Pētām ekokosmētiku: kā neapmaldīties sastāvu un sertifikātu «džungļos»?

Drošības garants – atbilstoša sertifikācija

Ja gribam raksturot, kas īsti ir ekokosmētika, atmetot garas definīcijas, jāteic, ka tie ir videi un veselībai saudzīgi skaistumkopšanas produkti. Galvenie raksturelementi nosaka, ka ekokosmētika ražota no dabīgām augu izcelsmes, minerālām vai organiskām sastāvdaļām, tajā nav sintētisku piedevu, piemēram, mākslīgu smaržvielu un krāsvielu, tā netiek testēta ar dzīvniekiem, un ražošanas procesi tiek īstenoti videi saudzīgā veidā. 

«Raudzīties ekokosmētikas virzienā ir apsveicams solis, jo atbildīgi pagatavota dabīgā kosmētika tiešām būs ādai saudzīgāka, kā arī tās ražošanā būs nodarīta mazāka negatīvā ietekme uz vidi,» apstiprina bioloģe, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Anna Ramata-Stunda. Taču – kā varam būt drošas un pārliecinātas, ka kādam produktam piekabinātais eko apzīmējums nav tikai vārdu spēle vai mārketinga triks? Pētniece skaidro: «Produkta atbilstību eko statusam apliecina dažādi starptautiski sertifikāti, no kuriem pazīstamākie ir Ecocert Cosmos un Natrue un kurus piešķir ražošanā neiesaistīti tā dēvētie trešo pušu eksperti. Katrā standartā ir noteiktas prasības, kādam ir jābūt produktam, lai to sauktu par ekoloģisku un videi saudzīgu. Taču vienlaikus jāpatur prātā, ka pat vietējā tirdziņā iegādāts kosmētikas produkts var būt labs un kvalitatīvs un atbilst eko prasībām, ja arī tam nav piešķirts ekostandarta sertifikāts. Tas, vai kādai precei ir vai nav ekosertifikāts, ir katra ražotāja biznesa lēmums, jo emblēmiņa uz iepakojuma nozīmē papildu darbu ar dokumentāciju, papildu izmaksas dažādu vērtēšanas sistēmu ieviešanai, kā arī maksu par novērtējumu, ko veic atbildīgās institūcijas.»

Mācies vērtēt sastāvu

Informāciju par produkta patieso dabiskumu var sniegt arī uz iepakojuma norādītā atzīme par to, cik procentuāli sastāvā esošo vielu ir dabīgas vai organiskas izcelsmes. To aprēķinu nosaka starptautiski ISO standarti, un tajā jāvadās pēc īpaša protokola. «Tas savukārt norāda, ka izejvielas iegūtas no augiem saimniecībās, kur netiek izmantoti bioloģiskajai lauksamniecībai neatbilstoši pesticīdi, kur ir noteiktas prasības mēslojumam,» paskaidro Anna Ramata-Stunda un aicina iepazīties arī ar katra līdzekļa sastāvu, ko vienotie kosmētikas ražošanas principi paredz apzīmēt kā Ingredients vai INCI. «Sastāvdaļu uzskaitījumā minēti nomenklatūras vārdi, kas apzīmē konkrētas izejvielas, un to norādīšanā visiem ražotājiem jāvadās pēc vienotiem principiem – izejvielas tiek atainotas dilstošā secībā, kā pirmo liekot to vielu, kuras konkrētajā līdzeklī ir visvairāk.» 

