Vita Kalniņa pa bērna emocionālo audzināšanu no ceturtā līdz sestajam mēnesim

Daži grami neatkarības

Līdz šim mazulim mamma bija dzīves centrs, un, ja viņas bija tuvumā, viss pārējais varēja neeksistēt. Tagad bērniņš pamazām sāk interesēties par apkārtni. Un, lai pētītu pasauli, viņam ir mazdrusciņ jānovēršas no saviem vecākiem. Tāpēc vecākiem jābūt uzmanīgiem un jāvēro, ko bērns rāda, un, ja viņš grib mazliet vairāk brīvības, tad viņam tā arī jādod. Reizēm vecākiem par to mēdz būt divējādas sajūtas, jo, no vienas puses, ir prieks, ka viņu mazulis aug un attīstās, no otras, mazliet arī skumjas, jūtot attālināšanos. Biežāk tā notiek, ja vecāki domā, ka šis, iespējams, ir pēdējais bērns ģimenē, jo tad gribas izbaudīt katru dienu, stundu, minūti, kamēr viņš vēl ir tik mazs. Un tā reizēm vecāki neapzināti mazliet aizkavē bērna attīstību, cenšoties par daudz noturēt pie sevis.

Grūtības rodas, ja mamma visu laiku vēlas būt kā salipusi ar savu bēbīti. Nevēlēšanās emocionāli kaut drusciņ atlaist bērnu var būt saistīta ar pašas mammas skumjo pieredzi, kad viņa bija zīdainis.

Var būt, ka sievietei ļoti mazā vecumā pašai ir bijusi sāpīga šķiršanās pieredze ar savu mammu, kad viņa jutās pamesta. Tāpēc tagad, kad viņas bērns grib vairāk spēlēties ar tēti, kad vēlāk atsakās no krūts vai kad sāk staigāt, viņa piedzīvo līdzīgu sajūtu – mani pamet! Ja viņai šajās emocijās neviens nepalīdz, tad, pirmkārt, viņai tās ir lielas mokas, otrkārt, viņa kavē sava bērna attīstību, jo mazulis ir spiests kompensēt kaut ko, kas mammai veidojies, pirms viņš ienāca viņas dzīvē. Šajā brīdī sievietei vajadzētu saprast, ka tas nav stāsts par viņas mazuli, bet viņu pašu, un meklēt palīdzību, to risināt. Dažreiz bērna augšana un garākie nomoda laiki nozīmē arī to, ka vēl grūtāk vecākiem atrast laiku sev, savām interesēm un vajadzībām, tas var raisīt dusmas uz bērnu. Šādā situācijā būtu labi pārvērtēt prioritātes un mēģināt pārkārtot savu dzīvi.

Runā ar mazuli

Bērna attīstība notiek kontaktā ar tuviem, iejūtīgiem aprūpētājiem, kas parasti ir vecāki. Sarunāšanās atbalsta viņa attīstību, viņam vajag dzirdēt valodu, kas ir komplektā ar dzīvu seju, īstu mīmiku, kas ir piedzīvoto notikumu un sajūtu kontekstā. Valodu, kas ir adresēta tieši viņam, nevis, piemēram, ieslēgtu radio vai pasaku disku. Tā ir vienpusēja runa, kas iet garām un neko vērtīgu neatnes. Tāpēc, aprūpējot mazuli, ir ārkārtīgi būtiski nosaukt, ko es daru, stāstīt visu, kas notiek, un uzklausīt, ko bērns uz to atbild savā intonācijā. Viņam vajag komentārus, kad mamma viņam velk kājās zeķītes, maina autiņus, mazgā muti. Skaidrojumu, kas tas bija par troksni laukā, ko tikko dzirdējām. Arī brīdinājumus, kas tagad notiks, kurp dosimies vai kas pie mums nāks ciemos.

Citi lasa

Ilze Anna Vītola

Personības

Rimants Liepiņš atklāti par postošu mīlestību, šķiršanos un Stirnu buku

Elza Krūmiņa

Ekoloģija

Vai tiešām Latvijā aizliegs malku? Atbild klimata un enerģētikas ministrs

Marta Kalniņa

Slavenības

VIDEO: Šlesera brīvdienu izklaides pārsteidz. Tas tik ir jātnieks!

Būt iejūtīgam vecākam

Iejūtībai, lai veidojas droša piesaiste, ir vairāki aspekti. Viens – spēt pamanīt bērna vajadzības. Tas nozīmē, ka nevis mazulis tiek ieriktēts vecāku izdomātajā plānā, bet vecāki padomā, kā tas izskatās arī no zīdaiņa viedokļa. Ko mazulis varētu par to just un domāt? Ja viņš varētu man izstāstīt, ko viņš izvēlētos? Tas ir īpaši sarežģīti daudzbērnu ģimenēs, jo, protams, lielākajiem bērniem joprojām ir gan skola, gan pulciņi. Un tad nereti bēbīti atkal ieliek autosēdeklī un viņš atkal ved māsu vai brāli uz skolu, sportu vai mūziku. Līdzīgi sarežģīti tas ir, ja mamma mēģina kopā ar mazuli turpināt strādāt vai nodarboties ar citām lietām, kam viņai jāvelta savs laiks un uzmanība. Lai tas būtu iespējams, reizēm vecāki mēģina bērnu pakārtot savām vajadzībām. Ja mazulis šajos notikumos un pārbraucienos vienmēr guļ, tas nenozīmē, ka viņam tas patīk. Viņš vienkārši ir atradis veidu, kā to izturēt.

