Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
Lokālā hipiju subkultūra, par kuru vēstīšu šodien, izauga no bītņikiem – Vecrīgas kafejnīcu radošajiem bohēmistiem. Viņi novilka žaketītes, izaudzēja garus matus un ietērpās apburošās skrandās. Viņi sēdēja Doma laukumā, uz Anglikāņu baznīcas kāpnēm un pie Zviedru vārtiem. Tad izklīda, kur nu kurš, atstājot ikoniskas melnbaltās fotogrāfijas, kurās šī pasaule iemūžināta.
Bet neviens nesludināja – esmu hipijs. Un drēbes bija, kādas varēja noorganizēt apstākļos, kad veikalos nekā jēdzīga nav. Hipijisms bija sirdī, cilvēks pārcēlās citā īstenībā. Lasīja Ričardu Bahu, Keruaku, klausījās Džoplinu, Hendriksu un Led Zeppelin. Filozofiski dzejoja un komplicēti komponēja – ārtroku. Negāja padomju armijā – labāk mīlēt, nevis karot, riskēja tikt trakomājā vai cietumā. Morisonu dzirdot, viņi domāja par LSD, Montereju un Vudstoku. Nomēģināja seduksēnu un kaņepes. Tapa tablešu zīmējumi, reibuma dzeja, krelles no zīlēm un sēkliņām. Viņu dejas bija haligali un šeiks. Rietumu psihodēliskā roka ietekmētais «puisis ar līgano skatienu» Liepājā radīja 2XBBM.
Ar muguras smadzenēm visi saprata, ka bohēma un brīvais dzīvesveids patiesībā ir disidentisms: mēs uzšķaudām režīmam, ko jūs, padomju čekisti, te esat ieviesuši! Naudu hipiji nereti pelnīja vietās, kas ne tuvu neatbilda viņu prāta spējām, – kurinātavās, katlumājās, dārzeņu noliktavās.
Hipijs pēc būtības
Piezvanu hipiju paaudzes intelektuālim un hronistam Eiženam Valpēteram. Viņš uzsver, ka lielākā daļa no 60. gadu nogales un 70. gadu hipijiem Latvijā bija tā dēvētie karnevālhipiji, ārējās atribūtikas hipiji. Piemēram, Andris Grinbergs, kurš rīkoja hepeningus un performances (Jēzus Kristus kāzas 1973. gadā Carnikavā). Viņam pretī kā unikālu vērtību Valpēters liek pirmās hipiju paaudzes autentiskos. Un īpaši izceļ talantīgo Klingeru. Tā ir Ieva Brašmane, abstrakcionista Arnolda Plauža pienenīte, reiz arī talantīgā mākslinieka Huberta Delles mīļotā. Pārliecināta ideāliste, unikāla hipijiskā dabiskumā. Caur viņu iemirdzējās pasaules hipija gars, saka Eižens Valpēters. «Tāpēc Klingeru izcēlu arī, kad sastādīju hipiju albumu Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60. un 70. gadi, iekļāvu viņas tā laika krāsainos zīmējumus. Ļoti brīva un atraktīva, hipijs pēc būtības. Jau 1968. gadā Liepājā viņa uz sienām rakstīja hipiju saukļus.»
Daudzi atceras arī Klingera indiānisko skatienu no leģendārajiem fotoattēliem, kas tapuši 60. gadu beigās Limbažos. Ap galvu ķēde no drāts posmiņiem, sprogainajos matos margrietiņa, kājās nonēsātas tenisčības. Attēla autore ir Ievas māsa – talantīgā fotogrāfe Māra Brašmane, viņas iemūžinātajiem kadriem šodien ir kultūrvēsturiska vērtība. Māra nebija hipijs, tikai gāja kopā ar visiem, jo fotografēja. Pēc tam atnāca uz Kazu, nobēra uz galda bilžu kaudzi, lai ņem, kurš grib.