Kā ikdienas lietotājam var palīdzēt iedziļināšanās sastāvdaļu džungļos? Nav noslēpums, ka sabiedrībā pēdējo 150 gadu laikā kopš industriālās revolūcijas notikušas būtiskas izmaiņas mūsu dzīvesveidā, uzturā, saskarē ar dažādiem jauniem materiāliem un vielām, ko nereti saista ar pieaugošu alerģiju sastopamību, tāpēc, pat lietojot produktus ar simtprocentīgi dabīgām sastāvdaļām, nevar izslēgt, ka tie kādam varētu radīt, piemēram, ādas kairinājumu. «Pat krēms, kas gatavots tikai no organiskās pļavās ievāktām izejvielām, var būt alerģisks un kairinošs. Interesants piemērs ir asinszāle – tai raksturīgs specifisks savienojums, kas, nonākot saskarē ar gaismu, rada fotoreakciju jeb fotosensivitāti. Tāpat kairinoši var būt citrusaugļu ēteriskās eļļas saturoši līdzekļi. Turklāt risks pieaug, ja konkrētais augs līdzeklī ir augstā koncentrācijā. Jā, dabas vielas ir ļoti vērtīgas, bet vienmēr ir jautājums – kādās devās mēs tās izmantojam un ar ko sajaucam?» skaidro pētniece.

Bubuļi konservanti un parabēni

Vienlaikus jāpatur prātā, ka sabiedrības priekšstatos par ekokosmētiku iesakņojušies arī mīti. Piemēram, apzīmējumu eko bieži vien tīk likt vienā katlā ar solījumiem, ka kāds līdzeklis nesatur konservantus, taču, izrādās, ka tiem līdzeklī pat ir jābūt. Bioloģe Anna Ramata-Stunda skaidro: «Ne vide, ne mūsu rokas, ar kurām pieskaramies, piemēram, krēmam bundžiņā, nav sterili, tādēļ, patērējot kādu produktu, ir augsts risks ienest tajā kādu svešu mikroorganismu. Ja konservantu sistēma nestrādā labi vai nav vispār, mikroorganismi var savairoties, bojāt produktu un vēlāk radīt, piemēram, ādas iekaisumu, īpaši, ja nonāk sīkās brūcītēs vai uz gļotādas. Tāpēc – konservantiem līdzeklī noteikti jābūt!» 

Arī tas, ka konservanti ir slikti, drīzāk vērtējams kā mīts. Konservanti ir dažādu veidu, un parasti tie tiek izmantoti ļoti mazā koncentrācijā, tāpēc parasti ieraugāmi sastāvdaļu saraksta beigu daļā. Tos var atpazīt pēc dažādiem nosaukumiem, no kuriem populārākie ir kālija sorbāts (dabā sastopams pīlādžu ogās) un nātrija benzoāts (arī dabā ir dažādās ogās). Šie ir dabā atrodami savienojumi, taču izmantošanai kosmētikā pārsvarā tiek ražoti industriāli, lai tos padarītu nozarei pieejamākus. Jā, jutīgai ādai atsevišķos gadījumos tiešām var izraisīt kairinājumu, tāpēc izstrādāts diezgan plašs klāsts citu dabīgu konservantu, kā, piemēram, antimikrobiāli savienojumi, ko iegūst no mikroorganismiem. 

«Vēl viens temats, par ko joprojām turpinās diskusijas, ir parabēni. Šīs grupas savienojumi arī ir sastopami dabā augos, taču kosmētikā izmantotās koncentrācijas ir krietni augstākas par dabā sastopamajām. Arī tos līdzekļiem pievieno, lai aizsargātu produktu no nevēlamiem mikroorganismiem. Ir identificēta gan nevēlama iedarbība uz cilvēka organismu, gan negatīva ietekme uz vidi (augsnes, ūdens organismiem), tāpēc daļa parabēnu vispār nav atļauti lietošanā kosmētikas produktos, citiem ir strikti ierobežotas koncentrācijas. Šos konservantus ekokosmētikā noteikti neatradīsim,» saka pētniece.

