Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ik gadu pirms skolas gaitu atsākšanās vecākiem aktualizējas bērnu drošības jautājums, ne tikai atgādinot, kā pareizi šķērsot ceļu, droši nokļūstot mājās no mācību iestādes, bet arī – kā tos pasargāt no ļaunprātīgiem cilvēkiem. Gjensidige Latvija vadītāja Sanita Goloveck uzsver, ka nozīmīgi izskaidrot – lai arī visi svešinieki nevēl ļaunu, ar nepazīstamiem pieaugušajiem vislabāk runāt tikai vecāku vai skolotāju klātbūtnē.
Es Tev uzticos
Gandrīz visi vecāki saviem bērniem atkārto “Neej līdzi svešiniekam, lai arī ko viņš nepiedāvātu – konfektes vai mantu”. Tomēr svarīgi saprast, kā bērns uztver vārdu “svešinieks”. Visbiežāk tas asociējas ar ļaunu un dusmīgu cilvēku. Eksperimenti parāda, ka bērni visbiežāk dodas līdz laipniem un draudzīgiem cilvēkiem, kas, piemēram, piedāvā bērnu iepazīstināt ar savu suni. Tāpat, fokusējoties uz vārdu “svešinieks” vecāki daļēji norāda, ka bērns var pilnībā uzticēties attālināti pazīstamiem cilvēkiem – liftā redzētam kaimiņam vai vecāku kolēģim. Pareizāk būtu teikt – pirms vēlies, kur doties ar kādu, kas nav mamma, tētis vai vecvecāki, vienmēr palūdz atļauju. Lai atvieglotu komunikāciju ar bērnu, ieteicams kopā sastādīt “pazīstamo cilvēku sarakstu”. Tajā var atrasties jebkurš cilvēks, kurš drīkst izņemt bērnu no skolas, pavadīt to tālākajās ikdienas gaitās vai arī kuram bērns var zvanīt, nejūtoties droši. Ar jebkuru citu cilvēku, kas neatrodas šajā sarakstā, bērns doties prom nedrīkst, ja vien ar vecākiem tas nav atrunāts iepriekš.
Iemācīt bērnam pateikt “Nē”
Bērnam jāatgādina, ka svešinieks var ne tikai piedāvāt, bet arī prasīt. Tajā skaitā – palīdzēt aiznest maisiņu līdz kāpņutelpai vai mašīnai. “Lai arī bērnam jāapzinās palīdzēt vecam kungam pāriet pāri brauktuvei vai aiznest vecmāmiņas somu, līdz kāpņutelpai ir apsveicami, tam nebūtu jākļūst par ko tādu, kam nevar atteikt. Bērniem ir jāspēj paskaidrot dažādas situācijas, kad viņiem būtu jāklausa un jāpilda pieaugušā lūgums, savukārt kad nē. Tāpat bērnam ir jāpaskaidro, ka svarīgi uzticēties saviem instinktiem – viņam ir tiesības atteikt pieaugušajam un par to nav jājūtas neērti”, skaidro Gjensidige Latvija vadītāja Sanita Golovecka.
Spēles un stāsti – labākais veids, kā iemācīt bērnam
Izvēloties mācību formas, metodes un materiālus, jāvadās pēc bērna vecuma, viņa intelektuālā, emocionālā un sociālā brieduma. Jaunākiem bērniem ir piemērotas spēles ar lellēm, piemēram, lelle ir pazaudēta un svešinieks vēlas aizvest lelli automašīnā līdz mājām. Šo ainu var izspēlēt mājās, bērnam parādot pareizo rīcības modeli. Vecākiem bērniem būs atbilstoši stāsti par bīstamām situācijām, pareizu rīcību tajās un jautājumi «Ko tu darīsi, ja …». Bērniem līdz 8 gadu vecumam būs piemērota arī apmācība refleksu līmenī: viņi uzbrūk – es situ, kliedzu vai bēgu; sarkanā gaisma – es stāvu; nepazīstams cilvēks – es klusēju, eju garām, skatos citā virzienā. To var mācīt arī panta formā, palīdzot bērnam kritiskā brīdī vieglāk atcerēties pareizo rīcību. Vecākiem bērniem ir jākoncentrējas uz savas intuīcijas un apzinātības attīstīšanu, spēju mazāk uzturēties vienatnē un labi orientēties savā apkārtnē (piemēram, zinot drošas vietas, kur paslēpties vai saņemt palīdzību).
Saziņa ar pedagogiem
Skolas gaitu laikā ļoti svarīga gan bērnu, gan vecāku komunikācija ar pedagogu. Piemēram, bērnam jājūtas drošam izstāstīt klases audzinātājai, ja skolas telpās vai ārpus skolas to uzrunājis svešinieks. Tādējādi skolotājs var pieņemt nepieciešamos drošības mērus, tajā skaita – sazināties ar vecākiem. Tāpat ir laicīgi jāvienojas ar klases audzinātāju par saziņu gadījumos, ja bērns kavē stundas vai neierodas skolā. Skolotājiem nebūtu jākautrējas apgrūtināt vecākus ar zvaniem, ja bērns nav ieradies laikā, jo tā var būt kā bērna palaidnības, tā arī pazušanas pazīme.
Tā kā daudzi skolēni uz skolu dodas pašu spēkiem, vecākiem ir ieteicams šādus bērnus nodrošināt ar viedtālruņiem, vēlams, ar instalētu GPS lokatoru vai citu programmu, kas nolasa bērna atrašanās vietu. Vēl viens veids, kā izvairīties no potenciāliem riskiem bērnam pakļauties svešiniekiem vai apmaldīties, ir mācot tiem punktualitāti. Liekot bērnam noprast, ka, ja bijusi noruna, ka mājās ir jāierodas pēc stundas un nav pieļaujams, ka viņš ierodas vēlāk par norunāto laiku, tādējādi mazinās iespējamība, ka bērns izvēlēsies citu ceļu, kas var būt nezināms un nedrošs.
