Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Viss tomēr notiek tā, kā tam jānotiek. Šogad, meklējot ceļojuma galamērķi, uzskrēju virsū piedāvājumam uz Afganistānu ceļot kopā ar pasaules apceļotāju Viesturu Saldavu. Pēc īsām pārdomām un pārrunām ar ģimeni, tika iegādātas aviobiļetes, un piedzīvojums varēja sākties.
Norādes par ceļojumu bija īsas: vispirms lidojam uz Dubaiju, nokārtojam vīzu un tad – uz Kabulu. Sievietēm visu ceļojuma laiku jānēsā apģērbs, kas nosedz visu ķermeni un matus. Iesākumam der kleita un šalle, jo Kabulas tirgū būs iespēja tikt pie musulmaņu tradicionālās kleitas abaya.
Detaļas par vīzas iegūšanas procesu paliek Viestura ziņā. Kad Dubaijā saņemam pases ar 300 eiro vērtu dārgumu, ir skaidrs, ka ceļojums notiks. Šis bija pēdējais šķērslis nokļūšanai Afganistānā. Dubaijas lidostā saģērbjamies atbilstoši norādēm un gaidām lidmašīnu. Lidojam ar Afganistānas vietējo aviokompāniju Kam Air, lidmašīna izskatās pieredzējusi, bet serviss labs, 2 stundu un 45 minušu lidojumā tiek piedāvāts ēdiens un dzērieni. Bezalkoholiski, protams.
Kabulas lidostas respekts
Mazliet pēc pulksten 6 rītā nosēžamies Kabulā. Ir milzu respekts pret visu apkārt notiekošo. Nezinu, vai bailes, bet nav tā, ka gribās klaigāt, jebkādā veidā izcelties. Mugura ir taisnāka nekā skolas solā blakus skolotājam ar rādāmkoku. Lidostā – atsevišķi lodziņi sievietēm, vīriešiem un aizklāti bunkuri sievietēm, kas nēsā burkas – musulmaņu apģērbu, kas pilnībā nosedz seju, acis un augumu. Dāma rūpīgi izpēta manu pasi, ielīmēto vīzu sadaļā – bērni.
Izšķirsta visas lapas un pat mazliet pasmaida, kad ierauga manus blondos matus pases foto.
Dāma nofilmē vai nobildē seju, ieliek zīmogu un novēl: «Have a good time!»
Pēc pasu kontroles, kas ilga tikai dažas minūtes, atceros, ka tikšana Amerikā prasīja vismaz trīs stundas. Tāds atmiņu uzplaiksnījums, ko pārtrauc nesaprotama valoda, kas nāk no kāda afgāņa ar pastieptu roku. Uz manu izbrīnīto seju seko teksts: «Passport, please!»
Te pirmo reizi apzinos, cik ļoti mūsos ieaudzinātas bailes no šiem cilvēkiem. Tumšas, gandrīz melnas acis un bārdas, lakati un saulainā vējā aprautas, raupjas sejas. Tas viss manī aktivizē kādu beznosacījumu refleksu, ka jābaidās – līdzīgi kā braucot mašīnā garām policistam, uzreiz iztaisnojas mugura.