Atsauksmju vērtība

«Jāteic, ka kosmētikas ražošanas nozare Eiropas Savienībā ir labi uzraudzīta un tai ir ļoti augstas prasības. Katru nākamo produkta sēriju ražojot un laižot to tirgū, ikreiz jātestē mikrobioloģiskā stabilitāte, kas būtībā nozīmē – pārliecināties, vai līdzeklī iekļautā konservantu sistēma strādā, produkts nav mikrobioloģiski piesārņots un ir patērētājam drošs. Tāpat produkti tiek testēti, veicot kairinājuma testu, – to dara neatkarīgas laboratorijas un pētījumu kompānijas. Īpaši atlasītai vismaz 50 brīvprātīgo cilvēku grupai (puse parasti ir bez iepriekš konstatētām alerģijām, puse – ar jutīgu ādu vai iepriekš novērotām alerģiskām reakcijām) uzklāj līdzekļus uz neliela āda laukuma un izvērtē, vai tas neizraisa nevēlamas reakcijas vai ādas sensitizāciju, turklāt arī lietojot ilglaicīgāk. Tāpēc, ja reiz produkts ir nonācis līdz veikala plauktam, man gribas teikt, ka tas ir drošs. Protams, ir dažādas individuālas jutības un reakcijas, bet tas gan automātiski nenozīmē, ka produkts neder absolūti visiem,» skaistumkopšanas līdzekļu izstrādes aizkulises ieskicē Anna Ramata-Stunda, vienlaikus aicinot izmantot atsauksmju sadaļas tirgotāju un ražotāju mājaslapās, lai informētu par sajūtām, kādas radījis konkrētais produkts. «Tā ir kā sava veida laipnība pret līdzcilvēkiem, kas var brīdināt, ka, piemēram, man, cilvēkam ar jutīgu ādu, šis krēms izraisīja ādas kairinājumu,» pētniece aicina un mudina aizdomāties, ka šāda atklātība nav uzskatāma par negatīvu attieksmi vai kritiku, bet gan spēj sniegt plašāku informāciju par produktu.

Par lietošanu un glabāšanu

Kā akcentē bioloģe Anna Ramata-Stunda, lai nebūtu vilšanās, vienmēr vajadzētu rūpīgi ievērot uz iepakojuma minētos brīdinājumus: «Mēdz būt, ka kādus produktus atļauts lietot tikai vakarā, pēc tam neejot saules gaismā, vēl kāds var nevēlami reaģēt, sastopoties ar temperatūras izmaiņām. Kādu līdzekli ieteicams nelietot acu zonā, kādu nedrīkst lietot kopā ar citu, jo tie ir savstarpēji nesaderīgi produkti… Jo īpaši svarīgi to ņemt vērā, iegādājoties iepriekš neizmēģinātu produktu. Savukārt, ja ādai ir kādas hroniskas problēmas, es ieteiktu kopā ar savu dermatologu izvērtēt, kurus produktus būtu vēlams lietot, bet kurus – labāk ne.»

Tikpat būtiski ir ievērot glabāšanas nosacījumus, paturot prātā, ka – jo dabiskāks ir produkta sastāvs, jo tas ātrāk var sabojāties. «To var veicināt gan produkta struktūra (piemēram, ir vielu kombinācijas, kas ilgtermiņā var slāņoties, mainīt krāsu vai smaržu), gan tā mikrobioloģiskā noturība jeb tas, cik labi konservanti aizsargā produktu no nevēlamiem mikroorganismiem. Vislabākais būtu ievērot termiņu, kas norādīts simboliņā ar korķīti uz produkta iepakojuma, – tā apzīmē derīguma termiņu pēc atvēršanas, kas visbiežāk 6 vai 12 mēneši. Viens no tipiskākajiem produktiem, kam termiņš pēc atvēršanas ir īsāks nekā citiem, ir saules aizsargkrēmi ar SPF filtru, jo šie filtri ātrāk zaudē efektivitāti. Tāpēc – pērnvasar iegādāts un lietots krēms šovasar jau var būt zaudējis iedarbību.»

Pļava izaug laboratorijā?

