Grūti norīt ēdienu un dzērienus? Varbūt tā ir disfāgija?

Rīšana
Inguna Potetinova
27. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Par disfāgiju atklāti runā ļoti maz, toties no tās cieš gana daudzi. It īpaši vecāki ļaudis, mūsu opīši un omītes. Kas tas īsti ir, skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Dr.Illa Mihejeva un neiroloģe Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neirovaskulārajā nodaļā Dr.Ieva Puriņa.

Iesprūduša kumosa sajūta

Disfāgija… Grieķu valodā dys nozīmē – grūtības, trūkums, sāpīgums, bet phagein – ēst. Ārsti ar to saprot cietas un šķidras barības norīšanas traucējumus. Disfāgija var rasties dažādu slimību vai traumu rezultātā, kad skarta nervu sistēma. Šī kaite attīstās arī senioriem, kam ar laiku kļūst vājāki muskuļi, un tas ir iemesls apgrūtinātai ēdiena norīšanai. Vienkārši – muskuļi vairs nespēj pilnībā pildīt savu darbu.

Mēs, mediķi, zinām – šī ir milzīga un hroniska problēma. Arī slimnīcā ik dienu redzam kādu, kas par savu disfāgiju pat nenojauš, to neatpazīst arī piederīgie. Jo – diez vai ikdienā kāds vispār aizdomājas par ko tik pašsaprotamu kā ēdiena norīšana. Šis process šķiet tik dabisks! Tomēr – līdz brīdim, kad norīšanai sāk kaut kas traucēt un kad ēšana kļūst par pārbaudījumu, ar kuru no jauna jāmācās (tieši tā – jāmācās!) tikt galā.

Neatstāj bez ievērības, ja ome vai opis bieži aizrijas.

No medicīniskā viedokļa pārtikas uzņemšana ir vairāku darbību ķēde. Rīšanas procesā ir iesaistīta mute, rīkle un barības vads – no muskuļiem sastāvošs cauruļveida orgāns, kurš sākas no rīkles un beidzas kuņģī. Rīšanas norisi pārzina daudzi muskuļi un nervi. Dažus no šiem procesiem cilvēks spēj kontrolēt ar savu gribu, tomēr vairums norišu tai nepakļaujas, un jebkura darbība jebkurā posmā – no pārtikas sakošļāšanas mutē līdz tās nokļūšanai kuņģī – var izraisīt rīšanas traucējumus. Sāpes krūtīs, iesprūduša kumosa sajūta kaklā, smaguma sajūta kaklā ēšanas laikā ir tikai dažas no rīšanas traucējumu izpausmēm, kas ir šīs slimības vieglākās formas. Smagākajos gadījumos tā ir pilnīga nespēja norīt siekalas, šķidrumu un dažādas konsistences uzturu.

Divi sliktumi

Nereti redzēta ainiņa: ģimenes pasākumos, kad tuvinieki pulcējas ap galdu, opis vai ome pēkšņi vairs neizvēlas ieturēt maltīti kopā ar pārējiem, viņi atrod iemeslus, lai drīzāk nolīstu maliņā vai pazustu virtuvē, jo… kaunas, ka nespēj norīt ēdienu. Viņi sāk izvairīties no maltītes ieturēšanas publiskās vietās un arvien biežāk atrunājas, ka grib palikt mājās. Cilvēkam ar disfāgiju ir sociālās izolācijas draudi un augsts depresijas risks. Tāpēc esi vērīga un neatstāj bez ievērības, ja ome vai opis sūdzas par grūtībām norīt, kumosa sajūtu kaklā, par biežu aizrīšanos vai rīstīšanos.

Taču psihoemocionālais diskomforts ir tikai viena no disfāgijas radītajām problēmām. Otra ir nepietiekama šķidruma un barības vielu uzņemšana jeb malnutrīcija, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka fizisko un garīgo veselību un spēju atveseļoties. No malnutrīcijas cieš ne tikai seniori, bet arī pacienti pēc meningīta, galvas traumām, kakla un krūšu daļas operācijām, onkoloģiskajām slimībām, cilvēki ar multiplo sklerozi, Pārkinsona slimību un citām neirodeģeneratīvajām kaitēm.

Cilvēkam ar disfāgiju ir sociālās izolācijas draudi un augsts depresijas risks.

Bieži vien disfāgija kļūst aktuāla pēc insulta. Lai gan, pateicoties kompensatoriem mehānismiem, 90 procentos gadījumu rīšanas spējas atjaunojas pirmajās divās nedēļās, tomēr ne sākumā un ne visiem. Šiem cilvēkiem grūtības sagādā arī aspirācijas plaušu karsonis. Aspirācija ir sekrēta un pārtikas nokļūšana elpceļos, jo ir traucētas koordinētas rīkles kustības vai impulsa pārvade pa nervu šķiedrām. Turklāt šiem cilvēkiem jau tā ir pazemināta imunitāte. Rezultātā mikroorganismi no mutes dobuma un aizdegunes nonāk elpceļos un izraisa plaušu iekaisumu. Diemžēl šāda komplikācija attīstās katram piektajam insulta pacientam.

