Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Orākuls
Iespējams, vislielāko intrigu par jauniestudējumiem divos Rīgas teātros radījuši ziņu virsraksti. Patiesi, šogad Dailes teātrī tiek izrādīta līdz šim dārgākā izrāde Latvijas teātrī. Tā izmaksājusi 500 000 eiro.
Orākuls ir jau otrais poļu režisora Lukaša Tvarkovska iestudējums Dailes teātrī. Pirmais bija 2022. gadā – spilgtā un neparastā izrāde Rotkho. Orākulā tiek izmantoti gan teātra, gan kino izteiksmes līdzekļi. Izrāde ir gara – tā ilgst četras stundas.
«Mājās no 4 stundu garā Orākula. Piekusu. Vizuāla un audiāla pārstimulācija tādā mērā, ka pazūd saikne ar saturu. Forma, protams, neaptverami iespaidīga, un ir labi, ka šādi pasaules līmeņa darbi top Latvijas teātrī un uzliek mūs uz Eiropas skatuvju kartes! Jo ir vajadzīga kāda jauna trajektorija, Skroderdienas jau mūžam nespēlēsi.
Tomēr es laikam atzīstu, ka tīri subjektīvi manī lielāko izrādes laiku dominēja sajūta – izturēt.
Nevis baudīt, domāt, just, saslēgties ar mūzu pasauli. Mazs brīdis gan tāds bija, kas mani patiešām pieslēdza ar pilnu uzmanību – otrā cēliena buršanās aina ar Madaru Viļčuku – tīrradnis, patiesi!» par izrādi izteikusies dziedātāja Linda Leen. «Vai varu ieteikt? Hm. Pēc šī paša režisora darba Rotkho noskatīšanās manī vēl trīs dienas virmoja katarses aste un absolūta sajūsma. Orākuls, savukārt, sajūtās kā darbs, kas jāizdara. Ķermenim. To vajadzētu sākt ne vēlāk kā pulksten 15, lai ir vēl vakars, kurā ļaut tam atjēgties no vibrācijas. Jā – interesants vēsturiskais un laikmetīgais konteksts, aktierspēle un, protams, forma! Vienaldzīgo nebūs. Kas droši vien jau arī ir mākslas uzdevums. Izpurināt,» turpina Linda.
«Es varbūt neko daudz nesaprotu, kā jābūvē izrāde, bet šo to zinu, kā izstāstīt stāstu. Un te svarīgas bija gaismas, sarežģītā skatuve, skaņa, bet ļoti labs stāsts norakts aiz formas un beigās pat netika izstāstīts līdz galam. Ļoti daudz atkārtošanās, tukšas staigāšanas pa skatuvi, bet cilvēciskā traģēdija fiksi parādās titros uz diviem pēdējiem ekrāniem. Tagad izklausās, ka man izrāde nepatika? Nē, mani tas skatuves reivs fascinēja, bet to varēja saīsināt uz pusi un otrā parādīt kaut ko, lai rastos arī līdzpārdzīvojums,» par Orākulu izsakās žurnāla Santa galvenā redaktore Iveta Dzērve.
«Orākuls ir kā svaiga gaisa malks kādu laiku nevēdinātā telpā. Vērienīgi izmantotie gaismu, video un citi IT specefekti, mūzika un video projekcijas izrādi darīja īpaši iespaidīgu un krāšņu. To visu vēl kolosāli papildināja skatuves dekorāciju aktīva transformācija, to nodrošinot kuplai skatuves palīgu komandai. Līdzīgi, kā savulaik Rotkho, arī šī izrāde norit it kā divos plānos – uz skatuves un uz ekrāna tiešraides video demonstrācijās virs skatuves. Esot pavisam tuvu skatuvei, acis skraidīja te no notiekošā uz skatuves, te uz videoprojekciju, kur lielāki aktieru tuvplāni vilināt vilināja.
