Nora Ikstena: Es ļoti mīlu dzīvi un negribu padoties tam, kam padevās mana mamma

Intervija publicēta žurnālā Ieva 2015. gada 47. numurā.

Tieši šeit, Noras Ikšķiles mājā, kur tiekamies, pirms daudziem gadiem tā pa īstam sākās Noras un viņas mammas attiecības. Kā lieli viļņi tās visu ģimeni nēsāja te augšup, te lejup, brīžiem visu satriecot pīšļos, brīžiem radot skaistu, bet ļoti nepastāvīgu attiecību pasauli. Pēc mūsu sarunas man šķiet, ka loks ir noslēdzies. Miers starp Noru un viņas mammu jau sen slēgts, bet nu, šķiet, mieru atradusi arī Noras dvēsele. Tepat, Ikšķilē.

 

– Domājams, ne vien es, bet arī daudzi citi saskatīs tavā grāmatā paralēles ar savu dzīvi. Gan sāpīgas, gan vienkārši apcerīgas.

– Grāmatu biju iecerējusi jau diezgan sen, par to domāju vismaz piecus sešus gadus. Tās saturs, kas ir diezgan personisks stāsts, ir būtiskākā manas dzīves un rakstniecības tēma. Manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā skatīties uz mūsu vēsturi, – caur individuālu, personisku stāstu. Romāna galvenajām varonēm, mātei un meitai, vēsture pa tiešo iziet cauri. Ir arī atsauces uz senāku laiku. Tas parādās trešās dzimtas sievietes, vecmāmiņas, ieskicējuma stāstā.

Gan tavai, gan manai paaudzei tipiski, ka bijām omīšu un opīšu bērni, – vecākiem bērnu audzināšanai nebija laika, bet auklītes tolaik vēl nebija modē. Mūsu ģimenē tas bija arī tāpēc, ka rūpēties par mani un māsu neatļāva mammas veselības stāvoklis. Viņa ļoti cīnījās ar sevi…

Daudzi, kas lasījuši Mātes pienu, saka: tā ir smaga grāmata, jo tajā nav ierasto kodu. Jā, šeit galvenā varone nesaņem mātes pienu un viņai nav saiknes ar māti kā ar dzīvības devēju. Taču galvenā varone to izmisīgi meklē, viņa pēc šīs saiknes tiecas. Viņai mātes mīlestība vajadzīga tikpat, cik katram no mums. Galu galā meita aiziet trimdā no viņas izpratnē īstajiem vecākiem – vecvecākiem – pie mātes, ar ko viņai nav saiknes. Līdz ar to arī sākas sarežģītā abu attiecību dibināšana.

Mātes piens jeb mātes mīlestība, lai arī to fiziski neesi saņēmis, tik un tā ir galvenā dzīves nabassaite, kas caurvij visu dzīvi. Lai gan dzīvē te zaudējam, te atkal atgūstam attiecības, jāsaglabā apziņa, ka māte ir tava radītāja. Caur viņu tu esi piedzimis, un jūs vienmēr saistīs nabassaite.

Grāmatā mātes piens simbolizē arī dzimtenes pienu, kas savulaik tika pazaudēts. Piespiedu atraušana no tavas valodas, kultūras un identitātes ir tieši tas pats, ka atraušana no mātes piena. Jautājums – kā atkal nonākt atpakaļ pie satvara? Arī atbildi uz šo jautājumu meklēju grāmatā.

– Kā reālajā dzīvē veidojās tavas attiecības ar mammu?

– Jau no desmit vienpadsmit gadu vecuma, kad uz laiku pārcēlos dzīvot pie saviem vecākiem Ikšķilē (iepriekš dzīvoju kopā ar vecvecākiem), jutu lielu atbildību par savu māti. Šā iemesla dēļ, šķiet, arī pārāk ātri pieaugu.

Nevarēju atļauties būt bezrūpīgs bērns, jo man nemitīgi bija jārēķinās ar situāciju, kurā atrados.

Man bija jārēķinās ar to, ka nevis māte sargāja mani, bet es sargāju viņu, rūpējos par viņu, uztraucos. Laikam dzīvē visgrūtāk man bijis tikt vaļā no bailēm, ka ar māti kaut kas varētu notikt.

– Tās bija pamatotas vai iracionālas bailes?

