Rīga +2°C 
Ir pēcpusdiena. Divas dienas līdz Lieldienām. Ticīgie no dažādām draudzēm sanākuši, lai jau pēc mirkļa visi kopā dotos pa pilsētas galvenajām ielām, mērojot būtisku Kristus augšāmcelšanās svētku daļu – skumju klāto Krusta ceļu. Ejot šai ceļā, mēs neskatāmies cits uz citu, meklējot atšķirīgo katras konfesijas ietvaros, – te tam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir vienotībā, kādā izejam ceļu, ko reiz gāja kāds, kurš šodien piešķir jēgu un satvaru Lieldienu augšāmcelšanās brīnumam.
Un, lai cik daudzi mēs ietu šai ceļā, dziļi sirdī mēs katrs ejam viens. Viens, bet kopā ar Dievu.
***
Šausmīgi salst, togad Lielā piektdiena iekritusi laikā, kad no sniegpulkstenītēm ne miņas, nerunājot par vizbulītēm. Zaķiem noteikti sasals ļipas no aukstuma, un mēs paliksim bez olām. Bet, ja nopietni, savā neapdomībā neesmu paņēmusi līdzi cimdus, un man ļoti salst rokas. Un kur tu, cilvēks, vari likt rokas, ejot Krusta ceļu? Ne jau kabatās… Vēl pat nav pirmā stacija, un, kamēr iziesim visas četrpadsmit, mani pirksti droši vien no aukstuma būs kļuvuši zili. Un vispār, ja tā padomā, kāpēc man vajadzēja nākt? Lieka izrādīšanās. Cilvēki noskatās Krusta ceļa procesijā, kas lēnām virzās cauri pilsētai. Būtu sēdējusi mājās, siltumā, Dievu var lūgt arī istabā, slavēt un pateikties – kāpēc man lietus laikā vajadzēja kaut kur skriet? Turklāt šajā Krusta ceļa gājēju pulkā, kas nemaz tik liels nav, nepazīstu nevienu. Kāpēc man jāiet kopā ar svešiem cilvēkiem? Un mēs ejam jau tik ilgi – nu kā var tik ilgi iet? Biju domājusi, ka viss būs beidzies daudz ātrāk.
***
Tās ir domas, kas dzīvoja manā galvā pirms vairākiem gadiem, kad Krusta ceļu gāju pirmoreiz. Tagad Krusta ceļš man kļuvis par būtisku Lieldienu laika daļu, un, ja sanācis tā, ka šo ceļu kādu gadu esmu izlaidusi, īsti labi nejūtos. Jo man šķiet tiešām svarīgi piedzīvot un izdzīvot visus Lieldienu laika notikumus – no Krusta ceļa un Klusās sestdienas vigīlijas līdz Lieldienu rītam ar Kristus augšāmcelšanos.
Krusta ceļa stacijas daudz neatšķiras no pārbaudījumiem, ko katrs piedzīvojam savā dzīvē.
Neatceros nevienu saules pielietu, siltu Krusta ceļu. Laiks nekad nav jauks. Bet nu jau laikapstākļiem vairs nav nekādas milzu nozīmes. Svarīgs ir kaut kas pavisam cits. Emocionālā vibrācija katrā no stacijām jeb apstāšanās vietām. No mirkļa, kad pirmajā stacijā Jēzu notiesā uz nāvi, līdz beidzamajai, kurā Jēzus tiek guldīts kapā. Pārsteidzošā kārtā manās izjūtās katrā no stacijām dzīvība ir ļoti klātesoša. Varbūt tāpēc, ka šīs stacijas dažkārt daudz neatšķiras no pārbaudījumiem, ko katrs piedzīvojam savā dzīvē, ejot sāpju ceļu. Droši vien mēs šajā ceļā pakrītam ne reizi vien, un droši vien šajā ceļā noraugās mūsu māte, kas būtu gatava atdot visu, lai tikai spētu palīdzēt, bet – viņa to nevar. Ļoti iespējams, šai ceļā mēs piedzīvojam draugu nodevību un zaudējam cilvēkus, kurus esam uzskatījuši par tuvākajiem. Ļoti iespējams, kāds cilvēks negaidīti ir gatavs vienu ceļa posmu mērot ar mums kopā, varbūt atbalstīt tikai īsu mirkli, bet šis atbalsts ir tik nozīmīgs, lai pietiku spēka spert vēl dažus soļus. Un ļoti iespējams, kaut kur šai ceļā mums ir arī jānomirst – ne fiziski, bet mūsu vēlmēm, ilgām, cerībām un gaidām.
Un izrādīsies, ka tās nebūs beigas. Ne tur, pie krusta, ne mūsu pašu dzīvē. Vislielākie pārbaudījumi nebūs beigas. Tas ir ceļa un ticības noslēpums. Iespējams, no malas to grūti pamanīt, bet, ejot ceļu, kādā brīdī tu to vienkārši zini.
***
Kad Lielās piektdienas rītā, dienas vidū vai pievakarē redzat Krusta ceļa procesiju virzāmies cauri pilsētai, ejot aiz kāda, kurš nes krustu, ziniet, tas nav bariņš dīvainīšu. Ikviens, ko redzat šajā procesijā, sirdī nes savu lūgšanu. Pateicību. Cerību. Caur šo ceļu katrs tapdams par daļu no kaut kā lielāka. Par daļu no ticības noslēpuma.
***
Ir cita Lielā piektdiena, mēs ejam lēni, pa brīdim apstājoties. Vīrs tur manu plaukstu, un es klusi nočukstu: «Cik ilgi mēs vēl iesim?» «Kamēr visi būs iemācījušies pacietību,» viņš smaidot atčukst pretī.
Izrādās, blakus cerībai un ticībai arī pacietībai ceļā ir vienlīdz liela nozīme.
