Rīga +5°C 
Nostalģiska gaisotne skumjajās sienās, augstajās durvju ailās, šaurajās ejās… Pārsteidzoši, bet viss te glabā pazīstami dīvaino aromātu – drapēriju putekļu, klaunu grima, arēnas skaidu un dzīvnieku sviedru kokteili. Nevar būt, ka tā tikai šķiet. Saldējums vafeles glāzītē vai cukurvate, līpoša pirkstos. Troksnis, vērīgi uniformisti. Dziest gaisma, startē spoži tērpts orķestris. Aplausi. Prožektora stars mērķē uz sarkanām kulisēm. Izauļo balti zirgi ar džigitu seglos. Nāk klauni, ūdeni šļakstīdami. Nāk cilvēks bez ribām. Un zobenu rijējs. Un bumbu žonglieris. Bet programmas nagla – tīģeri, nīgri ņurdēdami. Vai ziloņi. Un liliputi fliteru kostīmos uzlido augstu kupola gaismās kā spoži putni.
Reiz te, Merķeļa ielā 4, tā bija – es redzēju. Ja sēdvieta gadījās pretī arēnas galvenajiem vārtiem, varēja pamanīt cirka izrādes oderi – kurš kuru diskrēti sabar, no arēnas gandrīz vai izgrūž. Kā samudžinās drošinājuma aukla, kā uniformists ar lāpstu uzlasa zirgābolus, kā akrobātam patiesībā sāp mugura, kā klauns nevar iedarbināt asaru strūklu, kā dejotāja ar iedeguma pūderi nobirdinājusi arī baltās kleitas apkakli… Amizantie sīkumi un kļūmes šķita tikpat aizraujoši kā pati izrāde.
Tad cirks apklusa, ēku slēdza drošības dēļ. Rīga pēc spožās jezgas tajā ilgojās vairākus gadus, līdz izplēsās īpašnieki un cirka namu dabūja Kultūras ministrija. Mākslinieki tikmēr uzstājās citur. Ilgi nācās gaidīt, kamēr atsākās rosība. Pamatīgi nostiprināja ēkas fasādi Merķeļa ielas pusē, uzsāka iekštelpu aprūpi.
Jauno saimnieku rokās Rīgas cirks atkopjas. Agrākais zirgu stallis pārtapis par teātra zāli, ziloņu novietne – izstāžu zālē. Bet sīkumi no senām izrādēm aizkulišu šaurībā joprojām vīd uz katra soļa – te klauna parūka, tur brilles, te pabalējusi kartona torte ar rozīgu sivēna galvu pašā augšā, tur uz pakaramajiem čaukst smalki dejotāju tērpi ar spožiem izšuvumiem un tilla volāniem. Katra atstātā lieta ir vesels stāsts, un cirks par to rūpējas. Un skumji atklāj, ka gaiteņa sienu gleznojumos attēlots arī tīģeris, kurš saplosīja mākslinieka asistentu…
Spoguļneironi
Neviens vairs nešaubās, ka cilvēkam tiešām ir vajadzīgs cirks. Jo tāda ir cilvēka mūžsenā daba – prasās pēc distancētas nervu kutināšanas. Ārpus realitātes, fizisko spēju perfekcijā, ilūzijā.
Vajag pārsteigumu – ķermenisku, dzīvībai bīstamu un instinktos bāzētu projektu. To vērot ir tik biedējoši, bet vienlaikus – trakoti aizraujoši. Skaidrojums īss – vibrē aizvēsturiskie instinkti. Artists darbojas ārpus Homo sapiens tipiskajām prasmēm, un mums aizraujas elpa. Notver lērumu strauji pasviestu šķīvju; notur līdzsvaru, ejot pa augstu virs zemes nostieptu virvi; pārlec platai barjerai, metot vairākus salto; pakļauj plēsīgu savvaļas dzīvnieku…
Arī senās gladiatoru cīņas, indiešu faķīri, viduslaiku lāču dancinātāji – tas ir stāsts par instinktu.
Tāpat kā – ilūzija par neikdienišķo pārpilnību cirka košajās un zibošajās gaismās, vizuļojošos tērpos, strausa spalvās, stiklos kā briljantos… Lūk, kāpēc cilvēkam vajag cirku!