Pētot jebkādu produktu ietekmi tieši uz dabu, Anna Ramata-Stunda skaidro, ka tā var notikt divos veidos – gan izejvielu audzēšanas un ražošanas procesā (piemēram, noplicinot augsni vai izcērtot mežus, arī veicot nesamērīgi tālas piegādes), gan arī brīdī, kad nomazgājam no sevis uzklāto kosmētisko līdzekli un aizskalojam to notekūdeņos. To, cik videi saudzīgs ir konkrētais produkts, vislabāk ataino izejvielu dzīves cikla izvērtēšana. «Dzīves cikla analīze nozīmē lūkoties, kur iegūtas visas produktā esošās izejvielas, un taisnības labad jāatzīst, ka reti gan ir tā, ka ražotājs pilnīgi visas sastāvdaļas pats rada no nulles. Arī te drošības garants – īpaši masveidā nopērkamiem produktiem – ir jau nosauktie ekosertifikāti, kur sertificēšana ietver arī ietekmes uz vidi novērtējumu. Taču arī mūsu vietējie mazie uzņēmēji rada brīnišķīgus produktus, un esmu pārliecināta, ka tie noteikti jāatbalsta. Lai uzzinātu par produktu vairāk un gūtu pārliecību par tā dabiskumu, var palīdzēt vienkārša saruna, kurā pajautāt tirgotājam: kā jūs to darāt? Kur iegūstat sastāvdaļas? Kur iepirktas sastāvā esošās palīgvielas?» teic Anna Ramata-Stunda.

Ieguvumi vienmēr jāvērtē kontekstā ar riskiem. Piemēram, vai, vēloties iegūt superproduktu ādai, netiek iznīcināti dabīgie resursi dabā. Anna Ramata-Stunda pauž: «Man kā bioloģei ir svarīgi, lai nenoplicinām kādu dabīgo resursu tikai tā vārdā, lai iegūtu kaut ko ļoti vērtīgu savas ādas veselībai. Tāpēc kosmētikas ražošanā arvien ienāk biotehnoloģiski risinājumi. Proti, augus var nevākt pļavā, bet izaudzēt laboratorijā. Tāpat dažādi lipīdi jeb taukvielas var tikt iegūti nevis no konkrētajiem augiem, bet radīti, bioreaktoros audzējot speciālus mikroorganismus, raugu šūnas, kas vēlāk pašas ražo eļļas. Cilvēkiem dažkārt liekas, ka šādi radīti produkti tāpat uzskatāmi par mākslīgi sintezētiem, bet tas ir mīts, jo būtībā mēs izmantojam bioloģijas potenciālu, lai saražotu dabīgas vielas. Lai paņemtu labāko no dabas, nekaitējot tai.»”

Jāseko līdzi kombinācijām

Ivija Līce-Tane, aromterapeite ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi, strādājusi kosmētikas ražošanas uzņēmumos Kanādā, pasniedzēja Profesionālajā skaistuma skolā un Pirts skolā:

«Ekokustības pirmsākumos roku rokā gāja gan kosmētikas, gan pārtikas dabiskošana, jo cilvēkiem gribējās, lai produktu ražošanā būtu mazāk izmantoti pesticīdi un citas ķīmiskas vielas. Un tā patiešām ir – jo mazāk organiskās izcelsmes vielas savā dzīves laikā saņēmuši ķīmisku savienojumu, jo tīrākas un drošākas lietošanai tās ir. Taču garantiju par to, ka produktā nav ne kripatiņas lieku savienojumu, var sniegt tikai neatkarīgas asociācijas, kas piešķir ekosertifikātus pēc īpašiem standartiem.

Kā pašai pārliecināties par produkta sastāva atbilstību ekostandartiem? Manuprāt, mūsdienās labs veids ir dažādās lietotnes telefonā, kas piedāvā noskenēt produktu un izanalizē tā sastāvu. Labas ir INCI un Yuka – tajās ir labi paskaidrojumi, turklāt otru var izmantot arī pārtikas izpētei. Es pati savā aromterapijas praksē joprojām lietoju Bila Stetema grāmatu Zini, ko tu pērc!, kas 2007. gadā izdota apgādā Zvaigzne ABC. Tā palīdz orientēties dažādu vielu un nosaukumu labirintos un skaidri apraksta arī ādas reakcijas.