Atrauju roku un visā lidostas haosā uzrodas kāds angliski runājošs vīrs, kurš aicina pie cita lodziņa, kur jāsaņem atļauja būt Afganistānā – te jānorāda vietējā gida tālruņa numurs, adrese, kur uzturēsimies, ieceļošanas un atpakaļceļa biļetes. Te nu ļauju darboties Viesturam, tikmēr pati sāku pētīt apkārtni. Ieraugu milzīgu talibu karogu, kas noplukušā kabinetā izkārts blakus karogam ar uzrakstu Interpol. Izskatās tik nepareizi, ka gribas to nobildēt. Atceros vēl vienu iepriekš saņemtu norādi – bildēt drīkst, bet atklāti. Nedrīkst bez atļaujas fotografēt talibu kaujiniekus, sievietes un bērnus. Saņemu visu rīta drosmi un nobildēju James Bond vērto skatu. Nebija jāgaida ilgāk par pāris sekundēm, līdz apkārt sākās rosība – tika atrasts angliski runājošs talibs, kurš palūdza telefonu un izdzēsa bildi. Kungs bija vairāk nekā laipns, smaidīja un paskaidroja, ka lidostā bildēt aizliegts. Labāk bildes izdzēst, lai nerodas problēmas. Viņš vēlas, lai es te jūtos droši un ērti…
I LOVE AFGHANISTAN
Kad viss nokārtots, nepareizie foto izdzēsti un tiekam ārā no lidostas, ieraugu milzīgu Afgani Cola (aka Super Cola) reklāmu un uzrakstu «I 🧡 Afghanistan». Maksimāli tūristiski pacentušies, bet jāsaka uzreiz, ka visa ceļojuma laikā redzējām vēl precīzi vienu tūristisku objektu! Izejam cauri vēl pāris drošības pārbaudēm un Open space uzgaidāmajā telpā satiekam mūsu gidus. Vīriem nenosakāms vecums, viens izskatās ap 35, otrs – pēc pilnīga pusaudža. Vecākais ar turbānu galvā runā ļoti labā angļu valodā, viņu sauc Noor, kas tulkojumā nozīmē gaisma. Viņam, izrādās, ir 28 gadi, un viņš strādā par gidu angļu valodas prasmju dēļ. Viņam bijusi iespēja mācīties angļu valodu, un, kad 14 gadu vecumā beidzis valodas kursus, angliski runājis labāk par skolotājiem universitātē. Otrs mūsu gids ir Hamids, kuram ir 25 gadi. Viņš ātri vien atbrīvo sievietes no somām un ar platu un sirsnīgu smaidu, neskatoties acīs, sveic mūs ar ierašanos.
Sakāpjam busiņā, kuru rotā dažādi slavinoši uzraksti – VIP, Super Toyota, King of the Road 2025. Man iepriekš nebija ekspektāciju par Afganistānu, esmu cilvēks, kurš neskatās treilerus pirms filmas un nelasa izrāžu aprakstus pirms iešanas uz teātri. Man kā, iespējams, lielākajai daļai cilvēku Afganistāna asociējās tikai ar karu, ieročiem, tuksnesi, teroristiem un 9/11. Varbūt tieši tāpēc esmu pārsteigta par Āzijas sajūtu visapkārt. Sākot ar haotisko, bet savā veidā strukturēto satiksmi, troksni, kurā nav iespējams nodalīt kādu konkrētu skaņu, ļaužu masām un pat tuktukiem, kurus noteikti nedomāju te satikt, un beidzot ar putekļaino gaisu.
Nesauc to par sapni, sauc to par plānu!
Mūsu plāns ir divas dienas pavadīt Kabulā un tad doties uz Nuristānu – noslēgtāko Afganistānas reģionu valsts austrumos. Ceļojumam kopā paredzētas 11 dienas, no kurām divas tiek pavadītas ceļā, tāpēc laiku lieki netērējam un, tiklīdz somas noliktas viesnīcā, dodamies uz Kabulas tirgu. Viesnīcu apsargā bruņoti vīri, durvis ir slēgtas, un ieeju grezno lidostu cienīgs detektors – skeneris. Lai arī ko tur pārbauda, tas pīkst visu laiku, un, ņemot vērā, ka vīrieši sievietēm pieskarties nedrīkst, mana pīkstēšana nevienam nekādu interesi neizraisa. Pati viesnīca – ļoti vienkārša, viss gandrīz funkcionē, bet nolietojuma pazīmes un mazliet neveiklus centienus ieviest eiropeisku kārtību nevar nepamanīt.
Kā pazust tirgus haotiskajā kārtībā?