– Mana māte bija ļoti talantīga, ļoti sarežģīta personība… Teikšu tā: viņa neuzskatīja, ka dzīvība ir pati lielākā dāvana, kas mums šajā pasaulē dota. Viņa bieži ar to rīkojās diezgan vieglprātīgi, tādējādi manī radot arvien lielāku baiļu izjūtu. Tai pašā laikā, kā jau ļoti talantīgam cilvēkam, viņas tumšie brīži mijās ar gaišajiem. Un tie gaišie bija kaut kas ļoti īpašs, kaut kas dzirkstošs! Dzīves svētki. Līdz ar to mūsu ģimenes dzīve nekad nepulsēja vienā mierīgā ritmā, vienmēr tikai te kalnā, te lejā.

Lai pierastu pie lielajiem viļņiem, bija sevi nepārtraukti jātrenē. No vienas puses, traki, no otras, – pamācoši. Uzskatu, ka viļņi, kas pār mani nāca caur manu mammu, mani iemācīja nebūt soģei, uztrenēja netiesāt, kāpēc, lūk, cilvēks dzīvo tieši tā un kāpēc viņam nav pietātes un bijības pret dzīvības dāvanu. Šie viļņi mani mācīja saprast mammu. Lai gan nenoliegšu – gadījās arī sarežģīti brīži, kad nesapratu: kā tā var būt, ka mamma dara pāri saviem tuvākajiem?! Galu galā neviens taču to nav pelnījis.

Un tomēr… centos nenovilkt robežu, neaizvērt durvis un nepateikt: galu galā dzīvo, kā tu vēlies, man ir sava dzīve.

Mamma aizgāja no dzīves, kad viņai bija piecdesmit četri gadi. Tikai tagad saprotu – mans Dievs, cik viņa bija jauna!

– Lai gan daudzi tev teikuši, ka šī ir smaga grāmata, stāstā ir arī daudz skaistu brīžu – galvenā varone sēž mammai klēpī, savukārt mamma zīmē, kā bērniņš nāk pasaulē. Citā epizodē piekļaujas siltajai mammas krūtij. Un vēl, un vēl…

– Man pašai arī šķiet, ka grāmatā, tāpat kā manā dzīvē, ir pietiekami daudz gaišuma. Gadās, ka rakstnieks savā daiļradē noslēdz rēķinus ar kādu notikumu vai cilvēku, bet man bija citādi.

Man ir kalendārs, kur katru mēnesi sāk kāds Raiņa citāts. Atvēru novembri un uzelpoju: «Ļaunu vērst par labu – tas ir piedot.» Pie šāda secinājuma Rainis nonāca, rakstot Jāzepu un viņa brāļus, un pie šāda secinājuma es nonācu jau sen pirms Mātes piena uzrakstīšanas.

Pat ja bijušas ļoti sarežģītas peripetijas, attiecības, tu nedrīkst tiesāt, jo pats tapsi tiesāts.

Itin visās sarežģīto attiecību peripetijās ir viegli ieņemt pozu – man nodarīja pāri. Arī es varētu gausties – mana bērnība un jaunība mātes dēļ pagāja baiļu zonā. Jā, tā tas bija. Tas ir fakts, ka dzīvoju baiļu zonā, kurā bija nemitīga sirds drebēšana. Bija arī ļoti daudz reālu faktu, kas apliecināja – sirds drebēšana nav bez iemesla. Bet es nekādā ziņā negribu tiesāt un pārmest, varbūt tieši tāpēc man arī nav pāridarījuma izjūtas, kas man mammai būtu jāpiedod.

Nevienas ģimenes dzīve taču nav tikai rozēm kaisīta, katrā ir kādas sarežģītas attiecības, turklāt vēl laikmets, kas visu padarīja vēl sarežģītāku. Jāmēģina no tā visa tikt laukā, saglabājot visu cilvēcisko jūtu spektru.

– Tomēr nav viegli pieņemt, ka ar tevi viss nenotiek «pareizi».

– Mēs visi tiecamies pēc pareizās, skaistās klišejas, kā būtu jādzīvo. Par  savu dzīvi varu teikt: nekas nav noticis pēc klišejām, itin nekas…

Man nav bērnu, un es ikreiz ar izbrīnu lasu intervijas, kurās sabiedrībā zināmas sievietes publiski paziņo: ja sievietei nav bērnu, viņa savu misiju dzīvē nav piepildījusi.