Brašmanes ir pirmskara laika Liepājas ostas pārvaldnieka, Latvijas izlases hokejista Alfreda Brašmaņa meitas. Dzimušas Liepājā, kā mazuļi 1944. gadā piedzīvojušas ģimenes bēgļu gaitas Vācijā, drīzu atgriešanos, dzīvi Teikā, mācības Rīgas 36. vidusskolā.
Bet 60. gadu sākumā Ievu Brašmani jeb Klingeru vispirms var ierakstīt Vecrīgas bītņikos. Viņai vēl nebija 18 gadu, kad meitenes romantiskajā pasaulē jau eksistēja pieaudzis brīvdomātājs – trīsdesmitgadīgais mākslinieks Arnolds Plaudis, suģestējošais jaunu meiteņu pavedējs. Viņa aizrāvās, iemīlējās. Precētajam māksliniekam tāda pieķeršanās bija pat izdevīga: Ieva auklēja arī viņa mazo meitu – tagadējo uzņēmēju Ievu Plaudi.
Plaudim patika smukas meitenes glītās drēbītēs, bet Ieva spītējās, uzdiedza brunci no maisa… Tēva māsa no Amerikas Brašmaņiem sūtīja drēbes, zīda lakatiņus un zeķes, ko varēja pārdot. Un polivitamīnus, ko 50. gadu Latvijā vēl nepazina. Ievas vecākais brālis Juris bija štelmanis – tirgojās ar jūrniekiem, tērpās baltā džinsa kostīmā. Ievai bija jūrnieku krekls, zili svārki un koši sarkanas amerikāņu zeķbikses. Hipiju laiks vēl tikai nāca. Mēs tajā lūkosimies ar Klingera acīm. Šodien aizbraucu viņu satikt – vienu no patiesākajiem 70. gadu hipijiem.
Noausim kājas
Klingers šopavasar nosvinēja 81. dzimšanas dienu. Rītdien viņa, ņipra un smaidīga, socializēsies deju mēģinājumā pagasta klubā, bet šodien nāk man pretī grafītpelēkā tunikā ar hieroglifu pie sirds. Kuplās sudrabotās matu sprogas ir saņemtas copītē. Izņem no somas kvasa pudeli – mēs to dzersim.
Tiklīdz nokāpjam no grants celiņa, Ieva novelk kurpes un kailām pēdām iebrien dārza zālienā. Noausim kājas,/ Atpīsim sirdi,/ Dienu, nedienu pakārsim kokā/ Aiziesim miglā/ Paganīties… Viņa citē Imanta Kalniņa dziesmu, un es jūtos nonākusi 70. gadu sākuma Liepājā.
Klingers uzsver, ka nekad nav bijusi kārtīgā meitene. «Jo tas ir falši. Biju impulsīva, aizrautīga, vējaslota, kā teica vecāki. Kad gribēju, sekmes skolā bija labas. Vēstures iestājeksāmenā Liepājas lietišķajos nezināju, kurā gadā ir miris Ļeņins. Atbildēju: «Ļeņins mūžam dzīvs.» Mani skolā uzņēma, bet tikai stipri vēlāk iemācījos runāt, kā vajag. Visu dzīvi mācos. Pateicoties Plaudim, man nav bijības pret rangiem.»
Plauža ietekmē Ieva ļoti daudz zīmējusi, jo viņš teicis – darbs, tikai darbs. Kaut arī Ievai nebija mākslinieces diploma, viņa gleznoja teātra dekorācijas, zīmēja tērpus izrādēm Liepājā, Valmierā, Rīgā. Režisoriem Miglam, Liniņam, Putniņam, Vecumniecei. «Mazais, uzzīmē tērpus!» Un viņa zīmēja. «Andrejs Migla Liepājā iestudēja pasaku lugu Parastais brīnums. Tur karalis brauca ar skrejriteni, un viņam mugurā izdomāju galifē bikses kā vācu armijas virsniekiem.» Ieva gleznojusi izrāžu dekorācijas arī Smiļģim, viņš meiteni pat paņēmis Dailes teātra štatā. «Man darbs patika. Pašaizliedzīgi – neskaiti stundas, jo gribi, lai viss izdodas.»
