Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Insults – mājiens beidzot apstāties
Pirms desmit gadiem piedzīvoju insultu, un tas bija manas dzīves pagrieziena punkts, pēc kura septiņus mēnešus biju piekalta ratiņkrēslam. Man bija pilnīga kreisās ķermeņa puses paralīze, un ārste slimnīcā atklāti pateica, ka manā situācijā cilvēki parasti neizdzīvo… Bet Dievs mani pažēloja, un tas nozīmē, ka vēl esmu vajadzīga cilvēkiem. Vēl viņa piebilda – ja reiz man atņemta puse ķermeņa, tā ir zīme, lai es beidzot apstājos un vairs nedaru sev pāri, par daudz strādājot. Atklāti sakot, man tiešām bija ļoti liela darba slodze. Turklāt viens brālis bija aizgājis ar insultu. Tad otrs…
Lai gan pati esmu mediķe un zinu, kas ir insults, tobrīd dakteres teikto tā īsti neuztvēru un vaicāju, vai pēc četrām dienām varēšu lidot uz Vāciju kopā ar saviem Sarkanā Krusta jauniešiem. Vēl prasīju, kad varēšu braukt ar auto. Daktere man smaidot atbildēja, ka tajā dienā, kad es braukšu pa ielu ar auto, viņa uz darbu labāk nenāks… To, cik ar mani ir nopietni, sapratu tikai tad, kad daktere teica, ka nekādu plānu, būs jāpaliek mājās!
Taču man bija ārkārtīgi liela motivācija dzīvot, un paradoksālā kārtā papildu jaudu deva tas, ka pēc insulta izšķīrāmies ar draugu. Viņš vienkārši neizturēja… Redzot, kādā stāvoklī esmu, viņš neticēja, ka kādreiz vispār varēšu atlabt. Tad es pie sevis domāju: «Es tev pierādīšu gan, ka es varu! Un es ne tikai staigāšu!» Dzīve mani veselības ziņā vispār ir šausmīgi situsi, bet vienmēr esmu piecēlusies un turpinājusi ne tikai dzīvot, bet arī darboties. Zināju, ka tā būs arī šoreiz, jo pēc dabas esmu cīnītāja. Pirmoreiz uz gultas paliku 21 gada vecumā, kad pēc autoavārijas salauzu mugurkaulu.
Mugurkaula lūzums un foto no slimnīcas
Tas notika tālajā 1978. gadā. Es jau biju izmācījusies par feldšeri un divus gadus nostrādājusi savā profesijā, kad notika liktenīgā avārija. Pēc avārijas divus gadus gulēju Traumatoloģijas institūtā. Tas bija ļoti smagi, bet man arī toreiz bija stipra motivācija, jo ļoti gribēju apprecēties un kļūt par mammu. Tas bija lielais sapnis un mērķis, par ko cīnīties. Pēc diviem gadiem, kad piecēlos no gultas, no jauna mācījos staigāt. Pirmie solīši, pirmie kritieni…
Tādu, pēc avārijas sperot pirmos soļus, mani iepazina slavenais fotogrāfs Jānis Gleizds, kurš pats bija bez rokām. Viņš institūtā strādāja pie leģendārā profesora Viktora Kalnbērza, iemūžinot plastiskās operācijas, un kādu dienu mani uzrunāja. Teica, ka viņam ārkārtīgi patīk mani garie mati un tumšās acis, tāpēc vēlas mani nofotografēt. Nebiju pārliecināta, vai tas būs iespējams, jo tobrīd knapi spēju noturēties kājās. Bet viņš mani kaut kā atbalstīja pie sienas un fotografēja. Teica, lai nebrīnos, ka kādreiz būšu mākslas fotoalbumā. Un tas tiešām piepildījās!