Lasu un brīnos par šo neizmērojamo aprobežotību! Mans bērns bija mana māte, un mans bērns ir mana krustmeita, mana māsasmeita Nora. Pateicoties viņām, savā dzīvē pilnībā esmu izdzīvojusi mātišķo izjūtu. Tikai tas noticis citādi, nekā ierasts. Bet mums vienmēr vajag, lai priekšā noliek to pareizo, klišejisko variantu, kā tam būs būt. Un nekādām citām mīlestības formām šai pasaulē nebūs pastāvēt! Tas ir tāds absurds…

Kad redzu un dzirdu, ko cilvēki postulē, domāju: savā būtībā viņi ir garā nabagi, jo nesaprot, ka mīlestībai šajā pasaulē ir ļoti dažādas formas. Nav jau tā, ka sieviete apzināti izvēlas, ka viņai nebūs bērnu. Kaut gan, pat ja viņa to dara apzināti, es to nenosodu. Bet parasti jau sieviete no bērna apzināti neatsakās. Tā vienkārši notiek, un, iespējams, cilvēkiem ir filozofiska vai reliģiska rakstura pretestība pret mākslīgo apaugļošanu vai adopciju. To vajag pieņemt un saprast. Kā jau teicu: netiesājiet, un jūs netapsiet tiesāti!

Kad domāju par savu mammu, saprotu: tik ļoti izjutu atbildību par viņu, ka manī bija lielāka baiļu izjūta nekā par savu bērnu. Kāpēc lai tas tā nebūtu? Dzīvei un mīlestībai ir dažādas formas, un katrs no mums tās savā dzīvē izdzīvo citādi.

Ļaujiet man būt noderīgai tādai, kāda esmu, un nedomājiet, ka es visu savu dzīvi pavadu grēmās un šausmās. Jā, es esmu tādā situācijā, bet es pieņemu savu dzīvi, kāda tā ir, ar visām tās izpausmēm.

Tieši caur dzīves pārbaudījumiem un caur citādo ceļu mēs pieaugam. Tieši iziešana cauri dzīves pārbaudījumiem piešķir dzīvei augstāko kvalitāti. Citādi… tik daudz dzirdēts par to, ka iegrimšana komfortablā dzīvē cilvēku padara par nejūtīgu subjektu.

– Gan grāmatā rakstīts, gan tagad diezgan daudz runājām par tavu mammu. Bet kāda bija un ir tēva loma tavā dzīvē?

– Mans tēvs ir mans draugs, bet tas tā nebija ne manā bērnībā, ne jaunībā. Kad abas ar māsu bijām mazas, viņš vairāk bija aizņemts ar mātes problēmām un viņam nebija laika ar mums noņemties. To darīja vecvecāki. Domāju, uzņemoties vislielāko atbildības nastu attiecībā uz mammu, tēvam bija ļoti grūta dzīve. Bet viņš to panesa ļoti stoiski un ļoti vīrišķīgi. Nezinu daudz vīriešu, kas to tā būtu varējuši. No bērnības atmiņām palikušās nesaprašanās un pretrunas pāraugušas ļoti labā, ciešā draudzībā. Jā, starp mums ir tēva un meitas attiecības, bet mēs esam arī labi draugi, čomi.

Būt draugos ar savu tēvu – tā man šķiet ļoti liela vērtība. Tas man liekas pats svarīgākais.

Tēvs dzīvo Ogrē, bet gandrīz katru dienu iegriežas mūsu Ikšķiles mājā, jo te ir visa viņa dzīve: garāža, tehniskie piederumi. Pēc izglītības viņš ir aviācijas inženieris. Tēvam joprojām ir labā formā – strādā labā amatā, iet medībās, vasarā lasa sēnes, ogas.

Mūsu ģimene nav liela, bet ļoti cieša: es, Levans, tētis, mana māsa Indra un mana krustmeita Nora. Kā mēs ar māsu smejamies – mums uz abām ir viens bērns, toties kvalitatīvs. Cieši turamies pie mūsu sieviešu trīsvienības – māsa, krustmeita, es –, jo neviena cita jau mums nav: ne mammas, ne vecmammas.

– Tomēr vecmāmiņai tavā dzīvē bijusi ļoti liela loma.

– Mana omīte, mammas mamma Ārija Kalnzemniece, sevī iemiesoja visu to milzīgo mīlestības kopumu un apjomu, ko vispār viens cilvēks – bērns – savā mūžā var saņemt. Tāda beznosacījumu mīlestība, kuras priekšā trūkst vārdu.

Mamma un omīte nomira ar pusgada starpību. Lai cik sāpīgi tā domāt par savu bērnu, dziļi sirdī omīte saprata: tā varbūt ir labāk, ka mamma aizgāja. Taču pēc mammas aiziešanas omīte vienkārši sabruka, lai gan līdz tam viņai bija ļoti laba veselība. Mammas aiziešanu sāku saprast tikai ar laiku. Bet omītes aiziešana… Principā atsakos noticēt, ka šis cilvēks ir miris, ka viņš ir aizgājis un ka viņa vairs nebūs. Jo kopš 1999. gada maija cauri visai savai dzīvei ļoti spēcīgi jūtu omītes enerģiju un mīlestību. Visur, vienmēr, visās dzīves situācijās. Beznosacījumu mīlestību, kas vienkārši ir un paliek uz mūžu.

