Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
Māmiņa Jevgēnija dalījusies ar attēlu, kurā redzams puisēns ar lielu ziedu klēpi rokās savā pirmajā zinību dienā. «Aiz šīs mīlīgas un skaistās 1.septembra bildes ir daudz asaru. Daudz asaru, baiļu un pārdzīvojumu. Šogad Dāvids aizgāja uz PII jeb bērnudārzu…» raksta māmiņa.
«Mūsu ģimene laicīgi sāka gatavoties bērnudārza gaitām – jau vasaras sākumā ik dienu gājām uz dārziņu, gājām pie vārtiem, stāstījām dēlam, ka šīs būs viņa dārziņš, kur viņam būs daudz spēļu un draugu. Stāstījām katru dienu, kāda būs dārziņa ikdiena. Vairākus mēnešus iepriekš sarunājam darbā pavisam citādu grafiku, tādu, lai septembrī varētu iet ar Dāvidu uz dārziņu, būt tur tik ilgi, cik dēlam vajadzēs, lai justos tur labi.» Tomēr Jevgēnijai par izbīli, bērnudārzā adaptācijas process noticis krietni citādāk nekā viņa to bija iztēlojusies.
Baiļu pilnā otrā diena
Citi lasa
Sieviete raksta, ka pirmā dienā divgadnieku grupiņā aizritējusi haotiski – telpā bijušas 18 ģimenes ar bērniem un divas audzinātājas, kas izmisīgi mēģinājušas bērnu bariņu savaldīt, apsēdināt un pabarot. Pedagoģes ļāvušas vecākiem atrasties telpās, taču darījušas zināmu, ka nākamajā dienā tā vairs nedrīkstēs.
«Tātad, 18 mazi bērni tiks atvesti uz dārziņu no rīta. Vecāki nedrīkst palikt. Vecāki nedrīkst pat pārkāpt grupiņas telpas slieksni.
Garderobē no bērna jāatvadās un jāatdod audzinātājai, kuru bērns redz 1.reizi mūžā, jo iepriekšējā dienā, cilvēku pūlī, to pat nepamanīja,»
sašutusi raksta Jevgēnija, piebilstot, ka jau iepriekš darbavietā bija sarunājusi grafiku tā, lai būtu bērnam līdzās bērnam smagajā adaptācijas posmā.
Nākamā diena sākusies ar lielu kreņķi. «Pa ceļam uz dārziņu stāstu Dāvidam, ka viņam būs jāpaliek ar citiem bērniņiem un skolotāju, tad viņš drusku paspēlēsies un es pēc stundiņas būšu viņam pakaļ. Atnākam uz dārziņu, Dāvids labprātīgi iedod man buču, pamāj ar rociņu un drosmīgi iesoļo grupiņas telpā pats. Pēc 40 minūtēm esmu atpakaļ. Jau aiz bērnudārza vārtiem dzirdu bērnu raudāšanu. Atnāku līdz mūsu grupiņas garderobei. Aiz durvīm briesmīgi raud 18 bērni. Ik pa laikam grupiņas telpā atskan skaļais un asais «Kuš!». Bērni turpina raudāt. Klauvējos pie durvīm vismaz piecas reizes, kamēr to sadzird caur bērnu raudāšanu. Man izved Dāvidu. Viņš neraud. Mazā mutīte cieši ciet, acīs bailes. Ierāpjas man klēpī. Klusiņām sēž, piespiedies klāt,» šokēta ir māmiņa.
Jau trešajā dārziņa dienā sieviete raksta, ka bērns pret to protestējis. Tomēr ieejot garderobē pavērusies visai baisa aina – tur vecāki kopā ar bērniem raudājuši.