Cilvēks var visu, ja ir vajadzība
Kad iznācu no slimnīcas, vairs nevarēju strādāt par feldšeri. Mana vienīgā iztika bija invaliditātes pensija, ar ko dzīvošanai nepietika. Tā kā agrāk biju iecienīta feldšere un daudzi zināja manu kaligrāfisko rokrakstu, kolhoza priekšsēdētājs man piedāvāja darbu – kļūt par mākslinieci noformētāju. Pēc slimnīcas vēl gadu nevarēju sēdēt, vīrs – tobrīd jau biju precējusies – man izgatavoja speciālu stāvgaldu, lai varu uz lielajām planšetēm attēlot kolhoza ražošanas sasniegumus. Katru dienu sagatavoju pa vienai planšetei, par to saņemot desmit rubļu. Salīdzinājumam – mana pensija tolaik bija 70 rubļu.
Draugi un kolēģi teica, ka esmu traka, jo pārceļos uz nekurieni!
Piedzima dēls, viņam vajadzēja vietu bērnudārzā, un kolhoza priekšsēdētājs to apsolīja, ja nākšu strādāt uz rezerves daļu noliktavu. Piekritu. Sākums bija grūts. Atbrauca gaziks, kurš izgāza vienuviet traktoru, auto un pļaujmašīnu rezerves daļas, kuras pēc nomenklatūru numuriem man pēc tam bija jāsašķiro un jāreģistrē. Biju gan apķērīga un ātri iemācījos. Drīz vien, ja kāds nezināja, kādu gultni viņam vajag, bet nosauca traktora modeli, varēju iedot īsto. Tāpēc mani sāka saukt par direktori.
Pēcāk, pārvarot savu nepatiku pret asām smakām, piekritu darbam arī degvielas uzpildes bāzē, tiekot pie nākamās iesaukas – degvielas uzpildes karaliene. Vēl pēc tam strādāju par bibliotekāri, kas man patika, jo ļāva nostiprināt latviešu valodas zināšanas. Bet savā profesijā – medicīnā – atsāku strādāt tikai 1995. gadā, kad no Cēsu puses pārcēlos uz toreizējo Talsu rajonu.
Uz Kurzemi!
Nolēmu pārcelties tāpēc, ka šķīros no vīra. Deviņdesmitajos gados, sākoties juku laikiem, viņš palika bez darba, sākās dzeršana… Ilgi cīnījos, bet sapratu, ka nekas nemainīsies! Man bija divi mazi bērni, par kuriem jāparūpējas, bet Kurzemē brālis, kas piedāvāja dzīvokli. Draugi un kolēģi teica, ka esmu traka, jo pārceļos uz nekurieni! Atzīšos, šis solis tiešām prasīja lielu drosmi, bet tieši drosmes man, par laimi, netrūkst.
Kad pārvācos, biju bez darba, ar pavisam mazu pensiju, bet meitai jāuzsāk skolas gaitas un vēl pusauga dēls. Vietējā pamatskolā dabūju skolas māsiņas amatu, tā gan bija tikai ceturtdaļslodze, taču arī par to biju ļoti laimīga. Ģimenes uzturēšanai gan ar to bija par maz, tāpēc paralēli skolai deviņus gadus bija spiesta strādāt par kurinātāju daudzdzīvokļu mājā, un tieši šī fiziski smagā darba sekas tagad izjūtu savā veselībā. Kādā brīdī skolā parādījās ieteikums bērniem apgūt pirmo palīdzību. Tā kā man kā mediķei gribējās, lai bērni apgūst šīs vērtīgās zināšanas, Sarkanajā Krustā izmācījos par pirmās palīdzības pasniedzēju un uzņēmos apmācīt bērnus. Par ko esmu ļoti gandarīta – šis no visiem darbiem, ko esmu strādājusi, ir man mīļākais. To turpinu darīt arī šobrīd – pēcpusdienās pēc pamatdarba skolā tiešsaistē apmācu visus, kam nepieciešams apgūt pirmo palīdzību. Arī ukraiņu grupas.