Tradicionālajā cirkā ir zināms, kā jāizlādē spriedze starp nažu metēja un bīstamas akrobātikas numuriem, – jāiznāk klaunam. Gaisa vingrotāja virpuļo ap virvi, tērpusies zemenes kostīmā, bet arēnā īpašs aparāts iepūš zemeņu smaržu… Turklāt vingrotāja uzstājas bez drošības tīkla, paļaudamās vienīgi uz asistenti un pašas veiklību… Skatītāju pūlim kolektīvi ceļas adrenalīna līmenis… Izpētīts, ka tobrīd ieslēdzas spoguļneironu princips. Jūs iesaistāties. Artistu kustības, garastāvokli uztverat niansētāk, nekā spējat to apstrādāt ar prātu.
Ups, akrobāte gandrīz nokrīt!
Jā, lai jūs satrauktos, vēl dziļāk iesaistītos. Īpaši, ja arēnā darbojas divas māsas, kā to ir pieteicis izrādes vadītājs. Jūs viņas vērojat vēl vērīgāk un kaislīgi gribat, lai abas izdzīvo… Viena uz virves paslīd, jūs pārdzīvojat līdzi otrai, kura viņu no lejas cenšas drošināt… Protams, gadās īsti negadījumi. Pirmajā rindā sēdošs skatītājs pārlieku sparīgi vēdinājies ar košu priekšmetu, un nervozāks lācis cirtis viņam ar ķepu. Artists lidojis virs skatītājiem iekārtās šūpolēs, pārtrūkusi virve, un konstrukcija ar visu mākslinieku smagi iegāzusies skatītājos… Ekscesi, saprotams, pārējiem adrenalīnu tikai vairo.
Zirgi un frīki
Cirks, kādu dēvējam par tradicionālu, sācies ar jātnieku trikiem 18. gadsimta nogalē. Skatītājs ar interesi vēroja, kā viņa rikšotājs, senais draugs un kara biedrs, spēj paveikt ko daudz sarežģītāku par nastu nešanu, ratu vilkšanu vai lauka uzaršanu. Kad zirgi atpūtās, arēnā nāca žonglieri, virves staigātāji, ķēžu rāvēji. Un, protams, arī neredzēti Homo sapiens – spalvainie, bezroči, kuprīši, punduri. Īsti laikmeta garā. Cirks šiem dīvaiņiem deva iekļaujošu patvērumu, piederību ģimenei – viņi kļuva par māksliniekiem, rādīja talantus. Vēstījums – cirkā katram ir vieta, te ciena un izkopj atšķirīgo. Ja gribas šo tēmu apdomāt, var paskatīties arī 30. gadu īpatno šausmeni Freaks.
Arī Rīgas cirks sākumā bija zirgu cirks. No Prūsijas ieradās uzņēmējs un zirgu dresētājs Alberts Salamonskis. Viņš nopirka zemi Rīgas centrā un pēc latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta uzcēla cirka bāzi ar visu zirgu turēšanai vajadzīgo un apaļu arēnu 12 metru diametrā – akrobātam vieglāk noturēties auļojoša zirga mugurā. Tā bija pirmā masu atpūtai paredzētā celtne Rīgā. Līdzīgu ēku Salamonskis bija radījis arī Berlīnē, Maskavā, Odesā. Rīgas cirka būvē viņš īstenoja Baumaņa lielisko ideju – kupola konstrukciju un skatītāju zāles balstus veidot no dzelzceļa sliedēm. Pirms pāris gadiem, pārbaudot cirka kupola stāvokli, izrādījies – tas joprojām ir lielisks, sliedes labi notur konstrukcijas svaru.
Rīgas cirka pirmo sezonu atklāja 1888. gada decembrī. Laikam ejot, uzvedumi tapa arvien izsmalcinātāki un sarežģītāki. Kad Salamonskis ar saviem zirgiem un artistiem aizbrauca viesizrādēs, Rīgas cirku izīrēja citiem.
