Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Pagājušā gadsimta sākumā radioaktīvais rādijs kļuva par teju modes kliedzienu. To izmantoja kā piedevu zobu pastām, roku krēmiem, kosmētikai un pat pārtikai, jo uzskatīja, ka šim elementam ir dziednieciskas spējas. Turklāt tas spīdēja tumsā. Šo rādija īpašību ņēma vērā uzņēmēji un radīja speciālus pulksteņus ar spīdīgām ciparnīcām un rādītājiem, lai kareivji, kuri cīnās Pirmajā pasaules karā, tumšajās tranšejās spēj saskatīt laiku.
Amerikāņu uzņēmums United States Radium Corporation darbā pieņema veselu komandu jaunu meiteņu, kuras ar saviem smalkajiem pirkstiņiem ar rādija krāsu iezīmēja katru pulksteņa ciparu un rādītāju. Lai otiņa būtu smalkāka, meitenēm uzņēmums lika ar lūpām nospicēt otas sariņus. Ik dienas darbinieces norija lielu devu radioaktīvās krāsas. Vēlāk pētnieki atklāja, ka ciparnīcu māksliniecēm pat elpa ir kļuvusi radioaktīva.
Meitenes sāka pamanīt, ka no radioaktīvajiem putekļiem viņas pašas ir sākušas mirdzēt. Spīdēja viņu darbā vilktās kleitas, mati un āda. Šis efekts meitenes drīzāk iepriecināja, nekā biedēja, tādēļ viņas, neko ļaunu nenojauzdamas, šo krāsu nočiepa no darba un ar to iekrāsoja zobus, lūpas un nagus, lai dotos uz dejām un randiņiem.
Tomēr nepagāja ilgs laiks līdz rādija meitenes uz savas ādas sāka manīt savdabīgus simptomus. Pirmā bija Amēlija Madžija, saukta par Molliju, kura apgleznoja pulksteņus Orindžā, Ņūdžersijā. Mollijai kādu dienu pēkšņi sākās spēcīgas zobu sāpes – tik stipras, ka zobs bija jāizrauj. Taču ar to likstas nebeidzās, jo sāka sāpēt blakus esošais zobs. Jau pēc dažām dienām izrautā zoba vietā attīstījās sāpīgas, asiņojošas un strutainas čūlas, kas izplatījās pa visu Mollijas muti un apakšžokli, bet vēlāk pārgāja uz citām ķermeņa daļām. Mollijai pirms nāves apakšžoklis esot nokritis pavisam. Viņa mira 1922. gada 12. septembrī, vien 36 gadu vecumā. Ārsti toreiz nespēja noteikt sievietes pēkšņo nāves cēloni un viņas miršanas apliecībā norādīja, ka Mollija mirusi no sifilisa.
Tomēr pēc Mollijas nāves viena pēc otras sāka slimot arī viņas kolēģes. Visām bija līdzīgi, mokoši simptomi. Dažām meitenēm sākās apakšžokļa nekroze jeb atmiršana, iekaisumi ap muti, zobu izkrišana. Citas varēja viegli pārlauzt kaulus sadzīviskos negadījumos; slimoja ar anēmiju vai manīja mēnešreižu zudumu, dažām parādījās milzīgi audzēji uz visa ķermeņa.
Bija skaidrs kā diena, ka pie mīklaino nāvju epidēmijas ir vainojami darba apstākļi, taču pulksteņu ražotāji kategoriski noliedza jebkādu saistību ar mirstošajām sievietēm. Savukārt ārsti visām mirušajām rādija meitenēm kā nāves cēloni minēja sifilisu. 1924. gadā uzņēmums, cenšoties savām darbiniecēm pierādīt, ka rādijs ir drošs un mīklainās kolēģu nāves ir tikai likumsakarība, pasūtīja neatkarīgu zinātnieku pētījumu, kurā korporācijai par lielu izbrīnu, tika secināts, ka meitenes tomēr ir mirušas no rādija iedarbības. Šis zinātnieku verdikts tika slēpts un pat medijos publiskoti viltoti pētījuma rezultāti, bet savukārt saslimušās meitenes tika nosodītas par to, ka mēģina nomelnot darba devēju, kaut «acīmredzams, ka visas sirgst ar seksuāli transmisīvo sifilisu.»
Tikai 1925. gadā, kad viens no United States Radium Corporation vecākajiem ķīmiķiem nomira no aplastiskās anēmijas, kļuva skaidrs, ka meitenes masveidā mirst no rādija nevis sifilisa. Tiklīdz šis pavediens bija rokā, piecas kolēģes apvienojās, lai kopīgi tiesā iesūdzētu darba devēju.
Jāteic, ka meitenes aizstāvēt neviens nerāvās. Galvenā prasītāja Greisa Fraijere veselus divus gadus meklēja advokātu un, kad 1927. gadā jurists Reimonds Berijs piekrita pieņemt viņu lietu, divas no kolēģēm jau atradās uz nāves gultas un nespēja pat pacelt roku, lai dotu zvērestu. Tolaik tiesa lēma, ka rādija uzņēmumam katru gadu līdz mūža pēdējai dienai katrai meitenei ir jāizmaksā kompensācija 10 000 ASV dolāru vērtībā (ekvivalents 183 000 ASV dolāriem mūsdienās), taču nekādus stingrākus mērus korporācija nesaņēma. Turklāt neviena no prasītājām ilgi nedzīvoja - visas piecas sievietes līdz 1933. gadam jau bija pāragri mirušas. Uzņēmums neglīto skandālu aši paslaucīja zem paklāja un turpināja ražot sadzīves preces ar tumsā spīdošiem elementiem, kurus ar roku ir uzgleznojušas jaunas meitenes.
Rādija meitenes gan nerimās, jo vairākas uzņēmuma darbiniecies turpināja viena pēc otras mirt šausmīgās un mokošās nāvēs. 1930. gadu vidū pret savu darba devēju tiesā prasību iesniedza ciparu māksliniece Katrīna Donohjū, kurai uz gurna izauga greipfrūta lieluma audzējs, sāka izkrist zobi, bet no mutes nāca ārā apakšžokļa gabaliņi. Ketrīna bija tik ļoti apņēmusies apturēt rādija korporācijas, ka viņa pirmo reizi vēsturē sniedza liecības no savas nāves gultas un galu galā uzvarēja tiesā.
Ketrīna Donohjū kļuva par pirmo darbinieku, kurš piespieda darba devēju uzņemties pilnu atbildību par nodarīto saviem padotajiem. Kopš tā laika punkts par darba drošību kļuva par standartu teju visos pasaules uzņēmumos, bet rādija izmantošana ikdienas produktos tika ar likumu aizliegta. Ketrīna mira vien trīs mēnešus pēc vēsturiskās tiesas prāvas. Viņai bija tikai 35 gadi.
