Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Īstais laiks
Lai kā vecāki gribētu dzirdēt konkrētu vecumu, kad sākt mazulim piedāvāt podiņu, tāda nav. Pediatre Linda Libeka skaidro, ka svarīgi ņemt vērā bērna fizisko un emocionālo attīstību, kas bērniem vienādā vecumā var būtiski atšķirties: «Bērni parasti sāk izrādīt interesi par podiņu vai tualeti 18 līdz 24 mēnešu vecumā, taču dažiem tas var notikt agrāk vai vēlāk. Fiziski bērns ir gatavs kontrolēt urīnpūsli un zarnu darbību, ja viņa muskuļi ir pietiekami attīstīti un viņš spēj ilgāk noturēt urīnu vai izdalīt zarnu saturu pēc nepieciešamības. Arī emocionāli bērnam ir jābūt pietiekami nobriedušam, lai saprastu saistību starp savu vēlmi un rīcību, kā arī spētu reaģēt uz vecāku vai aprūpētāju ieteikumiem. Tieši tāpēc, domājot par podiņmācības uzsākšanu, svarīgāka par bērna vecumu ir vecāku spēja saskatīt mazuļa gatavību šim lielajam notikumam.»
Tikpat svarīgas ir arī bērna komunikācijas spējas.
Pusotra gada vecumā tai, protams, nav jābūt runāšanai pilnos teikumos.
Komunikācija nozīmē, ka bērniņš dažādos veidos var signalizēt par vajadzību nokārtoties. «Iespējams, sajūtot vēlmi pačurāt, mazais aizies maliņā, prom no citiem cilvēkiem. Varbūt, ja gadīsies slapjas bikses, izrādīs nepatiku pret šo sajūtu. Arī tie ir būtiski signāli, kas var norādīt, ka ir laiks piedāvāt bērnam podiņu,» stāsta pediatre.
Ar ko sākt?
Kad vecāki ir novērojuši pazīmes, kas liecina, ka mazulis ir gatavs apgūt podiņmācību, jāķeras pie lietas. Šajā procesā būtiski ir nesteigties un būt pacietīgiem. Lai process bērniņam būtu patīkams, varat kopīgi izvēlēties un veikalā nopirkt mazo podiņu. «Lai cik interesanti un saistoši tie nebūtu, neiesaku izvēlēties skanošos podiņus, jo tie var radīt lielāku vilšanos nekā prieku. Ja mazulim izdosies nokārtoties podiņā, kas jau tā mazajam būs kaut kas jauns un nebijis, un tur vēl sāks skanēt mūzika, bērniņš var nobīties. Tāpat, ja kādā reizē mūzika neskanēs, mazais var justies vīlies,» skaidro Linda Libeka. Kad podiņš ir mājās, ļaujiet bērnam ar to iepazīties, pataustīt, apskatīt, tā radot pozitīvu saikni ar jauno ierīci.
Bērnam ir jāsaprot, ka podiņmācība ir par to, ko viņš dara un jūt, nevis par to, ko gaida vai vēlas vecāki.
Pediatre stāsta, ka labi būtu sākt ar vienkāršiem soļiem, piemēram, regulāri likt bērnu uz podiņa – pēc pamošanās, pēc ēšanas vai pirms gulētiešanas. Šādi veidojas ieradums, un bērns pierod pie domas, ka šī ir vieta, kur pačurāt un pakakāt: «Svarīgi arī ieviest rutīnu un radīt bērnam drošu vidi. Izvēlieties vienu vai divas dienas, kad varat veltīt vairāk laika un uzmanības, lai ievērotu ierasto grafiku un veidotu pozitīvu pieredzi. Neesiet pārāk uzstājīgi un izvairieties no nepatīkamām emocijām, jo tas var radīt pretēju efektu – bailes no podiņa. Vienlaikus ir būtiski ieviest vienkāršus un saprotamus noteikumus, piemēram, mazajam pastāstot: «Kad tev vajag pačurāt, saki čura!» Turiet podiņu vienā un tajā pašā vietā, lai brīdī, kad mazais skries pačurāt, viņam nav jāsatraucas, ka podiņš ir pazudis.»