Dzīves metafora
Cirks ir ceļojoša kopiena. Dzīvesveids un attieksmes veids. Pāris mēnešu strādā vienā vietā, tad brauc tālāk. Arī tāpēc cirkam ir maģiska aura, tas simbolizē dzīves mainīgo plūdumu. Kino mūsos iesējis šo skumjo burvību, jau sākot ar Čārlija Čaplina filmu Cirks un beidzot ar Lorensa romantisko drāmu Ūdens ziloņiem. Un kur tad vēl franču drāma Šokolāde – patiess stāsts par Francijā pirmo melnādaino klaunu Rafaelu, kurš 19. gadsimta beigās uzstājās ar skatuves vārdu Chocolat…
To apliecinājuši paši cirka artisti: ja piedzimsti cirka mākslinieku ģimenē, nav izejas, tev jāceļo viņiem līdzi. Tu izaudz, pīdamies pa kājām ziloņiem, runādams ar tīģeriem… Neko citu neesi redzējis – tikai manēžas skaidas, pārbraucienus, caurvējus un cirku. Un skolā tu neesi teicamnieks. No tevis prasa, lai tu stāvētu uz galvas, nevis ar galvu domātu. Un tev trupā ir nodrošināta vieta.
No tevis arēnā izspiež pēdējo spēka lāsi, un pēc piecpadsmit darba gadiem tu jau vari pensionēties, viss salauzīts…
Mūsu pirmskara cirka vēsture glabā daudzus spožu latviešu vārdus, piemēram, Mērija, saukta par Kaķeni, – gaisa vingrotāja, kura nelietoja drošības jostu… Emma Rubene, Latvijas cirka vēsturē vienīgā sieviete faķīre, kura rija uguni, dejoja uz stikliem, taisīja trikus ar adatām…
Sākoties Otrajam pasaules karam, kad Latviju okupēja padomju armija, Salamonska cirku nacionalizēja. Turpmāk cirka mākslinieku darbību tāpat kā pārējos padomijas cirkos kūrēja PSRS Kultūras ministrijas Cirku pārvalde. Mūsu cirks gan bija uz Rīgas zemes, taču māksliniekus darbā pieņēma Krievijā, tur arī veidoja izbraukuma maršrutus.
Vakariņas Rīgā
Tā bija dzelžainam režīmam pakļauta dzīve, katra diena pakārtota vakara izrādei, sestdienās, svētdienās – divas vai trīs izrādes… Cirka veterāni atceras – nogurums bijis tik liels, ka nākamā diena pagājusi miegā. Nervu saudzēšanas nerakstītais likums – tuvinieku sūtītās vēstules atvērt tikai pēc izrādes.
Protams, padomju trupām uzstāšanās Rīgas cirkā bija pieejamākā eiropeiskā pieredze. Stāsta, ka nekur citur pēc izrādes māksliniekus tā neloloja kā Rīgā – vienmēr klāts vakariņu galds. Tā bijis tikai Rīgas cirkā – sirsnīgi mājīga gaisotne.
Kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas cirka māksla paputēja, mākslinieki palika bez darba. Dažiem izdevās noslēgt līgumu ar ārzemju impresārijiem, daudzi nodzērās… Pamest cirka pasauli artistam nozīmē mazu nāvi.
Padomju ēra Rīgas cirka zelta fondā ierakstīja daudzus jaunus vārdus. Teiksim, kaķu vārdotāju Annu Armandu, pirmo, kas 70. gados uzsāka pasaulē retu praksi – kaķu dresūru.