Kabulā nav tirgus. Visa Kabula ir tirgus. Tas sadalīts sektoros, kur tirgo gaļu, apģērbus, Made in China asortus. Militārajā sektorā var iegādāties pilnīgi oriģinālus 5.11, UnderArmour un Lowa ražojumus, dažādus pneimatiskos ieročus un talibu uzšuves, kuras mums tomēr iesaka nepirkt vai vismaz paslēpt tālāk par netīrajām zeķēm.
Mazliet nostāk ir stādi, dārzeņi, rieksti, kā arī velosipēdu serviss un kalēju dūmojošie kabineti. Kaut kur pa vidu arī putnu tirgus, kur var tikt pie baložiem un pīlēm, vanagiem un kaujas gaiļiem. Pārējiem putniem nosaukumus nezinu, bet nopirkt tos var. Kādam mērķim? Nav ne jausmas, jo gidi māk teikt tikai par vanagiem, kurus izmanto medībām, pārējie esot dziedāšanai. Gribu redzēt to ģimeni, kas no rītiem izbauda pīles dziedāšanu.
Te, tirgū, var dabūt visu, jo Kabulā nav ne Topiņa, ne Alfas. Bērni skraida apkārt ar bezgalvainām vistām. Tie, kam nav savu tirgus novietņu, savus labumus pedantiskā kārtībā salikuši ķerrās. Pat redīsi ir sakārtoti skaistās, identiskās piramīdās. Ja tirgotas tiek krūzītes, arī tās ir saliktas perfektās kaudzītēs. Visi cilvēki kaut ko dara, neviens nesauļojas bezdarbībā – ja viss jau ir salikts, to var salikt vēlreiz tāpat, bet citādi.
Gidi mums piešķir vietējās SIM kartes internetam – nekad neesmu šo ekstru izmantojusi, bet, ja jau dod, tad jāņem. Sūtot interesentiem pirmos iespaidus un mierinot, ka bojā iet netaisos, pamanu, ka vairs neredzu pārējos. Apstājos un sāku skatīties apkārt, atceroties gidu norādes, ka tirgū jāturas kopā, be organized, tā viņi teica. Nav tā, ka būtu milzu komforts stāvēt vienai Kabulas haosā. Sāku mīņāties. Paceļot skatienu, redzu, kā četri atsevišķi afgāņi lēnām paceļ rokas un norāda man virzienu, kur ir pārējie. Pasmaidu, pasaku paldies (tašakr) un pretī saņemu vēl platākus smaidus. Šķietami dusmīgās sejas kļūst atvērtas un siltas. Te nav tūristu, un par mūsu klātbūtni, šķiet, zina visi. Viņiem ir interesanti, varbūt pat tikpat ļoti kā mums. Tik reliģiozās pareizības un talibu kārtība neļauj vīrietim pirmajam uzrunāt sievieti, skatīties acīs, kur nu vēl pieskarties. Starp citu, uz ielām, vismaz tirgus rajonā, redzu pārsvarā vīriešus un bērnus. Paretam kāda sieviete. Drīzāk – daļēji redzama, jo tās valkā tumši zilas burkas vai hidžābus ar nosegtu seju. Bez izņēmumiem.
Restorāni
Mēs neesam gulējuši, un karstums kombinācijā ar neierasto ietērpu dara savu. Dodamies pusdienās, kur vietējā kafejnīcā jeb, kā vietējie saka, restorānā gidi vispirms noskaidro, vai īpašniekiem nebūs pretenziju, ka sievietes ēdīs vienā telpā ar vīriešiem. Koptelpā ir galdi un gidi cenšas mūsu uzturēšanos šajā eksotiskajā vietā padarīt maksimāli pietuvinātu mūsu ierastajiem apstākļiem. Ēdiens ir ļoti vienkāršs, bet garšīgs. Rīsi, milzu gaļas gabali (jērs vai liellops – grūti saprast), pupas un maize. Maize ir visa pamatā, jo vietējie ēd ar rokām – mērcējot maizi gaļas taukos vai dārzeņu mērcēs. Salāti ir vienkārši sagriezti tomāti, gurķi un supersaldi sīpoli. Kombinācijā ar Super Cola – dievīga maltīte. Grupu pārņem omulīga laime un vēlme nosnausties. Starp citu, grupā, ieskaitot Viesturu, esam septiņi cilvēki – piecas sievietes un divi vīrieši.
