenis stāsta, ka ceļš caur birzi izbūvēts tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados (saglabājušies stāsti, cik neganti un neizskaidrojami ceļa būves laikā lūzusi tehnika), bet
līdz tam tur baidījušies pat iet un ne tik vien lauzt vai cirst, bet pat salasīt žagarus.
Tagad Elka birzs ir kultūrvēstures piemineklis. Skaidrs, ka tagadējās vecās liepas nav viduslaiku liepas – taču to atvases gan!
Par šo birzi rakstītajos avotos saglabājies spilgtākais no mūsu svēto mežu vēstures stāstiem. Pasakas cienīgs! 1585. gada Ziemassvētkos Ķoniņciemā nakšņojis Kēnigsbergas aptiekārs Reinholds Lubenaus. Ciems atradās pie Livonijas – Prūsijas lielceļa, un ķoniņi jau viduslaikos bija uzbūvējuši tādu greznību kā lielu viesu māju, kur ceļiniekiem pārnakšņot. Vietējie aptiekāru uzaicinājuši līdzi uz svinībām, un redzēto viņš pēc tam aprakstījis tā: «Tā kā bija Ziemassvētku diena, viņi devās medībās savā svētajā mežā, kurā citādi visu gadu nenogalina nevienu dzīvnieku, nedz arī cērt kādu nūju; samedītām stirnām, briežiem, un zaķiem novilka ādu, gaļu izcepa, novietoja uz gara galda un ap galdu salipināja daudz vaska svecīšu par savu vecāku, senču un bērnu un radinieku dvēselēm, un pēc tam, stāvēdami un uz priekšu un atpakaļ iedami, ēda un dzēra un piedāvāja arī mums; vēlāk atnesa tukšu alus mucu un sita pa to ar divām rungām, un sievas un vīri dejoja ap galdu, tāpat arī bērni; tas ilga visu nakti. Kad nu visi gāja gulēt, viņi lūdza mūs ēst un ņemt arī līdzi, kas tīk; jo viņi atlikušo neēda, bet suņi to aprija; viņi arī neņēma no mums nekādu maksu par apēsto.» Agris Dzenis stāsta, ka aptiekārs redzējis spilgtu pagānisko tradīciju – senču kultu un veļu mielastu. Turklāt tas darīts atklāti, nebaidoties no represijām. Baltiem un somugriem tā bijusi izplatītākā no pagāniskajām tradīcijām un, starp citu, savā veidā saglabājusies līdz mūsdienām – kā kapusvētki.
Pēc nostāstiem Ķoniņciema Elka birzī katru māju saimniekiem bijusi sava liepa vai goba kā sargātāju garu mājoklis, bet birzs vidū – akmens altāris, kur ziedoti sīpoli, jēri, kazlēni un vārpu kūļi Lauka, Ūdens un Meža mātei. Vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Ķoniņciema saimnieces veļu laikā nesušas uz liepu dobumiem ēdienu gariņiem. 1919. gadā Elka birzī augušas divpadsmit resnas, savērpušās liepas ar kupliem zariem un lieliem dobumiem.
Ja ar šo liepu zariem kāds kurināja plīti, māja nodegusi, ja cirta Elka kokus, ciemā izcēlies ugunsgrēks vai mistiski miris pats cirtējs.
Vēl nesen, deviņdesmitajos gados, vietējie centās svētbirzi sakopt, tāpēc izzāģēja nokaltušos zarus – bet pēc tam mistiskā kārtā miruši daži vietējie cilvēki. Arī arheologam un kultūrvēsturniekam Jurim Urtānam ir sava pieredze, kā Elka birzs filmēšanas laikā lūza tehnika: «Tad es piesēdu un pie sevis tā kā runāju, tā kā domāju, ka mēs te pafilmēsim, neko neņemsim un citu neko nedarīsim.» Un pēkšņi viss sakārtojies un izdevies.
Valsts aizsardzībā kā arheoloģijas piemineklis iekļauti arī pārpalikumi no citas, Lažas Elka birzs. Un kā tad Pokaiņu mežs? Agris Dzenis nosmaida, ka to, visdrīzāk, veidojuši dabiski, šļūdoņu sabīdīti akmeņi. Juris Urtāns bilst, ka daļa akmens kaudžu tomēr ir ļoti senas lauksaimniecības liecības, turklāt pie meža atrodas pilskalns un arheoloģiskie senkapi.