Ieva augusi sportiskā garā, tāpēc arī bijusi tik izturīga gan bohēmā, gan hipija gaitās. «Vidusskolas laikā trenējos akrobātikā. Kad Dailes teātra aktieriem bija ķermeņa kultūras nodarbības, no brīva prāta gāju kustēties līdzi. Tur mani uzrunāja Rīgas pantomīmas vadītājs Ligers – tas glaimoja, sāku darboties pantomīmā.»
Plaudis iekārtoja Ievu arī par modeli Mākslas akadēmijā. «Gleznotāju kursā sēdēju drēbītēs, pie grafiķiem – plika. Visu dzīvi man šķitis dīvaini kautrēties no kailuma: pliks cilvēks vienmēr ir skaists, pat kroplītis. Plikie cilvēki ir harmoniskāki.»
«Pienāca laiks, kad dziļi un sāpīgi sapratu: Plaudim mani nevajag.
Liepājā bija Kairiša, Dancberga, Zaice – šīs jaunās aktrisītes, kuras viņš centās šarmēt. Mana sirds ilgi nesadzija. Tad mazais brālis Atis, vēlākais TV operators un aktieris, aizveda mani uz Kazu, un sākās mani dzīves tramplīni.»
All You need is love
Kāpēc Ievu sāka dēvēt par Klingeru? No vācu klinger – zvans. «Jo vienmēr saucu, ka gribu cilvēkus modināt no padomju pelēkuma. Mostieties, esiet taču dzīvi! Kur lai ņem krāsas? Tās ir visapkārt! Un cerību? Mīlestībā!»
1964. gadā Ieva strādāja par kurjeri projektēšanas iestādē, kas mājoja ēkā pretim kafejnīcai Putnu dārzs. Tas bija laiks, kad viņa sadraudzējās ar Hubertu Delli, arī viņš pieskaitāms «alternatīvi hipijiskajām aprindām». Māras Brašmanes arhīvā pamanīju fotogrāfiju, kurā viņi skūpstās uz ielas – lielais Delle mazo Ievu cieši apskāvis. «Hubis bija elegants un ļoti glīts. Kļuvām nešķirami. Meitenes pat esot mani apskaudušas – man jau tikai tos smukos vajagot. Bet Hubis bija ļoti slims. Ilgi nezināju, ka tā ir viņa šizofrēnijas pensijas nauda, ko notriecām Kazā, pļumpējot tējas, kafijas… Kad bija krīze, atbrauca četri sanitāri baltos halātos. Hubis sastinga, paņēma mani pie rokas: «Turi mani!» Un sanitāriem pat nevajadzēja lietot spēku. Aizbraucu līdzi uz slimnīcas uzņemšanu, un viņš paklausīgi devās iekšā. Tāda saprašana mani veidoja – caur salauztu sirdi, caur bēdām.»
60. gadu vidū Limbažos Ieva satika pirmā dēliņa tēvu – rasēšanas skolotāju. «Viņš bija lielisks, pilna māja ar skandināvu literatūru, rērihiešu grāmatām. Tas mani aizrāva. Apprecējāmies, piedzima dēls. Bet man ir netikums – aizraujos ar kādu, tad saprotu, ka šajās attiecībās man ir par šauru, un meklēju jaunu ceļu. Jā, augstprātīgi.»
Lūk, tad arī sākās puķu laiki – 60. gadu pašas beigas, 70. sākums. «Skaļi klausījos Christine Perfect un The Mamas & The Papas – visa iela skanēja. Logs vaļā, dēliņš rāpo pa palodzi, pretējās mājas kaimiņi šausmās skatās. Grīnbis (Andris Grinbergs) sāka visiem šūt puķainās bikses. Tad viņam apnika, bet es Limbažos saņēmu ziņu: ja nu vienīgi vēl Klingeram uzšūšot…
Puisīti atstāju vīramātei un aizbraucu hipijot uz Rīgu. Visu izpostīju. Negribas atzīt, ka klaiņoju, bet tā bija.»