Vai arī leģendārā Dzintra Žilde, kas 60. gadu vidū debitēja programmā Cirks uz ūdens, 30 gadu bija gaisa vingrotāja, žongliere, bet vēsturē iegājusi kā humānā balto špicu dresētāja – ar sarunāšanu. Žilde arī bija tā, kura divdesmit piecus gadus cīnījās ar Kultūras ministriju par Rīgas cirka mantojuma tiesībām. Turklāt šo stāstu apvija noslēpumainības aura – divas stundas pēc tam, kad cirka zemes iepriekšējais īpašnieks parakstījis testamentu, viņu uz ielas mistiskā kārtā notriekusi automašīna…
Vēl kāds spožs Rīgas cirka dārgums ir pasaulslavenais žonglieris Alfons Virkavs. 50. gadu nogalē viņš sasniedza rekordu trīsdesmit riņķu žonglēšanā uz dakšas. Vēlāk jau tie bija trīsdesmit pieci šķīvji. Sešdesmit gadu vecumā Virkavs izstrādāja arī spožu triku ar piecpadsmit stāvu stikla plākšņu balansēšanu virs pieres. Citreiz – glāžu piramīdu, stāvot uz vienas kājas, centrālo žonglēšanas dakšu turot zobos… Kad Virkavs beidza karjeru, neatradies neviens, kurš grūtos trikus vēlētos pārņemt, – tik sarežģīti tie bija. Vēl savā septiņdesmitajā dzimšanas dienā mākslinieks uzstājās manēžā.
Klaunādes fenomens
Būtne ar balti nogrimētu seju, apaļu sarkanu degunu, lielās kurpēs… Klauns ir cirka glābējs. Viņa ģērbtuve Rīgas cirkā ir pavisam mazs kabūzītis, bet – vistuvāk arēnai. Lai pie pirmā sauciena mestos improvizēt arī brīdī, kad izrādē gadījies misēklis. Klauns paķer krēslu un vienkārši izskrien arēnā. Vai arī – izskrien un saplēš šķīvi. Visi smejas. Klauna funkcija cirkā ir tāda ideoloģiski sociāla. Parasti viņš nerunā, sazinās svilpienu, dīvainu skaņu valodā. Bija laiks, kad politisku iemeslu dēļ viņam aizliedza cirkā runāt – lai gadījumā nepaustu nekorektu viedokli. Bet klauns savu domu prata notranslēt tik un tā…
Man Rīgas cirka klauni patika, bet pazīstu kādu, kurš acumirklī paslēpa seju plaukstās, kad viņi iznāca arēnā, un visu reprīzes laiku nepacēla ne aci. Klaunofobija.
Jā, cilvēki mēdz baidīties no klauniem. Psihologi skaidro – jo viņi ir skaļi un nerāda savas īstās emocijas.
Attieksmi pret klaunu formējis arī kino – ir taču neskaitāmas tā sauktās cirka šausmenes, kur figurē sliktie klauni un dažādi cirka monstri. Sākot jau ar komisko Killer Klowns from Outer Space (1988) vai 70. gadu filmu par ceļojošo cirku, kuru vada čigāniete un viņas rūķis, – Vampire Circus. Vai arī baiso lenti The Last Circus (2010) – par Spānijas pilsoņu karu un klauniem slepkavām.
Nav īsti zināms, kā ar klaunu aizskatuves dzīvi gājis Rīgas cirkā, bet leģenda par pagrabā mītošu klauna garu klīst arī tur. Un kāda neiztulkojama eksistences sistēma klauna tēlā tiešām ir iekodēta. Cilvēkam neiespējama uzvedība. Klauns ir svešs it visā – gaitā, apģērbā, skatienā, reakcijās…
Rīgas cirka arhīva istabiņa joprojām glabā ne vien fotogrāfijas no seniem laikiem, bet arī neskaitāmas klaunu figūriņas, klauna kaklasaiti. Te atceras arī reiz Eiropā slaveno Coco the Clown jeb klaunu Koko (Nikolajs Poļakovs) no Rīgas cirka pirmsākumiem. Nācis no 20. gadsimta sākuma Daugavpils, dzimis teātra butafora un kostīmu pārzines ģimenē, uzstājies no piecu gadu vecuma, bet jau astoņos aizceļojis ar cirku… Nonācis Vācijā, ilgstoši uzstājies Rīgā. Slavas zenītu sasniedzis Anglijā. Koko ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā klauns ar vislielākajām kurpēm – 58. izmērs. Īpašā, tikai Koko raksturīgā pazīme bijis triks ar matiem – pārsteiguma mirkļos tie viņam sacēlās gaisā. Koko iekļauts Klaunu slavas zālē – jā, ir arī tāda. Karaliene Elizabete II iecēla Poļakovu par Britu impērijas goda virsnieku. Koko tēla tradīciju turpināja Rīgā dzimušais Poļakova dēls Maikls, viņš leģendārā klauna slavu aiznesa uz Ameriku. Vēl vairāk – klauns Koko kļuva par ātrās ēdināšanas uzņēmuma McDonald’s reklāmas seju. Nesen Rīgas cirku esot apmeklējuši klauna Koko mazbērni.