Pilna Kurzeme
Vēstures liecības par svētmežiem Latvijā saglabājušās kopš 13. gadsimta, taču gan jau tie pastāvēja arī pirms tam. Kā stāsta Juris Urtāns,
folklora, vietu nosaukumi un vēstures dokumenti glabā atmiņas par aptuveni 40 svētmežiem un upurbirzīm tagadējā Latvijas teritorijā,
galvenokārt Kurzemē un Vidzemē. Bet vēl daļa pagaisusi bez pēdām. Koki ir dzīvi organismi, tie aug, iet bojā, pārveidojas, taču svētajos mežos parasti bija kāda centrālā vieta – liels koks, paugurs vai akmens, kas saglabājās ilgāk. Tā Elkukalnā atradies ziedojumu akmens ar iedobi, svētmežā Ezernieku tuvumā milzīgs ozols, kas izrotāts ar koka dieviņiem, svētmežā pie Birzgales – akmeņu kaudze. Var spriest, ka svētie meži bijuši gan īsti meži, gan nelielas birzis, un nereti atradušies pakalnu virsotnēs, lai būtu redzami no tāluma. Svētajos mežos galvenokārt auguši ozoli un liepas un bieži vien arī reti augi, kādu nebija parastajos mežos.
«Apmēram 13. līdz 16. gadsimtā tie tiešām bija lieli meži ar daudzveidīgām koku sugām, kas vācu valodā rakstītajos dokumentos tika saukti par mūžamežiem. Vēlāk rakstītajos avotos tos jau nosauc par nelielākiem mežiem, tādiem kā pamežiem,» stāsta Agris Dzenis. Izrādās, Livonijas ordenis viduslaikos nebūt nepostīja svētos mežus kā pagāniskās svētvietas, gluži otrādi.
«Ilgu laiku šie meži tika respektēti, un dokumentos šis aizsargājamais statuss tika uzsvērts.
Tajos nedrīkstēja cirst malku, neko lauzt un neko no turienes ņemt. Un svētie meži nevarēja atrasties neviena īpašumā. Vēlāk gan tas mainījās,» stāsta vēsturnieks.
Rakstos Kurzemes svētie meži pirmoreiz minēti 1252. gada oktobrī, kad Kurzemes bīskaps Hermanis un Vācu ordeņa virsmestrs Eberhards no Zainas vienojas par draudžu izveidošanu un priesteru apgādi. Šajā dokumentā teikts, ka jaunizveidoto draudžu priesteru cirsmām jābūt kopīgām ar draudzi, izņemot mežus, kas kādreiz dēvēti par svētiem. Svētmežus nedalīja un nepārdeva!
Ir svētmeži, par kuriem vietējie saglabājuši nostāstus, taču daudzviet iedzīvotāji tā mainījušies, ka kāds var pat nenojaust, ka stāda kāpostus senā svētvietā. Svētmežiem bijusi pilna Kurzeme. Pie Dzintares pilskalna, pie Krotes, pie Sabiles… 1301. gada februārī Kurzemes bīskaps Burhards noteica robežas Cērendes zemē, un aprakstā minēts Āraldes svētais mežs tagadējā Basu ciema apkārtnē. Citā, 1422. gada zemju robežu aprakstā rakstīts: «Starp Tārgali un Koli ir liels akmens; no šī akmens robeža iet līdz svētajam mežam, kur guļ liels akmens ar iekaltu liliju.» Daži robežu apraksti līdzinās pasakām – akmens, kur iekalta lilija, akmens, kur iecirsts krusts, koki ar iekaltām krusta zīmēm…
Dažkārt mežam bija savs vārds. Tā 1462. gadā Livonijas ordeņa mestrs Johans izlēņoja Johanam no Brinkes zemi Ventspils pilsnovadā pie Kortejāres ciema – tur bija svētais mežs, saukts Varinge. Pie cita ķoniņu brīvciema – Dragūnu ciema – atradies mežs, kas saukts par Elkavalku. Seno gotu valodā vārds elks apzīmē svētnīcu, sargājamu un neaizskaramu vietu un valks – lēnu strautu. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados vēsturnieks Edgars Dunsdorfs Zviedrijas valsts arhīvā starp Livonijas ordeņa dokumentiem atrada arī Dragūnu svētā meža plāna uzmetumu, kas tapis 15. vai 16. gadsimtā.
Iespējams, tas zīmēts, lai ievērotu svētā meža robežas un nejauši nenodarītu tam kaitējumu.