Iekāpt autobusā it kā uz Drustiem, bet nonākt Raunā, visu nakti novazāties pilskalnā, atgriezties Rīgā ar lauku puķu klēpi. Un tikai ar to, kas mugurā. Toties somā bija labas grāmatas un pierakstu klade. «Kāda hipiju meitene no Krievijas bija izpētījusi, kurās Vecrīgas kāpņu telpās ir izlietne, var sakopties. Likās normāli tā klīst. Zinājām arī, caur kuriem bēniņiem var uzkāpt uz Vecrīgas jumtiem.»
Bet Limbažos palika Klingera mazais dēliņš. «Un visu laiku mani mocīja sirdsapziņa, ka esmu slikta mamma. Apciemoju viņu algas dienās, kad jutos cienīga. Visu mūžu sevi plosu pārmetumos, kāpēc atstāju dēliņu maziņu, nedz viņam nadziņus apgriezu, nedz pogas jaciņai piešuvu. Manā vietā to darīja citi. Ar dēlu nekad par to laiku neesam runājuši. Baidos iejautāties. Varu tikai cerēt, ka šodien mans mīļums kaut ko no tā ir sadziedējis.»
Vecumā drīkst runāt atklāti, saka Ieva un neslēpj, ka hipijisms krietni izpluina dzīves pamatus. Toties hipijiem ir spēcīga brālība – tas ir kas ļoti gaišs. Brīvā mīlestība? «Mīlestība vienmēr ir brīva. Manā vērtību sistēmā tas nenozīmē grupveida seksu vai neuzticību. Kompromisi vai meli mīlestību iznīcina.»
Hipija pierakstu klade
Ieva izņem no somas dārgumu – savu hipiju laika kladi. «Šorīt atradu, zinot, ka tiksimies. Tai ir 57 gadi, vāks pavisam izbalējis. Bet pašķirsti, un viss atdzīvojas. Man vienmēr somā bija Haldora Laksnesa Pasaules gaisma, mana bībele, gluži nodilušām lapām. Tāpat visur līdzi staipīju arī šo kladi. No poļu žurnāliem izgriezu hipiju bildītes. Lūk, 1969. gada ieraksts, kad man parādījās pirmie dzejoļi: Uzmini, kurp putns lido – šurp vai prom. Es mīlēju dzejniekus. Tad arī pats sāc dzejot, vismaz kādu laiku. Juris Kulakovs taisījās rakstīt dziesmu ar maniem vārdiem.»
Klingers uzšķir lappusi, kas no vienas vietas ar pildspalvu un flomāsteriem aprakstīta ar vienu teikumu – I am free. «Man gribējās būt brīvai. Īsti brīvs tu būsi tikai tad, ja nevienu pārāk neapbrīnosi, kā teica Tūve Jānsone. Un šis teikums arī man ļoti patīk –
mēs esam dieva akrobāti, mēs kaili skrienam ielās, pilni ar dzeju.
Beatles uz mums atstāja graujošu iespaidu. Pārfotografēti Džona Lenona un Joko Ono attēli rotāja manu mitekļu sienas Liepājā. Kad Lenonu nošāva, es biju Valmierā. Vienu ziemu tur kurināju vietējo muzeju. Sērīga staipīju pagales, un zāļu uzraudze prasīja: «Vai tev dievs nomiris?» Atbildu: «Jā. Lenons!» Toreiz pat dzejoli uzrakstīju.»
Kladē redzama arī savstarpējā apzīmēšanās, kas hipijiem bija raksturīga. Grafiķe Ruta Kreica Klingeru portretējusi kā Manē meistardarba kailo Olimpiju. «Tikai melnādainās kalpones vietā, pēc mana lūguma, ar citu zīmuli attēloja japāni, jo es sapņoju par Japānu. Portretēšana mums bija dabisks process.»
Klingeram bija 27 gadi, kad viņa aizbrauca uz Liepāju un uz pusgadu kļuva par Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkni, arī vienu no pilsētas spilgtākajām hipijmeitenēm – kedas puķēm nozīmētas, viena kurpe zaļa, viena zila, viena uzacs zila, otra zaļa. «Visa Liepāja bijīgi noskatījās. Oi, kā es to atceros! Viss bija viena liela hipijošana – pusbada dzīve bez īstas naktsmītnes, bez naudas, bez gulēšanas, jo cauru nakti jāķer mūzika ārzemju radiostacijās.»