Pēc vēlās snaudas dodamies jau krēslainajās Kabulas ielās un apmeklējām Babur dārzu. Tā ir skaista oāze Kabulas putekļos, bet ne gluži tas, kas paliks atmiņā. Pa ceļam uz šo vietu un esot tur, pamanām divus objektus, kas kļūs par maniem Kabulas highlights – atrakciju parku un tādu kā nocietinājumu kalna galā. Top plāns nākamajā vakarā doties turp.
Aizliegtā mošeja, kas nav aizliegta
Nākamajā dienā apmeklējām Kabulas zilo mošeju Sakhi Shrine, kurā iekšā tikšana atkal tikai caur pārmeklēšanas aizslietņiem. Te satiekam pirmos tūristus – franču pāri. Mošeja kā jau mošeja – skaista, un ieeja tiem, kas nav musulmaņi, aizliegta. Bet apetīte rodas ēdot – jau otrajā dienā man ir pietiekami daudz drosmes, lai pajautātu gidiem par iespēju mošeju tomēr aplūkot arī no iekšpuses. Gidi neizskatās laimīgi par ideju, bet apsola visu noskaidrot. Viņi to patiešām arī dara –
zvana un iet runāties ar talibiem, un pēc brīža mums tiek dota iespēja.
Wow, izrādās – ir tikai jāprasa! Mošeja nav milzīga vai īpaši grezna. Es pat teiktu – ļoti pieticīga, salīdzinot ar kristiešu ārišķībām. Bet, iekšā esot, pat man kā pilnīgi neticīgam cilvēkam rodas vēlme saplūst ar pārējiem un būt. Pirmo reizi šajā ceļojumā galvā nav nevienas pašas domas. Tāds esi te un tagad brīdis.
Artilērijas kalns
Saulrietā dodamies pie nocietinājuma. Ceļš ir ļoti stāvs. Interesanti, ka te nav kanalizācijas. Visa bagātība vienkārši tek pa slīpumu lejup. Nav arī Āzijā ierasto plastmasas atkritumu – tie ir, bet ne tik daudz, kā varētu iedomāties 7,2 miljonu pilsētā. Pa ceļam gidi pastāsta, ka šis ir Artilērijas kalns, jo no tā paveras ne tikai izcils skats, bet arī iespēja novērot pilsētā notiekošo. Kādreiz, pirms 2021. gada, šis esot bijis bīstamākais Kabulas rajons.
Tur neesot gājuši pat vietējie, jo dabūt pa muti un tikt apzagtam esot bijis labākais, ko var dabūt.
Par sūrāko Artilērijas kalna suvenīru gidi izvairās atbildēt, un var redzēt, ka viņi tomēr ļoti cenzē, ko saka. Ir tēmas, kas ir tabu. Šobrīd reketieri, kabatzagļi un narkodīleri ir vai nu cietumā, aizbēguši, vai tik ļoti baidās no talibu režīma, ka neuzdrošinās izpausties.
Talibu režīmam ir maz kā kopīga ar demokrātiju un visatļautību. Vietējie, lai arī izvairās runāt par jaunajā režīma ēnas pusēm, visi kā viens atzīst, ka kārtība un drošība valstī esot izcila. Kādā no pēdējām dienām Hamids atļaujas pastāstīt, ka iepriekš no mājas nav gājis bez naža. Very, very big knife – viņu citējot.
