Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +6°C 
Pieredze
Problēma ir ļoti delikāta – bērns kakā biksēs. Esam bijuši pie vairākiem ārstiem, bet uzlabojumu nav. Bijām pie gastroenterologa, noteica diētu bez piena – izslēdzām pienu no bērna uztura, taču nekas nemainījās. Ēd arī ļoti slikti, ļoti maz. Bijām pie proktologa, mehāniski viss notiek, tikai biksēs. Turklāt bērns var nostaigāt visu dienu ar piekakātām biksēm. Kad saku, ka ir jau liels, jāiet uz tualeti vai jāiet mazgāt dibenu, dusmojas. Līdz ar to problēmas arī sabiedrībā, jo smaku var just. Bijām pie psihologa, psihiatra, visur viens slēdziens – bērnam viss kārtībā.
Es vairs nezinu, ko darīt, kur iet, pie kā vērsties.
Kā šādā situācijā rīkoties un kā bērnam palīdzēt – skaidro gastroenteroloģe Jeļena Višņevska un psiholoģe Dace Čible.
Pie vainas visdrīzāk aizcietējums
Ja pirmsskolas vecuma bērns, kurš jau prot iet uz podiņa, kakā biksēs, tad situācija ir nopietna. Psiholoģe Dace Čible uzskata – lai gan mamma runā par kakāšanu biksēs, tā visdrīzāk ir aizcietējumu problēma. «Tā ir situācija, kad vairākas dienas nav bijusi vēdera izeja un bērns apzināti vai neapzināti ir mēģinājis kaku aizturēt. Dienām ejot, uzkrātā masa pamazām kļūst arvien sausāka, līdz zarnās veidojas aizsprostojums, vēlāk klāt nākušais zarnu saturs ir pusšķidrs un aiztek garām veidojumam, kas jau ir sastāvējies, un tā veidojas spontāna smērēšanās.» Gastroenteroloģe Jeļena Višņevska uzsver, ka sākumā, lai izslēgtu citus enkoprēzes jeb fēču nesaturēšanas iemeslus, ir jāveic apskate, kā arī būtu jāpārbauda anālās atveres sfinkters. «Ja cēloni šajās apskatēs neatrod, gastroenterologa uzraudzībā jāturpina rūpīgs darbs pie zarnu stāvokļa normalizēšanas.
Ja ir spontāna defekācija apakšbiksēs, ko bērns nejūt, tas nozīmē, ka zarna apakšā ir pārpildīta un pārstiepta un tāda tā ir bijusi jau diezgan ilgu laiku.
Ar tik samilzušu problēmu ir nepieciešama kompleksa pieeja: medicīniski izmeklējumi, uztura maiņa, medikamentu lietošana, tualetes treniņš, arī psiholoģiskais atbalsts. Daudz jāstrādā visai ģimenei – ļoti pacietīgi, ar lielu mīlestību. Un jāapzinās, ka šīs problēmas risinājums prasīs laiku.»
Aizcietējuma iemesli
Aizcietējumu problēma nerodas pati no sevis, ir bijis kāds iemesls, un to var būt daudz. Pirmos parasti izslēdz organiskos iemeslus, pēc tam var domāt par psiholoģiskajiem. Skaidro psiholoģe Dace Čible: «Viens no iemesliem var būt pārāk ātra, vecumam neatbilstoša vai uzspiesta podiņmācība (kad tiek lietotas varas metodes, piemēram, bērnam sakot: «Tev tagad jākakā, sēdi un kakā!», nevis gaidot, kad bērnam pašam radīsies nepieciešamība nokārtot lielās vajadzības). Iemesls var būt arī situācija, kad bērnam ir bijis ciets vēders un kakājot ir radušās sāpes, vēlāk ir bailes, ka atkal sāpēs, un tas ir kā palaidējmehānisms, kas pārvēršas nopietnākā problēmā. Vēl jāņem vērā, ka bērniem divarpus triju gadu vecumā ir izteiktas autonomijas fāze, kad gribas pašiem noteikt, ko viņi darīs, kā un kas notiks. Citās norisēs bērnam ikdienā ne vienmēr izdodas protestēt vai just, ka viņš nosaka savas izvēles, bet podiņa tēma ir klasiska ar to, ka šajā procesā tiešām neviens no malas nevar piespiest viņu pakakāt.
Šis process absolūti ir bērna kontrolē, un, lieku reizi cīnoties par varu, pamazām var sākties aizcietējumi.
Cēlonis var būt arī paaugstināta trauksme, kam var būt daudz dažādu iemeslu, piemēram, brāļa vai māsas piedzimšana, bērnudārza gaitu uzsākšana, vecāku šķiršanās, arī tas, ka mazo sāk pieskatīt auklīte. Auklīti nemaz nav tik viegli atrast, iespējams, nomainās vairākas, un šis process bērnam rada trauksmi. Vēl viens no iemesliem var būt sāpīga un traumatiska medicīniskā manipulācija ģenitātajā rajonā, kad kāds bez brīdināšanas un neiejūtīgi rīkojas ar bērna ķermeni.»
Ārstēšana soli pa solim
Atkarībā no aizcietējuma smaguma pakāpes, iespējams, bērnam sākumā būs jāpaliek slimnīcā vai ilgstoši jāārstējas mājās. «Ja zarna lejasdaļā ir ļoti pilna un no tās visu laiku kaut kas izdalās, pirmkārt, tā ir kārtīgi jāiztīra. Te būs nepieciešamas trīs četras nedēļas mājas apstākļos, smagākos gadījumos zarna ir jātīra slimnīcā, un tas ilgst līdz divām nedēļām. Kā tas notiek? Bērnam tiek izrakstīti ilgstošas lietošanas medikamenti, kas šķidrina zarnas saturu. Tas neizraisa pastiprinātu vēlmi kakāt, tikai mīkstina zarnu saturu, kas pamazām tīrās ārā. Uzsākot terapiju, jābūt gataviem, ka pirmajā fāzē smērēšanās pastiprināsies, bet, kad zarna būs tukša, tad nebūs arī, kam smērēties.
Zarnas nav kā taisna caurule, tās ir savītas līkumos, un paiet laiks, kamēr viss sastāvējies saturs no tās tiek ārā.
Vislabāk, ja bērns vismaz pirmās divas nedēļas varētu palikt mājās un neapmeklēt bērnudārzu. Skolēniem ir sarežģītāk, bet var mēģināt ieplānot tā, ka terapijas otrā nedēļa, kad pastiprināti sāks kustēties zarnu saturs, ir skolēnu brīvlaikā. Ja bērns un vecāki piekrīt, dažkārt palīdzam zarnas patīrīt arī ar klizmām, bet tas ir ļoti individuāli un atkarīgs arī no bērna emocionālā stāvokļa.
Pēc mēneša iesakām apmeklēt ārstu. Ja situācija ir vieglāka, kontrole ir pēc trim mēnešiem. Enkoprēze jeb fēču nesaturēšana neizzūd uzreiz. Ja zarna ir pieradusi būt pārpildīta un sfinkters līdz galam nav spējis saturēt fēces, pamazām ķermenim ir jāmāca to darīt. Samazinoties apjomam, zarna pielāgojas, kļūst stingrāka, un tās sieniņu tonuss atgriežas, bet tas prasa laiku (smagākos gadījumos – vismaz gadu). Jāņem arī vērā, ka pārstieptais zarnas rajons īsi pēc iztīrīšanās ir kā riska zona, tādēļ nedrīkst atslābt un jāseko līdzi bērna uzturam,» stāsta Jeļena Višņevska, atklājot, ka savā praksē ir pārliecinājusies: bieži vien zāles netiek lietotas pietiekami ilgi, tiek lietotas nepareizi vai neatbilstošā devā, un terapija tiek pārtraukta. «Vecāki var nobīties arī no tā, ka terapijas sākumposmā smērēšanās pastiprinās, tāpēc patvaļīgi pārtrauc zāļu lietošanu vai samazina devu. Bet, tā kā šī problēma bērnam rada ļoti lielu diskomfortu, aicinu pirms katra lēmuma konsultēties ar ārstu, izrunāt, kas uztrauc un kas, iespējams, jāmaina terapijā, lai bērnam palīdzētu.»
Uzturam ir liela nozīme
Ja aizcietējumu problēma nav sena un zarna nav bijusi ilgi iestiepta, terapiju uzsāk ar uztura režīma maiņu, medikamentus nelietojot. Arī smagākajos gadījumos uzturam ir izšķiroša nozīme problēmas risināšanā un laba rezultāta saglabāšanā. «Ja bērnam ir tendence uz aizcietējumiem, aicinām sekot līdzi, lai piena un skābpiena produkti nepārsniedz 300–400 gramu dienā. Ir gastroenterologi, kas iesaka kādu konkrētu uztura grupu izslēgt pavisam, bet, ja 4–6 nedēļu laikā šis solis nedod rezultātu, izslēgšana nav efektīva un izslēgtos produktus var atsākt lietot. Jāskatās, vai uzturā nav daudz vienkāršu balto miltu izstrādājumu – maizītes, bulciņas, cepumi, sausiņi, barankas un produkti, kas cietina vēdera izeju, kā rīsi un banāni. Jāseko līdzi, lai uzturs ir daudzveidīgs un, protams, šķiedrvielām bagāts, jo šķiedrvielas palīdz visu virzīt un kustināt pa zarnu traktu uz priekšu,» skaidro daktere Višņevska, norādot, ka lielākā daļa bērnu ar hroniskiem aizcietējumiem arī ļoti slikti ēd, jo viņiem vienkārši ir pilns vēders. «Viņiem ļoti viegli un ātri veidojas sāta sajūta. Viens no rādītājiem, ka zarna ir iztīrījusies, – bērnam uzlabojas apetīte.» Psiholoģe Dace Čible piebilst: «Slikta apetīte, ja ir aizcietējumi, ir ļoti tipiska. Ja ir problēma ar kakāšanu, bērns attiecīgi arī cenšas ēst mazāk. Tas ir kā apburtais loks.
Bērni, kuriem ir aizcietējumi, nereti ēd tikai saldumus, konfektes un cepumus, tā tiekot pie enerģijas.
Bet ir svarīgi saldumu daudzumu minimizēt un vairāk piedomāt par ēdienkarti, kas veicina mīkstāku vēdera izeju. Svarīgas arī fiziskās aktivitātes, lai vieglāk pārstrādātos pārtika un tā labāk izvadītos.»
Tualetes treniņš
Ja bērns ilgstoši ir cietis no aizcietējumiem, viņam ir kā no jauna jāmāca apmeklēt tualeti, pat ja viņš pats neizsaka vēlmi to darīt. Skaidro gastroenteroloģe Jeļena Višņevska: «Ja bērns nejūt, ka kaut kas ietek biksēs, tad nevaram gaidīt, ka viņš pēkšņi sāks to just. Tāpēc mācām bērnam iet uz tualeti un saucam to par treniņu. Kad bērns ir mājās, pēc lielajām pamata ēdienreizēm viņam ir jāiet pasēdēt uz podiņa, pat ja kakāt negribas. Bērnam nav obligāti jāpakakā – to nedrīkst pieprasīt. Taču bērns ir jāmāca pēc ēdienreizes 5–7 minūtes vienkārši pasēdēt uz poda brīvā pozā, līdzīgi kā mācām mazgāt rokas pirms ēšanas. Un tad kompleksi pamazām šis process sakārtojas.»
Emocionālais atbalsts
Paralēli šai kompleksajai terapijai svarīgi bērnam palīdzēt arī psiholoģiski. Ne tikai censties atcerēties, kas bijis traumējoši laikā, kad problēma sākās, bet arī izzināt, ko bērns piedzīvo, mēģināt izprast viņa sajūtas, turklāt jāņem vērā, ka nākušas klāt arī izjūtas par pašreizējo situāciju. Tas, ka bērns nejūtas labi, pats nevēlas par šo problēmu runāt, kļūst dusmīgs, liecina par kauna izjūtu. Skaidro psiholoģe Dace Čible: «Spontāna defekācija nav vadāma ar prātu, arī kakas aizturēšana notiek diezgan neapzināti. Bērns ar prātu saprot, ko vecāki viņam saka par iešanu uz podiņa, it kā tas ir skaidrs, tik un tā viņš aiz paraduma vai cita, neapzināta iemesla dēļ mēģina kontrolēt procesu un kaku aizturēt. Un, kad biksēs ir kaka, bērns jūtas slikti, viņam ir kauns. Bērns ir nonācis situācijā, ar kuru netiek galā, un mēģina izvairīties, par to nerunājot. Nedomāju, ka kāds jūtas labi ar piekakātām biksēm. Tas vairāk ir stāsts par aizsargmehānismu tam, ka bērns jūtas bezpalīdzīgs.»
Kā atbalstīt bērnu?
«Iespēju robežās jāmēģina mazināt apstākļus, kas izraisījuši aizcietējumus. Piemēram, ja ģimenē ienācis vēl viens bērniņš, jāieplāno vairāk nedalīta laika un uzmanības lielākajam bērnam. Ja stress ir bērnudārzā, pēc iespējas jānoorganizē papildu brīvdienas vai saīsinātas dienas dārziņā. Ja bērns ir autonomijas fāzē, nevajadzētu fokusēties uz kakāšanas tēmu ne mājās, ne dārziņā, ne ciemos, jo tad var sākties cīņa par varu. Ja tu man visu laiku to atgādināsi, tad es turpināšu to nedarīt. Jāmēģina nedēļu, divas necīnīties par šo tēmu, ja vien aizcietējumi jau nav kļuvuši par nopietnu problēmu. Kopumā vecāku uzdevums ir mazināt stresu un padomāt, kādas situācijas bērnam rada atslābumu un labsajūtu. Jo pamatā, lai pakakātu, ir vajadzīgs atslābums. Kādam bērnam patīk masāža, citam – vanna vai silts ūdens. Jāpameklē derīgi varianti tieši jūsu bērnam. Ja problēma ir ilgstoša, paralēli var doties arī uz smilšu terapiju, lai mēģinātu izprast, kā bērns jūtas, kas ar viņu notiek, kāpēc spriedze ir tik liela,» iesaka psiholoģe Dace Čible.