Garderobē raud tēvs
«Dāvids pārvelk apaviņus, atnāk pie manis, iekāpj klēpī un saka, ka neies iekšā. Apsēžos ar mazo uz soliņa. Blakus sēž tētis, viņam klēpī meitiņa, raud, saka, ka neiešot iekšā. Tētis viņu mīļo, saka, ka būs jāiet. Iznāk audzinātāja, pasaka, ka šādi ir tikai sliktāk, ņem meitenīti tēvam ārā no rokām. Bērns raud, mēģina turēties pie tēta, viņu ienes iekšā. Durvis aizslēdzās. Tētis iet prom. Tētis raud,» pauž Jevgēnija. «Atnāk mamma ar meitu. Meitene sāk histēriski raudāt, māt ar rociņām un atkārtot «nē, nē, nē».
Mamma ar varu sāk stumt viņu uz grupiņas durvju pusi, meitene nokrīt uz zemes, ieķeras mammai kājā, iznāk audzinātāja, meiteni ievelk iekšā, durvis aizslēdzās, meitene no iekšpuses daudzās pie durvīm. Mamma aiziet prom.»
Kad visi bērni ievesti grupiņā, otrpus durvīm Jevgēnija saklausījusi skaļu saucienu «Kuš!» un «ēdam putru!». Māmiņa palikusi ar mazo puisēnu garderobē kādu laiku līdz dēls palūdzis aiziet uz tualeti, kura atradusies grupas telpā. Audzinātājās mātei kategoriski aizliegušas doties līdzi puikam uz tualetes telpu, tāpēc pedagoģes pikti iznesušas bērna podiņu garderobē. Redzētais māmiņu pamatīgi satriecis, tādēļ viņa nolēmusi ar bērnu sēdēt garderobē tik ilgi līdz bērns jutīsies komfortabli, lai pats varētu doties grupiņā. «Audzinātājas seja palika ļoti nikna, neko nepasakot, iegāja iekšā, aizcirta durvis. Pēc sekundes atsper durvis vaļā un pasaka, ka es mācu savam bērnam briesmīgu rituālu, kuru viņš pielietos katru dienu. Atkal aizcērt durvis,» turpina Jevgēnija.
Māmiņa pēc dzirdētā nolēmusi bērnu neatstāt bērnudārza grupiņā, uzvilkusi mazulim apavus, devusies mājup un raudājusi. «Man sāp par katru bērnu, kurš palika viens pats, nesamīļots, pārbijies, kušināts, ar svešu cilvēku. Par katru vecāku, kuram no rokām izrāva bērnu ar vārdiem, ka tā ir pareizi un ka pirmajā mēnesi visi raud. Mēs atnākam mājās. Dāvids ir ar mani. Ar Dāvidu viss labi. Bet vēl 17 bērni mūsu grupiņā, vēl simtiem bērnu citos dārziņos jūtas briesmīgi!»
Arhaiskas metodes mūsdienās
Jevgēnija retoriski vaicā – kāpēc kaut kas tāds notiek 21.gadsimtā? «Mēs, kas dzīvo brīvajā Latvijā, cilvēki, kas dzīvo Eiropā, turpinām dārziņos izmantot padomju laiku metodes? Mēs, jauni vecāki, kuriem ir tik daudz informācijas apkārt, tik daudz iespēju uzzināt un mācīties, piekrītam, lai pret mūsu bērniem izturas cietsirdīgi, tāpēc ka kāds mums paziņo dusmīgā balsī, ka šādi ir pareizi? Tāpēc ka tā ir bijis viņu bērnībā? Tāpēc, ka kāds tika traumēts 30–40–50 gadus atpakaļ un tagad turpina šo skaisto tradīciju?
Kādus resursus prasa tas, ka vecākiem būtu ļauts nākt adaptācijas periodu kopā ar savu bērnu tik ilgi, cik konkrētam bērnam būs nepieciešams? Vai tas neatvieglotu arī pārslogoto audzinātāju darbu?»
raksta Jevgēnija. Viņa izpētījusi statistiku un noskaidrojusi, ka valstīs, kur vecāki nāk adaptāciju kopā ar bērnu, bērni slimo ievērojami retāk! To pierāda arī viņas dēla bērnudārza grupiņā piedzīvotais – jau pēc četrām dienām teju desmit bērni jau apslimuši.