Tās nu gan Klingeram bija laimīgas dienas, kad hipiji no visām PSRS malām saplūda Liepājā uz roka festivālu, slēja teltis parkā, nakšņoja uz soliem. Koši dīvaiņi džemperīšos no ārzemju sūtījumiem, aprakstītās kurpēs, bārkstainās biksēs… Bikses mēdza būt apbrīnojamas: indīgi lillā ar dzeltenām svītrām, 40 centimetru kļošs, sākot no ceļgala; sarkana auduma ielaidumi un pat lampiņas, ko mirdzina kabatā iestrādāta baterija. Dažs nēsāja kaklā iesietu mežakuiļa ilkni, cits – pieradinātu zalkti. Vietējie miliči košos dīvaiņus dzenāja, miegaino hipiju apmetnēm naktīs uzrīdīja slāvu huligānus. Tiem divreiz nebija jāsaka: pelēkajā padomju ikdienā garmataini hipiji raisīja šoku un agresiju.
Džinsi driskās
1972. gada vasarā Klingers piestrādāja arheoloģiskajos izrakumos Salaspilī, kasīja no zemes Ikšķiles pili, un tovasar satika sava otrā dēla tēvu. «Puisis ar spieķīti, izskatījās pēc dienvidnieka. Pazinu viņu kopš vidusskolas, viņa tante draudzējās ar manu māti. Aizgāju uz Kazu, un tur šis puisis sēdēja. Mēs salipām kopā, bija dīvaina ķīmija.»
Kad rudenī uz Kazu atnāca Māra Ķimele un meklēja Klingeru, jo Valmieras teātrī topošajam Mušu ķēniņam vajadzēja zīmēt kostīmus, Ievai zem sirds jau bija bērniņš. «Pārcēlos uz Valmieru. Ar mazulīša tēvu nekas nopietns tomēr neizveidojās, es arī negribēju. Bet toreiz Valmierā… Jutos galēji izmisusi no neziņas, kā tas būs – viena ar bērnu. Piedzima dēls, mans japāņu suvenīrs brūnām actiņām, tagad izaudzis skaists, gudrs un spēcīgs. Un es izturēju, nenojūdzos, man ir spēcīgs serdenis un sargeņģelis.»
Valmieras teātris Klingeru loloja, ierādīja istabiņu vecajā teātra mājā pie skursteņa, atnesa vanniņu, pilnu ar zīdaiņa pūriņu. Ada Brodele atveda šķiņķīti. «Tobrīd modē bija driskas, un man bija džinsi vienās driskās, sazīmēti ar pacifistu simboliem. Visiem čaļiem ar puķītēm apzīmēju kedas; rosinošāk, ja tās bija baltās. Un man pielipa viens skatuves strādnieks, režisora Lūča uz Valmieras teātri atvilkts ogrēnietis. Palīdzēja nēsāt bērna ratus, teica:
«Man patīk mazi bērni, kuriem ir smukas mammas.»
Laikam biju dzīves piekususi, jo ļāvos šai uzmanībai, kaut viņš bija tik ļoti atšķirīgu domāšanu. Uzpinu mums abiem vainadziņus, viņam gari mati un man gari, gājām tādi pa Valmieru.»