Pirmo gadu pēc insulta pamatā dzīvoju pa mājām, tikai sapņojot par iespēju vadīt auto un ceļot.
Tā kā man bija ļoti motivēti jaunieši, sākām piedalīties arī rajona pirmās palīdzības sacensībās, bieži arī ieguvām pirmo vietu, tāpēc ar jauniešiem sākām braukt uz pirmās palīdzības sacensībām ārpus Latvijas – Itāliju, Īriju. Savukārt Vācijā bija pirmās palīdzības nometnes. Dažādi pasākumi notika arī Zviedrijā. Ar to ceļošanai bija āķis lūpā! Bet tad nāca insults…
Kā ceļot pa pasauli ar kustību traucējumiem?
Pirmo gadu pēc insulta pamatā dzīvoju pa mājām, tikai sapņojot par iespēju vadīt auto un ceļot. Kad jau pārvietojos ar rollatoru, prasīju dēlam, lai ļauj pamēģināt izbraukt ar auto. Viņš kategoriski negribēja piekrist, jo baidījās, ka kas atgadīsies, tomēr pēc kāda laika ļāva pamēģināt. Es gan jau pirmajā krustojumā sapratu, ka nekas nesanāks, jo kreisā roka neklausīja un nevarēju normāli noturēt stūri, lai pārslēgtu ātrumus. Bet man ir asa domāšana! Nopirku jaunu auto ar automātisko ātrumkārbu un tagad bez problēmām pati jau braucu sesto gadu! Varu mazdēlu aizvest uz autobusu, bet pati sevi – iepirkties, pie manikīres un frizieres. Nevienam nav jālūdz, vai ir laiks un iespēja man izlīdzēt.
Ar rollatoru esmu iemācījusies attīstīt diezgan lielu ātrumu un tieku līdzi tiem, kas ir ratiņkrēslā.
Kad jau biju atsākusi braukt ar auto, draugiem prasīju, vai tiešām cilvēks ar kustību traucējumiem nevar arī ceļot. Neviens neko prātīgu neatbildēja, taču tad feisbukā nejauši ieraudzīju foto no Itālijas – tā bija kāda paziņa, kas ir ratiņkrēslā, un viņa ceļo pa Itāliju! Es uzreiz viņai zvanīju un jautāju, kā viņa nokļuvusi Itālijā ar ratiņkrēslu. Viņa atbildēja īsi: DIFF Travel un Santa Beitāne jeb grupu braucieni cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tūliņ zvanīju organizatoriem, un mani sapņi sāka piepildīties!
Kā ārzemniece: gadā jau astoņas valstis
Mans pirmais brauciens bija pirms nepilna gada uz Nemunas lokiem Lietuvā. Tad arī sapratu, jā, arī pēc insulta varu ceļot, citiem neradot neērtības. Nesen, starp citu, vēlreiz biju Lietuvā – pie Stelmužas ozola, kas ir viens no vecākajiem Eiropā, kā arī Zarasos un Biržos. Bet rudenī peldēju Jonijas jūrā Grieķijā. Ja godīgi, nekad savā dzīvē nebiju peldējusies tik daudz kā Grieķijā. Turklāt pēc insulta vispār nevarēju peldēt, jo bija lielas līdzsvara problēmas. Iespējams, Grieķijā noturēties palīdzēja sāļais ūdens, turklāt mums bija arī asistents Andris, kas visus brauciena dalībniekus skaisti pie rokas ieveda jūrā un, kad pacēlām roku, arī saudzīgi izveda ārā.
Visspilgtāk gan man atmiņā ir palikuši Kipras un Norvēģijas braucieni. Kipra ar tās siltumu un pagalmiem, kas klāti ar citroniem, apelsīniem un tikko vāktām zemenēm, kuru garšu vēl aizvien jūtu mutē… Savukārt Polijā es sasniedzu savu pēcinsulta staigāšanas rekordu.