«Ko mēs iemācam bērnam? Ka viņa emocijas un jūtas nav svarīgas? Ka vienīgais cilvēks, kas var viņu aizstāvēt, aiziet, kad bērnam viņu visvairāk vajag? To, ka bērnu drīkst paņemt kāds svešinieks un aiznest prom? Kas tieši tiek iemācīts bērnam? Vecāki, vai jūs brīnāties vēlāk, pusaudžu vecumā, ka jūsu bērni atsvešinās un nenāk pie jums ar savām problēmām? Vai tas nebija tas, ko iemācījām viņiem jau dārziņā?» turpina Jevgēnija. Viņa piemetina, ka stāsts nav par vienu «sliktu» bērnudārzu vai vienu «briesmīgu audzinātāju», bet gan aicina mainīt sistēmu, kā bērni uzsāk bērnudārza gaitas.
Māmiņa nolēmusi no dārziņa izņemt dokumentus un puisēnu reģistrēt privātajā pirmskolas izglītības iestādē. Jevgēnija raksta, ka šeit bērniem ir ļauts iziet adaptācijas periodu kopā ar vecākiem un pirmās gaitas dārziņā esot krietni mierīgākas. «Pienāks diena un mēs atstāsim Dāvidu dārziņā ar audzinātāju. Jā, viņš ilgosies pēc mums un, iespējams, raudās. Bet es zinu, ka tad viņš meklēs mierinājumu pie labi pazīstama un mīļa pieauguša cilvēka, kas paņems viņu klēpī un pateiks, ka skumt un raudāt ir normāli. Kas pieņems viņa emocijas un palīdzēs tikt ar tām galā,» saka Jevgēnija. «Un nē, mēs neesam bagātnieku ģimene, kas var atļauties privāto dārziņu. Bet mēs meklējam risinājumus un alternatīvas, un ceram, ka ļoti drīz citām ģimenēm Latvijā tādus risinājumus meklēt nevajadzēs! Kopā mēs varam šo mainīt!»
Ko saka speciālisti?
Lai bērnudārza gaitu uzsākšana būtu veiksmīgāka, ļoti būtiski ieplānot laiku t.s. adaptācijai, kas palīdzēs bērnam vieglāk iejusties jaunajā vidē, iepazīt un pieņemt jaunos noteikumus, kā arī vecākiem iepazīt bērnudārzā notiekošo.
Psiholoģe Iveta Aunīte iesaka tomēr vienoties ar audzinātāju par laiku, cik ilgi vecāki drīkst pavadīt dārziņā kopā ar bērnu.
Savukārt pirmsskolas pedagoģe Līvija Baļčūne skaidro, ka vecāku un bērnu līdzās dzīvošanu grupiņā var piekopt, taču ar to aizrauties nevajadzētu. Ja tas ievelkas ilgāk par nedēļu, bērns to pieņem par normu – viss ir tāpat kā agrāk, viņš ir kopā ar mammu, tikai vieta mainījusies. Baļčūne stāsta, ka viņas bērnudārzā tiek ļauts pirmajās dienās bērniem pabūt kopā ar vecākiem, taču pedagoģe uzsver, ka bērnudārzs bērniem ar vecākiem jau jāiepazīst pirms dārziņa gaitu uzsākšanas. «Vecākiem iesakām atnākt iepazīties jau augustā – aprunāties, apskatīt grupiņu, varbūt kādu brītiņu paspēlēties. Bērnam svarīga ir drošība, viņam jāzina, kas viņu dārziņā sagaida, kur kas notiks, kurš būs tas cilvēks, kuram viņš varēs uzticēties arī brīdī, kad sasāpēsies sirsniņa.»