Klingera hipijklade glabā 1973. gada ierakstu Un pieneņu pļavā guļ Ansis mazs/ un platām acīm mākoņos skatās. Piedzima trešais dēls. Vēlāk – meita. «Mani bērni ir mazliet hipiji, brīvi auguši. Ļāvu par zaķi kulties uz Liepājas dzintaru. Atbrauca mājās pelēkiem ģīmjiem, negulējuši, noputējuši.» Tagad visi četri Klingera bērni izauguši par gudriem un darbīgiem cilvēkiem, vada projektus nopietnos uzņēmumos. Ir arī bariņš mazbērnu un pat mazmazbērni. Ievas 80. jubilejā visi bija sabraukuši. Bet toreiz, 70. gados, Valmierā… Dramaturģe Lelde Stumbre atceras, kā toreiz apbrīnojusi, ar kādu labvēlīgu skatienu Klingers pieņem dzīvi un sarežģītus sadzīviskos apstākļus ar vairākiem bērniem: «Ārkārtīgi pievilcīga personība ar apbrīnojamu spēju dzīvot drusku virs zemes, nejēdzīgo sadzīvi spēt apvienot ar iekšējo gaismu. Vīrs Klingeram nebija sevišķi iejūtīgs un daudz dzēra. Domāju – tev tik burvīga sieva, bet tu tā izturies!» Ieva Brašmane šodien atzīst:
«Ja es kādam esmu darījusi pāri, tad ar šo laulību būšu to pilnībā izpirkusi.»
Pagulēt hercoga gultā
Kad 1981. gadā Rundālē vajadzēja inteliģentus papildspēkus, fotonodaļas darbiniece Māra Brašmane uz pili atvilināja arī māsu. Rundāles pils taču bija brīvo prātu patvērums – ārpus padomju realitātes esoša dzīve ar stilu un noskaņu. Vispirms Klingers strādāja fotolaboratorijā, vēlāk pieskatīja pils zāles. Zāles uzraugam tolaik bija vien jāredz, vai kāds neskrubina eksponāta zeltu un neatbīda vitrīnu, bija aizliegts tēlot gidu. Taču Klingers pilī visu zināja ne sliktāk par mākslas vēsturnieku, laipni un izsmeļoši dažādus sīkumus varēja izstāstīt pat brīnišķīgā vācu valodā. «Man patika uzzināt, lai spētu atbildēt uz apmeklētāju jautājumiem. Man tā likās goda lieta. 80. gados uz pili brauca daudz vāciešu, bet maz bija gidu, kas prot vācu valodu. Tā iekaroju sev nelabvēles to uzraudžu vidū, kuras muzeja saturs vāji interesēja un galvenais bija klačoties. Protams, biju arī pārlieku atraktīva. Ir tāds foto, kur abi ar Andri Grinbergu iepozējam, gulēdami Kurzemes hercoga gultā. Vēl kādam gribēju parādīt, kur skaistajā inkrustētajā skapītī ir slepenā atvilktne, lēcu pāri nožogojuma auklai, bet šurp jau steidza apsardze.» Šādi gājieni vadību, protams, mulsināja, un Klingers pārcēlās darbā parka nodaļā un turpmākos gadus kaplēja pilsdārza celiņus, līdz tumsai šķiroja tulpes. Svētdienās no pieciem līdz septiņiem klausījās radioraidījumu Saknes ar dīdžeju Ivaru Godmani. «Arī pati kopš jaunības speciālās kartītēs pierakstīju, kurš mūziķis, no kuras grupas, uz kuru grupu pāriet.»
Klingera hipijošana turpinās, un mūzika tajā aizņem daudz vietas. Vecajā radioaparātā skan Radio 3, ārtroks, mīļākie gabali ar hipijisko flautu. Arī mazdēlu Ieva ir pieradinājusi klausīties savu mīļo Grateful Dead. «Vēl es regulāri klausos Ukrainas prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka komentārus. Visu pametu, lai viņu dzirdētu. Viņš taču arī ir hipijs – radošs analītiķis.»
Hipiji nepieaug un nenoveco, saka Klingers. Tikai pielāgojas. Daļa, protams, aiziet pa pieskari. Citi pārģērbjas, top slaveni oficiālās kultūras personāži, daļa aiziet politikā – atmodas laikā hipiji stājās vides klubā, LNNK un tamlīdzīgos veidojumos. Laiks hipija sejā varbūt arī ievelk kādu švīku, bet gars paliek, kāds bijis.
«Sen neesmu zīmējusi – acis vairs labi nerāda, bet vakar tomēr spēju iedēstīt pat sīkās burkānu sēkliņas.»