Savā būtībā ekokosmētika balstās uz augu ekstraktiem, bet – jāņem vērā, ka arī tie var būt kairinoši noteiktās kombinācijās, sajaucot vairākus ekstraktus. Vislabāk būtu, ja aktīvās vielas produktā būtu viena vai divas un augstākā koncentrācijā. Savukārt, ja kādā līdzeklī apvienoti pieci augu ekstrakti, tie parasti ir pārāk mazās devās, lai sniegtu gaidīto efektu, tomēr pietiekami daudz, lai, savā starpā reaģējot, izraisītu nevēlamas reakcijas.

Vēl par sastāva izvērtējumu. Kosmētikā, piemēram, krēma konsistenci veido ūdens un eļļas – šīs bāzes sastāvdaļas minētas saraksta augšgalā. Taču – ar eļļām jāuzmanās… Bieži vien kā bāzes eļļa tiek izmantota olīveļļa vai mandeļu eļļa, bet mūsu klimatā tās ir par smagu taukainai ādai, taču tajā pašā laikā labas sausai ādai, jo aizsargā ādu. Savukārt aktīvai (taukainākai) ādai mūsu klimata zonā labākas būs vieglās eļļas, piemēram, saulespuķu, aprikožu vai vīnogu.

Noteikti jāraugās, lai kosmētiskajā līdzeklī būtu konservanti, kas nodrošinās tā mikrobioloģisko noturību, – šādu efektu sniedz arī dažādas skābes, piemēram, salicilskābe. Tiesa, vienlaikus konservanti pastiprina ādas jutību un var veicināt alerģiskas izpausmes, tādēļ tiem nevajadzētu būt tuvu sastāva augšdaļai un vairāk par pieciem veidiem vienā līdzeklī. Mikrobioloģisko stabilitāti nodrošinās arī flakoniņi un tūbiņas, kurās produkts nesaskaras ar gaisu. Patiesībā iepakojumam jāpievērš uzmanība, arī ja aizdomājamies par ekoprincipiem. Dabai saudzīgāk būs, ja kosmētiskie līdzekļi būs stikla trauciņos vai otrreiz lietojamos cita materiāla iepakojumos.

Savukārt vislabākā vieta, kur pārbaudīt, vai kosmētiskais līdzeklis der tieši tev, ir elkoņa locītavas iekšpuse – tur ir ļoti plāna un jutīga āda, uz kuras reakcijas parādīsies ātrāk. Un vēl kas – nereti gadās, ka alerģija mēdz izpausties arī citā ķermeņa vietā, ne tajā, uz kuras uzziests līdzeklis. Tas saistīts ar neironu impulsiem mūsu smadzenēs un apliecina, ka viss organismā un dabā ir saistīts.»

Ko nozīmē šie ekoapzīmējumi?

Ecocert ir starptautiska sertifikācijas organizācija, kas dibināta Francijā 1991. gadā. Tā sertificē produktus dažādās nozarēs (kosmētika, pārtika, tekstils u. c.). Kosmētikā pārbauda, vai produkts atbilst dabīgas un bioloģiskas kosmētikas prasībām, vai tiek izmantoti videi draudzīgi ražošanas procesi.

COSMOS ir vairāku starptautisku organizāciju izstrādāts standarts dabīgajai un organiskajai kosmētikai (atbilstību šim standartam novērtē, piemēram EcoCert). Standartam ir divas kategorijas COSMOS Organic – bioloģiska kosmētika (stingrākas prasības); COSMOS Natural – dabīga kosmētika. Standarts regulē izejvielu izcelsmi, ražošanas procesus, iepakojuma ilgtspēju, vides ietekmi, aizliegtās vielas (piemēram, parabēnus, mikroplastmasu).

Natrue. Starptautisks sertifikāts ar augstiem standartiem, kas garantē, ka produktā izmantotas tikai dabīgas vai bioloģiski audzētas sastāvdaļas un ražošanā pielietotas atbilstošas apstrādes metodes. Standarts nosaka kategorijas gan dabīgai kosmētikai, gan produktiem, kas satur kādu daļu organisko sastāvdaļu. Apliecina, ka produkti nesatur ģenētiski modificētas vielas un mikroplastiku.