Nekad pat nesapņoju, ka man būs tik skaistas vecumdienas, kurās pirmo reizi mūžā varēšu nogaršot astoņkāji un pat vaļa steiku…
Ar ceļojuma biedri vakarā apmaldījāmies. Kad tikām viesnīcā, soļu skaitītājs rādīja teju neticamus 12 kilometrus! Šis man bija rekords, kas deva pārliecību – es tomēr varu staigāt! Savukārt Čehijā baudīju brīnišķīgu vietējo alu, bet Šveicē braucu ar kalnu vagoniņu.
Jāatzīst, ka ar rollatoru esmu iemācījusies attīstīt diezgan lielu ātrumu un tieku līdzi tiem, kas ir ratiņkrēslā. Īsākus gabalus varu staigāt arī pati, bet garākos gabalos rollators ir labs atbalsts mugurkaulam, kā arī ļauj jebkurā vietā apsēsties un atpūsties, kad tas ir nepieciešams. Ceļojot fiziski jūtos daudz labāk nekā ikdienā. Līdzko iesēžos ceļojumu busiņā, jūtos fantastiski! Bet, atgriežoties mājās, jūtu, ka nedaudz sagumstu, jo ikdienā vienai tomēr ir grūti.
Tomēr jāsaka – nekad pat nesapņoju, ka man būs tik skaistas vecumdienas, kurās pirmo reizi mūžā varēšu nogaršot astoņkāji un pat vaļa steiku…
Tikai uz priekšu!
Protams, ja es nestrādātu gan pamatdarbā skolā, gan papildus, mācot pirmo palīdzību, arī man nebūtu iespēju kaut kur ceļot. Bet man ir iespēja gan strādāt, gan ceļot, ko, lai gan neesmu ticīgs cilvēks, uztveru kā Dieviņa mīlestību. Mana shēma ir vienkārša – visu, ko nopelnu darbā, lieku ceļojumos. Katru mēnesi apzinīgi sāku ar rēķinu kārtošanu un paralēli no katras algas veidojot arī finanšu drošības spilvenu. Tikai pateicoties drošības spilvenam, pēc insulta varēju atļauties rehabilitāciju, kas ir dārgs pasākums. Bet, ja nebūtu rehabilitācijas, nestaigātu!
Mani tuvākie nākamie ieplānotie ceļojumi ir uz Spāniju un Dāniju, bet labprāt nākotnē apskatītu arī Bosniju un Hercegovinu, kā arī Dubaiju un Šrilanku. Vispār gribētu aizbraukt visur, kur neesmu bijusi! Kad izziņo nākamo ceļojumu, tad man vienmēr ir roka gaisā, jo dzīve iemācījusi – nekad nevar zināt, kad būs pēdējā reize, kad varēsi kur doties. Tāpēc ķeru visas iespējas, ko dzīvē piedāvā! Pati smejos, ka esmu kā pionieris, kam vienmēr roka gaisā.
Un pēc savas pieredzes varu teikt, ka sievietei pēc 65 dzīve tikai sākas.
Visu savu dzīvi biju domājusi tikai par citiem – bērniem, mammu, slimo brāli, bet šobrīd dzīvoju sev un mācos sevi mīlēt, kā arī pateikt – nē! Lai sevi neizdedzinātu! Meita, kas dzīvo Anglijā, par mani arī ļoti priecājas, motivējot turpināt iepazīt pasauli. Kādā no mūsu pēdējām sarunām viņa minēja, ka znots arī mani ļoti cienot, jo nesūdzos un nerunāju par slimībām, bet tusēju apkārt pa pasauli. Mans dzīves moto aizvien ir grupas Sestā jūdze dziesmas vārdi: «Skaistākie sapņi, ja vēlies, atnāks un piepildīsies. Augstākas virsotnes gaida, tev tikai tajās jāuzkāpj.»