Svarīgi just atbalstu
Brīdis, kad mazais atvadās no autiņbiksītēm, lai turpmāk savas vajadzības nokārtotu uz podiņa, ir liels notikums ģimenē. Lai gan ir dzirdēti veiksmes stāsti, kad šis process noticis ātri un vienkārši, ne vienmēr tā ir. Vairākums bērniņu un arī viņu vecāki podiņmācības laikā izjūt palielinātu nervozitāti un satraukumu. Vecākiem ir jābūt pacietīgiem un konsekventiem, jo podiņmācība ir process, kas prasa laiku.
Linda Libeka iesaka: «Lai veicinātu pozitīvu pieredzi, ieteicams izmantot motivācijas līdzekļus, piemēram, komplimentus, mazas uzslavas vai rotaļīgas aktivitātes, kas saistītas ar podiņu. Svarīgi neuzskatīt šo posmu par pārāk nopietnu vai stresainu, jo bērns ļoti labi jūt vecāku attieksmi. Viņam ir jāredz, ka šis ir jauns, interesants piedzīvojums. Turklāt ir lietderīgi ieviest vēlamo rutīnu soli pa solim, piemēram, sākumā iepazīstot podiņu, tad piedāvājot sēdēt uz tā, pat ja bērns vēl neko nedara, un tikai pēc tam sākt eksperimentēšanu ar tualetes apmeklējumu.»
Svarīgs ir arī atbalsts un izpratne par bērna emocijām.
Ja bērns ir nobijies vai neapmierināts, ir jāpaskaidro, ka tas ir normāli, un jāpalīdz viņam justies droši. «Vecākiem ir jābūt pacietīgiem un jāatceras, ka katrs bērns attīstās savā tempā. Neaizrādiet mazajam par viņa neveiksmēm, bet gan uzslavējiet viņu par pūlēm un mēģinājumiem. Palīdziet bērnam justies droši, radot pozitīvu un atbalstošu vidi, kurā viņš varētu uzsākt un vēlāk arī pilnveidot podiņmācību. Ar pacietību, konsekvenci un sapratni šis posms kļūs par patīkamu un veiksmīgu pieredzi gan bērnam, gan vecākiem,» ir pārliecināta pediatre.
Ja tomēr nesanāk
Lielākā daļa bērnu urīnpūšļa un zarnu kontroli apgūst 24–48 mēnešu vecumā. Tomēr šie nav skaitļi, pie kuriem vecākiem būtu jāturas. Svarīgāka par visu ir bērna pašsajūta un izrādītā interese.
Speciāliste skaidro, ka sirdsmieram vecāki vienmēr par savām bažām var pastāstīt bērna ārstam. Tāpat pie pediatra vajadzētu doties, ja:
- bērnam pēc četru piecu gadu vecuma ir ilgstoša urīna vai izkārnījumu nesaturēšana;
- bērna uzvedība vai attīstība būtiski atšķiras no vienaudžiem un tas ietekmē spēju doties uz podiņa;
- bērns, nokārtojoties uz podiņa, sūdzas par sāpēm.
«Jāņem vērā, ka podiņmācību var ietekmēt dažādi faktori: trauksme, bailes, mainīta ģimenes ikdiena un rutīna, protams, arī dažādas slimības. Katrs bērniņš ir citāds un citādi reaģē uz dažādiem procesiem. Lai speciālists palīdzētu pēc iespējas labāk, ir jāsaprot arī tas, vai podiņmācība bijusi veiksmīga un bērns pēkšņi atteicies iet uz podiņa vai arī šīs jaunās prasmes apgūšana sagādā grūtības jau no paša sākuma,» skaidro pediatre.