Laika gaitā svētmeži sāka savu neaizskaramību zaudēt. 1476. gadā tika pārdots tagadējā Talsu novada Letu ciema svētais mežs pie Gravu mājām netālu no Galtenes svētavota. Gravu mājas ir saglabājušās, arī avots, kuru joprojām uzskata par dziedinošu, un ap avotu saglabājies diezgan vecs, lai gan pēdējā laikā izzāģēts mežs – varbūt reiz tas bijis Gravu svētmežs? Pēc viduslaiku aprakstiem iespējams atrast arī citus svētos mežus, taču neviens to ar mūsdienu metodēm nav darījis.
Ko īsti Kurzemes svētajos mežos darīja? Agris Dzenis teic, ka vēstures ziņas saglabājušās par senču kultu. Ticams, ka kurši tur veikuši arī mirušo dedzināšanu un apglabāšanu. Kuršu ķoniņiem bija saglabāts senais baltu priekšstats, ka svētie meži ir vārti uz viņsauli, kur veļi noteiktā laikā var atgriezties, nesot svētību dzīvajiem. Kad Kurzemē ienāca luterticība, nežēlastībā krita arī līdz tam saudzētie svētie meži, un 16. gadsimtā sāk aizliegt gan apglabāšanu mežos, gan mirušo mielastus.
Labrīt, liepiņ, kā klājas?
Citādi ir ar Vidzemes un Latgales svētmežiem, kur, visticamāk, nekāda sadedzināšana nav notikusi, teic Juris Urtāns. Ko tad tur darīja? Latviešu vēsturnieks un arheologs Eduards Šturms raksta par 1725. gada jezuītu mūku ziņojumu par vietējiem latviešu zemniekiem, kas māņticībā pielūdzot dzīvos kokus. Tiem nesot dāvanas, piemēram, vaska gabalus, senas naudiņas un olas, ko aprok pie koku saknēm – vīrieši pie ozolu, sievietes pie liepu saknēm. Un savas lūgšanas izsaka apmēram tā: «Labrīt, liepiņ, kā klājas? Še es atnesu tev cienastu. Neaiztiec tu manus lopus un cilvēkus, neaiztiec mūsu veselību un nekādu nelaimi nedod!» Pēc tam turpat mežā tiek sarīkots mielasts.
Folklora stāsta, ka Kurzemē Ilmades birzī pielūdza garus, Daugavas krastā pie Garakmeņu mājām divi priesteri uzturēja svēto uguni, Ezernieku tuvumā pie ozola nolika ziedojumus un zīlēja nākotni.
Svētmežu bija gana – Jaungulbenes svētais mežs, kur nedrīkstēja ne medīt, ne cirst; Dzērves birzs Cīravā; svētmežs pie Jaungulbenes Ušura ezera, no kura 19. gadsimtā bija atlicis tikai viens Pērkona ozols; Svētā birzs pie Bērzaunes; svētozoli Krapes Cebēnos, Valmieras Elku saliņa.
Augstrozē saglabājušies trīs Liepleju elka ozoli, bet par Puikules mežu stāsta spoku stāstus.
Kad svētie meži sāka izzust, aizvien biežāk to vietā palika viens svētais koks, bieži vien māju tuvumā, kur nesa dāvanas mājas kungam vai gariņiem. «Vidzemē zināmie mājas kungi arī saistīti ar senču kultu, kas pārnests no mežiem uz mājām, rijām vai atsevišķiem kokiem. Senču kults bija ļoti svarīgs, jo senči glabāja zināšanas,» stāsta Agris Dzenis.
Pienāca laiks, kad gan svētajiem mežiem, gan svētajiem kokiem sāka klāties pavisam skarbi. Zemgalē, kur lauki tika ļoti intensīvi apsaimniekoti, svētie koki izzuduši visātrāk. Arī trūcīgajā Latgalē mežus izcirta, tomēr jezuītu ziņojumi parāda, ka vēl 17. un 18. gadsimtā svēto koku un mežu bija daudz. Taču tad sākās cīņa ar māņticību – sūdzējās, ka vietējie iedzīvotāji esot velna kalpi, jo pielūdz kokus un viņiem ir birzis, kur starp Lieldienām un Miķeļa dienu tie ziedo saviem dieviem. Jezuītu ziņojumi min, ka dažviet Latgalē un tagadējā Sēlijā izcirsti desmitiem svētkoku! Koki krita arī Vidzemē. Kad 19. gadsimta otrajā pusē sāka pierakstīt folkloru, svētie meži jau bija aizgājuši nebūtībā, atzīst Juris Urtāns. Tomēr sajūta, ka meži un koki ir kas īpašs un sargājams, daudziem nav pazudusi joprojām…
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