Amorālā cirka gals
Klauni Rīgas cirkā paliks, bet dzīvnieku pavisam noteikti vairs nebūs. Latvijā ienācis jaunais, 70. gados Francijā dzimušais cirka modelis, saukts par laikmetīgo. Laikmetīgā cirka izrāde vairs nav pašmērķīga izrādīšana, bet vienots stāsts ķermeņa un tehnoloģiju valodā. Cirks vairs nerāda sabiedrībai pārcilvēku. Tā esence ir akrobātisko triku, iluzionistu pārsteigumu un spilgtu vizuālo efektu kompozīcija ar vēstījumu. Un – bez dzīvnieku pakļaušanas. Godīgi runājot, humānu cirka politiku savā ziņā iespaidojusi ne vien zaļā domāšana, bet arī globālā degvielas krīze, kas ierobežojusi cirka dzīvnieku pārvietošanu. Lai vai kā – Latvijā tas der.
Kāds teica – bet kurš gan ies skatīties cirku, kurā nav īstu faķīru, tāpat arī īstu tīģeru, mērkaķu un ziloņu?
Un tas ir jautājums par ētikas paradigmu. Dzīvniekam taču nav mākslinieciskās gribas!
Bet to nevajadzētu skaidrot laikmetā, kad cīņa pret dzīvnieku izmantošanu cirkā norit jau pasaules mērogā un cirks sen ir pāraudzis vienkārši izklaides robežas. Gadsimta sākuma Eiropa nebija redzējusi eksotiskos dzīvniekus, bet tagad ir jauna pasaule ar plašiem dabas parkiem, dokumentālajām filmām, kas rāda faunu dabiskajā vidē. Nav loģiski skatīties zvēru, kurš dzīvo pretdabiski. Cirka trupu nemitīgā ceļošana, savvaļas zvērus ilgstoši pārvietojot ciešos būros, ir spīdzināšana. Ja kāds joprojām šaubās, vai cirka suņi neizbēgami cieš mokas un savvaļas zvēri tiešām pakļaujas vienīgi caur sāpēm, lai paskatās daudzās dokumentālās filmas par šo tēmu! Dresūrā ir ļoti daudz cietsirdības. Regulāri atklājas arvien jauni šokējoši fakti. Teiksim, sakarsēta plātne, lai dancinātu lāci… Jo kāpēc gan lai lācis citādi gribētu dejot… Arī Rīgas cirkam neesot veicies – tiklīdz uzaicinājuši jaunu ziloņu treneri, tā nereti pēc laiciņa uzpeldējuši videoieraksti, kuros atklājušās trenera vardarbīgās metodes citā cirkā. Ak, ziloņu vadāmie durklīši patiesībā ir truli un maigi? Bet ādas siksnām aizsiksnotā krokodila mute nebūt nav mocība? Vai krītoša zirga raustīšana aiz laužņiem mutē… Vai nakts dzīvnieka tīģera regulāra raustīšana dienā ar piespiedu lēcieniem caur degošu riņķi… Nav brīnums, ka pāris reižu gadā kāds plēsīgs cirka dzīvnieks saplosa pa cilvēkam. Vēl nesen – Krievijā, Itālijā… Un tā viņiem vajag.
Kāds sirms Rīgas cirka darbinieks man vēl nesen sazvērnieciski bilda, ka gan jau šīs putas noplaks un zvēri Merķeļa ielā atkal reiz atgriezīsies. Jo tie, lūk, mācot saudzēt dabu. Vairāk nekā simts gadu garumā reizē ar cilvēka spēju demonstrējumiem tie ļāvuši izprast savvaļas dzīvnieku uzvedību. Es klusēju.
P. S. Pateicos par informāciju Rīgas cirka darbiniekiem (īpaši Zanei Volkinšteinei un Mārai Pāvulai).