Nepārsteidz, ka šī uzveduma pasaules pirmizrāde Vācijā, Diusburgā izpelnījās skaļas ovācijas,
jo Dailes teātra Orākulam nav valodu barjeras – uzvedumā runā gan latviešu un angļu valodās, gan lietuviešu un ķīniešu. Taču tekstam ir arī titri latviešu un angļu valodās vienlaicīgi. Aktieru meistarība bija uzmanību un interesi piesaistoša, bet atsevišķās epizodēs, kā spirituālajā seansā – pārsteidzošas. Ko uzvedumā redzēju un saskatīju – tas lai paliek katra skatītāja ziņā. Kaut gan uzveduma darbība risinās sen aizgājušos laikos, taču tajā ir daudz mūsdienās aktuālu tēmu un diskusiju. Mūsu Dailes teātra aktieru komanda bija izcila un to papildināja arī pieaicinātie kolēģi no Lietuvas,» raksta skatītāja Gunita.
Indulis un Ārija
Savukārt Nacionālajā teātrī jaunās krāsās Indras Rogas režijā skatāma 1911. gadā uzrakstītā Raiņa luga Indulis un Ārija. Tā runā par senu laiku un kūru brīvības cīņām 13. gadsimtā, par to, ka mazai tautai ir tikpat lielas tiesības uz brīvību un pašnoteikšanos kā lielai tautai, un šī tēma izskan līdzās Induļa un Ārijas mīlestības stāstam vēl aktuālāk, vēl skaudrāk un patiesāk, nekā laikā, kad luga tapusi. Īpašs izrādes elements ir kormūzika, kuru izrādēs izpildīs Valsts akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā.
«Indulis un Ārija Nacionālajā teātrī ir izrāde, kas pelnījusi cieņu, uzmanību un iedziļināšanos. Jo tieši to dara izrādes veidotāji ar Raiņa kosmisko pasauli un skaistajiem tekstiem – atver un interpretē ar cieņu, uzmanību un mīlestību. Un tas ir nesalīdzināmi grūtāk un vērtīgāk, kā ironizēt, dekonstruēt vai norobežoties.
Ne viss man šai izrādē patīk un ne visu es tur saprotu, bet ir būtiski, ka šāda izrāde ir,»
par Induli un Āriju saka skatītāja Līga.
«Sajūtas pēc pirmizrādes Indulis un Ārija Nacionālajā teātrī. Trīs stundas tīra Raiņa un Ešenvalda! Parterā starp skatītājiem diriģē Māris Sirmais. Orķestra bedrē un ložās – Valsts akadēmiskais koris Latvija. Scenogrāfija – askētiska. Nekādu kruzuļu, bufonāžu vai režisorisko piedomājumu. Te nav kur patverties, visu varēšana kā uz delnas – gan aktieru, gan skatītāju. «Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!» Un kurš gan vēl iestudēs un skatīsies, un mīlēs Raini? Ja ne mēs? Diez vai tu mājās sameklēsi Raiņa kopotos rakstus un izlasīsi Induli un Āriju. Bet te – atnāc, viss smuki, mūzika… Un lugu acu priekšā nolasa. Kad saku nolasa, es mazlietiņ ciešu, ka galveno varoņu aktierspēlē man pietrūka kaisles, enerģijas, tā pārspīlējuma uz skatuves, lai es zālē sajustu – kā mīl, kad mīl tā, ka sirds sašķīst lupatās un jāiet nāvē, jo cita ceļa nav! Bet, ja divi cilvēki rezignēti, vēsu seju veras tālumā un mazliet apskaujas, un no tā man jānotic liktenīgajai mīlai. Tad, kā jau teicu, es mazlietiņ ciešu. Viņu vietā…» tā skatītāja Silvija.
«Trīs stundas skanošas dvēseles stīgas vienā elpā.
Koris ceļ vibrācijas un neļauj emocijām norimt. Prāts seko Raiņa tekstam, dvēsele gavilē. Esmu pateicīgs,» raksta Artis.