Gidi saņem atļauju no talibiem, ka drīkstam ieiet bruņotajā Artilērijas kalna galā. Apkārt redzami pārkrāsoti amerikāņu Hammer ar ložmetēju uz jumta, dzeloņdrātis, vismaz metru biezi akmeņu un smilšu maisi un vismaz 10 talibi ar ieročiem. Blakus vietējie bērni spēlē futbolu, volejbolu vai futbolvolejbolu. Viens no talibiem, mūs ieraugot, uzreiz dod savu AK-47 un aicina bildēties. Viņi, šķiet, nesaprot, ka protu no tā arī izšaut, jo tas ir pielādēts un uzvilkts. Nevaru atturēties no šīs iespējas, un top bildes, kas nekad netiks publicētas. Un, jā, zem talibu karoga.
Šis nocietinātais uzkalns ir izcila vieta, kur sagaidīt saulrietu. Visi dzeltenbrūnie smilšu toņi, dūmaka un siltais vējš. Tāda kārtīga Afganistānas filma!
Lejā nolemjam doties kājām, jo apkārt ir, ko redzēt. Spiedzošie bērni, izbrīnīti pieaugušie un aiz aizkariem paslēpti sieviešu skatieni. Gidi saka, ka tūristi tur neiet. Talibi to apstiprina. Ir sirreāla sajūta būt tur un vienkārši iet pa ielu. Justies droši pasaules bīstamākajā valstī. Lai arī redzu, ka mani no visiem stūriem vēro simtiem acu pāru, apzinos, ka tā ir nekaitīga interese, jo neviens te virsū nebruks. Talibi ir ļoti ieinteresēti attīstīt valstī tūrismu un nodrošināt iebraucējiem drošību. Arī gidi apstiprina, ka jebkādu normu neievērošana ekstrēmākajā gadījumā man beigsies ar eskortu un policijas iecirkni, viesnīcu un lidostu, bet īstās problēmas būs gidiem. Ir ļoti interesanti redzēt, kā tiek darīts viss, lai sievietes kļūtu nemanāmas, kamēr bērni tiek izrotāti pēc pilnas programmas. Spilgtas krāsas, spīdīgas drēbes, pat kosmētika.
«Uzpirktie» talibi
Pēc pastaigas braucam uz atrakciju parku. Tajā sievietēm ieeja aizliegta… Notiek kārtējās gidu pārrunas ar talibiem, un pēc biļešu iegādes tiekam iekšā ar piezīmi, ka karuseļos gan var vizināties tikai vīrieši. Es nudien gribētu redzēt, kā afgāņu vīri ar melnajām bārdām vizinās uz zeltīta vienradža un bailēs spiedz, bet atrakciju parks ir pilnīgi tukšs. Dodamies pie saldējuma aparāta un apsargi ar automātiem neizskatās sajūsmā par mūsu klātbūtni. Man rodas ideja nopirkt saldējumu arī diviem apsargiem, kas ar saviem ieročiem stāv netālu, sačukstas un vēro mūs. Šķiet, viņi patiešām ir dusmīgi, ka mēs tur esam. Es, protams, nevaru pati iet pie viņiem, tāpēc aizsūtu drosmīgāko no gidiem noslēgt vienošanos. Viņš piekrīt un aiznes divus saldējumus no saldējuma automāta. Redzu, kā abi piktie vīri ēd saldējumu, klusām ķiķina un mēģina slēpt savus centienus uzņemt selfijus. Lai arī kam tie tika sūtīti, jūtu, ka vienam eiro atkal ir vērtība.
Hidžāba patiesais uzdevums
Dienas bijušas garas, iespaidiem bagātas. Visu nākamo dienu būsim ceļā uz Nuristānu, tāpēc gulēt jādodas laikus. Te nav arī nekādas naktsdzīves, jo alkohols un izklaides ir haram (tulkojumā: aizliegts). Nuristānas ciemats, uz kuru dosimies, nav tālu, bet te nav ne ātrgaitas šoseju, ne ceļu tādā izpratnē, kā mēs to iedomājamies. Tāpēc jāizbrauc jau piecos no rīta. Pirms miega akrobātiski vingrojumi dušā, kura maina temperatūru pēc saviem ieskatiem. Pārņem prieks par to, ka jānēsā hidžābs, tātad matus var nemazgāt vēl vismaz vienu dienu.