Omīte bija arī paraugs gara spēkam: viņas vienīgais bērns viņas acu priekšā gāja postā, turklāt to nekādi nevarēja ietekmēt, tomēr omīte kādā brīnumainā veidā to ļoti stoiski panesa. Viņa nespļāva Dievam acīs un neuzgrieza muguru, viņa to pieņēma.

Par labo satvaru, kas man ir, esmu pateicīga tieši viņai, jo omīte man devusi itin visu, sākot no praktiskām lietām – virtuves un dārza darbu iemaņām –, beidzot ar ļoti spēcīgo ģimenes enerģētiku. Viņa nāca no Odzienes, no Kaļvu mājām. Viņas tēvs bija gan skolotājs, gan uzņēmējs, kura ģimenē bija septiņi bērni, visi ļoti spēcīgi cilvēki. Man šķiet, tā spēcīgā Kaļvu līnija arī manī un māsā ir ļoti izteikta.

– Vai mammas pašiznīcināšanās gēns tevī nepārmantojās?

– Es visu mūžu cīnos ar savām asinīm. Tā ir visvisvisnopietnākā un dramatiskākā cīņa. Šī cīņa nenozīmē, ka gribu novērsties no šīm asinīm. Tā nozīmē, ka cīnos pret iznīcības gēnu, kas tajās likts, jo ļoti mīlu dzīvi un negribu padoties tam, kam padevās mana mamma. Mamma, kuru ļoti mīlu un cienu…

Tas melnais caurums gēnos ir jāapiet – jo ātrāk to saproti, jo labāk. Tikai tad tu spēj tam nepadoties un nepakļauties kā kaut kam iepriekš noliktam.

Nekas šai dzīvē nav nolikts! Neviens tev nav uzlicis karmu, tu to veido pats!

Tas ir lielākais pārbaudījums dzīvē – zināt, ka pēc ģīmja un līdzības esi kā tavi vecāki, un tomēr apzināties, ka negribi brist pa tiem pašiem purviem, pa kuriem reiz briduši viņi. Esmu pateicīga, ka man ir mans dzīves ceļš un ka esmu spējīga šos purvus redzēt. Manai omītei bija ļoti vienkāršs teiciens: kādā purvā bridīsi, tādas ogas ēdīsi…

Par to runāju arī grāmatā – rāmji, kas tev uzlikti, domāti tam, lai no tiem kādā veidā atbrīvotos. Tur ir stāsts par kāmi Bembiju, kas nespēj iekļauties rāmjos un nograuž savus bērnus. Vietā, kur māte saka: «Drosmīgs kāmis, ka viņš apēda savu bērnu…» – daudziem pār kauliem varbūt ies šermuļi. Bet šai teikumā iekodēta dziļa simbolika – māte savam bērnam nenovēl to likteni, kāds bijis viņai pašai.

– Pirmoreiz apprecējies deviņpadsmit gadu vecumā. Tā bija bēgšana no tās situācijas, kurā tu biji?

– Pēc savas iekšējās būtības esmu cilvēks, kuram vajadzēja precēties tikai vienreiz mūžā – satikt savu mīlestību un dzīvot ilgi un laimīgi. Reālajā dzīvē viss izskatījās citādi. Bet es varu pateikt tā: esmu saviem attiecību stāstiem absolūti pateicīga.

Pirmais vīrs man deva izglītību, otrais – māju, bet trešais – ticību. Man nav, ko nožēlot: viss, kas ar mani noticis attiecību stāstā, bijis uz labu.

– Agrāk, tiklīdz jūti, ka jāraksta, tu meties kaut kur prom. Arī tagad notiek tāpat?

Nē, Mātes piens ir robežšķirtne – to uzrakstīju Ikšķilē. Tiesa, kad romāns jau bija pusē, es vienu mēnesi nostrādāju Ventspils rakstnieku mājā. Bet vispār viss notika Ikšķilē, jo tā laišanās prom no mājām – aizskriet prom, mēneša laikā kaut ko uzrakstīt un tad skriet atpakaļ, lai mestos citā projektā, – nav pareiza. Tagad apzinos, ka mierīgi varu rakstīt šeit, savā Ikšķilē, un man nekur nav jābēg…

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.