Kā palīdzēt?

Slimnīcās ar šo pacientu rehabilitāciju nodarbojas plaša speciālistu komanda – neirologi, rehabilitologi, medicīnas māsas, diētas speciālisti, bet jo īpaši liela loma ir audiologopēdam. Tieši viņš var sniegt ārkārtīgi svarīgas zināšanas un palīdzēt apgūt prasmes, kas uzlabo mutes motoro kontroli, žokļa un mēles darbību, ierādīt dažādus vingrinājumus elpceļu aizsardzībai un drošas pozas ēšanas laikā.

Kad rīšanas traucējumi diagnosticēti, viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir rast risinājumus, kā uzturu uzņemt droši un pietiekami.

Palīdzība atkarīga no problēmas. Ja traucējums ir mutes fāzē – tad, iespējams, traucētas lūpu vai mēles kustības vai samazināts muskuļu spēks, un to var novērot, piemēram, ja ēdiens vai dzēriens izlīst no mutes. Šādās situācijās ar speciāliem vingrinājumiem jātrenē lūpu slēgums.

Ja problēma ir rīklē, tad varētu būt nepietiekams rīšanas reflekss. Proti, cilvēks nejūt, ka ēdiens nokļuvis šajās zonās un ka viņam ir jārij. Tāpēc rīšanas process nenotiek. Šis reflekss jāstimulē. Audiologopēds to dara ar pieskārieniem, ar īpašām zondēm rīklē vai arī ar aukstu vai karstu impulsu.

Labs līdzeklis ir citrona sula – vates gabaliņu samitrina sulā un ar to šad un tad pastimulē rīšanas zonas. Taču ar šādām metodēm ļoti, ļoti jāuzmanās. Rīklē nedrīkst bāzt neko tādu, kas varētu nolūzt vai veicināt aizrīšanos, tāpēc rīšanas zonu stimulāciju drīkst veikt tikai audiologopēds vai cits apmācīts speciālists.

Kā tikt pie audiologopēda?

Tātad, ja radušās aizdomas par rīšanas traucējumiem, pirmkārt, cilvēkam jādodas pie sava ģimenes ārsta. Viņš var uzrakstīt nosūtījumu uz piecām audiologopēda konsultācijām, kuras apmaksā valsts. Audiologopēds izvēlēsies atbilstošāko terapijas metodi. Ja nosūtījumu pie audiologopēda uzraksta rehabilitācijas ārsts, valsts apmaksā 10 konsultāciju reizes.

Rīšanas grūtību PAZĪMES

  • Bieža aizrīšanās.
  • Vairāk par vienu rīstīšanās, klepošanas vai elpas trūkuma epizodi ēdienreizē.
  • Rīstīšanās, klepošana vai elpas trūkums ēšanas un/vai dzeršanas laikā vai pēc tās.
  • Grūtības kontrolēt siekalas, tātad – siekalošanās.
  • Gārdzoša balss (mitra balss) ēšanas un/vai dzeršanas laikā vai pēc tam.
  • Balss izmaiņas.
  • Grūtības kontrolēt mēles kustības.
  • Acu asarošana ēšanas un/vai dzeršanas laikā vai pēc tam.
  • Biežas augšējo elpceļu infekcijas vai plaušu karsoņi. lNesakošļātas pārtikas norīšana.
  • Pārtikas iesprūšana kaklā.
  • Pagarināts ēšanas laiks.
  • Papildu piepūle košļāšanas un rīšanas laikā.
  • Ēdiens vai dzēriens uzkrājas mutes dobumā.
  • Grūtības noturēt ēdienu vai šķidrumu mutes dobumā.

Vispiemērotākie produkti disfāgijas slimniekiem:

Izvēlies pudiņa konsistences ēdienu. Tam jābūt pietiekami mīkstam un viendabīgam. Ēdiena konsistenci vari variēt atkarībā no rīšanas grūtību pakāpes – no smalki sakapātas līdz blendētai. Der:

  • mīkstas putras;
  • jogurti;
  • omlete;
  • dārzeņu vai augļu biezeņi (ābolu, bumbieru, banānu);
  • maltā gaļa ar mērci;
  • ķīseļi (bez ogām);
  • želejas.

Nepiemērotākie produkti

  • sausa maize;
  • griķi;
  • cepumi;
  • krekeri;
  • rieksti;
  • čipsi.

Uzmanīgi ar ŪDENI!

Lai ūdens vai citu šķidrumu norīšanu padarītu drošāku, tiem vari pievienot uztura biezinātāju, kurš nopērkams aptiekās un ir neitrāla viela, kas nemaina garšu. Agrāk, kad šādas iespējas nebija, izmantoja pārtikas cieti, bet tās lietošana daudziem rada aizcietējumus. Latvijā biezinātājus piedāvā tikai viena firma – Nutricia.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs