Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Konsultē sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Vita Kārkliņa.
Tā, kā galvu noglāsta un pasaku pastāsta vecmāmiņa, neviens cits uz pasaules nespēj izdarīt. Tā, kā dzīves gudrības iemāca opītis, citam nav pa spēkam. Tie ir labākie scenāriji, kas silda sirdi un veido skaistas atmiņas par vecvecākiem un kopā pavadīto laiku. Taču, ja palūkojamies apkārt, draugu un paziņu lokā varam novērot, cik dažādi mēdz būt ģimenes modeļi. Kādam attiecības ar vecākiem un vecvecākiem ir labākas, citam – saltākas. Taču ar attiecībām ir tāpat kā ar augiem – kā par tiem rūpēsimies, tādi tie augs…
Kā skaidro ģimenes psihoterapeite Vita Kārkliņa, jāpatur prātā, ka mēs savus vecākus neizvēlamies: «Vecāki, vecvecāki un citi radinieki – visus saista asinsradniecība un juridiskas saites. Ja mēs gūstam gandarījumu no saskarsmes ar radiniekiem, tad esam no tiem, kas prot saredzēt citus un dalās ar viņiem gan mīlestībā, gan šaubās un sāpēs.
Ideālu attiecību nav, laime un nelaime stāv blakus.
Nereti pat nespējam pateikt, vai savā ikdienā jūtamies laimīgi, un to saprast – līdz brīdim, kad kaut kas mainās un vairs nav tā, kā bija.»
Laiki mainās
Cik bieži jūs ģimenē pārrunājat, kā ikdiena tika vadīta pirms 10, 20 vai 40 gadiem? Šodienas pasaulē arvien vairāk ienāk trauksme, stress un nemiers. Daudzas jomas tiek datorizētas, un tehnoloģiju laikmets vēl nekad nav bijis tik aktuāls kā tagad. «Protams, arī mazbērnu auklēšana atšķiras no senākiem laikiem. Toreiz viss tika darīts ar tā laika metodēm un pieejamajiem līdzekļiem. Tagad ir citādi, un mums ir jāpielāgojas laikmetam,» uzsver speciāliste, atgādinot – tas, kas paliek nemainīgs, ir mūsu dzimtas saknes un paaudžu attiecības. «Katram no mums līdzi nāk paaudžu mantojums. Sievietei nāk līdzi priekšstats par sievietes un mātes lomu, bet jaunajam tētim – uzskati par vīrišķības modeli un tēva lomu.
Nereti no pensijas vecuma cilvēkiem var dzirdēt, ka agrāk gan neviens nepalīdzēja ar bērnu pieskatīšanu un pašiem ar visu bija jātiek galā.
Bet, iedziļinoties situācijā, uzdodot cilvēkam vairāk jautājumu par šo laiku, izkristalizējas, ka toreiz aktuālas bija padomju laika vērtības un stingrība. Bērnudārzu bija daudz mazāk, darbs un slodze bija pavisam citi. Galu galā – ikdiena bija pavisam cita, tādēļ salīdzinājumā ar to, kā bija toreiz un kā ir tagad, būtībā nevaram iegūt neko, kas šodien mums noderētu un būtu palīdzošs,» ir pārliecināta psihoterapeite Vita Kārkliņa.
Vecvecāki ir personības
Bērniņa radīšana ir jauno vecāku vēlme un izvēle. Protams, mēdz būt arī tā, ka bērniņš ģimenei ir pieteicies neplānoti, bet jebkurā gadījumā – jaunā dzīvībiņa, kas nupat ieraudzījusi pasauli savām acīm, nu ir mammas un tēta atbildība. Vecmāmiņām un vectētiņiem neviens nav prasījis, vai viņi ir gatavi šai jaunajai lomai, kādā brīdī tā vienkārši kļūst par ikdienas sastāvdaļu. «Kādēļ ne ikdienu, bet tikai sastāvdaļu?
Jo nedrīkst aizmirst, ka aiz šīm lomām stāv personības – sievietes un vīrieši, kam ir sava nodarbošanās, hobiji, vēlmes un vajadzības.
Un priekšstats par šīm lomām veidojas no paaudžu attiecībām, laika perioda ietekmes un priekšstata par dzīvi, vērtībām, arī no tā, ko katrs ir pieredzējis savā laikā no saviem vecākiem. Reizēm jaunā māmiņa vai tētis saviem vecākiem var gribēt pateikt, piemēram, tu esi pārāk veca un neko nesaproti no datoriem. Bet vai vecmāmiņa šo datoru laikmetu maz ir piedzīvojusi? Nē! Tādēļ nevar teikt, ka viņa ir veca, jo viņai ir sava personība un pieredze. Arī vecvecākiem ir tik dažādas dzīves pieredzes, kas veidojušas viņus kā personības. Tas savukārt veido viņu ikdienas vajadzības un vēlmes. Vecmāmiņa, kurai nav tuvu draudzeņu un kura ir zaudējusi savu dzīvesbiedru, iespējams, mazbērnos meklē piepildījumu un sajūtu, ka ir vajadzīga. Viņai, tāpat kā ikvienam no mums, ir nepieciešams savas personības novērtējums.»
Noteikumi un robežas
Kurš gan nav dzirdējis teicienu, ka vecākiem bērni ir jāaudzina, bet vecvecākiem jālutina! Daļa taisnības tur ir, jo vecvecāki savus bērnus jau ir izaudzinājuši. Tomēr, lai izvairītos no pārpratumiem un nepatīkamiem strīdiem, jaunajiem vecākiem jāprot vienoties ar bērna vecvecākiem par noteikumiem, kas jāievēro laikā, kamēr bērnus auklē vecvecāki. Tāpat vienmēr visām pusēm jāņem vērā katras ģimenes rituāli un svinamie svētki. «Vecvecākiem nav pienākuma pieskatīt mazbērnus ik reizi, kad tas tiek prasīts.
Bet ir brīnišķīgi, ja mazbērni pie omes un opīša pavada laiku un veido savas attiecības.
Tas ir arī ļoti svarīgi jaunajiem vecākiem, jo arī viņiem nepieciešams laiks kā pārim un katram individuāli. Taču katrā mājā ir savi noteikumi, kas jāievēro. Jaunajiem vecākiem ir jābūt gana stingrai nostājai, lai vecvecākiem pastāstītu, kas jāņem vērā sadzīviskos jautājumos, piemēram, bērna apģērba un ēšanas ziņā. Pārējais jāatstāj vecvecāku atbildībā, atceroties, ka vecvecāki veido ar mazbērniem savas attiecības,» ir pārliecināta Vita Kārkliņa, uzsverot, cik svarīgi izrunāt, kādas ir bērna tā brīža vecuma attīstības vajadzības, jo zīdainim un trīs gadus vecam bērnam tās būtiski atšķiras. No tām izrietot, jāveido bērna dienas ritms, pie kura viņš jau ir pieradis mājās.
Katram sava atbildība
Trijstūrī vecāki–bērni–vecvecāki jābūt skaidrībai, ko viens no otra gaida. Šeit būtiska nozīme ir prasmei sarunāties, klausīties un ievērot norunāto. «Vislabākais veids, kā organizēt bērnu pieskatīšanu, – visām pusēm iesaistoties atklātā sarunā un ņemot talkā kalendāru. Kad un kāds vecvecāku atbalsts būs nepieciešams? Jaunajiem vecākiem skaidri jāpasaka, kurā datumā un kādā laika posmā būtu vajadzīga palīdzība ar bērnu pieskatīšanu. Ja vecmāmiņai un vectētiņam citu plānu nav un viņi ir ar mieru, tad vienošanās veikta. Jaunie vecāki bērnam uz šo laiku var iedot līdzi kādu našķi, maiņas drēbes un mīļāko mantiņu. Tomēr vecāku atbildība ir ne tikai nodrošināt mazuli ar visu fiziski nepieciešamo, bet arī ievērot norunāto laiku, kad jābūt pakaļ bērnam. Tā no liekas trauksmes izvairīsies gan bērni, gan vecvecāki.
Tāpat vecākiem jābūt saprotošiem, ja no vecvecākiem saņem atteikumu.
Un nav pat svarīgs atteikuma iemesls – iegādātas biļetes uz koncertu, došanās ciemos vai vēlme pašiem baudīt klusumu mājās. Tā ir viņu izvēle, kas jāciena. Svarīgi, lai vecvecāki spētu pateikt nē bez vainas izjūtas un darītu to laikus, nevis pēdējā brīdī, kad vecāki jau ir rēķinājušies ar vecvecāku atbalstu. Domājot par vecvecāku atbildību, tā ir neizmērojama. Vecāki omei un opītim ir uzticējuši pašu, pašu dārgāko – bērnu. Tā arī ir jāizturas.Vecvecāku atbildība primāri nozīmē šajā laikā parūpēties par bērna fizisko un emocionālo labsajūtu.»
Novērtē, ka vecvecāki palīdz!
Mūsdienu vecvecāki var būt aizņemti ar saviem ikdienas plāniem, un arī mazbērnu pieskatīšana var kļūt par viņu ikdienu. Tomēr, lai cik draudzīgas un labas attiecības ir starp jaunajiem vecākiem un bērna vecvecākiem, der padomāt – tas, ka vecvecāki pieskata mazbērnus, ir jānovērtē, nevis jāpieņem kā pats par sevi saprotams. «Ja vecvecāki vairs nestrādā algotu darbu un jaunie vecāki redz, ka omei ar opīti noderētu finansiāls atbalsts, nevajag kaunēties to piedāvāt. Bet, ja viņi norādījuši, ka tas nav nepieciešams, novērtēt iespējams arī citos veidos – aizvedot atpūsties, pagatavojot vakariņas, palīdzot mājas darbos vai pasakot siltu un gādīgu paldies,» uzsver Vita Kārkliņa.l
Vecvecāki un mazbērni – ieguvēji
Nedalīta uzmanība. Kad vecmāmiņa un vectētiņš pieskata mazbērnus, viņi var veltīt tiem visu savu uzmanību. Viņi zina, ka tas nebūs jādara ilgu laiku un jau pēc brīža atgriezīsies savā ikdienā. Laikā, kad jāauklē mazie, nav tik daudz jādomā par ikdienā nepadarīto, bet jāpievērš uzmanība mazbērniem.
Vēstures nodošana. Piecu sešu gadu vecumā bērniem sāk veidoties priekšstats un interese par to, kā viņi radušies, no kurienes nākuši un kā agrāk cilvēki dzīvojuši. Kurš gan vēl labāk spētu to pastāstīt, ja ne vecvecāki? Šie var kļūt par ļoti skaistiem un sirsnīgiem stāstiem, un bērnam radīsies piederības izjūta savai dzimtai. Varbūt vecvecākiem mājās ir izveidots dzimtas koks, kuru var izpētīt kopā ar mazbērniem?
Jaunu prasmju mācīšana. Atkarībā no bērna vecuma vecvecāki pieskatīšanas brīžos mazbērniem var iemācīt daudz vērtīga. Pat to, ko vecākiem ikdienas skrējienā nereti nav vaļas iemācīt, atliekot to uz vēlāku. Tie var būt dārza darbi, amatniecības prasmes vai kulinārie meistardarbi.
Ņem vērā!
Viedoklis un nostāja par apkārtējo pasauli bērnam sāk veidoties jau piecu gadu vecumā. Ļauj tam notikt! Ja jaunajiem vecākiem ir nesaskaņas ar bērna vecvecākiem, kuri tomēr vēlas uzturēt kontaktu ar savu mazbērnu, jāļauj šīm paaudzēm veidot savas attiecības.
Atceries!
Mazais bērns redz savus vecvecākus un radiniekus savu vecāku acīm. Savas sajūtas un priekšstatus vecāki pat netīšām var nodot bērnam.
Tas palīdzēs!
- Lūdz vecvecāku atbalstu tik laikus, cik tas iespējams, lai arī vecvecāki var plānot savu laiku.
- Noteikti informē vecvecākus par visu, kas saistīts ar bērna veselību, tostarp alerģijām.
- Pastāsti noderīgu informāciju par ikdienas rituāliem, kura vecvecākiem varētu palīdzēt, piemēram, kā mazajam patīk aizmigt, kas garšo, kādas ir iemīļotās aktivitātes. Tas var palīdzēt brīdī, kad mazais saniķojas, vecvecāki apjūk un nezina, ko darīt.
- Dodoties pēc bērna, vienmēr pajautā vecvecākiem, kā viņiem gāja ar mazo.
- Vecākiem jābūt sasniedzamiem! Situācijas mēdz būt dažādas, un, ja šāda nepieciešamība rodas, vecākiem ir jābūt sazvanāmiem.
- Ja bērns ir apzinīgā vecumā, jau pirms došanās pie vecvecākiem viņam jāpastāsta, kur un kāpēc dosies. Tā bērns zinās par gaidāmo un jutīsies droši.
- Labākais veids, kā organizēt bērnu pieskatīšanu, – visām pusēm iesaistoties atklātā sarunā.
Situācija. Vecvecāki brāļa bērnus pieskata biežāk nekā manējos.
Risinājums. Jāsaprot, ka mazbērnu auklēšanas biežums nekad nebūs pilnīgi vienlīdzīgs. Šādas situācijas mēdz būt par iemeslu māsu un brāļu strīdiem, tādēļ jāsāk ar atklātu sarunu, kurā māsai, brālim un vecvecākiem jācenšas atklāti pastāstīt, kā par šo jautājumu jūtas. Varbūt vecvecāki redz, ka meitai ar bērnu pieskatīšanu nevajag tik daudz palīdzības kā brālim?
Situācija. Vecvecāki mūsu bērnus grib pieskatīt katrās brīvdienās! Mums ar vīru tas šķiet par daudz.
Risinājums. Bērni nav jāved pie vecvecākiem ik reizi, kad viņi to vēlas. Primāri ir jāņem vērā bērnu vajadzības un vēlmes. Ja bērni izrāda, ka tik bieži nevēlas doties pie vecvecākiem, uzspiest noteikti nedrīkst. Vecvecākiem tas jādara zināms, sakot, ka šajās brīvdienās mēs kā ģimene vēlamies pavadīt laiku kopā.
Varbūt vecvecāki savos mazbērnos mēģina gūt kādu piepildījumu, kā pašiem ikdienā trūkst savās mājās?
Situācija. Es pateicu bērna vecmāmiņai, lai neaudzina manu bērnu tā, kā to darīja ar mani, jo man par to ir ļoti nepatīkamas atmiņas. Nu viņa ar mani nesarunājas.
Risinājums. Ļoti labi, ka cieņpilni un atklāti pastāstījāt par savām sajūtām. Esiet pacietīgi un dodiet vecmāmiņai laiku, lai aprastu ar domu, ka audzināšanas metodes var būt arī citādas!
Situācija. Bērns pēc vecvecāku apciemojuma vienmēr ir niķīgs un raudulīgs. Kāpēc tā?
Risinājums. Jāsaprot, cik ilgu laiku bērns pavadījis ārpus mājas. Bērniem nav viegli pārslēgties no vienas situācijas uz citu, nav viegli atvadīties. Situāciju var sarežģīt arī tas, ja katrā mājā ir citi noteikumi. Tāpat bērniem ir svarīgi stāstīt par realitāti, pastāstot, kad atkal satiks vecvecākus. Pēc tam, kad kādu laiku bērnus ir pieskatījis kāds cits, būtiski vecākiem ir pavadīt laiku kopā ar bērniem, sniedzot nedalītu uzmanību. Tā bērni tik spēcīgi neizjutīs mammas un tēta prombūtni, bet sajutīs piesaisti. Šajā laikā vecāki var pajautāt bērnam, kā gājis pie vecvecākiem un ko gribētu darīt kopā ar viņiem nākamajā reizē.
Situācija. Vecvecāki jau vairākkārt pēdējā brīdī atsaka mazbērnu auklēšanu, jo radušies citi plāni.
Risinājums. Ja iemesls ir saslimšana vai slikta pašsajūta, jaunajiem vecākiem tas būtu jāsaprot. Tomēr, zinot, ka ģimenes savu ikdienu plāno vismaz pāris nedēļu uz priekšu, vecāki rēķinās un cer uz atbalstu, par kuru iepriekš vienojušies, tādēļ, saņemot negaidītus atteikumus, būtu jāpastāsta par savām izjūtām, vilšanos un atklātā sarunā jānoskaidro, kāpēc atteikums saņemts.