Māciet higiēnu!
Jau no mazotnes svarīgi bērniem mācīt, kā pareizi uzturēt savu ķermeni tīru un kā ievērot personīgās higiēnas pamatus, jo tas ne tikai palīdz novērst slimības, bet arī veido veselīgas ikdienas ieradumus un pašaprūpes prasmes. Higiēnas prasmju apgūšana sākas ar pamatprasmēm, piemēram, roku mazgāšanu, zobu tīrīšanu, kā arī personīgās tīrības uzturēšanu vispār. Svarīgi sākt šo mācību procesu jau mazotnē, izmantojot spēles un piemērus, lai veidotu bērna izpratni par higiēnas nozīmi un radītu paradumus, kas ilgtermiņā kļūs par viņa ikdienas rutīnas sastāvdaļu. «Jāiemāca bērnam roku mazgāšanas nozīme un kā pareizi veikt šo procesu. Roku mazgāšana ir viena no galvenajām aizsardzības metodēm pret infekcijām. Bērniem ir svarīgi saprast, kāpēc ir nepieciešams nomazgāt rokas pēc spēlēm ārā, pirms ēšanas, pēc tam, kad ir apmeklējuši tualeti vai pieskārušies netīrām virsmām. Vecākiem būtu jāparāda, kā pareizi lietot ziepes, cik ilgi un rūpīgi mazgāt rokas, izmantojot siltu ūdeni, un cik svarīgi ir nosusināt rokas ar tīru dvieli. Šo procesu var padarīt interesantu, izmantojot bērniem piemērotas dziesmiņas vai spēles, kas palīdz atcerēties veicamos soļus,» iesaka pediatre Linda Libeka.
Svarīgi arī iemācīt bērniem, kā pareizi lietot tualeti un uzturēt personīgo higiēnu, izmantojot tualetes papīru.
Šajā mācīšanās procesā svarīgi būt pacietīgiem, rādīt piemēru un ar pozitīvu attieksmi veidot bērna izpratni par higiēnas nozīmi. «Jāatceras, ka bērnu attīstības posmi ir dažādi un higiēnas prasmes jāievieš pakāpeniski, pielāgojoties bērna vecumam un spējām. Mācot higiēnas prasmes, galvenais mērķis ir iemācīt bērniem, ka personīgā higiēna ir viņu pašu veselības un labsajūtas pamats, kas veicinās viņu drošību, pašpārliecību un veselīgu dzīvesveidu ilgtermiņā.»
Ieteikumi
- Lai ar bērniem saprastos no pusvārda, izdomājiet kādu vārdiņu, kas apzīmē, ka bērnam vajag nokārtoties.
- Gādājiet, lai bērniņš saņemtu uzturā pietiekami daudz šķiedrvielu, kas fēču konsistenci padarīs mīkstāku.
- Pēc nokārtošanās podiņā nepārspīlējot paslavējiet bērnu un priecājieties par viņa panākumiem.
- Ja bērnam neizdodas nokārtoties podiņā, nekauniniet un nenosodiet viņu par to.
Bērns ir gatavs podiņmācībai, ja:
- pats spēj aiziet līdz podiņam;
- izrāda interesi par podiņu un tualeti;
- stabili spēj nosēdēt uz podiņa;
- spēj uztvert dažādas vecāku norādes;
- atdarina pieaugušos un vecākos brāļus, māsas.
Neuzsāciet podiņmācību, ja:
- bērns ir apslimis un jūtas slikti;
- mazais izrāda nepatiku pret podiņu un tas viņam nemaz neliekas saistošs;
- bērnam šobrīd ir kādi pārdzīvojumi vai ikdienas rutīnas maiņa, piemēram, pārcelšanās uz jaunu dzīvesvietu;
- vecāki vai bērna aprūpētājs šajā periodā ir pārāk noslogots, lai pilnvērtīgi veltītu laiku un pacietību podiņmācībai.