Pirmais dzīves gads ir īpaši būtisks ar to, ka bērna smadzenes un nervu sistēma briest ārkārtīgi strauji; jo mazāk bērniņš atradīsies stresa un emocionālas pārslodzes situācijās, jo stabilāka būs viņa nervu sistēma vēlākā laikā.

Iejūtīgi vecāki ir lēni vecāki. Piesaistes attiecības veidojas tur, kur ir samazināts temps, kur mēs lēni vērojam, izdarām secinājumu, kaut ko piedāvājam, paskatāmies, vai tas bija tas, ko vajadzēja, varbūt tomēr kaut kas cits. Ja vecāki neiedziļinās, kā tas ir no mazuļa viedokļa, ir risks, ka pieaugušie uz bērnu projicēs savas vajadzības. Piemēram, mamma ir pārgurusi un grib atpūsties, tāpēc cauru dienu liek bērnu gulēt, kaut viņš nekādi neizrāda, ka gribētu gulēt. Vēl ir būtiski ne tikai novērot un pamanīt, kas ar bērnu notiek un kas viņam ir vajadzīgs, bet arī pietiekami īsā laikā un adekvāti reaģēt uz to. Piemēram, bērns ieraudas, bet tobrīd mamma to nevar izturēt, tas viņu tracina, viņa novēršas, izliekas, ka nedzird, un cer, ka bērns pārstās. Pēc laika viņa saņemas, atnāk un maigā balsī jautā: «Kas tad tev tur bija?» Tā ir novēlota reakcija. Bet, piemēram, ja mazulis ir pamodies gultiņā un raud un mamma no virtuves nāk pie viņa mierīgiem soļiem, pa ceļam sakot, es jau nāku, bērniņ, – tas ir adekvāti. Vēl viens piemērs par adekvātu reakciju: zīdainis raud, bet mamma sāk smieties: «Nu, ko tu raudi? Tas nekas nav! Labāk paskaties, kāda te forša mantiņa!» Sanāk, ka mamma noliedz viņa emocijas, saka, ka tās nav svarīgas, viņa mēģina aizvilkt projām no tām. Nevajag bērnam teikt, ka viņa emocijas nav svarīgas, tā viņš iemācās, ka arī viņš pats, visticamāk, nav svarīgs, ka vecāki viņu nespēj mīlēt bez nosacījumiem.

Grūtības būt iejūtīgam vecākam

Nav viegli būt iejūtīgam pret bērnu, ja vecāks pats bērnībā nav saņēmis iejūtīgu attieksmi, ja viņš nezina, kā tas ir, ka mani vēro, pazīst manas vajadzības un uz tām reaģē. Ja vecākiem arī tagad ir grūtības saskarties pašam ar savām emocijām, tad, saskaroties ar bērna emocijām, viņiem klājas ļoti grūti. Šādā situācijā vecākiem būtu vēlams meklēt palīdzību, kas palīdzētu vispirms pieņemt savas emocijas, lai pēc tam ar savu pieredzi viņi spētu palīdzēt bērnam tikties arī ar viņa skumjām, bēdām vai dusmām. Signāls, kad vecākiem noteikti vajadzētu lūgt profesionālu palīdzību, – ja viņi jūt, ka kļūst naidīgi un agresīvi pret bērnu.

Dusmošanās, kliegšana, mēdīšanās uz viņu, mešana gultā, sakratīšana – neviens vecāks to nedara tāpēc, ka viņam tas patīk. Ja kaut kas tāds notiek, tas nozīmē, ka pieaugušais netiek galā pats ar savām emocijām.

Mammai vajag atbalstu, lai viņa spētu būt pieņemoša, lai pati spētu atpazīt savas emocijas un izreaģēt tās adekvāti, nevis uz bērnu, jo viņš ar to vēl nevar tikt galā. Viņš tikai piedzīvo, ka mamma tā vietā, lai mani atbalstītu, pieņemtu manas emocijas un mierinātu, man rada papildu stresu ar savām dusmām un agresiju. Ļoti smagi bērnam ir arī tad, ja mamma vispār nerāda nekādas emocijas. Nereti šādas mammas ir ļoti rūpīgas, tīrīgas, bet, to visu darot, viņas nerunājas ar bērnu, sejā nepakustas ne vaibsts. Tā var izskatīties mamma, kam neklājas labi pašai ar sevi, savu dzīvi šobrīd, lielajām pārmaiņām, kuras radījusi mazuļa dzimšana. Viņai ir nepieciešama palīdzība, sapratne, iejūtīgs atbalsts.

Šķiršanās bailes

Nereti piecu sešu mēnešu vecumā, reizēm mazliet vēlāk bērni sāk naktīs mosties biežāk nekā līdz šim, jo šajā laikā iezīmējas tā dēvētās šķiršanās bailes. Tas ir viens no piesaistes attīstības posmiem. Bērns vēl nemāk šķirties no mammas, tas viņam ir jāapgūst. Un aizmigt – tā ir šķiršanās. Dienā viņš reizēm vairs negrib laist mammu ne uz tualeti, ne uz dušu, vaktē, lai tikai viņa nekur nepazūd. Bet naktī, kad mainās miega fāzes un miedziņš ir trauslāks, viņš pārbauda, vai mamma tepat ir, vai nav mani pametusi. Naktī viņš vēl diezgan bieži var ēst krūti, un tas ir normāli, tāpēc visvieglāk gan mammai, gan bērnam, ja viņi guļ blakus un, kad viņš pamostas uzēst vai pārbaudīt, ka mamma ir tepat, viņa var neceļoties atjaunot bērna drošības izjūtu ar sava ķermeņa klātbūtni vai iedot krūti. Un tad abi laimīgi, zinot, ka viss kārtībā, atkal aizmigt.